Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1996_02_08-seq99> ?p ?o. }

• 1996_02_08-seq99 type Speech.
• 1996_02_08-seq99 number "99".
• 1996_02_08-seq99 date "1996-02-08".
• 1996_02_08-seq99 isPartOf 1996_02_08.
• 1996_02_08-seq99 spokenAs 68.
• 1996_02_08-seq99 spokenText "Paldies. Cienījamie deputāti! Man tiešām ir patīkami, ka šāds jautājums mums ir uzdots, jo problēma tiešām ir ārkārtīgi aktuāla un nozīmīga. Atkritumu saimniecības lietas Latvijā ir otrā prioritāte. Tātad pirmā prioritāte vēl aizvien mums ir Baltijas jūras un Rīgas jūras līča tīrība. Tie visi ir jautājumi, kas skar ūdens saimniecību, bet tieši nākamā prioritāte ir atkritumu saimniecība. Jautājums: kad tiks izstrādāts Latvijas atkritumu savākšanas un pārstrādes plāns? Es gribu šeit uz šo jautājumu īsi atbildēt. Kaut arī atbildes ir meklējamas dokumentā nr. 282A, tad tomēr, lai precīzi formulētu šīs atbildes un sniegtu tās īsākā veidā, gribu komentēt arī šeit minētos argumentus. Tātad ir izstrādāts šobrīd vides aizsardzības politikas plāns Latvijai. Šis politikas plāns ir nosūtīts arī katram deputātam un šajā politikas plānā ir attiecīga sadaļa par atkritumu saimniecību. Šogad tiks Ministru kabinetā apstiprināts jauns dokuments, kurš sauksies "Vides aizsardzības rīcības plāns tuvākajiem gadiem". Tātad uz šā politiskā plāna pamata tiek strādāts pie rīcības plāna, un tas arī tiks apstiprināts valdībā un būs stratēģisks rīcības dokuments. Šajā rīcības plānā būs arī sadaļa par rīcības programmu atkritumu saimniecības jomā. Šo rīcības programmu savukārt mēs esam paredzējuši iedzīvināt ar projektu "500 mīnus", šāds vārds ir dots šim projektam, ar to saprotot, ka Latvija ir apmēram drusku mazāka par 500 neorganizētām vai padomju laikā radītām atkritumu izgāztuvēm. Tātad šis projekts paredz sakārtot visu šo saimniecību noteiktā laika posmā. Šo programmu un šo projektu atbalstīs dāņu valdība un Pasaules Banka, jo mūsu investīcijas - Latvijas valsts un pašvaldību investīcijas - diemžēl ir nepietiekamas, lai mēs īsā laikā varētu atrisināt šo problēmu. Teorētiskā sadaļa šai investīciju programmai, es tā gribētu to nosaukt, tiks pabeigta jau šajā gadā - 1996. gadā. 1997. gadā un turpmākajos gados tiek plānots investīcijas, ieskaitot valsts investīcijas, pašvaldības... kredītu resursus, dāvinājumu resursus... visus tos salikt vienā veselā vienībā un tādējādi risināt šo problēmu. Jāatzīmē, ka arī šā gada investīciju projektā... ja jūs paskatītos budžeta projektu, jūs arī atrastu, ka ir plānotas investīcijas atkritumu saimniecībā. Un konkrēti šādas investīcijas ir paredzētas Talsu rajonā. Šis rajons šobrīd ir vistuvāk nonācis - ar konkrētu projektu - jautājumu risināšanai. Es gribu vēl deputātiem uzsvērt, ka likums "Par pašvaldībām" nosaka, ka par atkritumu saimniecībām ir atbildīgas rajonu un pilsētu pašvaldības. Tātad šis jautājums pēc būtības ir pāradresējams rajonu un pilsētu pašvaldībām. Tomēr daudzās jomās ministrija - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija - šo procesu veicina un līdzdarbojas šo programmu radīšanā. Dažas no pašvaldībām (Jelgava, Rīga, Liepāja un citas) jau divus gadus strādā pie šīs programmas