Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1995_05_18-seq32> ?p ?o. }

• 1995_05_18-seq32 type Speech.
• 1995_05_18-seq32 number "32".
• 1995_05_18-seq32 date "1995-05-18".
• 1995_05_18-seq32 isPartOf 1995_05_18.
• 1995_05_18-seq32 spokenAs 126.
• 1995_05_18-seq32 spokenText "Kaut vai šīs situācijas neviennozīmība šajā brīdī - es domāju, ka tā vien var vedināt uz pārdomām, ka šis solis tomēr ir dziļāk, nopietnāk apsverams. Jo vairāk šī problēma kļūst nopietna tā iemesla dēļ, ka taisni šogad mēs ieejam tādā stadijā, kad masveidīgi, varētu teikt, sākas šie komercbanku bankroti. Es saprotu, ka tas ir periods, kurš ir jāpārdzīvo un tur nekā nevar darīt, bet tajā pašā laikā valsts nav tam gatava, valstij nav izpildmehānismu, kādā veidā šos bankrotus realizēt ar pēc iespējas mazāku kaitējumu valsts ekonomikai, jo katrs kādas bankas bankrots ir tādā vai citādā veidā kaitējums valsts ekonomikai. Lūk, šā iemesla dēļ šobrīd nevar tik viennozīmīgi skatīties uz Unibankas privatizāciju. Vispirms - par šā privatizācijas projekta (kas, tiesa gan, jau ir apstiprināts un sākts realizēt) dažām sīkajām lietām. Par šo projektu savu slēdzienu ir izdarījusi Valsts kontrole un konstatējusi, ka ar šo privatizācijas projektu ir pārkāpti likumi. Pirmais likums, par ko ir runa, - ir likums par akciju sabiedrībām. Jebkura banka Latvijā pagaidām ir akciju sabiedrība un pakļaujas likumam par akciju sabiedrībām. Šīs personālakcijas, kas tika dalītas, tātad tika sadalītas, pārkāpjot divus šā likuma par akciju sabiedrībām punktus. 29. panta 2. punkts skan šādi: personālakciju pārdošanas atlaides jāsedz no peļņas. Tātad - no uzņēmuma peļņas. Un 41. panta 1. punkts nosaka, ka šādi darījumi ir jādara pēc tam, kad ir noslēgta gada bilance, jo tikai tad ir redzams, vai uzņēmums ir strādājis ar peļņu vai ar zaudējumiem. Un tagad drusciņ iedziļināsimies dažos skaitļos, kas varbūt zināmā mērā atklās šo bankas reālo situāciju! Jūs zināt, ka šajā bankā... ja kāds ir lasījis to atbildi, tas zina - tur bija diezgan skaidri izklāstīts, ka šajā bankā ir apmēram 25 miljoni latu slikto kredītu, par kuriem savukārt valsts ir uzņēmusies saistības, teiksim, katru gadu bankai maksāt apmēram 3,5 miljonus. Aptuveni par to, ka šādi kredīti tur ir... lai bankas darbība, teiksim, varētu turpināties... Lūk, jautājums ir par šiem sliktajiem kredītiem. Tātad par šiem sliktajiem kredītiem Universālā banka pagājušajā gadā ir saņēmusi no valsts 3,4 miljonus. No valsts budžeta - 3,4 miljonus latu. Bankai, tiesa, ir izdevies arī nedaudz iekasēt šos sliktos kredītus. Par to, ka tā saņēmusi atkal no valsts budžeta apmēram 0,3 miljonus. Tātad no valsts budžeta banka ir saņēmusi nosacīti, teiksim, dāvinājumu 3,7 miljonu latu apmērā. Tajā pašā laikā kopējā bilancē visu skaitot, Unibankas peļņa ir 2,8 miljoni latu. Ja mēs esam objektīvi, tad jāuzdod jautājums - kur ir tā peļņa? Pēc būtības šeit ir runa par viena miljona zaudējumu, ja neskaita, teiksim, iemaksas no valsts budžeta. Kur ir tā peļņa, no kuras jārēķina šīs personāla akcijas? Lūk, šeit ir tas pārkāpums, par ko ir runa. Diemžēl atbilde uz mūsu jautājumu nebija sagatavota pārliecinoši, - lai neteiktu vairāk. Redziet, ja šādu stāvokli bankā novērtē kā stabilu un ja par to, teiksim, attiecīgiem darbiniekiem jāmaksā prēmijas tādā veidā kā, teiksim, 75% no tām personālakcijām, ko darbinieki saņēma -, maksā no bankas peļņas, - lūk, tad man rodas pirmā lielā neskaidrība. Kā tas īstenībā notiek? Vai ir pārliecinoši tie argumenti, par kuriem šeit Piebalga kungs runāja? Otrs. Privatizācijas aģentūras noteikumi