Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1995_06_07_a-seq183> ?p ?o. }

• 1995_06_07_a-seq183 type Speech.
• 1995_06_07_a-seq183 number "183".
• 1995_06_07_a-seq183 date "1995-06-07".
• 1995_06_07_a-seq183 isPartOf 1995_06_07_a.
• 1995_06_07_a-seq183 spokenAs 77.
• 1995_06_07_a-seq183 spokenText "Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie klātesošie! Ir divi aspekti. Pirmais, par cik mēs visu laiku pie tā atgriežamies, varbūt ir tas filozofiskais aspekts, ko aizskāra Putniņa kungs. Tas ir tas filozofiskais aspekts, cik lielā mērā morāla vai ētiska ir brīvības pieļaušana masu informācijas līdzekļos. Apmēram pirms gadiem desmit vai divdesmit, komunistiskā režīma apstākļos, par to nerunājām, bet varbūt tepat Latvijā pat pirms pāris gadiem mēs droši vien līdzīgi būtu sprieduši par presi. Sprieduši, ka tas tomēr nav labi, ka par daudz ir privāto avīžu. Starp citu, avīzes tiešām ir visāda veida, kā jūs redzat, drukā - mazāk morāles, vairāk morāles... Un Putniņa kunga konsekvence faktiski būtu jārealizē arī presē, ne tikai šajos elektroniskajos masu informācijas līdzekļos. Arī šeit būtu jāpaskatās, kāpēc ir tā, ka, piemēram, ir viens koncerns, kas izdod vairākas avīzes, jūs zināt, "Dienas Bizness", "Diena", "Nakts". Seiles kundze acīmredzot mani pašlaik neklausās, bet Seiles kundzei arī vajadzētu uztraukties, kāpēc, piemēram, šis "Dienas" koncerns starp trijiem vai četriem dažādiem izdevumiem savu ideoloģiju veido. Es runāju tagad par presi. Tāpat mums vajadzētu, protams, uztraukties par to. Kaut kā mēs esam aizmirsuši tagad to presi un esam tagad pieķērušies šiem elektroniskajiem līdzekļiem. Paies neilgs laiks, un arī tas mums liksies arhaiski, jo būs jau varbūt jauni līdzekļi, un beigu beigās arī visa kabeļtelevīzijas attīstība... un mums liksies tā ideja tikpat komiska kā pašlaik, kad runā par presi. Jo diez vai kāds tagad nopietni izvirzītu jautājumu par presi tādā pašā kontekstā kā šeit. Kaut gan var būt, ka arī par to... Var būt, ka Seiles kundze ierosinās, ka "Dienas" koncerns nevarētu izdot trīs dažādas avīzes. Un tad tas ētiskais aspekts, kas man ir visvairāk nepieņemams. Un visdīvaināk ir tas, ka man tas ir jādzird no mana kolēģa, ko es ļoti cienu, - no Putniņa kunga. Tas interesantais pamatojums, ka kopumā sabiedrības morāles stāvoklis ir ļoti zems. (Starpsauciens no zāles: "Viņš tā neteica".) Bet ka ir viens slānītis ētisko cilvēku, tie ir valstsvīri, kuri ir daudz ētiskāki par pārējiem cilvēkiem, daudz morālāki, tīrāki, tas ir, mēs ar jums... Nē, bet tā iznāk. Jo, redziet, ja iznāk tā, ka privātā televīzija un privātais radio, pēc definīcijas, principā ir amorāli, bet valsts televīzija un valsts radio un morāli, tad kas veido privāto un kas veido valsts?. . Valsts radio un televīziju veido valsts ierēdņi. Tas nozīmē, ka no turienes tam visam seko. Ka valsts ierēdņi, tas ir, mēs, deputāti, esam morāli attīstīti, brīvi, gaumīgi, ar labi izkoptu ētikas un estētikas sajūtu, bet tajā pašā laikā privātstruktūras un tie vienkāršie cilvēki, kas dzīvo laukos, pilsētās, vīrieši un sievietes, kas strādā ikdienas darbā, - tie, izrādās, pamatā grimst kaut kādā ētiskajā pagrimumā un estētiskajā nesaprašanā. Es tam īsti negribētu piekrist. Man liekas, ka arī privātie var uztaisīt raidījumus, kas būtu daudz gaumīgāki par dažu labu no tiem, ko mēs redzam valsts televīzijā un valsts radio. Daudzi privātie ir arī spējīgi būt daudz ētiskāki savos raidījumos un risināt daudz vairāk ētisku problēmu nekā valsts televīzija vai valsts radio. Var būt, ka tie šinī brīdī ir atkarīgi no politiskās konjunktūras. Vai varbūt viņiem tagad ir kaut kādi budžeta apsvērumi, viņi zina, kura partija iesniedz, piemēram, budžeta labojumus par papildu līdzekļu iedošanu