realizācijas, un, kā jau es teicu, ministrija atbalsta šo programmu iedzīvināšanu. Tātad, atbildot uz šo jautājumu, es gribu teikt, ka teorētiskās nostādnes tiks atrisinātas 1996. gadā un praktiski projekts tiks iedzīvināts, sākot ar 1997. gadu. Mēs plānojam, ka to varētu lielos vilcienos pabeigt kopā ar investīcijām ap 2007. gadu. Otrs jautājums: "Kad izstrādās Rīgas pilsētas un apkārtējo teritoriju sadzīves atkritumu savākšanas un pārstrādes plānu (ieskaitot detalizētu objektīvu salīdzinājumu starp deponēšanas un atkritumu sadedzināšanas variantiem)?" Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka par šā plāna izstrādi ir atbildīga Rīgas pilsēta un Rīgas rajons, jo to nosaka likums "Par pašvaldībām". Tomēr ministrija aktīvi līdzdarbojas šajā procesā, un visu pagājušo gadu jūs, lasot presi, varējāt sekot līdzi mūsu darbam, kā tas veicās, lai atrisinātu problēmu par atkritumu saimniecības sakārtošanu Rīgas pilsētā un Rīgas rajonā. Kas tika izdarīts? Tika izanalizēta situācija Getliņos un tika skaidrots, vai ir apdraudēti ūdensnesošie horizonti, kas var ietekmēt dzeramā ūdens kvalitāti Rīgas pilsētai. Tas bija pamatjautājums, kas bija jānoskaidro, lai varētu novērtēt, vai Getliņi ir slēdzami turpmākai ekspluatācijai (Getliņi ir šobrīd Rīgas vienīgā sadzīves atkritumu deponēšanas vieta; pareizāk sakot, tā nav deponēšana, tā šobrīd ir vienkārši atkritumu izgāšana, tikai ar šķirošanu) vai ir jāmeklē jaunas atkritumu deponēšanas vietas. Sākotnējās hipotēzes, kuras mēs saņēmām no Latvijas ģeologiem, bija satraucošas, un mēs nekavējoties sākām strādāt pie jauna deponēšanas poligona vietu meklējumiem, kamēr vēl nebija pabeigti līdz galam pētījumi. Jo, kā jau es saku, sākotnējās prognozes bija tādas, ka, iespējams, ūdensnesošie horizonti ir piesārņoti, un tas nozīmētu, ka tūlīt būtu jāslēdz Getliņi. Tādējādi tika meklēti alternatīvi risinājumi un konkrēti tika meklēts, kur varētu būt jauns sanitārās atkritumu deponēšanas poligons, ar to saprotot, ka tā vairs nebūtu vecā izgāztuve, bet tā būtu moderna, pasaules praksei atbilstoša, videi un cilvēkam droša atkritumu deponēšanas sistēma. Strādāju pie šā projekta ļoti intensīvi, un tika izanalizēti apmēram 11 iespējamie šā poligona izvietojuma varianti Rīgas apkārtnē. Šo darbu darīja valdības izveidota darba grupa, kuru es arī vadīju. Mēs veicām ļoti intensīvas diskusijas arī ar vietējiem iedzīvotājiem, un šīs diskusijas bieži vadīju arī es personīgi un tādējādi varu uzņemties arī atbildību par visām šīm sarunām un par sarunās panāktajiem rezultātiem. Šo jauno deponēšanas poligona vietu izvēli noteica ietekmes uz vidi vērtējums, tātad tas, cik tas ir pozitīvs vai negatīvs, ekonomiskās aplēses, cik lielas investīcijas būtu jāiegulda, lai šādu vietu varētu aprīkot, un vietējo iedzīvotāju attieksme pret šo projektu. Mana nostādne bija tāda, ka tikai tad, ja vietējie iedzīvotāji pārsvarā piekrīt - vairums vietējo iedzīvotāju piekrīt šādam risinājumam, - tikai tad tas var tikt uzsākts. Pretējā gadījumā, tas ir, tad, ja vietējie iedzīvotāji neatbalsta projektu, projekts, manā skatījumā, nevar būt rezultatīvs. Tāpat arī tiek ņemti vērā citi ierobežojoši aspekti, piemēram, lidostas