Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1995_05_11-seq143> ?p ?o. }

• 1995_05_11-seq143 type Speech.
• 1995_05_11-seq143 number "143".
• 1995_05_11-seq143 date "1995-05-11".
• 1995_05_11-seq143 isPartOf 1995_05_11.
• 1995_05_11-seq143 spokenAs 129.
• 1995_05_11-seq143 spokenText "Godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Finansu ministra atbilde ir gudros teikumos sacerēta, ar vienreizēju izlasīšanu nav nemaz aptverams, kas tur īsti ir pateikts, bet es lūkošu vēlreiz pārstāstīt, kā es sapratu to atbildi, kas mums ir dota arī rakstiskā veidā, un kas no šīs atbildes izriet. Pasaules banka lauksaimniecības uzņēmumu kreditēšanai 1994. gada sākumā tika piešķīrusi 25 miljonus ASV dolāru. No šīs summas kredītos lauksaimniekiem izsniegti 4,39 miljoni - nepilna piektā daļa. G-24 zemnieku saimniecībām paredzējis kredītu 3 miljoni Amerikas Savienoto Valstu dolāru, kuru atdošanas termiņu šeit, Latvijā, noteica vienu gadu, lai par šo naudu varētu apkalpot lielāku skaitu zemnieku. Tagad mēs redzam, ka no šā kredīta apmaksātā daļa piešķirta "Latvenergo" - tātad ir aizplūdusi projām no zemniekiem. No valsts budžeta cukurbiešu audzētājiem un ražotājiem bija atvēlēti 1,35 miljoni, bet faktiski iedots ir nepilns miljons. Un tas pats vēl ar nokavēšanos. Šā iemesla dēļ, piemēram, Liepājas cukurfabrika vēl pašreiz ir parādā cukurbiešu audzētājiem 87 000 latu. Un fabrikas kopējais parāds ir 1,2 miljoni latu. Vai šie skaitļi vislabāk neraksturo to, kāda ir valdības attieksme pret zemniecību un pret lauksaimniecību? Es labi zinu, cik tukša pašreiz ir valsts kase, un man neveras mute smagiem pārmetumiem, bet man tikai ir jautājums: kādēļ tieši zemniekam ir jābūt šā iestigušā vezuma vilcējam? Es gan nevaru attaisnot arī zemkopības ministra rīcību, ja viņš tiešām nav, kā no atbildes izriet, iesniedzis Finansu ministrijai kredīta procentu likmju subsidēšanas noteikumus un ja šā iemesla dēļ speciālajā valsts budžeta kontā nav iemaksāta iekasētā ievedmuita par cukuru, kā tam pēc likuma vajadzēja būt, tad tas ir slikti. Vai tā ir neizdarība? Varbūt tas ir ticis darīts tīši, tāpēc ka Ūdra kungs nespēj savas komandas draugu pulkā būt pietiekoši labs zemnieku aizstāvis? Pašreizējos apstākļos, kad citu avotu nav, ievedmuita par cukuru patiešām varēja būt tas vienīgais drošais balsts, pie kā tverties mūsu cukurbiešu audzētājiem. Tas ir tas reālais, ko panāca Zemkopības ministrija tajā laikā, kad šo ministriju vadīja Jānis Kinna un kad tā vēl bija Zemnieku savienības kontrolē. Un, ja gada laikā Latvija izlieto, kā aprēķini rāda, 50 000 tonnu ievestā cukura un ja muitas nodeva ir 0,12 par kilogramu, tad Cukura ražošanas veicināšanas fonds pērn būtu saņēmis 36 miljonus latu... piedošanu, 6 miljonus latu. Un šodien apspriežamajos grozījumos un papildinājumos likumā "Par cukuru" arī ir paredzēts, ka šī summa tiek tieši pārskaitīta Zemkopības ministrijas Cukura ražošanas veicināšanas fondā, nevis kā līdz šim - speciālajā valsts budžeta kontā, kur tā varēja arī iestrēgt. Bet lielākā nelaime ir cita. Lielākā nelaime ir mūsu joprojām "caurā" robeža, caur kuru cukurs joprojām var "iebirt" Latvijā tik daudz, cik vien to šeit ir iespējams pārdot. Pagājušajā gadā muitas nodeva tika iekasēta - ieklausieties! tikai no vienas 50. daļas tā cukura, kas Latvijā tika ievests. Tikai no vienas 50. daļas ir iekasēta šī nodeva - par 871 tonnu, un šī nodeva ir 107 000 latu, lai gan ievests ir apmēram 50 000 tonnu. Tātad 49 000 tonnu cukura Latvijā ir ienācis kontrabandas ceļā. Līdz ar to