Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1996_02_29-seq120> ?p ?o. }

• 1996_02_29-seq120 type Speech.
• 1996_02_29-seq120 number "120".
• 1996_02_29-seq120 date "1996-02-29".
• 1996_02_29-seq120 isPartOf 1996_02_29.
• 1996_02_29-seq120 spokenAs 29.
• 1996_02_29-seq120 spokenText "(Starpsauciens: "Nevajag...") Cienījamā sēdes vadītāja! Godājamie deputāti! Es savu uzstāšanos balstīšu uz šādām tēzēm. Pirmkārt, likumprojekts tā iesniegtajā redakcijā ir principiālā pretrunā ar demokrātiskas valsts iekārtas pamatprincipiem informācijas jomā, jo šie pamatprincipi ir: valstiskās informācijas pieejamība visos gadījumos, izņemot tos, kas speciāli atrunāti kādos likumos, un privāto jeb personisko dzīvi aizskarošas informācijas aizsardzība. Šajā likumprojektā viss ir otrādi. Šajā likumprojektā, piemēram, tiek runāts par dienesta noslēpumu, kuru nosaka... tātad kura saturu nosaka administratīvā kārtībā Ministru kabinets, bet aizsargājamo datu kategorijā personas informācijas aizsardzība nemaz nav paredzēta. Otrā tēze. Informācijas aizsardzība mūsdienās pasaulē, kurā ienāk datori, tiešām ir kļuvusi par nopietnu problēmu, un valstī ir vajadzīgi likumi, kas šo informācijas aizsardzību regulē, kā arī nosaka atbildību, piemēram, par informācijas zādzībām, par ko, starp citu, šajā likumprojektā atkal runas nav. Un, protams, ne jau valsts pārvaldes informācija, kas šeit tiek dēvēta par dienesta noslēpumu, ir tā pirmā, uz kuru šī aizsardzība ir attiecināma. Mans secinājums ir tāds, ka es nevaru atbalstīt šāda likumprojekta nodošanu komisijām. Un to neatbalstīs arī frakcija "Latvijai" kopumā, jo mēs tam nevaram piekrist principā. Es domāju, ka ir iespēja tepat Saeimā uz vietas, pieaicinot speciālistus, izstrādāt daudz kvalitatīvāku... nevis ierēdņu, bet sabiedrības interesēm atbilstošu likumprojektu. Atbilde uz iespējamajiem oponentu iebildumiem, kas gribēs noteikti sacīt, ka šo likumprojektu vajag virzīt tādēļ, ka tajā paredzētās normas par valsts noslēpumu ir vajadzīgas, lai ārvalstis būtu ar mieru ar mums sadarboties militāri un sniegt palīdzību. Jā, šīs normas varbūt ir vajadzīgas, un pret to man, vismaz šajā likumprojekta apspriešanas fāzē, principiālu iebildumu nebūtu. Bet, ja tas tiešām ir šā likumprojekta mērķis, tad lūdzu šā likumprojekta aizstāvjus palīdzēt Valsts prezidentam būt konsekventam un iesniegt Saeimā likumprojektu par valsts noslēpumu un nekarināt šeit klāt visādas ierēdniecības saražotās "pērles" par dienesta noslēpumu. Visā nopietnībā es šā iesniegtā likumprojekta redakciju vērtēju kā Valsts prezidenta leģitimētu ierēdņu provokāciju pret Saeimu, cenšoties tajā iemānīt līdz ar viena veida likumu papildu normu paketi, kas dod ierēdņu šķirai informatīvas privilēģijas. Par paša valsts noslēpuma aizsardzību, nosakot šo normu kvalitāti, es šeit nerunāšu daudz, varbūt par to runās kāds no maniem frakcijas kolēģiem. Pirms pārejam pie detalizētas manis izteikto tēžu analīzes, es gribu vēl piebilst, ka gadījumā, ja šis likumprojekts tiek nodots komisijām, tad mans ieteikums būtu kādai no šīm komisijām uzņemties alternatīva, plašāka likumprojekta izstrādi, un gadījumā, ja šis darbs notiek konstruktīvi, es arī varētu piedāvāt savu līdzdarbību. Un kaut ko varbūt varētu darīt arī jaunveidojamā informācijas tehnoloģijas grupa, ja būs tāda vēlēšanās. Es uzskatu, ka šeit patiesībā būtu vajadzīga Informātikas komisija Saeimā, kas gan varētu