Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1996_06_05_a-seq247> ?p ?o. }

• 1996_06_05_a-seq247 type Speech.
• 1996_06_05_a-seq247 number "247".
• 1996_06_05_a-seq247 date "1996-06-05".
• 1996_06_05_a-seq247 isPartOf 1996_06_05_a.
• 1996_06_05_a-seq247 spokenAs 29.
• 1996_06_05_a-seq247 spokenText "Godājamā priekšsēdētāja, cienījamie kolēģi! Es runāšu par abiem - gan par Ulmaņa iesniegto Valstiski svarīgas informācijas aizsardzības likumu, gan par alternatīvo likumu "Par valsts noslēpumu". Pirmkārt, par pirmo. Domāju, var secināt, ka Gunta Ulmaņa, tātad Valsts prezidenta, likumdošanas iniciatīva ir atkal kārtējā neveiksmīgā viņa likumdošanas iniciatīva, un acīmredzot tā tapusi vienkārši bailēs no atklātības. Pēc ilgiem laikiem Valsts prezidents Guntis Ulmanis atkal reiz ir izmantojis Satversmē dotās likuma ierosināšanas tiesības - iesniedzis šo likumprojektu. Protams, mēs saprotam, ka katrai valstij ir atsevišķi jautājumi, kuri saglabājami kā valsts noslēpums. Nebūt ne katra valsts rīcībā esošā informācija ir jākarina pie pirmā afišu staba, lai ar to varētu iepazīties katrs garāmgājējs. Jā, tā tas ir. Taču ļoti svarīgi ir izstrādāt skaidrus un nepārprotamus kritērijus, lai noteiktu, kas tad īsti ir valsts noslēpums. Un tieši tas ir mūsu, likumdevēja, galvenais mērķis - ieviest skaidrību jau gadiem ilgi notiekošajās diskusijās par slepenību un atklātību, par birokrātijas patvaļu un tīri sadzīvisku klaču izplatīšanu. Taču vai Valsts prezidenta iesniegtais likumprojekts ievieš skaidrību šajos jautājumos? Domāju, ka ne, jo jau pati likumprojekta terminoloģija vien ir saputrota. Ja analizējam Gunta Ulmaņa iesniegto likumprojektu "Valstiski svarīgas informācijas aizsardzības likums", ar nožēlu ir jāsecina, ka tā vietā, lai sniegtu atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem, Ulmaņa likumprojekts rada vēl lielāku jucekli un neskaidrību. Likumā nav izstrādāta konkrēta un strikta definīcija ne par valsts noslēpumu, ne par sevišķi slepenu informāciju, ne par slepenu informāciju, ne par konfidenciālu informāciju, ne par dienesta noslēpumiem. Lai varētu klasificēt šos informācijas slepenības terminus, nav izmantojams neviens no likumprojektā piedāvātajiem variantiem. Visās šajās definīcijās ir pārmērīgi uzsvērts militārisms, lai gan nav šaubu, ka šobrīd ekonomiskā un politiskā informācija ir daudz svarīgāka mūsu valsts drošības un neatkarības stiprināšanai nekā militāriem mērķiem domātā informācija. Tāpēc būtu loģiski to novietot definīciju beigās. Turklāt vispār ir smieklīgi šodien iedomāties, ka ziņas par mūsu valsts militāro potenciālu ir tik ārkārtīgi svarīgas, ka to izpaušana varētu apdraudēt Latvijas pastāvēšanu. Nesamērīgi daudzas likumprojektu normas ir nevajadzīgi militarizētas. Tās ir pat pretrunā ar starptautiskajiem likumdošanas aktiem. Gribu atgādināt, piemēram, ka 1994. gada Vīnes deklarācija nosaka, ka valstis katru gadu apmainās ar informāciju par savu Bruņoto spēku lielumu, apakšvienību izvietojumu un bruņojumu. To dara Amerika, Krievija un citas valstis, lielvalstis, bet Latvija to visu grib padarīt par valsts noslēpumu. Tāpat ir smieklīgi slēpt, piemēram, robežsargu brigādes struktūru un izvietojumu, ja tas atklāti jau ir parādīts likumā par Robežapsardzības spēkiem. Muļķīgi un absurdi ir definēt kā valsts noslēpumu ēku plānus, automašīnu pārvietošanās maršrutus un tā tālāk. Tādējādi redzam, ka likumprojekta autori un prezidents Ulmanis kā iesniedzējs savā