cukurbiešu audzētājiem paredzētie gandrīz 6 miljoni latu tātad ir nolaupīti, un šie lati nav palikuši ne skolotāju, ne pensionāru, ne daudzbērnu māmiņu makos, jo tirgū cukurs maksā tik, cik tas maksā, bet Jelgavā ražotais cukurs maksā pat lētāk nekā kontrabandas cukurs. Šie 6 miljoni nav aizgājuši arī mūsu vietējās rūpniecības atbalstam, kas būtu piedodami. Šie 6 miljoni tāpat kā visi citi muitas nodokļos neiekasētie - un nodokļos nav iekasēti apmēram 150 miljoni latu, kā te neoficiāli lēš - gan visticamāk, ir tā nauda, par kuru neko neražojošās, ārkārtīgi trūcīgās, kā mēs vienmēr sakām, Latvijas iedzīvotāji 7 mēnešu laikā ir varējuši atļauties nopirkt 70 000 ārzemju limuzīnu. Katru mēnesi - 10 000! No tiem 250 mašīnas ir jaunas. Aptuveni rēķinot, gada laikā tātad limuzīnu pirkšanai vien Latvijas iedzīvotāji izdod 200 miljonus latu. No vienas puses, tas ir labi, jo tas liecina, ka tā valsts nemaz nav tik nabaga, kā mēs vienmēr par to mēdzam sacīt, jo tur vairs nav maza saujiņa bagātnieku, bet tas ir diezgan plašs iedzīvotāju loks. Mēs visi varētu par to priecāties, jo mašīna jau arī nav tāds luksusa priekšmets, bet tas ir tas, kam cilvēkam, katrai normālai ģimenei, vajadzētu būt. Taču es tikai norādu uz acīm redzamo pretrunu starp šo mūsu oficiālo nabadzību un starp šiem mašīnu pirkšanas tempiem, ko valsts, kura gribētu ražot un kurai nauda un citi līdzekļi būtu jāiegulda ražošanas attīstīšanā, normāli nevarētu atļauties. Tas liecina drīzāk par to, ka ražošana tiek iznīcināta vispār. Ja atgriežamies pie cukura ražošanas, tad jāteic, ka draud, protams, iznīkt arī cukura ražošana, un tā diemžēl nav tikai zemnieku bēda, bet gan visas Latvijas bēda. To varēja nesadzirdēt, nesaprast pirms diviem gadiem, kad mūsu ārējās tirdzniecības bilance bija pozitīva, kad, pateicoties Krievijas bagātību rēgam, Latvija ārzemju valūtu vairāk ieņēma, nekā izdeva. Bet nu jau kuro mēnesi mēs izdodam vairāk, nekā ieņemam. 12 miljoni, 13 miljoni mēnesī ir šī starpība, par kuru mēs vairāk iepērkam, nekā izvedam un ieņemam. Pagājušajā gadā kopā šī starpība bija 141 miljons latu. Un, ja tiks iznīcināta vietējā cukura rūpniecība - nav jau nekas liels - , tad gadā šī summa palielināsies vēl par 36 miljoniem latu, kuri būs vajadzīgi, lai visu šo cukuru nopirktu ārzemēs. Ko tad mēs dosim par to pretī? Par ko mēs šo cukuru pirksim? Ko mēs pārdosim ārzemēm, lai iepirktu cukuru? Un, protams, pirksim arī visus citus lauksaimniecības produktus, ja mēs iznīcināsim lauksaimniecību. Es saprotu, ka mēs ar grūtu sirdi lienam parādos, pirkdami naftu vai akmeņogles, kuru mums pašiem nav, bet, ja mēs līdīsim parādos, aizņemoties naudu, par ko pirkt cukuru, kuru varam šeit, Latvijā, saražot, tad tas patiešām ir kauns un negods. Un, konstruktīvi runājot, ir steidzīgi jādomā, kā ieviest kārtību cukura importā. Šeit es neredzu citas iespējas, kā vien rīkoties tāpat, kā tas par laimi ir izdarīts Labības birojā, samazinot licenču skaitu, stingri kontrolējot tirgotājus un pastiprinot tranzīta kontroli. Ja mēs ar šo lietu netiksim galā, mūsu cukurfabrikām uz normālu strādāšanu nav ko cerēt. Paldies!".
• 1995_05_11-seq143 language "lv".
• 1995_05_11-seq143 speaker Eduards_Berklavs-1914.
• 1995_05_11-seq143 mentions Q211.
• 1995_05_11-seq143 mentions Q3736450.
• 1995_05_11-seq143 mentions Q159.
• 1995_05_11-seq143 mentions Q8436.
• 1995_05_11-seq143 mentions Q52371.
• 1995_05_11-seq143 mentions Q179830.
• 1995_05_11-seq143 mentions Q30.
• 1995_05_11-seq143 mentions Q20563391.
• 1995_05_11-seq143 mentions Q16358864.