tuvums un vēl daudzi citi aspekti, piemēram, īpaši aizsargājamo dabas objektu, kultūrvēsturisko pieminekļu klātesamība un tamlīdzīgi. Un tādējādi mēs veicām sarunu raundus par, mūsuprāt, tādām iespējamām, potenciālām vietām, tās bija Inčukalnā, Olainē, un abās šajās vietās iedzīvotāju nepiekrišanas dēļ projektu realizācija netika uzsākta. Pozitīvs risinājums sarunās ar iedzīvotājiem tika atrasts Sējas un Saulkrastu pagastu teritorijās, kur šo deponēšanas poligonu bija paredzēts izvietot tiešā Ādažu poligona tuvumā, kur bija labvēlīgi nosacījumi tam. Diemžēl, izanalizējot ekonomiskās aplēses, kad bija saņemtas šīs pozitīvās atsauksmes, vietējo iedzīvotāju piekrišana, mēs konstatējām, ka ekonomiskās aplēses ir visai problemātiskas, proti, vajadzēja būtiski pārbūvēt automaģistrāli Rīga - Tallina. To vajadzēja paplašināt, vairāki tiltu remonti bija nepieciešami, un mēs izdarījām ekonomiskās aplēses ar ekspertu līdzdalību, un tās bija tādas, ka projekta realizācija ar tiem finansu resursiem, ko Rīga varēja atvēlēt un valsts varēja atvēlēt ieguldīt šajā projektā, diemžēl bija uz riska robežas. Un tādējādi mēs turpinājām meklējumus, un tika pabeigti jeb saņemti pēdējie pētījumi, ģeoloģiskās izpētes dati par Getliņiem, un tie šobrīd ir pozitīvāki nekā sākotnējās teorētiskās aplēses. Proti, konkrētie urbumi un konkrētās izpētes materiāli parādīja, ka ūdensnesošie horizonti, iespējams, vēl nav skarti. Diemžēl ģeologi nevarēja dot ļoti skaidru atbildi un ir nepieciešami vēl papildu izpētes darbi, lai novērtētu, tieši kur un kā izplatās piesārņojums no pašreizējās Getliņu izgāztuves. Tomēr viss tas, ka arī Rīgas pilsēta kopā ar vietējo pašvaldību ir izveidojusi jaunu atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu... šis uzņēmums Getliņos nodarbojas šodien ar atkritumu šķirošanu, tātad tiek izņemts papīrs, metāls, stikls, plastikāts, un šie materiāli tiek otrreiz pārstrādāti, tiek nosūtīti pat uz ārzemēm, kā, piemēram, ar papīru tas notiek. Un ir parādījušies papildu ekonomiskie aspekti šim procesam. Mēs šobrīd izskatām iespējamību projekta nosacījumus mainīt, un šobrīd ir sagatavošanas stadijā jauns projekta variants, kurš paredz Getliņos izveidot atkritumu pārstrādes ražotni - kā jau es teicu, pārstrādājot šos otrreizēji pārstrādājamos materiālus un tāpat kompostējamo materiālu jeb bioloģiski degradablos materiālus deponējot tālāk Getliņos, veicot sanācijas jeb aizsardzības pasākumus un iegūstot tur metāna gāzi, tādējādi uzlabojot šā projekta ekonomiskos rādītājus. Vienlaikus tiek strādāts pie atkritumu savākšanas sistēmas izveides Rīgā un Rīgas reģionā, un šobrīd esam vienojušies ar projekta potenciālajiem finansētājiem - tātad Rīgas pilsētu un potenciālajiem kreditoriem, tā varētu būt Pasaules banka, - ka 1996. gadā tiks veikti visi projektēšanas, projekta sagatavošanas darbi, pie tam projekta sagatavošanas darbos ne kredīti, ne valsts nauda netiks izmantota. Lielākais vairums šo līdzekļu tiks saņemti kā tehniskā palīdzība no citām valstīm. Tas atvieglo mūsu pašreizējo budžetu, jo mums plānot naudu šim pasākumam būtu ļoti sarežģīti šobrīd. Tātad 1997. gadā ir paredzēts investīcijas ieguldīt šajā