slepenības mānijā ir jaucis svarīgus jautājumus ar mazsvarīgiem sīkumiem. Acīmredzot viņiem pašiem nav īsti skaidrs, kas tad uzskatāms par valsts noslēpumu. Šodien mums ir modē rūpēties par Latvijas tēlu pasaulē. Bet kā šāds Ulmaņa iesniegtā likuma militārais raksturs palīdzēs veidot mūsu valsts tēlu? Lasot likumprojekta definīcijas, rodas iespaids, ka Latvijā vienīgie noslēpumi ir tikai militārie noslēpumi. Nu, protams, ir arī vēl dažas kuriozas lietas. Piemēram, likumprojekta 6. pantā ir paredzēta arī valsts noslēpumu likumīga izpaušana ārvalstīm. Kas tas tāds ir? Kā to var saprast? Kas īsti nosaka šo noslēpumu izpaušanas likumību? Kādi nosacījumi ir vajadzīgi, lai noslēpumus varētu izpaust likumīgi? To, ka likumprojektā valda juceklis definīciju izstrādē, rāda arī tāda jēdziena ieviešana kā "svarīgas valstiskas intereses". Jājautā: vai tad valstiskas intereses mēdz būt arī nesvarīgas? Aizvien vairāk var pārliecināties, ka Gunta Ulmaņa projekts ir tapis, kavējoties atmiņās par vareno čeku un tās laikiem. Vērtējot Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa iesniegto likumprojektu, patiesu pārsteigumu rada pēc padomju laika slepenības un cenzūras tradīcijām izstrādātās definīcijas. Tās dod iespēju praktiski jebkuru informāciju klasificēt kā valsts noslēpumu. Bet kā tad ir ar paša Gunta Ulmaņa tik bieži piesaukto demokrātiju, atklātību un sabiedrības informētību? Mēs redzam vienīgi to, ka valsts varas pārstāvji mēģina aizsargāt savu, reizumis ne visai likumīgo, darbību no pašu valsts pilsoņiem. Daudzos likumprojekta pantos redzamas bīstamas tendences demokrātijas attīstībai Latvijā. Tiek atklāti pateikts, ka Ministru kabineta un valsts drošības iestāžu nolikumi un normatīvie akti ir augstāki par likumu. Šīm iestādēm tiek dota iespēja diezgan brīvi traktēt vairākus likuma pantus sev izdevīgā veidā. Piemēram, likuma 10. pants faktiski nosaka, ka Ministru kabineta un drošības iestāžu pilnvaras ir augstākas nekā Saeimas pilnvaras. Tātad iznāk, ka mēs varam pieņemt likumus, kādus gribam, bet pēc tam tos kāds tik un tā "pieregulēs". Likuma 11. pants rada iespēju drošības iestādēm koncentrēt patieso varu savās rokās, darbībā izmantojot patvaļu un diktātu. Un tiešām jāsāk domāt: vai atkal atgriežas bijušie NKVD un KGB laiki, kad drošības iestādes varēja kontrolēt jebkuru informāciju, kas atradās visu valsts institūciju rīcībā? Vai atkal sāksim veidot katrā firmā, uzņēmumā, varbūt arī zemnieka saimniecībā dažādas specdaļas, pirmās daļas un tamlīdzīgi? Tas viss mūs pārliecina par to, ka vajadzīgs cits - Latvijas valsts interesēm, demokrātijas interesēm atbilstošs likums. Tautas kustība "Latvijai" ir izstrādājusi tādu projektu. To mēs iesniedzām tikko Prezidijā. Tātad viņš būs darba kārtībā nākamajās tuvākajās sēdēs - acīmredzot pēc nedēļas, bet jau ar konceptuāli citu jēgu, ko izsaka arī pats nosaukums "Par informāciju, tās atklātību, izmantošanu un aizsardzību". Tātad pirmajā vietā ir informācijas atklātība. Līdz ar to Gunta Ulmaņa likumprojekts "Valstiski svarīgas informācijas aizsardzības likums" ir konceptuāli noraidāms pirmajā lasījumā. To nav jēgas labot, jo daudzas normas un iestrādātās idejas ir nepārdomātas vai pat bīstamas, kā jau teicu, arī no valsts demokrātijas attīstības viedokļa. Tātad ir pieci secinājumi, kāpēc konceptuāli to nevajadzētu atbalstīt. Pirmkārt, likumprojektā ir runa tikai par informāciju, kas satur valsts noslēpumu. Tādējādi neskarti palikuši jautājumi