Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1996_08_22-seq106> ?p ?o. }

• 1996_08_22-seq106 type Speech.
• 1996_08_22-seq106 number "106".
• 1996_08_22-seq106 date "1996-08-22".
• 1996_08_22-seq106 isPartOf 1996_08_22.
• 1996_08_22-seq106 spokenAs 29.
• 1996_08_22-seq106 spokenText "Cienījamā sēdes vadītāja! Godātie kolēģi deputāti! Kā jau Mauliņa kungs teica, frakcija "Latvijai" savā balsojumā atbalstīs Juridiskās komisijas izstrādāto deklarācijas tekstu. No šajā tekstā ietvertajiem formulējumiem izriet, ka Latvija laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam bija okupēta valsts ar pārejas periodu valstiskās neatkarības atjaunošanai līdz 1991. gada 21. augustam. Šis brīdis, kad mēs pieņemam šo deklarāciju, ir gaidīts ļoti ilgi un pat pārāk ilgi. Deklarācija par Latvijas okupāciju bija jāpieņem jau 1990. gada 4. maijā, taču tas diemžēl toreiz nenotika. Un šodien mēs varam tikai minēt, kas būtu bijis citādāk, ja šāda deklarācija toreiz būtu bijusi pieņemta un jau toreiz uzsākts apzināts okupācijas seku izvērtēšanas un likvidācijas darbs. Var būt, ka tad okupācijas varas elitei būtu bijis grūtāk paturēt kontroli pār materiālajām vērtībām un nostiprināt savu ekonomisko varu neatkarīgajā Latvijas Republikā. Iespējams, ka kaut nedaudz tiktu nobīdīti pie malas dažāda ranga okupācijas varas pārstāvji un to pakalpiņi, sākot no kolhozu priekšsēdētājiem un partijas sekretāriem līdz pat Latvijas kompartijas un VDK struktūru augstāko ešelonu pārstāvjiem. Diemžēl šodienas Latvijas politiskajā un sabiedriskajā vidē rodas maldīgais iespaids, ka laika ritums pats par sevi izlīdzina nodevību un nodod aizmirstībai okupācijas režīma necilvēcīgo teroru, kas reālā veidā ir ticis vērsts pret pilnīgi reāliem cilvēkiem, tādiem pašiem kā mēs šodien. Uz kādu gan nākotni var cerēt tāda tauta, kas aizmirst savu pagātni? Mēs varam arī pamatoti teikt, ka pagātnes noklusēšana, kas vieniem ir izdevīga, ir bijusi arī par cēloni lielākās tautas daļas šodienas grūtībām un ciešanām. Lai neturpinātos haoss un beztiesiskums, lai mūsu tautai būtu nākotne, mums ir atklāti jāapzinās, kas ar mums ir noticis okupācijas laikā, kādi bijuši tam cēloņi un kāda bijusi mūsu kā indivīda un sabiedrības kopumā attieksme pret notiekošo. Mums ir nepieciešams pārvarēt okupācijas laika mantojumu katram pašam sevī un visā sabiedrībā kopumā. Tikai tad Latvija varēs kļūt par plaukstošu valsti un tās cilvēki varēs sasniegt garīgo un materiālo labklājību. Nav nepieciešama pat dziļa notikušā analīze, lai saprastu, ka okupācijas laikā bija ne tikai represiju upuri, bet arī represiju organizētāji, vainīgie šajās represijās. Kas bija šie vainīgie komunistiskā režīma terorā un represijās, kā arī šī režīma morāli un ētiski deformētās un cilvēku cieņu pazemojošās kārtības uzturēšanā? Protams, līdzās Kremļa lielvaras virsvadībai tie pirmām kārtām bija paši okupanti - armija, bet vēl jo vairāk personas, kas ar PSKP mandātu vai arī caur VDK struktūrām šeit ieradās nodibināt un uzturēt režīma varu. Okupācijas armija, militārais spēks, Latviju šodien pamatā ir atstājusi, bet nesaprotama ir mūsu valsts varas un iedzīvotāju klusēšana attiecībā uz pārējiem okupantiem. Tie it kā nemaz nebūtu bijuši un neko sliktu nebūtu mums darījuši. Kādam acīmredzot ir izdevīgi viņus aizmirst un nepieminēt, bet, ja šī aizmiršana notiek tautā kopumā, tad tas ir traģiski. Otra galējība, kuru aktīvi propagandē apvienība "Tēvzemei un Brīvībai" un citi nacionālie radikāļi un kura patiesībā nav mazāk bīstama kā absolūta okupācijas spēku darbības noklusēšana, ir vēlme visus uz Latviju okupācijas laikā atbraukušos pasludināt vienā vai otrā veidā par okupantiem un attiecināt uz tiem maksimāli daudz dažāda veida ierobežojumu. Šī attieksme ir bīstama jau tādēļ vien, ka tā nepamatoti stimulē visu iebraucēju organizēšanos par vienotu sabiedrisku un politisku spēku. Tieši tas ir izdevīgi īstajiem okupantiem - komunistiem, jo