pārstrādes rūpnīcā, metāna gāzes savākšanas sistēmā, sistēmas izveidē, un projekta kopējās izmaksas mēs lēšam no 10 līdz 13 miljoniem latu. Jautājums: kāpēc mēs esam izvēlējušies šo sanitārās atkritumu deponēšanas variantu, nevis atkritumu dedzināšanu? Atbilde ir šāda: atkritumu dedzināšana Latvijas apstākļiem ir pārāk dārga. Salīdzinājums ir tāds, ka atkritumu dedzināšanas sistēmas ieviešana - iepretim sanitārai atkritumu uzglabāšanai - ir 8 līdz 10 reizes dārgāks projekts. Otrs iebildums. Rīgas pilsētai nav tik lielu kredītu resursu spēju, lai spētu šo kredītu, tāda mēroga kredītu, paņemt. Ir runa par 120 miljoniem latu, tāds ir investīciju apjoms, ja runājam par sadedzināšanas sistēmas ieviešanu Latvijā. Ja Rīgas pilsēta līdzekļus ieguldītu un izšķirtos par šādu soli - būvēt sadedzināšanas rūpnīcu, tad viņas kredītu resursi būtu izsmelti uz ilgiem gadiem un viņa, piemēram, nevarētu investēt Rīgas ostā. Un Rīgas ostu savukārt mēs uzskatām par stratēģiskā ziņā ļoti nozīmīgu punktu, kuram investīcijas ir daudz svarīgākas nekā atkritumu sadedzināšanas rūpnīcai, jo tad, kad rūpnīca ir uzcelta, tā labākajā gadījumā var eksistēt ar nulles bilanci. Tas nozīmē, ka nekādu pozitīvu ekonomisko efektu tas nedod. Mēs, protams, tiekam vaļā no veselas virknes atkritumu, bet šādas rūpnīcas Rietumeiropā strādā ar nulles bilanci. Mums likās, ka nauda ir jāiegulda tādās ražotnēs, kur var dabūt pozitīvu rezultātu jeb pozitīvu ekonomisko efektu. Trešais arguments. Tā ir ļoti komplicēta tehnoloģija, un Latvijā nav inženiertehniskās potences, kas var šādu tehnoloģiju, ja tā varētu teikt, uzturēt, un tāpēc mums līdztekus tehnoloģijai vajadzētu iepirkt arī ārzemju inženiertehnisko personālu, jo mums zināšanas šādas tehniskas lietošanā Latvijā ir nepietiekamas. Ceturtais - un izšķirošais - arguments faktiski ir iedzīvotāju maksātspēja. Komunālās saimniecības projektos mēs izejam uz investīciju projektiem, kuru finansu slogs uz vietējiem iedzīvotājiem nepārsniedz četrus procentus no ģimenes budžeta jeb ģimenes ienākumiem. Tātad šie četri procenti tiek uzskatīti par kritisko robežu. Ja ejam pāri šiem četriem procentiem, tad projekts kļūst iedzīvotājiem pārāk smaga nasta. Un, ja mēs atceramies sarunas par siltuma tarifiem, par elektroenerģijas tarifiem, par ūdens tarifiem un tamlīdzīgas, tad jums jāsaprot, ka palielināt šo slodzi uz iedzīvotāju makiem šobrīd mēs nevaram. Tāpēc mums jālieto lētas, bet ļoti efektīvas - no vides aizsardzības viedokļa - apsaimniekošanas sistēmas, un tieši tāda ir sanitārā sadzīves atkritumu deponēšana plus atkritumu pārstrāde, un tieši to ceļu mēs Latvijā šobrīd ejam. Trešais jautājums: "Kad izstrādās Olaines ķīmisko atkritumu likvidācijas plānu?" Atbilde uz šo jautājumu ir daudz bēdīgāka: līdzko būs ekonomiskie priekšnoteikumi tam. Un es paskaidroju, ka tas diemžēl nenotiks tik drīz. Šis bēdīgais mantojums mums jāuzskata par bijušās PSRS ķīmiski rūpnieciskā kompleksa un visas šīs PSRS sistēmas kolonizācijas sekām, un šobrīd ieguldīt Latvijas valsts investīcijas šīs lietas sakārtošanā ir ļoti problemātiski, pat neiespējami. Es došu jums, deputāti, cienījamie deputāti, salīdzinājumu ar Vāciju. Es biju