Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1996_05_02-seq124> ?p ?o. }

• 1996_05_02-seq124 type Speech.
• 1996_05_02-seq124 number "124".
• 1996_05_02-seq124 date "1996-05-02".
• 1996_05_02-seq124 isPartOf 1996_05_02.
• 1996_05_02-seq124 spokenAs 46.
• 1996_05_02-seq124 spokenText "Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Ministru kabinets ir iesniedzis Saeimā izskatīšanai Ministru kabinetā akceptēto likumprojektu "Par obligāto valsts dienestu", jo pašreizējais likums neļauj Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem izpildīt viņu galveno uzdevumu - gādāt par valsts drošību. Es aicinu katru deputātu izpildīt šobrīd mūsu galveno uzdevumu - šo likumprojektu nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai tālākai izskatīšanai. Līdz šim brīdim par šo likumprojektu ir izskanējuši visdažādākie viedokļi - no zinošiem profesionāļiem, no tiem, kam nav nekādas jēgas par likumprojekta būtību, no tiem, kuru vārdus noklausoties rodas šaubas par viņu vēlmi, lai Latvija pastāvētu kā neatkarīga valsts, un no tiem, kam rūp tikai un vienīgi sava labklājība, un no tiem, kas tīko iegūt politisko kapitālu. Šodien es vēlētos izteikt savas domas par šo likumprojektu un par to, kādēļ tas ir nepieciešams. Manuprāt, jautājums par obligāto valsts dienestu būtībā ir jautājums - kādēļ ir vajadzīgi Latvijas Republikas bruņotie spēki? Domāju, ka atbilde ir vienkārša un visiem saprotama: ruņotie spēki ir vajadzīgi, lai Latvija būtu neatkarīga. Ja neatkarība nav vajadzīga, tad nav vajadzīgi arī ruņotie spēki. Ja neatkarība ir nepieciešama, tad mums katram ir jāuzņemas atbildība par valsts neatkarību. Šo domu varu pasvītrot, minot, ka 1994. gada rudenī Rīgā viesojās poļu izcelsmes profesors Zbigņevs Bžezinskis - kādreizējais ASV prezidenta Kārtera padomnieks drošības jautājumos, kurš skaidri pateica to, ko esmu bieži dzirdējis no Rietumu valstīm: "Ja jūs sevi neaizsargāsiet, tad neviena Rietumu valsts jums nepalīdzēs." Neitralitāte, turklāt neitralitāte bez lieliem bruņotiem spēkiem, speciāliem dabas veidotiem apstākļiem un drošības garantijām no valstīm, ar kurām mēs reāli vēlamies sadarboties, ir absurds piedāvājums Latvijai. Tas ir vienkārši skaidrs aicinājums kādai mums nelabvēlīgai valstij mūs ietekmēt un okupēt. Mēs visi saprotam, ka ar saviem spēkiem vien nespēsim Latviju pilnībā aizsargāt. Taču Latvijas bruņotajiem spēkiem ir jābūt spējīgiem cīnīties un savu valsti aizstāvēt. Tātad - kā mēs savus bruņotos spēkus nodrošināsim ar karavīriem un virsniekiem? Viena iespēja, par kuru sabiedrībā tiek plaši debatēts, ir profesionāla armija. Bet arī ar šo izvēli ir saistīti neizbēgami apstākļi kā, piemēram, attiecīgi liels aizsardzības budžets un attieksme pret valsti, kurā jaunieši ar labu izglītību izrāda vēlmi dienēt valsts bruņotajos spēkos. Šodien Latvijā tādi apstākļi neeksistē. Gribu piebilst, ka arī valstīs, kurās ir profesionāli bruņotie spēki, tiek paturēts obligātā valsts dienesta mehānisms, kuru var iedarbināt, ja apstākļi to pieprasa. Tātad: kā mēs savus bruņotos spēkus nodrošināsim ar karavīriem - vai nosakot, ka dienēt Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos ir katra attiecīgu vecumu sasnieguša jaunieša pienākums pret savu valsti, vai paturot tādu kārtību, kāda bija līdz šim, - ka vairākas kategorijas, arī augstskolu absolventi, karadienestam netika pakļautas? No visiem iesaucamā vecuma pilsoņiem 87% atbilst kategorijām, kuras dienestā neiesauc. Jaunais Obligātā valsts dienesta likuma projekts paceļ iesaucamo pilsoņu potenciālo līmeni tikai līdz 70%. Ko darīt ar nepilsoņiem, kuri ir iesaucamajos gados? Tie nav