nebūt pastāvīga, bet pagaidu komisija, kas varētu izskatīt gan šo, gan arī citus informātikas jomu regulējošus likumprojektus pēc būtības. Un es aicinu deputātus pārdomāt šo jautājumu jau tuvākajā nākotnē. Bez tam es gribētu norādīt, ja gadījumā šis likumprojekts tomēr tiek nosūtīts uz komisijām, tad viena no būtiskākajām komisijām, kurai arī savs vārds būtu sakāms šā likumprojekta sakarā, ir Eiropas lietu komisija, jo kā motivācija šim projektam ir minēta Latvijas iekļaušanās Eiropas drošības un sadarbības struktūrās. Es lūgtu pirms balsošanas par nodošanu komisijām šo komisiju loku paplašināt arī ar Eiropas lietu komisiju, bet, protams, es uzturu spēkā savu pamatpriekšlikumu šo likumprojektu noraidīt pēc būtības un Saeimā uz vietas izstrādāt alternatīvu. Tomēr, ņemot vērā šī jautājuma par informācijas pieejamību un aizsardzību nenoliedzamo būtiskumu, es gribētu vēl nedaudz izvērstāk man atvēlētā laika robežās pakavēties pie savu sākumā minēto tēžu analīzes. Valsts pastāv priekš pilsoņiem, nevis pilsoņi - priekš valsts. Valsts pastāv tādēļ, ka pilsoņi un sabiedrība ir apzinājušies, ka tie ar kopējiem koncentrētiem pūliņiem spēs labāk atrisināt kādas tiem kopējas problēmas. Tādēļ noteiktiem mērķiem ir izveidotas noteiktas valsts institūcijas, un finansē tās caur nodokļiem. Bet diemžēl valsts struktūrām piemīt tendence aizrauties ar savu iekšējo problēmu risināšanu, nevis rūpēties par pilsoņu vajadzību labāku apmierināšanu. Tā ir globāla tendence, nevis tikai Latvijā, nevis tikai Latvijai raksturīga, tādēļ demokrātiskā sabiedrībā ir strikti noteiktas iespējas pilsoņiem kontrolēt valsts pārvaldes aparāta darbību. Šī norma, kas paredz pilsoņu brīvu pieejamību valsts pārvaldes informācijai, ir nostiprināta likumos, ieskaitot iespēju pilsonim tiesā apstrīdēt informācijas sniegšanas atteikumu, un tā ir viena no pilsoņu pamattiesībām demokrātiskā sabiedrībā. Latvijā šādas normas, šāda likuma vēl nav. Informācijas joma Latvijā nav sakārtota, un šis likumprojekts varētu tikt vērtēts diemžēl kā neveiksmīgs mēģinājums uzlikt puscaurspīdīgu ielāpu kādam šī esošā roba stūrītim. Un diemžēl šeit ir vērojams valsts varas kārtējais mēģinājums aizsargāt pašai sevi no valsts pilsoņiem. Jā, ir vajadzīgs likuma ceļā regulēt valsts noslēpumu aizsardzību, bet ar likumu noteikta aizsardzība ir vajadzīga ne tikai informācijai, kas tiek klasificēta kā valsts vai dienesta noslēpums. Un, ja runā par pēdējo, kas ir dienesta noslēpums, tad daži likumprojektā piedāvātie formulējumi ir vairāk nekā strīdīgi, lai neteiktu - pat klaji aplami. Piemēram, procedūra, kādā valsts pārvaldes informācija var kļūt par dienesta noslēpumu. Citēšu 20. panta trešo daļu: "Informācijas apjomu un saturu, kas uzskatāma par dienesta noslēpumu, pēc tās īpašnieka priekšlikuma apkopo Tieslietu ministrija, kas izveido Dienesta noslēpumu reģistru. Šo reģistru apstiprina Ministru kabinets un nosaka dienesta noslēpumu izmantošanas noteikumus." Nav tālu no tā, ka katrs departaments vai departamenta vadītājs var praktiski ieviest savu dienesta noslēpumu, un, nedaudz novedot līdz absurdam, mēs redzam, ka šeit neesam tālu no tā, ka katra apkopēja varēs par dienesta noslēpumu pasludināt to, kurā vietā viņa glabā tualetes atslēgu. Šādā veidā, ar šī likumprojekta palīdzību tiek veidots absolūti antidemokrātisks mehānisms sabiedrības atstumšanai no jebkuras valsts pārvaldes informācijas. Likums nosaka