viņi ar to pašu iegūst sev masveidīgu sabiedrisko vairogu, kas viņus aizstāvēs, ja kāds arī mēģinās viņiem pieķerties. Patiesība ir tāda, ka nekomunistiskajiem iebraucējiem, kas arī zināmā mērā ir sarkanā režīma upuri, ir jāapzinās šī sava loma, jāsaprot, kas bija tie, kuru rīcība lielā mērā ir izpostījusi viņu dzīves normālo ritumu, un jānorobežojas no viņiem jebkurā situācijā, kad krievu tautas nepilsoņu intereses vai līdztiesības vārdā tiek sludinātas prokomunistiskas vai impēriskas idejas. Jo ātrāk tas notiks, jo stiprāks pamats tiks ielikts tautu savstarpējai sapratnei un sadarbībai Latvijā. Skaidrs ir arī tas, ka mūsu pašu tautā ir bijis ne mazums visdažādākā ranga nodevēju un kolaboracionistu. Ļoti lielā mērā šajā statusā ir visa pašmāju okupācijas varas politiskā elite un nomenklatūra - gan centrā, gan uzņēmumos, gan arī rajonos, kolhozos un sovhozos. Daudzreiz šo cilvēku vaina režīma darbības uzturēšanā ir sāpīgi tieša. To nedrīkst noklusēt. Bez tam ir jāņem vērā, ka okupācijas gados tieši komunistiskā elite un nomenklatūra bija tā, kas reāli pārvaldīja visai tautai formāli piederošo kopīpašumu. Atmodas laika traģēdija, kuras sekas mēs šodien izjūtam sevišķi asi, bija tā, ka šis komunistiskās elites un nomenklatūras slānis netika atdalīts no kopīpašuma jeb valsts īpašuma pārvaldīšanas. Tā vietā, īstenojot privatizācijas procesus, bet laukos jo sevišķi, ar bēdīgi slavenajām darba pajām šai elitei tika ļauts līdz tam kopējās viņu pārvaldījumā esošās materiālās vērtības sagrābt viņu privātīpašumā un nostiprināt tās jaunveidojamās tirgus ekonomikas sistēmas ietvaros. Nav brīnums, ka šī elite šodien iestājas par maksimāli liberālām tirgus attiecībām, jo tās ļauj tai neierobežoti rīkoties ar šo būtībā salaupīto īpašumu. Tauta, kas ir šo īpašumu radījusi ar savu darbu, saņemdama par to traģiski mazu atalgojumu, tiek vēlreiz atstāta tukšā. Padomāsim, kolēģi, atcerēsimies šo atalgojuma līmeni! Laukos tas vietām bija pat tikai 7 kapeikas un 300 grami graudu par darbadienu. Cilvēki bija spiesti tur strādāt, protams, ne jau elite. Tātad pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas galvenās līdz tam kopējās materiālās vērtības palika to pašu cilvēku īpašumā, kuri tās pārvaldīja okupācijas laikā. Tā kā īpašums būtiski nosaka piederību varas elitei, šodienas vara un tās uzturētā politiskā elite patiesībā ir tā pati komunistiskā režīma elite un nomenklatūra, kas tautu ir spīdzinājusi okupācijas gados. Nekas būtiski nav mainījies. Šī elite šodien, protams, ir papildinājusies ar daudziem veikliem darboņiem, pašlabuma slavaskāriem meklētājiem, kam morāle, kā arī patiesības un pienākuma apziņa pret savu tautu nav pirmajā vietā. Šie apvainojumi ir izvirzāmi visiem šodien valdošajiem politiskajiem grupējumiem. Šodienas vara Latvijā ir komunistiskās elites, tautas spīdzinātāju, rokās. Elites varas loks ir noslēdzies. Ir saprotams, ka tauta, pastāvot šai varai, principā nevar cerēt ne uz ko citu, kā tikai galēji cinisku savu interešu ignorēšanu. Šī vara to arī atklāti parāda gan savā līdzšinējā, gan arī pašreizējā darbībā. Godātie kolēģi! Sabiedrībā laiku pa laikam tiek uzdots jautājums: ko darīt? Vai pieminēt ar ļaunu savējo komunistu nodarījumus vai tomēr, atbilstoši kristīgās ticības principiem, piedot un meklēt izlīgumu? Es esmu viennozīmīgi par piedošanu. Bet piedošanai ir viens nosacījums - piedot var tam, kurš atzīst savu vainu un lūdz piedošanu. Šodien tas vēl nav noticis, un mana tauta nav devusi man tiesības piedot šiem varmākām cīņas laukā, jo šie varmākas turpina manu tautu apspiest, pazemot un spīdzināt. Tikai caur grēku pārtraukšanu un grēku nožēlu seko piedošana un gandarīšana, tikai tā mūsu tauta var attīrīties. Es ticu, ka tas ir mūsu tautas spēkos, un tikai tāpēc katram ir jāizdara viss, ko viņš var izdarīt savas tautas atjaunotnes un nākotnes labā. Okupācijas seku izvērtēšana un pārvarēšana ir grūts uzdevums, bet tas ir arī