Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1995_05_31_a-seq187> ?p ?o. }

• 1995_05_31_a-seq187 type Speech.
• 1995_05_31_a-seq187 number "187".
• 1995_05_31_a-seq187 date "1995-05-31".
• 1995_05_31_a-seq187 isPartOf 1995_05_31_a.
• 1995_05_31_a-seq187 spokenAs 77.
• 1995_05_31_a-seq187 spokenText "Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Kolēģi deputāti! Pagājušā gada septembrī ar Saeimas lēmumu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai tika uzdots izstrādāt likumprojektu korupcijas novēršanai. Šobrīd ir izstrādāti pieci likumprojekti. Četri no tiem ir iesniegti izskatīšanai Saeimā. Tātad šodien mēs izskatām likumprojektu "Par valsts un pašvaldības finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu". Kāds ir šā likumprojekta mērķis? Pirmkārt, šā likumprojekta mērķis ir panākt, lai šajā mūsu valstij tik smagajā finansiālajā situācijā likumīgi un lietderīgi tiktu izlietota valsts un pašvaldības manta un finansu līdzekļi, tiktu novērsta valsts un pašvaldības mantas izšķērdēšana, kā arī ierobežota korupcija. Arī tas ir šā likumprojekta mērķis. Kādi ir galvenie izšķērdēšanas veidi šobrīd mūsu valstī? Pirmais veids ir tāds, ka valsts vai pašvaldības institūcija no peļņas vai no budžeta līdzekļiem piešķir bezprocentu kredītus vai aizdevumus par pazeminātiem kredītu procentiem. Tajā pašā laikā ir novērotas arī tādas situācijas, ka aizdevēji paši ir parādā un ņem aizdevumus no komercbankām par paaugstinātiem procentiem, proti, par tādiem procentiem, kādus diktē tirgus situācija. Parasti šādi bezprocentu kredīti vai aizdevumi tiek piešķirti bez izsoles vai konkursa, tātad pilnīgi slepeni. Ir arī gadījumi, kad šie bezprocentu kredīti vai kredīti par pazeminātiem procentiem, vai aizdevumi tiek piešķirti attiecīgajam darbiniekam, kurš strādā valsts vai pašvaldības institūcijā, kura kredītu piešķir. Bez tam jānorāda, ka saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu ar kredītu darbību drīkst nodarboties tikai specializētas institūcijas, proti, komercbankas. Otrs izšķērdēšanas veids ir garantiju došana trešajām personām, garantējot to aizņēmumus komercbankās. To veic valsts un pašvaldības institūcijas. Garantiju došanas mehānisms un motīvi ir tādi paši kā iepriekšējam izšķērdēšanas veidam. Šajā gadījumā, godātie kolēģi, riskam tiek pakļauta valsts vai pašvaldības nauda, kuru var zaudēt, ja kredītu ņēmējs kredītu neatdod. Lai novērstu šāda veida valsts vai pašvaldības naudas izšķērdēšanu, likumprojekta 4. pantā ir noteikts, ka pašvaldībām, valsts un pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem, kā arī uzņēmējsabiedrībām, kurās valsts vai pašvaldības kapitāldaļas atsevišķi vai kopsummā pārsniedz 50%, ir aizliegts piešķirt kredītus, izsniegt jebkāda veida aizdevumus vai dot garantijas. Savukārt 4. panta otrā un trešā daļa nosaka divus izņēmumus, uz kuriem neattiecas šis ierobežojums. Tātad šie noteikumi neattiecas uz likumā noteiktajā kārtībā izveidotajām valsts vai pašvaldību kredītiestādēm. Šie noteikumi neattiecas uz gadījumiem, kad pašvaldību domes, padomes dod garantijas likumā noteiktajā kārtībā. Godātie kolēģi, pirms diviem mēnešiem mēs pieņēmām speciālu likumu, ar kuru ir noteikta šī speciālā kārtība. Es gribētu teikt, ka šo likumprojektu gan daļā par kredītu došanu un aizņēmumu došanu, gan kopumā pilnībā atbalsta Latvijas Bankas prezidents Einars Repše. Trešais izšķērdēšanas veids ir valsts vai pašvaldības mantas