Saeima |

Saeima

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1996_02_22-seq14> ?p ?o. }

Showing items 1 to 20 of 20 with 100 items per page.

1996_02_22-seq14 type Speech.
1996_02_22-seq14 number "14".
1996_02_22-seq14 date "1996-02-22".
1996_02_22-seq14 isPartOf 1996_02_22.
1996_02_22-seq14 spokenAs 29.
1996_02_22-seq14 spokenText "Godājamie kolēģi! Šī tēma ir ļoti aktuāla, un viedokļi dalās. Bet es gribu turpināt Kostandas kunga viedokli - mūsu frakcijas viedokli, tik tiešām mēģināt vēl un vēlreiz pamatot, ka šo privilēģiju, kādas tiek izvirzītas Valsts prezidentam, tādos apstākļos, kādos dzīvo mūsu tauta, tiešām ir par daudz. Un tas neveicina mūsu valsts reprezentāciju, - drīzāk mēs reprezentējam valsti tā, kā jau minēja ar saviem ļoti spilgtajiem un trāpīgajiem piemēriem Kostandas kungs. Es tikai gribu atgādināt, ka neviens nespiež Valsts prezidentu kļūt par Valsts prezidentu un uzņemties tādas mokas. Ja viņš uzskata, ka būt par Valsts prezidentu ir tādas milzīgas ciešanas, ka viņam vēlāk ir jāsaņem tādi atvieglojumi un kompensācijas, es tam galīgi nevaru pievienoties. Prezidenti pilnīgi brīvprātīgi izvirza savas kandidatūras, un es vēl neesmu redzējis tādu cilvēku, kas tāds atteiktos būt. Visi vēlas būt un to dara, un tas ir apsveicams process, un tās nav nekādas ciešanas vai kaut kāds klaušu darbs, par kuru vēlāk visu dzīvi ir jāsaņem nesamērīgi liels atalgojums. Un mēs runājam par kaut kādu godu un par goda izpratni materiālajās vērtībās. Es jau sen esmu ievērojis, ka Kiršteinam viss labais ir saistīts tikai ar naudu un vienīgi ar naudu. Es varu teikt, drusciņ jāpasaka - gods ir arī morāles kategorija, ko ne vienmēr var nopirkt par naudu, Kiršteina kungs! Es ceru un cīnīšos par tādu Latviju, kur arī būs vērtības, kuras nav pakļautas pirkšanai un pārdošanai. Es gribu vēl atgādināt, ka attiecībā uz to godu un sirdsapziņu ir ļoti jāsargājas, jo mēs zinām, kā komunistu laikos iznāca ar to godu un sirdsapziņu, un, vēl jo vairāk, es varu paredzēt, kā mums iznāks ar tādu pirktu - caur privilēģijām - godu un sirdsapziņu. Valsts prezidents nav tikai persona un nav tikai privilēģija. Valsts prezidents ir morāla kategorija, kas reprezentē nāciju. Viņam ir jābūt kopā ar tiem, kurus viņš reprezentē, nevis... kā trāpīgi Kostandas kungs analizēja un stāstīja, Valsts prezidents ir attālinājies no tautas. Šajā gadījumā es gribu atgādināt viena klasiķa darbu, tas ir Vilis Plūdonis, un viņam ir ļoti spilgts darbs "Divi pasaules". Šajā darbā viņš trāpīgi pasaka to situāciju, kāda bija izveidojusies 19. gadsimta beigās. Man liekas, ka tieši šī situācija šodien izveidojas Latvijā, mēs Latvijā redzam, kā veidojas šīs "divi pasaules", "divi Latvijas". Viena - Latvija, kuru augsti politiķi sauc par reņģu ēdāju, "lumpenu", maznodrošināto un dažādu latviešu pasauli, bet otru pasauli mēs redzam tādu, kuru reprezentē ar pilīm, spožiem limuzīniem, reprezentācijām, šampaniešiem un visu pārējo. Es