Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1995_03_01_a-seq37> ?p ?o. }

• 1995_03_01_a-seq37 type Speech.
• 1995_03_01_a-seq37 number "37".
• 1995_03_01_a-seq37 date "1995-03-01".
• 1995_03_01_a-seq37 isPartOf 1995_03_01_a.
• 1995_03_01_a-seq37 spokenAs 46.
• 1995_03_01_a-seq37 spokenText "Augsti godātais Valsts prezident! Prezidij! Kolēģi! Nu laikam jau ir likumsakarīgi, ka domas Saeimā parasti dalās - un vienu otru reizi ļoti radikāli: no noraidošām līdz pieņemošām. Vai nu mēs atbalstām koncepciju, vai neatbalstām, es aicinu rēķināties ar realitāti. Pastāv realitāte - šodienas pensionāru stāvoklis. Un acīmredzot ilgāk klusēt mums nav iespējams. Mēs nevaram citādi raksturot šodienas pensionāru stāvokli kā ļoti grūtu, un vienā otrā gadījumā ir jāatzīst, ka ir vietā vārds "traģisks". Un tā ir Latvijas iedzīvotāju vecākā daļa. Latvijas iedzīvotāju daļa, kura visvairāk ir alkusi Latvijas neatkarību, Latvijas politiskās sistēmas maiņu. Tie, kuri visaktīvāk ir stāvējuši barikādēs un nesuši cepumus un vārījuši tēju barikāžu dienās. Un šodiena viņus sagaida rūgta, smaga. Bet tā ir arī stiprākā Latvijas daļa, izturīgākā savā ticībā savai neatkarībai, savai tautai, un es ļoti aicinu Saeimu nespekulēt ar to. Un tāpēc es esmu pateicīgs valdībai, kura izkustināja šo jautājumu, lai to apspriestu un runātu par to, ka ir jāpieņem kaut kādi mēri, un varbūt žēl, ka mēs šodien tikai runājam par to, bet neko vēl nevaram darīt. Žēl varbūt. Ir divi varianti, manā izpratnē, par kuriem pat var šodien balsot un kurus acīmredzot valdība gaida no Saeimas. Kur Latvijai iet tālāk? Nenoliedzami, ka mēs šodien dzīvojam ar tā saucamo paaudžu solidaritāti - ka jaunā paaudze, kura strādā, uztur vecos pensionārus. Uztur atkarībā no tā, kāds ir šis ražošanas līmenis, kāds ir valsts ekonomiskais stāvoklis. Un es, dabīgi, piekrītu tiem cilvēkiem, kuri saka, ka ar šo Pensiju likumu šo sistēmu var bezgalīgi pilnveidot, uzlabojot pensionāru situāciju. Jā! Tas tā ir! Otrs variants ir pasaulē visplašāk izmantotais: darba devējs un darba ņēmējs uzkrāj līdzekļus kādos fondos, kuri tiek laisti tautsaimnieciskā apritē. Šie līdzekļi kalpo kā investīcijas, pelna procentus: nogulda vienu summu, bet, kad sagaida šīs vecuma dienas, šī summa var būt palielinājusies vairākkārt. Tāpēc es aicinu šodien izlemt un atbalstīt šo variantu, kas ļauj uzkrāt šos līdzekļus un pāriet uz šo sistēmu, ka katrs sevi nodrošina. Tas ir vajadzīgs arī mūsu tautsaimniecībai, jo šodien mēs visi vienbalsīgi kliedzam (atvainojiet par šo vārdu - "kliedzam"), sūrojamies par augstiem bankas procentiem, bet pasaule jau dod aizdevumus... arodbiedrības naudas un pensijas fondi. Un tie ir ļoti nelieli procenti. Un ilgstošā apritē tos var palaist, un tāpēc arī tiem ir šis zemais procents. Un tas, manuprāt, mums ir izdevīgi. Un šis padoms laikam mums valdībai ir jādod. Tajā pašā laikā, arī runājot par sociālo nodokli, mani ļoti valdzina šī doma, ka tiek samazināts sociālais nodoklis un palielināta darba ņēmēja daļa sociālajā nodoklī, jo pārāk liels nodoklis ir novedis šodien pie tā, ka to daudzi nemaksā un meklē visādus apkārtceļus. Šajā ziņā mums jau ir ļoti negatīva pieredze, ka šodien pensija nav diferencēta,vadoties no ceturtā ceturkšņa vidējās algas, ar vienu motivējumu, ka mēs, cienījamie deputāti, iebalsojam šodienas likumā par pensiju jeb pagaidu nolikumā... ja ir budžetā nauda. Un to sociālo nodokli mēs neiekasējam. Un šodien arī šeit mēs runājam par neiekasēto sociālo nodokli, tas ir, par uzskaitīto un neiekasēto. Bet kur paliek tā otrā daļa? Tā dubultā grāmatvedība? Tā nodokļu daļa, kas vispār nav uzskaitīta un ar ko nenodarbojas neviens tā riktīgi, un Labklājības ministrijā ar to nespēj nodarboties. To arī nepieciešams nākotnē mainīt. Tātad es atbalstu šo variantu, bet apstājos pie šodienas. Tas, ko mēs tagad