par cita rakstura informāciju, tās iegūšanu, izmantošanu, atklātību. Un pat tad, ja nebūtu citu pretargumentu, šāda likuma pieņemšana atstātu bez risinājuma ļoti plašu jautājumu spektru, kas būtu saistīts ar informāciju, kas nav valsts noslēpums. Tādējādi mēs būtu spiesti visu laiku radīt aizvien jaunus un jaunus papildlikumus. Otrkārt, likumprojekts, kā jau teicu, ir pārlieku militarizēts un liek domāt, ka vienīgie noslēpumi Latvijā ir militārie. Treškārt. Daudzi likumprojekta panti neatbilst demokrātisko valstu tradīcijām. Tie aizskar ANO pieņemtās cilvēktiesības, paredz valsts drošības iestādēm pārmērīgas pilnvaras, kā arī būtiski ierobežo cilvēktiesības, kā arī pieļauj iespēju, ka valsts drošības iestāžu nolikumi un normatīvie akti var būt augstāki par likumu. Ceturtkārt. Likumā tiek piedāvāti daudzpolāri risinājumi. Paskatieties, kā šis likumprojekts ir noformēts! To vispār pēc būtības nevar saukt par likumprojektu. Vienkārši izbrīnu rada tas, ka Valsts prezidents ir parakstījis un kaut ko tādu iesniedzis Saeimai. Šeit sešu gadu laikā Latvijas parlamentā nav vispār parādījušies šādā veidā noformēti likumprojekti, kur katram pantam ir vēl trīs varianti. Tas ir kaut kāds pilnīgs absurds. Tātad arī pēc būtības šo dokumentu kā nenoformētu likumprojektu vispār nevarētu izskatīt Saeimā. Piektkārt. Daudzas definīcijas likumprojektā ir nepārdomātas un pretrunīgas. Pārāk plašu informācijas spektru tiek piedāvāts atzīt par valsts noslēpumu. Pie tam nav parādīta tā informācija, kurai nedrīkst piešķirt slepenības pakāpes un kurai jābūt pieejamai sabiedrībai, fiziskajām personām. Par otro likumprojektu - alternatīvo likumu "Par valsts noslēpumu". Šis likumprojekts, mūsuprāt, ir likumprojekta "Valstiski svarīgas informācijas aizsardzības likums" zināms "kosmētisks" labojums, kurā izmesti ārā daži varianti, bet būtība ir palikusi tā pati. Gandrīz visi šī galvenā likumprojekta trūkumi ir saglabājušies arī šajā variantā. Pirmkārt. Arī šajā likumprojektā ir runa tikai par informāciju, kas satur valsts noslēpumu. Joprojām neskarti ir palikuši jautājumi, kas saistīti ar cita rakstura informāciju, tajā skaitā to problēmu loku, kas skar informācijas iegūšanu, glabāšanu, izmantošanu, piemēram, komercstruktūrās, kā arī šīs informācijas aizsardzību. Otrkārt. Tāpat kā iepriekš, likumprojekts ir pārlieku militarizēts. Tātad mūsu valstī atkal iznāk, ka vienīgie noslēpumi ir militārie. Es gribu tikai atkārtot to, ka šis apstāklis var būtiski kaitēt Latvijas tēla veidošanai pasaules sabiedrības acīs. Treškārt. Viens no galvenajiem likumprojekta "Valstiski svarīgas informācijas aizsardzības likums" trūkumiem, no mūsu viedokļa, bija tajā apstāklī, ka tas paredzēja valsts drošības iestādēm pārmērīgas pilnvaras, pieļāva iespēju, ka šo iestāžu nolikumi, normatīvie akti var būt augstāki par likumu. Un arī šajā otrajā likumprojektā "Par valsts noslēpumu" ir palikuši šie paši trūkumi. Piedāvātajā variantā šo iestāžu ārkārtējās pilnvaras gan ir mazliet nomaskētas, bet būtībā ir palikušas tādas pašas, ko apstiprina sekojoši piemēri. Pirmkārt. Likumprojektā nekas nav teikts, kas tad pārbauda valsts drošības iestāžu darbiniekus, izsniedz tiem vai anulē atļaujas strādāt ar slepeno informāciju. Vai viņi paši sevi pārbaudīs? Otrkārt. Kā iztulkot 7. panta sestajā apakšpunktā iekļauto noteikumu, ka visu ārvalstu starptautisko organizāciju klasificētā informācija tiek novadīta caur SAB? Vai tas neatgādina totalitāras valsts iezīmes, kurā slepenie dienesti drīkst darīt visu un kontrolēt visus? Atbalstot šādu likumprojektu, mēs paši sagatavosim augsni, kad reālo situāciju valstī diktēs specdienesti. Treškārt. 