Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1995_03_01_a-seq31> ?p ?o. }

• 1995_03_01_a-seq31 type Speech.
• 1995_03_01_a-seq31 number "31".
• 1995_03_01_a-seq31 date "1995-03-01".
• 1995_03_01_a-seq31 isPartOf 1995_03_01_a.
• 1995_03_01_a-seq31 spokenAs 78.
• 1995_03_01_a-seq31 spokenText "Godātais Prezidenta kungs, godātie deputāti! Jautājumam, kuru šodien izskata, ir divas puses - ir lietas formālā puse, kurai daži runātāji jau pievērsa uzmanību, un ir lietas saturiskā puse. Formālā puse, protams, ir diskutabla, un jautājums ir par to, ka Saeimai kā likumdošanas iestādei ir jānodarbojas ar likumprojektu izskatīšanu, izkritizēšanu, uzlabošanu vai pārlabošanu, vai arī ar patstāvīgu lēmumu pieņemšanu. Līdz ar to, protams, ir diskutabls jautājums par koncepciju izskatīšanu vispār, kaut gan koncepcijas pašas par sevi ir gan politisko partiju, gan valdību darba krājumā, un šādu koncepciju izskatīšanai var būt veltītas gan konferences, gan sapulces, gan kongresi, un tai ir pieietamas preses slejas. Ja ir runa par koncepcijas izskatīšanu Saeimā, tad, protams, lai kā to arī saistītu, vienmēr ir jautājums par to, vai jebkura ministrija uzstāsies ar kādu būtisku koncepciju un kāda būs šīs praktiskās apspriešanas lietderība, ja neskaita, dabiski, šo tīri būtisko momentu, ka valdība informē, valdība dara zināmas savas ieceres. Tajā pašā laikā likumi ir daudz būtiskāki, jo tieši likumi iedarbina pārmaiņas. Jājautā - kas notiks, ja vēlāk iesniegtie likumi būs kaut kādā veidā pretrunā ar koncepciju? Vai no tā izriet kaut kādas juridiskās sekas? Vai tas būs valdības sasniegums, ja šie likumi būs labāki nekā koncepcija? Un vai tā būs valdības vaina, ja likumi būs sliktāki nekā koncepcija? Tas viss ir ļoti diskutabli. Bet tajā pašā laikā, protams, būtu ļoti grūti apgalvot, ka pats sarunas priekšmets - pensiju sistēmas pārveidošana - būtu formāls. Nē, tas ir ļoti reāls jautājums, kas tādā vai citādā veidā skar ļoti milzīgu Latvijas iedzīvotāju īpatsvaru, un es ļoti ceru, ka tas skars katru no zālē sēdošajiem - kādreiz, protams. Līdz ar to šī saruna nav lieka, jo pilnīgi saprotams ir tas, ka ir vairāki objektīvi faktori, kuri nav atkarīgi šobrīd no kādas konkrētas personas gribas, - teiksim, darbaspējīgo iedzīvotāju vecuma arvien tālāka samazināšanās. Un šī samazināšanās var kļūt vēl iespaidīgāka, kad darbaspējīgajā vecumā nonāks tie, kas ir dzimuši, sākot ar 1990. gadu. Tātad šī tendence - samazināties sabiedrības aktīvajai daļai - var pat procentuāli pieaugt, ja savukārt, uzlabojoties veselības aprūpei un citiem faktoriem, pieaugs iedzīvotāju mūža ilgums, un tad ir loģiski, ka arī pensionāru īpatsvars nevis samazināsies, bet palielināsies - tātad būs lielāka noslodze visiem strādājošajiem, un tādējādi šī problēma, kas šeit ir izvirzīta, nepavisam nav formāla. Ja pašreizējā valdība to nerisina... Pašreizējai valdībai no koncepcijas līdz likumiem un no likumiem līdz konkrētām