nodošana bezatlīdzības lietošanā citām personām. Šo darbību rezultātā valsts vai pašvaldību kasē neienāk ievērojamas naudas summas, jo bezatlīdzības lietošanā tiek nodotas varbūt ne pārāk vērtīgas mantas, piemēram, sadzīves tehnika, bet arī automašīnas, vasarnīcas un citas ievērojamas vērtības. Jāsaka, ka nereti, faktiski nevarētu teikt - nereti, bet ir arī gadījumi, kad šādā veidā valsts vai pašvaldības manta, kas nodota bezatlīdzības lietošanā, faktiski tiek dota ar mērķi - slēpt kukuļdošanu. Būtībā tā ir attiecīgās personas uzpirkšana. Lai novērstu šādu izšķērdēšanas veidu, likumprojekta 5. pants aizliedz valsts vai pašvaldības institūciju mantu nodot citām personām bezatlīdzības lietošanā, izņemot četrus gadījumus. Kuri ir tie gadījumi, godātie kolēģi, jūs varat iepazīties, izlasot attiecīgo pantu. Ceturtais izšķērdēšanas veids ir valsts vai pašvaldības mantas nodošana lietošanai citai valsts vai pašvaldību institūcijai, izmantojot trešās personas starpniecību. Tas šobrīd nav pārāk izplatīts izšķērdēšanas veids, tomēr ir atsevišķi gadījumi, kad tas rada ļoti lielus zaudējumus. Kāds ir šīs izšķērdēšanas mehānisms? Ļoti vienkāršs. Piemēram, kāda valsts vai pašvaldības institūcija sev nevajadzīgo mantu nenodod vis tieši citas valsts vai pašvaldības institūcijas lietošanā, bet nodod to kādai starpniekstruktūrai. Savukārt šī nodošana starpniekstruktūrai notiek bez izsoles, bez atklāta konkursa, par pazeminātu cenu un pie tam ar tiesībām nodot apakšnomā. Tādējādi šī starpniekstruktūra šo mantu nodod ne tikvien komercstruktūrām, kas būtu dabīgi, ja tā apsaimnieko šo mantu, bet nodod šo mantu un tas ir pats absurdākais, - citai valsts vai pašvaldību institūcijai. Tā rezultātā viena valsts vai pašvaldības institūcija, kurai šī manta ir lieka, negūst ienākumus, savukārt cita valsts vai pašvaldības institūcija vai iestāde ir spiesta maksāt nomas maksu par tirgus cenām. Tātad, lai nepieļautu šāda veida izšķērdēšanu, likumprojekta 6. pants nosaka, ka šāda veida starpniecība ir aizliegta, izņemot gadījumus, kad starpniekstruktūra nomas tiesības ir ieguvusi publiskā izsolē. Tātad šajā gadījumā ir ievērots dabiskais tirgus princips. Piektais izšķērdēšanas veids ir tāds, ka valsts vai pašvaldības manta tiek atsavināta par apzināti pazeminātu cenu. Arī šajā gadījumā izpildes mehānisms un motīvi ir tie paši, tāpēc pie tā es vairs nepakavēšos. Likumprojekta 7. pants nosaka aizliegumu atsavināt valsts vai pašvaldības mantu par acīm redzami pazeminātu cenu, izņemot gadījumus, kad valsts vai pašvaldības mantu atsavina publiskā izsolē. Godātie kolēģi, šajā un citos antikorupcijas likumos, kuru izstrādā Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, mēs vairāk domājam par to, lai nevis ierobežotu kādas finansiālas vai saimnieciskas darbības, ierobežotu valsts vai pašvaldību amatpersonu tiesības piedalīties saimnieciskajā darbībā, bet mēs te maksimāli iestrādājam atklātu izsoļu, atklātu konkursu un pašu šo atklātuma principu citos veidos. Un arī šajā likumā mēs maksimāli cenšamies šo principu ievērot. Otrs gadījums, kad valsts vai pašvaldības mantu ir atļauts atsavināt par pazeminātu cenu, ir tad, kad valsts mantu atsavina pašvaldībai. Treškārt, - kad valsts iestāde atsavina valsts mantu citai valsts iestādei. Un arī ceturtais gadījums - kad pašvaldības mantu tās iestāde atsavina citai attiecīgās pašvaldības iestādei. Sestais izšķērdēšanas veids ir, kad valsts vai pašvaldības manta tiek