arī šajā sakarā gribu pievienoties Kostandas kungam un pateikt, ka mēs redzam tikai vienas pasaules pārstāvi - šīs dārgās reprezentācijas, bagāto cilvēku - Prezidentu, pārstāvi, bet mēs neredzam to pārstāvi, kas pārstāvētu to otru pasauli, tos reņģu ēdājus, tos "lumpenus", tos pensionārus, tos noplukušos cilvēkus, varbūt arī to tūkstoti, kas varbūt bada nāvē šogad nomira dēļ nepietiekama uztura. Kas viņus pārstāvēs? Mīļie kolēģi, jūs šeit esat ievēlēti no tiem reņģu ēdājiem, no tiem "lumpeniem"! Arī jūs, Kiršteina kungs, - par jums arī balsoja šie cilvēki, kurus jūs tā nīstat tikai tāpēc, ka viņi ir nabadzīgi un viņiem trūkst līdzekļu. Tas ir pārāk ciniski, lai uz to neatbildētu. Mēs jau neprasām daudz. Mēs tikai sakām, ka Prezidentam nevajag piešķirt mūža pensiju tikai par to, ka viņš trīs gadus ir pildījis amatu. Kur tad paliek medmāsas, ātrās palīdzības šoferi, pastnieki? Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl, un vēl. Šie cilvēki visu dzīvi ir kalpojuši Latvijai, strādājuši, ieguldījuši savu veselību, dzīvi. Viņi nemaz neprasa īpašu atalgojumu. Viņi ir lepni par to, ka viņi ir dzīvojuši Latvijā un spējuši strādāt šai skaistajai zemei, ko mēs visi saucam par Latviju. Mēs esam par to, lai anulētu privilēģijas attiecībā uz dienesta automašīnu. Nu vai jūs gribat ņirgāties par tautu, ka Prezidents aiziet no savu pilnvaru laika un turpina pa Rīgu braukāt ar ģerboni rotātu sešsimto mersedesu? Jūs to gribat panākt? Atcelt sekretāra piešķiršanu pēc aiziešanas no amata. Tas arī neprasa nekādas privilēģijas, - ja vēl ņemam vērā, ka sekretāra alga ir 150 latu. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tas ir pilnīgi nepamatoti. Prezidentam, kuru mīl tauta, nav vajadzīga kaut kāda sekretāre vai starpnieki, viņš var tieši vērsties pie tautas, uzrunāt to, un, kā mēs redzam kaut vai pēc Gorbačova piemēra, ja viņu mīl un viņam ir sekotāji, viņš var nodibināt fondu. Cilvēks, kas ir darījis tautai labu, nekad mūžā neies bojā bada nāvē, viņu tauta pēc pirmā lūguma apbērs ar līdzekļiem. Kā spilgtāko piemēru varētu minēt Raimondu Paulu. Vai viņam ir vajadzīga automašīna, sekretāre vai apmaksāts dzīvoklis? Nē. Un kāpēc? Tāpēc, ka viņa koncertos laukos zāles ir pārpildītas un viņam nav vajadzīgas šīs privilēģijas, viņu patiesi mīl tauta par to, ka viņš tautai māk sacerēt tādas dziesmas, kādas tauta vēlas dzirdēt. Apmaksāta dzīvokļa privilēģijas... Nu, ja mēs apmaksāsim saviem ierēdņiem privilēģijas, tad viņi dzīvos pilīs un šīs pilis mums būs jāapmaksā - tajā situācijā, kad divas trešdaļas cilvēku knapi, knapi spēj savilkt galus ar galiem kopā. Es domāju, ka tas viss ir pilnīgi nepieņemami un tā ir ņirgāšanās, ņirgāšanās par deputātiem. Un man ir kauns, ka 5. Saeima pieņēma šādu lēmumu, es arī toreiz balsoju "pret". Es gribu atgādināt, ka arī Demokrātiskās partijas pārstāvji stingri iestājās pret to. Es to uzskatu kā 5. Saeimas deputātu kauna traipu, un vēl es gribu teikt, ka