instrukcijām valsts pārvaldes iestāžu līmenī, protams, tas ir ceļš, kas nav veicams ne divos, ne trijos, ne četros mēnešos. Tas katram zālē sēdošajam, lai arī kādu politisko spēku - centrisku, kreisu vai labēju - tas pārstāvētu, ir skaidrs, ka šodien ir runa par problēmu, kuru risinās arī nākamā valdība, un mēs droši vien nebūsim īpaši gaišredzīgi, ja sacīsim, ka to darīs ne tikai nākamā valdība. Tādējādi, dabiski, nevar būt vienalga, kā šis jautājums tiks risināts, jo kārtība, ka visus pensiju maksājumus veic no kārtējā valsts budžeta... tā ir arhaiska sistēma, un šī sistēma ir novedusi pie nopietnām problēmām. Ja šīs problēmas risinās vēlāk, tad situācija būs tāda pati, kāda ir tad, ja operāciju slimniekam atliek līdz pēdējam brīdim cerībā, ka pēkšņi brīnumainā kārtā šis slimnieks kļūs vesels. Taču - nē, vesels viņš nepaliek, un būtībā operācija notiek daudz sarežģītākos apstākļos. Tagad tuvāk par lietu. Mūsu frakcijas viedoklis, protams, ir tāds, ka šīs pensijas sistēmas pārveidošana ir nobriedusi, un šo jautājumu kā tādu ignorēt nevar. Apstākļi visi šeit jau ir pieminēti, un būtu normāla pāreja uz tādu pensiju aprēķināšanas un izmaksāšanas kārtību, ka parādās trīs galvenie iemaksu avoti, nevis tikai valsts sociālais budžets, un ir arī obligātā apdrošināšana un brīvprātīgie pensiju fondi, lai līdztekus valstij lielāka atbildība gultos uz katru pilsoni, uz katru iedzīvotāju, rūpējoties pašam par sevi. Tas jo īpaši jāliek vērā visiem tiem, kas šodien vēl ir vidējos gados, bet vēl vairāk - jaunajiem. Dabiski, valsts rūpes par katru atsevišķo cilvēku nākotnē neapšaubāmi samazināsies. Daudz sāpīgāks ir jautājums par tiem, kas savu darba mūžu ir jau beiguši vai ir gandrīz jau beiguši. Un šeit, protams, vieglprātīga attieksme un vispārīgi izteikumi, ka tas jau tāds nieks vien ir, es domāju, nevienam cilvēkam īpaši nepalīdz, vienalga, vai to sacītu atbildīga persona vai tā persona, kas tikai izpilda atbildīgu personu rīkojumus. Tātad šī reforma ir vajadzīga, ir vajadzīgi šie pārveidojumi, un tomēr arī mūsu frakcija redz piedāvātajā koncepcijā, kura varbūt nav ieguvusi pietiekamu detalizējumu, tādas lietas, kuras, mūsuprāt, tur būtu ļoti vajadzīgas, lai mēs varētu teikt, ka mēs šo koncepciju kā tādu atbalstām. Jā, mēs atbalstām domu, ka ir vajadzīgi nopietni pārveidojumi, bet mēs pašlaik nevaram teikt, ka mēs atbalstām šo koncepciju, jo mums arī ir konkrētas pārdomas un konkrēti priekšlikumi tieši par šo lietu. Varbūt valdība vēlāk to detalizēti likumos arī parādīs, par to mēs nevaram spriest, bet es pieminēšu tikai pašas būtiskākās lietas. Par sociālo nodokli. Ir paredzēts, ka pārejas periodā šis sociālais nodoklis - 38 % - tiek saglabāts iepriekšējā līmenī, varbūt mainot vienīgi sadalījumu starp darba devēju un darba ņēmēju. Tajā pašā laikā valdība savā ziņojumā atzīst, ka šos maksājumus veic apmēram 70% no sociālā nodokļa maksātājiem. Šeit mēs varam izdarīt vēl vienu secinājumu - gadījumā, ja šis sociālais nodoklis būtu apmēram 25 % līmenī, bet maksājumus veiktu simtprocentīgi visi maksātāji, tad faktiskie ienākumi sociālajā budžetā nebūtu mazāki. Vēl jo vairāk tas ir jautājums par to bāzi, kura vispār tiek aplikta ar sociālo nodokli, ja valstī šā 38 % sociālā nodokļa dēļ ir ieviesusies sistēma - nezinu, kā tas ir valsts uzņēmumos -, ka privātie darba devēji izmaksā, formāli ņemot, smieklīgas darba algas 30 un 40 latu apmērā tikai tādēļ, ka šis 38 % nodoklis visai nežēlīgi spiež uz viņu spēju vispār turpināt uzņēmējdarbību un nodarbināt savus 10, 15 vai 20 cilvēkus, lai gan faktiski viņi, dabiski, reāli saņem 100, 150 vai 200 latus un tā tālāk. Tad jājautā: kāda ir šī 38 % nodokļa lietderība? Vai lielāka lietderība tomēr nebūtu, rūpīgi visus ekonomiskos un finansiālos apsvērumus izsverot, ja mazāka nodokļa likme sekmētu ne tikai pilnīgāku nomaksu par tiem nodokļu maksātājiem, kuri būtībā ir reģistrēti un par kuru daļu valdība ziņo, ka tā joprojām nemaksā? Vēl jo vairāk - tas paplašinātu legāli uzrādāmo algas apjomu, no kura šāds nodoklis vispār tiek ņemts. Vienkārši mēs maldinām situāciju, ja tiek uzskatīts, ka privātajās struktūrās algas patiešām ir tik lielas, kā tas statistikā parādās. Tas tā nepavisam nav. Tālāk ieteikums, kas attiecas uz darba stāžu. Mūsuprāt, būtu būtiski, ka darba stāžs, kas kļūst par pamatu tai pensijas daļai, kura tiek diferencēta tieši uz darba stāža pamata, Latvijas Republikas pilsoņiem tiek ņemts vērā par visu nostrādāto laiku, turpretī ārvalstniekiem un bezvalstniekiem tikai par Latvijā nostrādāto laiku. Pārējā daļa - par darba stāžu citās valstīs - būtu jautājums, kas būtu risināms ar šīm konkrētajām valstīm, lai tās apmaksātu saviem pilsoņiem vai bijušajiem pilsoņiem, kas tur ir strādājuši. Tālāk par ienākumiem, kas tiek gūti no valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizācijas. Protams, tas ir specifisks jautājums, kādā veidā to labāk regulēt. Acīmredzot zināma daļa - 5 % varbūt - varētu tikt ieskaitīta pensiju fondos. Protams, nevis noēšanai, bet to varētu izmantot kā investīciju avotu, kura zināma daļa varbūt tomēr dotu papildinājumu šiem pensiju apdrošināšanas fondiem. Vēl būtiskāks ir jautājums, kas ir izvirzīts jau vismaz pirms divām valdībām, un tas ir jautājums par privatizācijas sertifikātiem. Kāda ir faktiskā situācija un vispārējais sabiedrības optimisms privatizācijas sertifikātu izmantošanas jautājumā, par to liecina attiecības starp privatizācijas sertifikātu tirgus cenu un to solīto nominālvērtību. Te bija jūtams zināms optimisms pagājušā gada beigās, kad šī attiecība bija 1 : 7 vai brīžiem varbūt pat 1 : 6, turpretī šobrīd šī situācija atkal ir kļuvusi krietni vien sliktāka, un neviens nevar pateikt, vai attiecība 1 : 9 ir ilgstoša vai tā kļūs vēl ļaunāka. Tātad valstij jāatrod iespēja, lai tomēr cilvēki - un sertifikātu lielums ir proporcionāli lielāks tieši gados vecākiem