viegli jautājumi, jo lielai daļai sabiedrības ir noraidoša attieksme pret dienestu armijā - it sevišķi, kad runa ir par pašu ģimenes locekļiem. Sabiedrības debatēs un pārrunās par obligāto valsts dienestu bieži tiek minēts viens interesants vārds, tas ir "it kā", un aizmirsts ir viens ļoti svarīgs vārds, un tas ir "atbildība". Nevar piekrist Latvijas Studentu apvienības viedoklim, kurš tika pausts 9. aprīļa laikrakstā "Diena" un atkārtots citos laikrakstos un citos variantos, - ka karavīru nedisciplinētību, zemo morālo līmeni neizdosies likvidēt, papildinot karavīru rindas ar augstskolu absolventiem. Kaut gan šis jautājums ir īpašs, tas būtībā nav saistāms ar jautājumu par obligāto valsts dienestu. Varu viennozīmīgi atbildēt: kā gan citādi to var, ja ne ceļot dienējošo kultūras un izglītības līmeni, nemaz nerunājot par atbildību? Tajā pašā laikrakstā tika minēts viedoklis, ka studenti viena gada laikā, kas tiek veltīts valsts dienestam, zaudē savas zināšanas, iemaņas un konkurētspēju. Gribu jautāt mūsu kolēģim Latvijas Universitātes rektoram Zaķa kungam: vai patiešām Universitātes pasniedzēji ir tik vāji, ka studentiem iemācītais tiek aizmirsts jau gada laikā? Es tam neticu. Jebšu mūsu studentu spējas saglabāt iegūtās zināšanas un informāciju ir tik zemā līmenī, ka gada laikā tās ir izgaisušas? Ja atbilde ir "jā", tad esmu pārliecināts, ka šie studenti nebūs konkurētspējīgi biznesā, vienalga, vai ir runa par Latviju vai kādu citu valsti. Arī šai domai es neticu, jo esmu pārliecināts, ka mūsu studenti spēju ziņā var konkurēt ar jebkuru valsti. Tomēr tas, kas mani visvairāk satrauc, ir šo studentu un lielā mērā citu jauniešu attieksme pret atbildību pret savu valsti. Jo rakstā par to nekas netika minēts. Redziet, šeit atkal ir tas niecīgais vārds "it kā". It kā atbildība par pastāvēšanu un neatkarību ir to jauniešu uzdevums, kuri līdzekļu trūkuma vai citu iemeslu dēļ nav spējuši vai nav gribējuši izvairīties no obligātā valsts dienesta. Tā patiešām ir bēdīga nostāja, pat satraucoša! Tā nekādā ziņā nav atbalstāma, jo tas ir pirmais solis uz īpašu kastu sistēmu, kur cilvēki ar augstāko izglītību ir labāki par tiem, kuriem augstskolas izglītības nav. Vēl bēdīgāks ir fakts, ka politiķi mūsu vidū to domu spēja atbalstīt, un vēl jo vairāk tad, ja tas tiek veikts politiska kapitāla ieguves dēļ. Es vēlētos, lai šie politiķi ar šādu nostāju to izklāstītu tai mātei, kuras dēls godprātīgi ir ieradies iesaukšanas iecirknī. Es nepiekrītu arī viedoklim, ka kaut kādi kursi... ka Universitātes laiks var aizstāt vienu gadu aktīvajā dienestā bruņotajos spēkos. Protams, ir cits jautājums: vai dienests tiek veikts virsnieka pakāpē? Tātad viens no risinājumiem varētu būt iespēja augstskolu studentiem paralēli studijām iziet virsnieku apmācības vai arī pēc absolvēšanas iziet virsnieku apmācības, lai tad viņi dienētu vienu gadu kā virsnieki. Kā viens no nedienēšanas iemesliem tiek minēts bruņoto spēku nesakārtotība, tas, kāds dienests ir pašlaik, kāda ir karavīru un komandieru kvalitāte. Taču tas ir īpašs jautājums. Nenoliedzami, tas ir jārisina un atbildība ir jāprasa no mūsu militārās struktūras un vadības. Bet arī šeit viss tiek pasniegts tā, it kā tas būtu jāveic vienīgi militārajiem, bet pārējie to novēros no attāluma un iesaucamie nogaidīs, līdz viss ir sakārtots. Arī šo formulējumu es nevaru atbalstīt. Respektīvi par ārpusreglamenta attiecībām vēlos jums, cienījamie deputāti, klātesošie un klausītāji, šīs parādības kritizētāji un klaigātāji, jautāt: cik no jums kādreiz ir uzaicinājuši kaut vai vienu no mūsu dienējošajiem zēniem un meitenēm... jā, meitenēm!... pie