paredz banku privatizēt par sertifikātiem. Tātad otrais etaps - 50% bankas akciju pārdošana par sertifikātiem. Ir taisnība, ka Privatizācijas likums paredz to, ka, teiksim, pārdod par sertifikātiem 50%. Bet tajā pašā laikā banka nav parasts pirkšanas un pārdošanas objekts. Banka - es atkal uzsveru - ir akciju sabiedrība, un Akciju sabiedrību likumā ir savukārt šāds stingrs un nepārkāpjams nosacījums, ka bankas akcijas pārdod tikai par naudu vai ka izņēmuma gadījumos ar valsts bankas piekrišanu varētu notikt pārdošana... nevis pārdošana, bet akcijām pretī varētu stāvēt kaut kāda reāla manta. Sertifikāts nav ne nauda, ne manta, tātad šajā gadījumā ir runa par to, ka tiešā veidā ir atkal pārkāpts likums par akciju sabiedrībām. Vispār gribas teikt tā - šie privatizācijas noteikumi ir sastādīti diezgan īpatnēji. Ja kāds no jums tos ir lasījis, tas zina, ka katrs privatizācijas etaps ir sastādīts pēc noteiktiem likumiem un noteiktiem pantiem, bet dažādos etapos šie likumi un panti ir dažādi. Bet visvairāk šajos privatizācijas noteikumos ir pārkāpts likums par akciju sabiedrībām, ko, pēc manām domām, bankas gadījumā nu nekādā veidā nedrīkstētu pārkāpt. Lūk, no šejienes arī izriet Valsts kontroles izvirzītā prasība, ka banka ir jāprivatizē par naudu. Vismaz lai šajā daļā būtu skaidrība, kā tas notiks tālāk. Diemžēl šī prasība ir izčibējusi kaut kur varas gaiteņos. Bet pats galvenais jautājums Unibankā ir cits. Pats galvenais jautājums Unibankā ir tas, ka, mainot bankas valdījumu, veidojas ļoti interesanta situācija. Līdz šim Unibankas kā valsts īpašuma darbība bija viena. Ja Unibanka kļūs privātīpašums, tās darbība būs, teiksim, citādāk vērsta, un šeit ir jautājums par to, kas ir šīs bankas klienti un kādas ir viņu attiecības ar šo banku. Tātad Unibankā apmēram 70% slikto parādu pieder valsts īpašuma uzņēmumiem. Apmēram 70% slikto parādu - valsts īpašuma uzņēmumiem! Vispār Unibankas klienti ir ļoti daudzi valsts īpašuma uzņēmumi. Lūk, vienkārša situācija ir tad, ja tā ir valsts banka un ja ir runa par valsts uzņēmumiem, kas ir šīs bankas parādnieki, - tad valsts var "spēlēties" ar dažādiem, teiksim, vērtspapīriem, kurus ieķīlā šajā bankā un par kuriem no budžeta maksā procentus. Jo pēc būtības, ja šis uzņēmums izķepurojas, tad caur nodokļiem to var saņemt atpakaļ vai citādā veidā, teiksim, kompensēt, jo no vienas valsts kabatas līdzekļi pāriet otrā valsts kabatā. Tiktāl šī rīcība ir loģiska, un to rīcību, kāda līdz šim ir bijusi, varētu uzskatīt par normālu, tāda tā varēja būt, un tur nekā nevar darīt. Cits jautājums, ka varēja varbūt labāk saimniekot, tam arī ir pierādījumi, bet, šobrīd neapstrīdēsim šo lietu! Bet, lūk, tad, kad šī banka kļūst privātīpašums, lūk, tad veidojas pavisam īpatnēja situācija. Redziet, šajā gadā, kā jūs izlasījāt... pareizāk sakot, pagājušajā gadā daļa šo piedzīto slikto kredītu ir izlietoti, lai samazinātu šo parādzīmju daudzumu, kas pašreiz budžetam kā slogs gulstas virsū, par apmēram miljons latiem. Šinī brīdī, kad tā ir valsts banka un valsts īpašums, tas viss ir ļoti loģiski. Bet ar tikpat lielu skaidrību varu pieņemt, ka tajā pašā brīdī, kad šī banka kļūs par privātīpašumu, tam īpašniekam, kurš turpinās šādā veidā dzēst šos parādus, jābūt lielam muļķim. Jo viņam ir izdevīgāk visus šos septiņus gadus ekspluatēt valsts budžetu (jo no turienes katru gadu saņemtu trīsarpus miljonus), nevis dzēst parādus, strādāt. To var izdarīt citādākā veidā. Jo vairāk tāpēc, ka daudzos gadījumos var izrādīties, ka bankas klienti ir atbildīgi uzņēmumu vadītāji - kā privātpersonas, varbūt kā bankas