darām, ir nākotnes variants, uz ko mums ir jāiet. Bet ko darīt šodien? Pensionārs gaida šodienas risinājumu. Viņš nevar ilgāk gaidīt. Un šis pārejas periods mums ir ļoti vārgs un šajā konstrukcijā faktiski neakcentēts. Ir jābūt ļoti lielai valsts garantijai. Un acīmredzot mums bez šīs koncepcijas... runājot par pārejas laiku, tas apmēram ir 40 gadi (es tā rēķinu)... aizgājis pensijā, viņam 30 gadi ir jādzīvo, un 10 gadi, kad vēl nav aizgājis pensijā, jāpiesummē klāt. Ir nepieciešams laikam valdībai un mums viņu mudināt, ka nevar būt noteicošais sociālais nodoklis, ir jābūt valsts budžeta garantam. Un tas pensionārs ir "jāaizved" šogad līdz kādiem 50 vai 60 latiem mēnesī. Nu nevaram mēs citādāk rīkoties. Un iespējas varbūt tiešām ir, par cik mums nav stabilas valsts aizsardzības koncepcijas, paskatīties, cik tālu mēs bruņojamies, ar ko bruņojamies, un daļu līdzekļu no Aizsardzības ministrijas novirzīt pensiju fondā. Nenoliedzami, mēs zinām, ka mums ļoti briest ierēdņu aparāts, firma firmu apkalpo, banka vairs pati netiek galā, meklē firmu, kas izrīkosies ar bankas naudu. Arī tur varam meklēt līdzekļus. Un uz šiem 40 gadiem... neskatoties, vai ir sociālā nodokļa ienākumi tik lieli, cik nepieciešami, valsts budžetam ir jāuzņemas garantija par šiem cilvēkiem, kuri šodien ir sasnieguši to pensijas vecumu un atrodas pensijas vecumā, lai viņi ar cieņu varētu nodzīvot Dieva doto atlikušo mūža daļu. Otra tēma ir sekas, kas šim jautājumam nāk līdzi. Es gribu apstāties mazliet pie vecuma cenza. Rūgta patiesība - pensionāru daudz, demogrāfiskā situācija ir tāda, ka bērnu dzimst maz, tauta noveco. Acīmredzot jāmeklē arī citi cēloņi, kāpēc mums bērnu dzimst tik maz. Arī ar to ir jānodarbojas. Un tomēr piedāvātajā koncepcijā ir daudz variantu, kā pagarināt šo vecuma cenzu. Un visos variantos ir vienādi: 65 gadi - vīrietim, 65 gadi - sievietei. Es šim jautājumam galīgi nespēju piekrist sekojošu apsvērumu dēļ. Mēs šeit, Latvijā, vienmēr dzīvojot, esam izbaudījuši līdz mielēm tā saucamo līdztiesību, ka abi divi vienādi - kā vīrietis, tā sieviete, un mums pat kultūra kalpoja šim vienīgajam rādītājam. Es ļoti labi atceros filmu "Kubaņas kazaki". Atceros traktoristi... kā popularizēja šo sievietes darbu. Dzelzceļa sliedes lika, mežus gāza, gaisā lidoja. Un tajā pašā laikā viņa tik tiešām bija spiesta visu to darīt, jo mums bija sistēma, kurā nepastāvēja ģimenes galva, - sistēma, ka ģimenes galva uztur ģimeni. Tas bija kā Dieva bauslī, stingri: tu nestrādā - tev nebūs ēst! Katram ģimenes loceklim bija jāstrādā. Un pat papildu darbu tu nedrīkstēji strādāt, nesaņēmis darbavietas atļauju. Tā bija patiesība. Un nežēlīga patiesība pret sievietes ķermeni. Tajā pašā laikā neviens šajā līdztiesības periodā nav atņēmis tai sievietei pašu galveno pienākumu - būt dzīvības klēpim, būt dzīvības tālāknesējai. Es nespēju iedomāties sabiedrību, kurā vīrietis neredzētu sievietē pielūgsmes objektu, valdzinājumu. Un, ja jūs sakāt, ka visam tam ir jābūt vienādam, mums ar viņu, tad man ir kauns, ka vīrietis tiek uzskatīts kā kaut vai fiziski tik vārgs, ka visos darbos jābūt viņam vienādam... Tāpēc es šajā jautājumā ierosinu tikai vienu: ja jau mēs esam desmitiem gadu dzīvojuši ar šo lielo līdztiesību (vienādi apstākļi, vienādi jāstrādā, katram sev ģimenē maize jāpelna), paliksim, lūdzu, pie tā - pieliksim piecus gadus vīrietim, un pieliksim piecus gadus sievietei! Un laikam tad tas būs godīgi, jo viņa nav pelnījusi to, ka viņai vēl pieliek klāt divas reizes vairāk vecuma cenzu. Bet tas viss - nākotnes likumos. Paldies.".
• 1995_03_01_a-seq37 language "lv".
• 1995_03_01_a-seq37 speaker Gunars_Resnais.
• 1995_03_01_a-seq37 mentions Q822919.
• 1995_03_01_a-seq37 mentions Q211.
• 1995_03_01_a-seq37 mentions Q8436.
• 1995_03_01_a-seq37 mentions Q4294480.
• 1995_03_01_a-seq37 mentions Q82308.