tikai dažas atsevišķas jomas, kuras nevar tikt pasludinātas par dienesta noslēpumu. Tas ir klajā pretrunā ar demokrātiskas valsts būtiskākajiem pamatprincipiem, saskaņā ar kuriem valsts pārvaldes informācija var tikt pasludināta par noslēpumu tikai konkrēti aprakstītos izņēmuma gadījumos. Šeit mums ir pilnīgi pretēja pieeja. Es domāju, ka šeit presei un masu saziņas līdzekļiem arī būtu sakāms savs vārds, un tas nekas, ka uz šo bīstamo tendenci no Saeimas tribīnes norāda opozīcijas pārstāvis. Patiesībā ar likumu pret nesankcionētu informācijas izmantošanu vai bojāšanu ir jāsargā pavisam cita veida informācija, un tā ir informācija par personu. Citēšu aptuvenu tulkojumu par to, kādas personas... kādas informācijas kategorijas tiek aizsargātas Amerikas Savienotajās Valstīs. Tātad tā ir informācija, kuras zādzība vai bojāšana var radīt kaitējumu cilvēku veselībai vai dzīvībai, informācija, kas var radīt finansiālus zaudējumus vai īpašuma zaudējumus, informācija, kura skar... kura var ietekmēt personas civiltiesības un kuras izpaušana būtu pretrunā ar privātās dzīves konfidencialitāti un tā tālāk. Un tikai pats pēdējais punkts ir kaut kāda valsts institūciju informācija. Šeit viss tas ir apgriezts ar kājām gaisā. Tātad šeit ir pavisam citi akcenti. Starp citu, varu piebilst, ka šādi visaptveroši informācijas aizsardzības akti nemaz nav tik reta parādība arī Austrumeiropas valstīs un labs šāds informācijas aizsardzības akts ir pieņemts arī Krievijā. Mums būtu tikai jāpaskatās, kā šo pieredzi pārņemt, jo šīs problēmas jau visur ir vienas un tās pašas. (Starpsauciens: "Čerān, pietiek!") Tātad likumā ir jānosaka aizsardzība ne tikai valstiski svarīgai, bet jebkurai demokrātiskās valstīs tradicionāli par konfidenciālu uzskatāmai informācijai. Šī iemesla dēļ jāmaina likumprojekta nosaukums, un uzskatu, ka informācijai par personu ir piešķirams augstāks konfidencialitātes līmenis nekā informācijai, kas valsts pārvaldē tiek atzīta par dienesta noslēpumu. Demokrātiskām tradīcijām atbilstoši ir jādefinē jēdziens par dienesta noslēpumu, izslēdzot valdībai iespēju šajā kategorijā ierindot praktiski jebkuru informāciju, ko tā gribētu slēpt no sabiedrības. Un, treškārt, ir jāparedz informācijas aizsardzība pret intelektuālo terorismu. Tātad ir jānosaka atbildība, kas iestājas personām, kas cenšas nesankcionēti piekļūt informācijai. Gribu minēt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ielaušanās datorā tiek klasificēta kā tikpat smags noziegums kā slepkavība. Tātad problēmas šajā jomā ir ārkārtīgi nopietnas un tās ir jārisina, bet diemžēl to nepiedāvā šis pašreizējais likumprojekts. Un nobeigumā es gribu vēlreiz rezumēt, ka, pieņemot šo likumprojektu tādā redakcijā, kādā viņš ir šobrīd, mēs sevi nostādītu ļoti nepatīkamā stāvoklī gan Latvijas sabiedrības acīs, gan arī starptautiskajā mērogā, jo šī likumprojekta redakcija ir liels valsts pārvaldes uzspiests solis projām no demokrātiskas sabiedrības, kā jau es to līdz šim izskaidroju. Es aicinu strādāt pie jaunas šī likumprojekta redakcijas un šī likumprojekta nodošanu komisijām neatbalstīt. Paldies.".
• 1996_02_29-seq120 language "lv".
• 1996_02_29-seq120 speaker Karlis_Cerans-1965.
• 1996_02_29-seq120 mentions Q822919.
• 1996_02_29-seq120 mentions Q211.
• 1996_02_29-seq120 mentions Q193089.
• 1996_02_29-seq120 mentions Q1771611.
• 1996_02_29-seq120 mentions Q159.
• 1996_02_29-seq120 mentions Q30.