arī man ir kauns par Valsts prezidentu, kurš parakstīja šo likumu un līdz ar to viņš arī pieņēma šīs privilēģijas. Es vismaz savā sirdī klusībā cerēju, ka viņš šīs privilēģijas nepieņems un, kā pieklājas Valsts prezidentam, vismaz pēdējā brīdī noraidīs šīs privilēģijas. Es tikai gribu atgādināt divus piemērus no pasaules prakses, no mūsu tuvāko kaimiņu prakses, - tā varētu teikt. Viens no viņiem, ko visi ļoti labi pazīst, ir Lehs Valensa - Dancigas kuģu būvētavas elektriķis. Ko viņš paziņoja tautai, kad zaudēja vēlēšanās? Viņš paziņoja, ka viņš atgriezīsies savā dzimtajā kuģu būvētavā un strādās par elektriķi. Lūk, kāds skaists, cildens piemērs! Palūkosimies tālāk. Ir viens politiķis, prezidents, ko ir atzinusi visa Eiropa, un šo politiķi sauc Vāclavs Havels. Havelam arī tika piedāvāts dzīvoklis, viņam arī tika teikti šie argumenti: jūs esat bijis politiķis disidents, jums ir daudz ienaidnieku, vai jūs negribat pārvākties apsargātā greznā pilī? Havels pārdomāja un teica: "Vai jūs patiešām domājat, ka es būtu ar mieru dzīvot labāk par savu tautu, kurai iet grūti?" Šis cilvēks nemaz neiedomājās - nemaz neiedomājās, - ka viņš varētu būt kaut kā nošķirts no tautas, jo katram godīgam cilvēkam nav lielāka soda kā būt nošķirtam no savas tautas. Un to jūs varat uzprasīt jebkuram patriotam, kam jādzīvo trimdā. Šie cilvēki pēc 50 gadu prombūtnes pieliek visas pūles, atdod savus īpašumus, lai atgrieztos Latvijā, lai būtu kopā ar savu tautu. Un tad daudzi politiķi vēl nekaunīgi saka: bet tas taču nemaz nav tik daudz! Ir daudz. Ir daudz - šajā situācijā, kad cilvēkiem minimālā iztika ir 30 latu pensija, kad cilvēkam pēc visu maksājumu veikšanas paliek 15-20 santīmi dienā, lai atrisinātu visas savas problēmas, un kad cilvēki iet uz Centrāltirgu tikai tādēļ, lai paskatītos uz produktiem, jo viņiem nav līdzekļu, lai tos iegādātos. Un jūs te visi nekaunīgi sēžat un skatāties. Es domāju, ka nu šeit ir galējā robeža, kur tālāk nevar iet. Cilvēki pēc manas uzstāšanās "Panorāmā" zvana, saka un lūdz... un es ceru, ka 6. Saeima ir daudz kvalitatīvāka un šeit ir ievēlēti, kā Krisberga kungs teica, tik tiešām simts labākie un, es ceru, arī godīgākie cilvēki. Un vēl. Protams, šajā situācijā varētu minēt daudzas lietas, bet, manuprāt, nav pieņemama tā doma, ka viss, ko saka opozīcija, ir slikti. Es domāju, ka tas nav pilnīgi pieņemams demokrātiskajam procesam, un es arī gribētu citēt, ka Ulmaņa kungs ir vērsies pret opozīciju kā filozofiski politisku jēdzienu. Un viņš ir 1994. gada 3. janvārī... viņš pilnā nopietnībā teica: ja partija pret partiju meklē opozīciju, tad Prezidentam ir jāieņem tāda vieta, kas opozīciju izslēdz. Ko nozīmē - izslēdz opozīciju? Mēs gadus 50 visi cīnījāmies, mēs gājām barikādēs, mēs apliecinājām savu gribu. Par ko mēs cīnījāmies? Par komunistiskās partijas monopoldarbību? Nē. Mēs cīnījāmies par to, lai valstī būtu opozīcija, lai viņa strādātu, lai viņas balss būtu skaidra un lai