sevis savās ģimenēs pa nedēļas nogalēm un svētkos, lai šie jaunieši varētu izjust ģimenes siltumu un labestību? Es domāju, ka šo cilvēku skaits varētu būt bezgala zems. Kādēļ tad mēs brīnāmies, ka jaunie karavīri, dienot tālu no savām ģimenēm un radiem, vientulības un gara laika dēļ apdzeras un rada bēdīgus notikumus, par kuriem mēs visi esam lasījuši. Jā, arī šinī lietā atbildība it kā ir vienmēr kādam citam. Skatot likumu par valsts dienesta būtību, jāteic, ka jauniesaucamo skaitam nekādas nozīmes nevar būt. Tas var būt mainīgs atkarībā no budžeta iespējām un citiem faktoriem, toties ir absolūti svarīgi noteikt to personu loku, uz kurām attiecas pienākums gatavoties savas neatkarības aizstāvēšanai. Šajā sakarā es gribu pieskarties vēl vienam jautājumam, kurš ir īpaši svarīgs Latvijas pašreizējos apstākļos. Tas ir jautājums par to, kādu atbildību uzņemas Latvijas nepilsoņi iesaucamajos gados? Manas personīgās domas ir tādas, ka, ja iedzīvotājs bauda valsts sniegto labklājību, dzīves standartu, izglītību un citas iespējas, tad iedzīvotājs, kurš ir nepilsonis, tāpat kā pilsonis ir atbildīgs par valsts drošību. Tas nozīmē, ka arī nepilsonim ir jādod atdeve savai valstij. Protams, cilvēki nevar būt vienādi ne fiziski, ne intelektuāli, ne arī citādi, tāpēc arī attiecībā uz dienestu vienmēr būs izņēmumi. Gan veselības, gan ģimenes, gan pārliecības, gan arī vēl kādu citu ne mazāk svarīgu iemeslu dēļ visi nevarēs nēsāt ieroci. Tādēļ likums paredz, ka komisija, kas izvērtēs visus šos apstākļus, noteiks to, vai jaunietis ir iesaucams. Tomēr es atgādināšu, ka armijai ir vajadzīgi gan sanitāri, gan garīdznieki, gan citādi darbinieki, un tās ir armijas specialitātes, kam nav sakara ar ieroču nēsāšanu. Pat ordinētiem mācītājiem ir sava vieta armijā. Armijā jaunais garīdznieks varbūt vēl vairāk ir nepieciešams nekā parastā draudzē, lai palīdzētu jauniesauktajiem drīzāk un vieglāk iejusties specifiskajā armijas vidē. Var jau saprast, ka būs pagrūti atrast daudz tādu jauniešu, kuru vēlme ir dienēt obligātajā valsts dienestā. Tādēļ domāju, ka tieši šajā ziņā mēs varam daudz ko darīt, lai uzlabotu šo likumprojektu. Ja mēs prasām no saviem jauniešiem ziedot vienu gadu valsts dienestam, tad es domāju, ka mēs kā valsts varam arī dot kaut ko tiem jauniešiem, kuri godprātīgi ir izpildījuši atbildību pret savu valsti. Tādēļ es sagatavoju un ceru likumprojektā iestrādāt normas, kas dod priekšrocības kvalificētiem veterāniem iestāties Latvijas Universitātē, kādā citā kvalificētā tehniskā skolā vai arodskolā, saņemot valsts pabalstu vai pilnu apmaksu, lai veterāns var iegūt izglītību. Ceru iestrādāt veterāniem arī priekšrocības konkrēti attiecībā uz valsts civildienestu. Domāju, ka ir arī citas iespējas, kā atbalstīt mūsu jauniešus, kuri ir gatavi uzņemties atbildību par valsts drošību. Cienījamie kolēģi, es uzskatu, ka šodien mums ir neparasta iespēja spert pirmo soli, lai sakārtotu mūsu bruņotos spēkus, izlīdzinātu iespējas visiem Latvijas valsts iedzīvotājiem būt atbildīgiem par valsts drošību un tajā pašā laikā atlīdzinātu tiem jauniešiem, kuri šo atbildību ir uzņēmušies un godprātīgi izpildījuši. Es vēlreiz lūdzu deputātiem nodot šo likumprojektu Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Pateicos par jūsu uzmanību!".
• 1996_05_02-seq124 language "lv".
• 1996_05_02-seq124 speaker Karlis_Julijs_Druva-1938.
• 1996_05_02-seq124 mentions Q822919.
• 1996_05_02-seq124 mentions Q211.
• 1996_05_02-seq124 mentions Q2660080.
• 1996_05_02-seq124 mentions Q8436.
• 1996_05_02-seq124 mentions Q498407.
• 1996_05_02-seq124 mentions Q662311.
• 1996_05_02-seq124 mentions Q168041.