11. panta piektais apakšpunkts: speciālo atļauju izsniegšanā galīgo lēmumu pieņem SAB direktors vai ģenerālprokurors, pie tam pēdējā lēmums nav pārsūdzams. Tātad ģenerālprokurora lēmumu pārsūdzēt nevar. Nu paliek neskaidrs tikai viens jautājums - vai pie mums valstī ir neatkarīga tiesu sistēma vai arī mums šo tiesu sistēmu aizvieto atsevišķas amatpersonas lēmums, kas ir negrozāms un nepārsūdzams? Ceturtkārt. Jautājumi, kas saistīti ar personu pārbaudi (10. pants, piemēram), izklāstīti tādā redakcijā, kas praktiski dod iespēju valsts drošības iestādēm, tāpat kā iepriekš arī Ulmaņa kunga iesniegtajā projekta variantā, neierobežoti ietekmēt kadru politiku gandrīz visās institūcijās. Šo piemēru klāstu varētu vēl papildināt, bet tas nav nepieciešams, jo, mūsuprāt, tas viss neatbilst demokrātisko valstu tradīcijām un likumdošanai. Piektkārt. Nevar piekrist arī 4. panta otrajai daļai, kurā ir uzskaitīta informācija, kuru vajadzētu atzīt par valsts noslēpumu. Ja mēs piekritīsim šim variantam, tad lielu daļu no valstī esošās informācijas vajadzēs slepenot. Būs grūti vispār uzskaitīt kaut ko, kas Latvijā nebūs slepens. Sestkārt. Neizpratni izraisa arī 3. panta otrā un trešā daļa. Tā, piemēram, otrās daļas 2. un 3. punktā ir teikts, ka par sevišķi slepenu ir klasificējama tāda informācija, kuras izpaušana vai nozaudēšana var izraisīt diplomātisko attiecību pārtraukšanu vai izslēgšanu no starptautiskajām vai starpvalstu organizācijām, iekšpolitiskās situācijas destabilizāciju un tamlīdzīgas sekas. Šajā sakarā man uzreiz rodas vesela virkne jautājumu. Pirmkārt, ir interesanti, kas tā tāda varētu būt par informāciju, ja tās nozaudēšana izraisa tādas sekas. Otrkārt, ja jau mūsu valsti izslēgs no starptautiskām demokrātiskām organizācijām, tad laikam arī būs par ko. Treškārt, ja jau mūs izslēdz un ir par ko izslēgt un mēs to vēl apzināmies un piešķiram šādai informācijai grifu "sevišķi slepeni", tad tas nozīmē dubulto morāli vispār mūsu valsts politikas līmenī, tajā skaitā arī attiecībās ar ārvalstīm. Padomājiet, kolēģi, kādu valsti tad mēs veidojam! Grūti pateikt, kas ir bijis projekta autoriem padomā, to darot, bet reāli sanāk tā, ka šo pantu piedāvātā redakcija parāda pasaulei mūsu dubulto seju, mūsu nespēju demokrātiski attīstīties un, iespējams, arī zināmu infantilismu valsts līmenī. Un tas viss, kopā ņemts, var iedragāt mūsu valsts prestižu spēcīgāk nekā slepenās informācijas izpaušana. Citādi to komentēt vispār nav iespējams. Secinājums. Arī šis otrs - tā saucamais alternatīvais - likumprojekts "Par valsts noslēpumu" ir konceptuāli noraidāms, jo daudzas tā idejas ir nepārdomātas un pat bīstamas no valsts demokrātijas un starptautisko attiecību viedokļa. Abi likumprojekti joprojām ir pārlieku militarizēti un valsts drošības iestādēm ir paredzētas nepieļaujami lielas pilnvaras, un ir arī citi demokrātijas ierobežojumi. Es aicinu balsot pret abiem likumprojektiem.".
• 1996_06_05_a-seq247 language "lv".
• 1996_06_05_a-seq247 speaker Odisejs_Kostanda-1963.
• 1996_06_05_a-seq247 mentions Q822919.
• 1996_06_05_a-seq247 mentions Q211.
• 1996_06_05_a-seq247 mentions Q159.
• 1996_06_05_a-seq247 mentions Q80919.
• 1996_06_05_a-seq247 mentions Q1741.
• 1996_06_05_a-seq247 mentions Q182449.
• 1996_06_05_a-seq247 mentions Q60106.