ieķīlāta, ņemot kredītus savām vajadzībām, pie tam šī ieķīlāšana tiek veikta tādējādi, ka nauda, kas iegūta ieķīlāšanas rezultātā, tiek izmantota, nevis lai nodrošinātu attiecīgās valsts vai pašvaldības institūcijas funkciju izpildi, bet tā tiek "apēsta", ja tā varētu teikt, izmaksāta algās. Pie tam ieķīlāšana notiek lielā slepenībā, un it īpaši bīstami ir tas, ka ir gadījumi, kad tiek ieķīlāta tāda manta, kas nepieciešama valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju pamatfunkciju veikšanai. Ir gadījumi, kad tiek ieķīlātas (vai ir iecerēts ieķīlāt), piemēram, arhīva ēkas, ir gadījumi, kad pašvaldības ieķīlā tās ēkas, kuras šobrīd lieto valsts pārvaldes institūcijas un kuras ir nepieciešamas, lai nodrošinātu svarīgu valsts uzdevumu veikšanu. Arī šajos gadījumos dažkārt šī manta tiek ieķīlāta par zemu cenu, attiecīgais uzņēmums tiek tīši novests līdz bankrotam, parāds netiek atdots, un šī vērtīgā manta, ja tā varētu teikt, "par svietsmaizi" tiek atdota attiecīgajam ķīlas ņēmējam. Lai šāda veida izšķērdēšanu nepieļautu, likumprojekta 8. pants nosaka, ka aizliegts ieķīlāt valsts iestāžu valdījumā esošu mantu, turklāt valsts uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību, kurā valsts kapitāla daļa pārsniedz 50% vai arī valsts un pašvaldības kapitāla daļu kopsumma pārsniedz 50%, atļauts ieķīlāt tikai ar finansu ministra atļauju. Pašvaldībām savukārt ir atļauts ieķīlāt tikai to īpašumu, kas nav nepieciešams pašvaldības pastāvīgo funkciju realizēšanai. Turklāt ieķīlāšana notiek tikai ar attiecīgās pašvaldības domes (padomes) lēmumu. Un pēdējais izšķērdēšanas veids ir, ja tā varētu teikt, bezatbildīga valsts vai pašvaldību finansu līdzekļu dāvināšana vai sponsorēšana, kas ir, jāsaka, ļoti plaši izplatīta pēdējos gados. Es gribētu, godātie kolēģi, uzsvērt, ka ne visos gadījumos - un, paldies Dievam, vairākumā gadījumu - šī sponsorēšana būtu vērtējama kā izšķērdēšana. Daudzas valsts un pašvaldību uzņēmējsabiedrības un uzņēmumi tomēr godprātīgi izmanto šo iespēju sponsorēt dažādus kultūras, mākslas un zinātnes pasākumus, tomēr ir diezgan bieži gadījumi, kad šīs tiesības tiek izmantotas ļaunprātīgi. Sevišķi bīstama, manuprāt, kolēģi, ir tāda situācija: valsts vai pašvaldību uzņēmums vai uzņēmējsabiedrība ir parādā valsts budžetam par nesamaksātiem nodokļiem vai arī valsts uzņēmums, piemēram, kāds lauksaimniecības pārstrādes uzņēmums ir parādā zemniekiem par nodoto produkciju, taču tajā pašā laikā šis parādnieks, šis uzņēmums, kurš ir parādā, nodarbojas ar finansu līdzekļu dāvināšanu - sākot ar dažādām kultūras iestādēm, un beidzot ar politiskām partijām. Tādēļ, lai nepieļautu šādu nelietderīgu valsts un pašvaldību finansu līdzekļu izšķērdēšanu, likumprojekta 9. pantā ir noteikts, ka finansu līdzekļus vai mantu var dāvināt vai ziedot tikai kultūras, mākslas, zinātnes, izglītības vai veselības aizsardzības veicināšanai, turklāt dāvināt vai ziedot ir atļauts tikai tad, ja dāvināšanas brīdī attiecīgais uzņēmums vai uzņēmējsabiedrība ir samaksājusi valstij vai pašvaldībai visus nodokļus un darbiniekiem izmaksājusi algas, vai arī tad, ja pret attiecīgo uzņēmumu tiesvedībā nav prasības par parāda piedziņu. Manuprāt, tā ir obligāta prasība, kas būtu jāievēro jebkuram uzņēmumam, to skaitā arī privātstruktūrai, vai attiecīgās uzņēmējsabiedrības vadība saimnieko lietderīgi un mērķtiecīgi. Tomēr dzīvē tā tas nenotiek. Otrais sponsorēšanas noteikums ir tas, ka gadījumos, ja