cilvēkiem - tos varētu izmantot arī pensiju fonda veidošanā. Ja šie pensiju fonda līdzekļi tiek investēti ar mērķi - iegūt zināmu dividendi pensiju izmaksāšanai nākotnē, tad arī tie, kuriem nav nepieciešamības privatizēt valsts dzīvokļus, varētu ieguldīt šos sertifikātus pensiju fondos un tālāk investēt privatizējamajos valsts un pašvaldību uzņēmumos, lai vismaz tādā veidā šie pagaidām - diemžēl! - visai mazvērtīgie papīri tiktu kaut kādā veidā dzēsti un šis jautājums tiktu risināts. Jo pretējā gadījumā ir skaidrs, ka arī sertifikāti būs tā lieta, ar kuru nodarbosies ne tikai šī, bet arī nākamā un droši vien arī aiznākamā valdība. Tālāk ir jautājums par pensiju lieluma indeksēšanu atbilstoši dzīves dārdzības pieaugumam, kas, protams, ir samērā sarežģīts jautājums. Varbūt mēs pašlaik dzirdēsim, ka valdība atradīs veidu, kā to tuvākajā laikā risināt. Visbeidzot. Droši vien pats komplicētākais jautājums pensiju sistēmas pārveidošanas sakarā ir jautājums par pensijā aiziešanas vecumu. Es domāju, ka lielie strīdi tika izsaukti ne tikai šīs akūtās nepieciešamības dēļ, bet arī tādēļ, ka iepriekšējās valdības laikā visa šī problemātika tika pasniegta galēji nediplomātiskā veidā, kas izsauca ļoti spēcīgu un pilnīgi saprotamu pretreakciju, jo, loģiski, Rietumu dzīves standartos pierastais augstais pensijā aiziešanas vecums, pastāvot pavisam citai medicīniskajai apkalpošanai, gaisa tīrībai un tā tālāk... Te ir arī daudz citu faktoru, to skaitā cilvēku reālais apzinīgums par savas veselības uzturēšanu, kas ir pavisam citā līmenī, un arī situācija, kāda mums diemžēl pašlaik ir šeit, ir visai krasi atšķirīga. Protams, šai lietai ir divas puses. Ir pilnīgi pareizi tas, ka nevar mehāniski samērot vidējo mūža ilgumu ar to faktisko laiku, kādā pašlaik aiziet pensijā. Tiešām, šeit ir zināma rezervīte, un šie gadi, ko arī minēja Ābiķa kungs, ir samērā lieli, it sevišķi, ja ņem vērā to cilvēku skaitu, it sevišķi vīriešu, kuri mirst visbiežāk nedabiskā nāvē, pat nesasnieguši 60 gadu vecumu. Tā ka, protams, tiem, kuri nodzīvo līdz 60 gadiem, ir samērā lielas izredzes nodzīvot arī krietni ilgāku laiku. Tomēr jautājums par pensijas vecuma izmaiņu vissāpīgāk skar ne jau tos, kuriem šobrīd ir 20 gadu, 30 vai 40 gadu, bet tos, kuriem lielākoties ir ap 50 vai vairāk, un it sevišķi tos, kuri, spriežot paši pēc sava reālā veselības stāvokļa, varbūt īpaši necer nodzīvot ilgāk par tiem pašiem 55 līdz 65 gadiem. Tādā gadījumā viņu subjektīvi ieplānotais pensijas laiks, vai nu tas būtu 3 vai 5, vai 7 gadi, pēkšņi sarūk vai nu līdz nullei, vai līdz galīgam minimumam, vai pat iegūst negatīvu lielumu. Un, tā kā šādu cilvēku sabiedrībā ir, es domāju, vismaz kādi 100 vai 200, vai 300 000, neviens politiskais spēks sev nevar teikt, ka tā ir ārkārtīgi mazsvarīga problēma. Kādā veidā šis jautājums varbūt būtu risināms un kādu ideju mēs varētu piedāvāt? Mēs varētu piedāvāt mēģināt samērot šīs divas vai pat trīs