akcionāri. Un tajā pašā laikā, teiksim, viņa vadītais uzņēmums ir bankas parādnieks. Iedomājieties šo situāciju! Pēc būtības, šādi privatizējot banku, mēs radām jaunu privatizācijas aģentūru valsts īpašumam, kas būs ārpus valsts kontroles. Un es domāju, ka tādi valsts uzņēmumi, kā, piemēram, "Dzintars" visā drīzumā kļūs par privātīpašumu kaut kam attiecīgi šajā bankā, jo vienkārši tie uzņēmumi, kas ir spējīgi jau strādāt un labāk strādā... tas būs visvienkāršākais veids, kā tos privatizēt. Tie kļūs bankas parādnieki, un pēc tam, teiksim, ar savu kapitālu attiecīgi sedz šo parādu un tādā veidā kļūst par kāda cita īpašumu. Lūk, tāda ir situācija attiecībā uz Unibanku un Unibankas problēmām. Tāpēc ne par velti Tautsaimnieku politiskā apvienība ar tādu lielu centību - un dažiem varbūt pat liekas, ka pretīgu centību, - cenšas to jautājumu vēl un vēlreiz cilāt, lai būtu skaidrība, kā tad tās lietas beigu beigās notiks. Ja kāds no jums izsekoja teiktajam līdzi, tas sapratīs, ka šobrīd šeit ir fantastiskas iespējas valsts īpašumu pārvērst bez jebkā, pat bez sertifikātiem un bez naudas, par privātīpašumu. Un pēdējais jautājums - vai Unibanku vispār vajag privatizēt? Es gribu atgādināt 1934. gadu. Tad stāvoklis valsts ekonomikā bija apmēram līdzīgs tam, kāds ir pašreiz: regulāri banku bankroti, pilnīga iedzīvotāju neuzticība komercbankām, iedzīvotāji nezina, kur likt savus naudas uzkrājumus, lai viņi būtu kaut cik drošībā. Lūk, šajā situācijā valdība izšķīrās par valsts komercbankas, valsts kredītbankas radīšanu, kuras funkcijas bija, lūk, šīs likvidatora funkcijas, kas saistās ar, teiksim, dažādu citu privātkomercbanku bankrotiem, sanācijas funkcijas, ja tas ir vajadzīgs. Šī banka uzkrāja valsts budžeta līdzekļus. (Atcerēsimies, ka mūsu valsts budžeta līdzekļi pašreiz daudzos gadījumos ir apdraudēti un mēs patiesībā īsti nemaz nezinām, cik no tiem jau ir reāli pazuduši!) Tātad šī banka uztvēra šos budžeta līdzekļus, šī banka realizēja valsts kredītpolitiku. Jā, realizēja valsts kredītpolitiku. (Jo - atcerēsimies atkal nelaimīgos G-24 kredītus! Par tiem daudzos gadījumos nav zināms, kur tie palikuši un kāda būs šī atdeve.) Un uztvēra arī iedzīvotāju naudas uzkrājumus. Jo, redziet, šajā bankā bija sakoncentrēti konti visiem valsts īpašuma uzņēmumiem. Tātad aiz šīs bankas bez budžeta, bez privātieguldījumiem, vēl stāvēja valsts reālais kapitāls. Lūk, tas deva šai bankai stabilitāti. Šobrīd mēs darām tieši pretējo, likvidējot Unibanku. Šo iestādījumu, kas pēc būtības ir aicināts veikt visas šīs funkcijas, jo Unibanka ir vienīgā no atlikušajām bankām, kam ir reāls tīkls, kas spēj apkalpot visu Latviju, - šo banku mēs tagad ņemam un likvidējam tādā veidā. Lūk, vajadzētu padomāt par šīm lietām! Ne par velti mūsu zinātnieki, ekonomisti, brīdina par to, ka valstij ir vajadzīga viena šāda valsts kredītbanka, kas var visas šīs funkcijas realizēt. Vakar mūsu frakcijai bija saruna Latvijas Bankā, un tur izpaudās šī pati neziņa, kas tad nodarbosies ar šo banku sanāciju un likvidāciju, kuras pašreiz bankrotē. Latvijas Banka ar to nodarboties nedrīkst. Tas ir pārāk riskanti. Latvijas Banka nevar iesaistīties komercdarbībā. Tātad tas jādara kādai citai valsts kredītiestādei, kura var to darīt un kurai šis risks ir relatīvi mazāks. Lūk, tie ir visi tie apsvērumi, kuru dēļ mēs esam mēģinājuši par šo jautājumu vēl un vēlreiz runāt. Paldies!".
• 1995_05_18-seq32 language "lv".
• 1995_05_18-seq32 speaker Janis_Lucans-1937.
• 1995_05_18-seq32 mentions Q211.
• 1995_05_18-seq32 mentions Q687709.
• 1995_05_18-seq32 mentions Q7210239.