visi varētu sadzirdēt viņas balsi. Lūk, ir tā opozīcija! Tad kāpēc visi negrib viņā ieklausīties, novēršas no viņas? Mīļie draugi, novēršanās un necieņas izrādīšana pret opozīciju ir pļauka demokrātijai. Visi diktatori, visi tirāni, kā Kostandas kungs te minēja, sāk ar vieglu pļauku un demokrātijas, opozīcijas aprāšanu. Sāk ar opozīcijas mutes aizbāšanu - un ar ko tas beidzas? Tas beidzas ar to, ar ko tas beidzās Vācijā 1933. -1934. gadā, un tas beidzas ar to, ar ko tas beidzās Krievijā 1917. gadā. Un tāpēc es domāju, ka Valsts prezidentam vajadzētu saprast, kā tie cilvēki dzīvo, un tieši šīs privilēģijas viņu tuvinātu ar tautu, un tad viņam, gatavojoties nākamajai Valsts prezidenta vēlēšanu kampaņai, nebūtu jālieto tādi izteicieni, kā: es nemīlu zaudēt. Ko nozīmē - "es nemīlu zaudēt"? Mums ir jāprasa kaut kas cits, mums ir jāsaka nevis "es nemīlu zaudēt", bet mums ir jāprasa - ko es varu izdarīt šai Latvijai, neprasot par to nekādas īpašas privilēģijas? Ir tikai viena privilēģija - agrāk par visiem celties un sākt darbu, un otra privilēģija - beigt par visiem vēlāk darbu un tā parādīt sevi savai tautai, savai valstij. Tas ir morāls gandarījums - būt kopā ar tautu. Un tāpēc es domāju, ka nemaz nav nosodāms tas, ka mēs tik asi iestājamies par šo privilēģiju anulēšanu, jo visa tauta šodien dzīvo grūtos laikos, tos mēs apzīmējam par pārejas laikiem, tādējādi pasludinot, ka tie nebūs mūžīgi laiki. Bet, lai tas tā būtu un lai cilvēki varētu izturēt šos pārejas laikus, mums jābūt kopā ar cilvēkiem, mums jābūt visiem kopā, vienotiem vienai Latvijai, nevis "divi Latvijās", kur vieni svin šampanieša svētkus, bet otriem jāiet jūrā bojā, cīnoties par tām pašām reņģēm, kuras tad varētu lietot trūcīgie cilvēki. Es domāju, ka arī šī Saeima iestājas par vienotu Latviju, kur tauta un valdība ir vienota, un tāpēc arī valdībai, politiķiem un arī Valsts prezidentam ir jāsadala arī praktiskās... jānes arī visas tās grūtības un ciešanas, ko nes šī tauta. Un šos divus piemērus - par Vāclavu Havelu un Lehu Valensu - es minēju, un es domāju, ka Latvijas prestižs sākas šeit, Latvijā, Latvijas prestižs sākas ar to, kā mēs dzīvojam, kā mūsu valstsvīri dzīvo, un ar Potjomkina sādžas reprezentācijām Rietumos neviens nekad nav spējis aizmālēt patiesību, bet tikai izsaucis vienīgi ironisku smīnu. Godājamie deputāti, es jūs lūdzu noraidīt šīs privilēģijas, un parādīsim, ka Saeima ir Saeima un tā ir cienīga savas tautas izvēle! Paldies.".
1996_02_22-seq14 language "lv".
1996_02_22-seq14 speaker Andris_Saulitis-1962.
1996_02_22-seq14 mentions Q822919.
1996_02_22-seq14 mentions Q211.
1996_02_22-seq14 mentions Q2660080.
1996_02_22-seq14 mentions Q193089.
1996_02_22-seq14 mentions Q159.
1996_02_22-seq14 mentions Q183.
1996_02_22-seq14 mentions Q178708.
1996_02_22-seq14 mentions Q36233.
1996_02_22-seq14 mentions Q230818.
1996_02_22-seq14 mentions Q444.
1996_02_22-seq14 mentions Q4365862.
1996_02_22-seq14 mentions Q29552.