lietas: objektīvo nepieciešamību, ka, nemainot šo pensijas vecumu, ir ārkārtīgi liela noslodze darbaspējīgajiem; otrkārt, subjektīvo faktoru, ka sabiedrībā diemžēl jau ir radīts ļoti negatīvs iespaids par šo problemātiku vispār un ka jebkura valdība, kura nāks iepriekšējās vietā, tomēr būs spiesta risināt šo jautājumu jau uz šā ārkārtīgi negatīvā fona; trešām kārtām, to, ka šobrīd visdažādāko iemeslu dēļ - gan veselības stāvokļa, gan varbūt arī materiālu iemeslu dēļ - jau tāpat pastāv visai ievērojama cilvēku grupa, kura strādā nevis līdz 55 gadu vecumam (sievietes) un 60 gadu vecumam (vīrieši), bet 3 gadus, 5 gadus un daudzi pat 7 vai 9 gadus ilgāk. Tādējādi mūsu priekšlikums būtu nepaaugstināt pensijas vecumu, bet izmantot to, ka ir ievērojama daļa cilvēku, kuri katrā gadījumā piekristu strādāt brīvprātīgā veidā ilgāk jeb, vienkāršāk sakot, atliktu savu pensijā aiziešanas vecumu, tādējādi samazinot valsts izdevumu daļu pensijām, ja valsts viņiem garantē par pilnu nostrādātu gadu šajā 5 gadu periodā katru gadu jau 10 % augstāku pamatpensiju - tas ir, augstāku pamatpensiju neatkarīgi no visām pārējām, teiksim, ar stāžu un citiem blakus apstākļiem saistītām lietām, tātad augstāku nevis salīdzinājumā ar to brīdi, kad šis cilvēks būtu varējis aiziet pensijā 55 vai 60 gadu vecumā, bet augstāku salīdzinājumā ar to brīdi, kad viņš faktiski aiziet pensijā vai kļūst par bezdarbnieku, salīdzinājumā ar to pamatpensiju, kāda tajā brīdī pastāv. Un būs pietiekami daudz cilvēku, kuri pat bez īpašas piespiedu sistēmas atliks savu pensijā aiziešanu uz gadu, diviem, trijiem, četriem vai pieciem gadiem - cerībā saņemt (un, protams, arī garantēti saņemot) šo pamatpensiju attiecīgi par 10, 20, 30, 40 vai 50 procentiem augstāku. Tādējādi valsts budžeta noslodze pensiju izmaksām pašreizējā momentā nedaudz samazinātos (protams, ar to aprēķinu, ka pēc brīža - pēc gada, pēc diviem vai pēc pieciem - šīs izmaksas apjoms faktiski būtu lielāks). Tomēr valsts un valdība iegūtu zināmu atelpu - pirmām kārtām. Otrām kārtām, tiktu ņemts v��rā tas, ka cilvēki pēc veselības stāvokļa nav vienādi, un cilvēkiem būtu iespēja izvēlēties - vai nu beigt darbu pie šī obligātā "sliekšņa" 60 gadu vecumā (vīriešiem) vai 55 gadu vecumā (sievietēm), vai arī turpināt šo darbu ilgāk, un tas arī būtu risinājums, kādā veidā ... nevis ar vispārējas piespiedu sistēmas palīdzību, bet diferencēti šī pāreja tiktu realizēta mazliet citādākā formā. Protams, konkrētais iemiesojums vai finansu aprēķini ir konkrēti likumprojekta jautājums. Un es šeit vienkārši izsaku ideju, kādu arī iesaka mūsu frakcija. Tie ir tādi īsi priekšlikumi, kurus mēs arī iesniegsim Saeimas Sekretariātā ar lūgumu tos pavairot un izdalīt arī citiem Saeimas deputātiem. Visbeidzot, kas attiecas uz...".
• 1995_03_01_a-seq31 language "lv".
• 1995_03_01_a-seq31 speaker Maris_Grinblats-1955.
• 1995_03_01_a-seq31 mentions Q822919.
• 1995_03_01_a-seq31 mentions Q211.