vēsturiski skaists uzdevums. Tā var kļūt par patiesi paliekošu vērtību pasaules vēsturiskajā attīstībā. Ja mēs to spētu paveikt, mēs iegūtu vispirms jau jaunu dzīves saturu un kvalitāti paši sev. Līdz ar šā darba paveikšanu mēs noteikti varētu atkal iemantot neviltotas pasaules valstu simpātijas, kā mēs to spējām Atmodas sākuma gados. Toreiz mēs spējām nākt pasaulē ar kaut ko līdz tam garīgi nebijušu, tomēr šodien tas ir jau visai krietni apsūbējis ikdienas nekrietnību un nodevības pelēcībā. Tomēr ļoti gribas ticēt, ka mūsu tauta vēl spēs atgūt sevī garīgumu pat tādā mērā, lai mēs atkal kļūtu par garīguma nesējiem citām pasaules valstīm. Diemžēl šodienas situācija nedod mums labas izejas pozīcijas šajā darbā. Ir skaidri redzama valdošās politiskās elites nevēlēšanās veikt okupācijas laika procesu analīzi pēc būtības. Frakcija "Latvijai" bija spiesta divas reizes nākt klajā ar iniciatīvu - pieņemt deklarāciju par Latvijas okupāciju, lai tā kaut nonāktu līdz skatīšanai Saeimā. Uz šo nevēlēšanos norāda arī nepieciešamie grozījumi likumā "Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu", kas paredzētu kaut nelielu materiālu kompensāciju šiem cilvēkiem - nacionālajiem partizāniem, kuri ar ieročiem rokās ir cīnījušies pret okupācijas varu, par Latvijas brīvvalsts atjaunošanu un kuri šodien bieži vien galējā nabadzībā aizvada sava mūža nogali. Frakcija "Latvijai" jau vairākas reizes dažādās formās ir mēģinājusi šo likumprojektu ievirzīt Saeimas apritē, bet tas allaž saduras ar vairākuma nepārvaramu un absolūti neargumentētu pretestību. Diemžēl konsekventi šiem grozījumiem pretojas arī vārdos nacionālās partijas - "Tēvzemei un Brīvībai" un LNNK. Faktiski tieši "Tēvzemei un Brīvībai" pārstāvis Juris Vidiņš ir visagresīvāk noskaņots pret šiem grozījumiem. Tādējādi mēs viennozīmīgi redzam gan no iezīmētās politiskās perspektīvas, gan arī no šodienas realitātēm, ka patiesība par okupācijas laiku un valsts neatkarības atjaunošanas procesiem nav šodienas elitārajai varai izdevīga. Un nav izdevīga tādēļ, ka viņa ir atmaskojoša un parāda tās prettautisko būtību, kas pārmantota transformācijas procesā no okupācijas režīma elites un nomenklatūras. Tauta varēs dzīvot labāk tikai tad, kad šodienas komunistiskā elite tiks patriekta no varas gaiteņiem. Tautas kustība "Latvijai" ir uzsākusi šo cīņu. Mēs aicinām visus patriotus mūs atbalstīt un mums pievienoties. Godātie kolēģi! Šodien mums ir dota iespēja balsot "par" vai "pret" konkrēto tekstu. Es aicinu visus balsot "par", pārvarēt savu iespējamo diskomfortu un sākt darbu pie īstas okupācijas seku izvērtēšanas un likvidēšanas Latvijā, strādāt visiem - gan Saeimā, gan arī ārpus tās, lai mēs spētu izmantot mūsu tautai doto neatkarības nostiprināšanas laiku un lai mūs atkal nepārsteigtu baismā Edvarda Virzas 1939. gadā rakstīto priekšnojautu piepildīšanās. "Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs, Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts. Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts, Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs. Par velti saule dienu tumsu kliedēs, Prieks Jāņu naktī neatnāks pat lūgts Un rokās savītīs zieds tikko plūkts. Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs. Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs, Bez laika kokiem augļi nokritīs. Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava. Pats zemes dziļums jautāts paliks kluss, Jo pārvērtusi ūdens avotus par vērmelēm Būs nodevība tava." Paldies, godātie kolēģi! Aicinu visus balsot "par" un nepalaist garām savu laiku. Paldies.".
• 1996_08_22-seq106 language "lv".
• 1996_08_22-seq106 speaker Karlis_Cerans-1965.
• 1996_08_22-seq106 mentions Q822919.
• 1996_08_22-seq106 mentions Q211.
• 1996_08_22-seq106 mentions Q80919.
• 1996_08_22-seq106 mentions Q3899540.
• 1996_08_22-seq106 mentions Q2484354.
• 1996_08_22-seq106 mentions Q79854.
• 1996_08_22-seq106 mentions Q5341389.