Vācijā kādas sprāgstvielu rūpnīcas teritorijā, kas Otrā pasaules kara laikā ražoja sprāgstvielas karamašīnai. Un pagājušā gada rudenī es pabiju šajā rūpnīcas teritorijā, kurā bija ieguldīti vairāki miljardi vācu marku, un, kad es pajautāju, kāds ir sanācijas rezultāts, kāds ir pozitīvais efekts, ko viņi ir panākuši, ieguldot šādas summas šīs teritorijas un piesārņoto grunšu, un ūdensteču sanācijā, tad atbilde bija ļoti bēdīga - tuvu nullei. Mēs neesam šobrīd tik bagāti, lai varētu ieguldīt tādas milzīgas summas šā pagātnes mantojuma sakārtošanā, un tāpēc es gaidu, ka mēs atradīsim ekonomiski realizējamus, bet no vides aizsardzības viedokļa efektīvus paņēmienus, kā sanēt šo teritoriju, kas tiešām ir piesārņota un ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Kas ir izdarīts? Daļa šā piesārņojuma ir iesūknēta apmēram vienu kilometru dziļos pazemes slāņos, kur dabīgo sāļu koncentrācija ūdeņos ir salīdzināma ar to piesārņojuma koncentrāciju, ko mēs tur iepumpējam papildus, tādēļ, pēc šīs metodes piekritēju domām, tas videi risku nerada. Mūsu eksperti šajā ziņā nav vienisprātis ar attiecīgajiem ekspertiem, un tāpēc šobrīd šāda koncepcija Latvijā netiek pielietota, proti, mēs vairs nepumpējam dziļajos grunts slāņos piesārņojumu, jo mums likās, ka pašā šajā tehnoloģijā var būt kļūdas un tādējādi piesārņojums var nonākt citur un apdraudēt vidi un cilvēkus. Šobrīd tiek veikts monitorings un tiek sekots, kā piesārņojums "uzvedas" pazemē, uz kuru pusi tas virzās, ar kādu ātrumu virzās un kā tas apdraud vidi un cilvēkus, un tiek meklēts efektīvs risinājums, kā sanēt šo teritoriju. Mēs būsim ļoti pateicīgi par jebkuru priekšlikumu, jebkuru racionālu priekšlikumu, kā ātrāk sanēt šīs pagātnes mantojuma skartās teritorijas, kuru Latvijā diemžēl ir ļoti daudz. Gribu jums atgādināt, ka apmēram 100 000 hektāru aizņēma bijušās PSRS armijas teritorijas Latvijā, kur šis piesārņojums vietumis ir ļoti būtisks, it īpaši lidlauku tuvumā, un arī dažādu citu militārās "mašīnas" institūciju darbības sekas šodien ir ļoti, ļoti jūtamas. Paldies. Pārējās aplēses, rādītāji un skaitļi ir redzami dokumentā nr. 282. Paldies.".
• 1996_02_08-seq99 language "lv".
• 1996_02_08-seq99 speaker Indulis_Emsis-1952.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q211.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q2660080.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q39731.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q8436.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q4459436.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q183.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q15180.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q179830.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q3018073.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q7164.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q5244326.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q7263449.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q1191011.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q1770.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q21150316.
• 1996_02_08-seq99 mentions Q44989.