dāvinājuma summa nepārsniedz 500 latus, lēmumu par naudas līdzekļu dāvināšanu pieņem attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības vadītājs. Ja summa pārsniedz 500 latus, to drīkst piešķirt tikai ar finansu ministra atļauju - gadījumā, ja dāvina valsts uzņēmums vai uzņēmējsabiedrība. Savukārt tad, ja dāvina pašvaldības uzņēmums vai uzņēmējsabiedrība, - tad lēmumu šajā gadījumā pieņem attiecīgā dome vai padome. Trešais noteikums, kas, ja šo likumu pieņemtu, būtu jāievēro, dāvinot valsts vai pašvaldību naudu, ir šāds: ja dāvinājuma summa pārsniedz 500 latus, tad dāvināt drīkst, tikai noslēdzot ar dāvinājuma saņēmēju rakstveida līgumu, pie tam dāvinājuma līgumā jāparedz ziedojuma mērķis un dāvinātāja tiesības piedzīt no dāvinājuma saņēmēja finansu līdzekļus - gadījumā, ja dāvinājums netiek izmantots līgumā paredzētiem mērķiem vai arī ja ir pieļauti citi līguma noteikumu pārkāpumi. Ceturtais sponsorēšanas nosacījums ir 13. pantā, kas nodrošina sabiedrībai tiesības iepazīties ar sponsorēšanas gadījumiem. Šis pants nosaka, ka ar valsts vai pašvaldību institūciju noslēgtajiem dāvinājuma (ziedojuma) līgumiem, kā arī ar citu informāciju par dāvinājumiem (ziedojumiem), kas izdarīti šajā likumā noteiktajā kārtībā, ir tiesības iepazīties jebkuram Latvijas iedzīvotājam, kā arī masu informācijas līdzekļa žurnālistam. Likumprojekta 14. pants nosaka, ka par šā likuma nosacījumu izpildi atbild attiecīgās valsts vai pašvaldības institūcijas vadītājs. Es gribētu, godātie kolēģi, jūs informēt, ka šobrīd spēkā ir disciplinārsodu likums - Darba likumu kodekss, kas paredz tikai disciplināratbildību. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir iecerējusi papildināt Kriminālkodeksu ar attiecīgiem pantiem, kas paredzēs kriminālatbildību arī par atsevišķiem šā likuma noteikumu pārkāpumiem. Kādus secinājumus, godātie kolēģi, varētu izdarīt no teiktā? Pirmkārt, to, ka šis piedāvātais likumprojekts paredz tikai, ja tā varētu teikt, administratīvus pasākumus šīs nevēlamās parādības, ko sauc par valsts un pašvaldību mantas izšķērdēšanu, novēršanai. Galvenais pasākums tomēr būtu veikt attiecīgus sociāli ekonomiskus pasākumus, proti, tiktu pēc iespējas īsākā laika periodā privatizēti valsts un pašvaldību uzņēmumi. Bez tam gribu jūs informēt, ka šā likumprojekta izstrādāšanā piedalījās Ģenerālprokuratūras, Valsts kontroles, Kriminoloģisko pētījumu centra, Valsts reformu ministrijas un Valsts ieņēmumu dienesta speciālisti. Pozitīvu rakstveida atzinumu par šo likumprojektu mēs esam saņēmuši no Tieslietu ministrijas, Ģenerālprokuratūras, Ekonomikas ministrijas, Latvijas pašvaldību savienības, Latvijas Bankas prezidenta, Valsts īpašuma fonda, Valsts kontroles, Iekšlietu ministrijas un Finansu ministrijas. 4. aprīlī šo likumprojektu izvērtēja Saeimas Budžeta un finansu komisija, un arī šīs komisijas atzinums bija pozitīvs, un šo lēmumu viņi pieņēma vienbalsīgi. Godātie kolēģi! Es aicinu šodien pieņemt šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Paldies par uzmanību.".
• 1995_05_31_a-seq187 language "lv".
• 1995_05_31_a-seq187 speaker Janis_Lagzdins-1952.
• 1995_05_31_a-seq187 mentions Q822919.
• 1995_05_31_a-seq187 mentions Q211.
• 1995_05_31_a-seq187 mentions Q4294315.
• 1995_05_31_a-seq187 mentions Q21625222.
• 1995_05_31_a-seq187 mentions Q1771611.
• 1995_05_31_a-seq187 mentions Q687709.
• 1995_05_31_a-seq187 mentions Q1092499.
• 1995_05_31_a-seq187 mentions Q471678.