tai. Kā jūs zināt, tas, piemēram, notiek ar valsts radio. Viņi, protams, ar to ir saistīti tīri konjunktūras ziņā, un dažreiz tas izpaužas arī viņu politiskajā orientācijā. Vai tas balstās uz ētiku? Es stipri šaubos, vai tīrā veidā. Tāpēc, es domāju, varbūt nebūsim tik augstprātīgi pret pārējiem cilvēkiem, neuzskatīsim, ka esam vienmēr tā augstākā instance un ka augstākā ētika un augstākā morāle nāk tikai no valsts institūcijām! Es tā neuzskatu. Diemžēl tas tā nav. Būtu varbūt ļoti labi, ja tas tā būtu, bet savā laikā arī komunistiskais režīms balstījās uz to, ka tiešām tas pareizākais nāk no valsts institūcijas, bet viss nepareizais nāk no privātā, no atsevišķā, no individuālā. Tā ir tā vieglākā teorija. Var jau būt, ka tai ir jāseko, bet es tam negribētu piekrist, un man ir tiešām filozofiskā ziņā nedaudz nepieņemama šī nostāja, un tās ir tā debates, kas turpinās no punkta uz punktu. Tāpēc es faktiski runāju šodien vienu reizi. Es domāju, līdz pulksten sešiem rītā, kamēr mēs acīmredzot turpināsim šo jautājumu, varbūt mēs arvien mazāk un mazāk pie tā atgriezīsimies, jo visiem jau būs skaidra tā konceptuālā nostāja. Bet mana nostāja šeit ir tāda, ka nav tā, kā tika teikts sākumā. Sākumā izskanēja tāda doma, ka cilvēki nav morāli nobrieduši brīvībai. Es nezinu, vai ir tā, ka vispirms kāds morāli nobriest un tad paliek brīvs. Es domāju, tas ir kopā. Tikai caur īstu brīvību nāk īsta morāle, jo īsta atbildība ir tad, kad nevis valsts, bet cilvēks pats sāk atbildēt par savu rīcību. Tad, kad cilvēks pats sāk domāt par savu gaumi, nevis klausīties, vai viņam dos instrukciju runāt latviešu valodā vai ne. Kad cilvēki nevis gaidīs, vai Stalta kungs vai kāds cits pateiks: ziniet, nedrīkst lietot to vārdu, bet vajag lietot citu, - bet paši sapratīs, ka tas ir jādara. Tieši tad jau veidojas tā ētika, nevis tad, kad no augšas tiek nolaistas instrukcijas, vai izvēlēta pareizā estētika. Tā ka es principā nepiekrītu šai nostājai un uzskatu, ka apziņas brīvība un radošās rīcības brīvība ir vienīgais reālais ceļš arī uz ētisko un estētisko izaugsmi. Ja mēs ierobežosim savu radošo brīvību, tad līdz tai ētiskajai un estētiskajai izaugsmei mēs nekad nenonāksim. Cilvēces vēsture, man liekas, to ir pierādījusi. Tā ir tā filozofiskā daļa. To - es uzsveru vēlreiz - es neatkārtošu, runājot par citiem punktiem, kur varbūt atkal šis jautājums parādās. Kas attiecas uz konkrēto jautājumu, man tomēr liekas nedaudz komiski... es piekrītu runāt par laulātajiem, bet nu padomājiet - otrās pakāpes radinieki! Pirmkārt, mēs radām, es domāju, precedentu, kurš vispār nekādās ekonomiskajās attiecībās neiederas, un, otrkārt, ir nedaudz jāpaskatās uz katra cilvēka individuālo brīvību un tā tālāk. Ja cilvēks ir precējies, tad lielā mērā tā ir bijusi viņa izvēle - ar kādu precēties vai neprecēties. Bet, ziniet, ja man būtu tā nelaime būt par otrās pakāpes radinieku kādam - es negribu nosaukt neviena klātesošā uzvārdu, jo var būt, ka kāds apvainosies, ka es viņam gribu piesmērēties par radinieku... bet, ja pēkšņi šodien tā ir gadījies un es esmu piedzimis un esmu otrās pakāpes radinieks kādam, un šis fakts tiešām nav absolūti saistīts ar kaut kādu manas brīvas izvēles aktu, kurpretim, piemēram, laulības ir ar to saistītas... Bet tomēr šis fakts attiecībā uz mani uzreiz izraisa šīs juridiskās un ekonomiski ierobežojošās sekas, tur ir kaut kas ačgārns. Es domāju, mēs radīsim tādu precedentu, ar kuru tiešām iekļūsim zināmās rekordu grāmatās. Tā ka es kategoriski iebilstu pret šo otrās pakāpes radniecības ievilkšanu šinī jautājumā, tīri no citiem aspektiem. Paldies par uzmanību.".
• 1995_06_07_a-seq183 language "lv".
• 1995_06_07_a-seq183 speaker Andrejs_Pantelejevs-1961.
• 1995_06_07_a-seq183 mentions Q211.