Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1995_03_01_a-seq20> ?p ?o. }

• 1995_03_01_a-seq20 type Speech.
• 1995_03_01_a-seq20 number "20".
• 1995_03_01_a-seq20 date "1995-03-01".
• 1995_03_01_a-seq20 isPartOf 1995_03_01_a.
• 1995_03_01_a-seq20 spokenAs 77.
• 1995_03_01_a-seq20 spokenText "Augsti godātais Valsts prezident! Godājamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Neviena partija vai frakcija nenoliedz, ka valstī ir jāuzlabo sociālais stāvoklis, sociālā sistēma. Varu izteikt izbrīnu, ka no opozīcijas vienmēr ir skanējis: "Kur ir koncepcija? Kāpēc nav tas un tas?" Šodien, kad piedāvā koncepciju, tad nevēlas to apspriest. Tik tiešām, - Saeima ir likumdevēja un tātad uzdevēja. Un valdība ir izpildītāja. Šodien valdība ir lūgusi sniegt padomu, respektīvi, šodien veicam padomdevēju funkcijas. Tātad mums interesē šajā sēdē uzklausīt debates par lēmuma projektu - tas būtu sekundāri... bet tieši dzirdēt jūsu attieksmi pret šo koncepciju, jo mūsu valstī ir parasti tāda lieta, ka mēs debatējam par lietām pēc tam, kad tās notiek, nevis pirms tam. Tātad aktualizējam sociālo reformu un tad uzdodam valdībai sniegt divu mēnešu laikā šos likumprojektus. Tātad arī uzklausām jūsu domas, pirms likums tiek "noapaļots". Šobrīd, kad Latvija ir uzsākusi integrēšanos Eiropas valstu sabiedrībā, viens no svarīgākajiem aspektiem šā mērķa īstenošanai ir stabilas sociālās drošības sistēmas izveidošana. Latvijas valdība ir spērusi pirmo soli sociālās drošības sistēmas izveidei. Ir akceptēts arī pirmajā lasījumā likums par sociālo drošību, un šā likuma mērķis ir tiesiski regulēt sociālo pakalpojumu nodrošināšanu visiem valsts iedzīvotājiem, tādējādi nosakot sociālās drošības sistēmas pamatprincipus. Likums paredz, ka valstī tiks izveidoti pakalpojumu fondi, kuru darbību sīkāk reglamentē atsevišķi likumi, piemēram, sociālās palīdzības fonds, un vakardien Sociālo un darba lietu komisija pieņēma šo likumprojektu otrajā lasījumā. Tātad Saeima jo drīz otrajā lasījumā izskatīs likumprojektu par sociālo palīdzību. Otrais, protams, ir Pensiju fondu likums, un tad ir bezdarba apdrošināšanas fonds, nelaimes gadījumu darbā, arodsaslimšanas apdrošināšanas fonds, transporta vadītāju tiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas fonds, un pēdējais ir veselības apdrošināšanas fonds. Sīkāk gribu pievērsties tieši pensiju fondiem, jo, manuprāt, vislielākās problēmas šīs koncepcijas īstenošanā varētu būt saistītas tieši ar pensiju fondu ieviešanu. Tas gan ir saistīts ar psiholoģisko aspektu: sabiedrība varbūt vēl nav gatava - varbūt tiešām nav gatava - apzināties, ka katrs tās loceklis ir pats atbildīgs par savas labklājības nodrošināšanu. Jo mums beigu beigās ir jāapzinās, ka mums, kopā ar valsti, ir jāuzņemas arī individuālā atbildība, tātad līdzatbildība par mūsu nākotni. Šeit ir arī ekonomiskais aspekts. Šobrīd liela daļa valsts budžeta tiek izdota sociālajām vajadzībām (1993. gadā bija 9% no nacionālā bruto produkta, tas ir, 34% no valsts budžeta, šogad laikam tas ir vēl vairāk). Tāds līdzekļu patēriņš, protams, ir pretrunā ar daudz efektīvāku šo līdzekļu izmantošanas iespēju laikā, kad svarīgākais uzdevums būtu ieguldīt līdzekļus, lai nodrošinātu Latvijas ekonomikas mērķtiecīgu un stabilu augšupeju. No otras puses, pārejas procesā uz tirgus ekonomiku nepieciešami arī efektīvi sociālās drošības pasākumi, lai aizsargātu trūcīgāko sabiedrības daļu, it īpaši vecos ļaudis, pret ražošanas sašaurināšanu, inflāciju un pieaugošo bezdarbu. Ja atskatāmies nesenā pagātnē, tad redzam, ka Latvijā jau vienreiz tika izdarīts pensiju reformas mēģinājums. Tas bija 1990. gada beigās, kad tika pasludināta Latvijas neatkarība, bet Latvija vēl nebija ekonomiski neatkarīga. Tas bija vairāk tāds politisks likums, radās nepieciešamība veidot neatkarīgu sociālās drošības sistēmu, jo padomju laikā pensiju sistēma visā valstī bija vienota un tās finansēšana tika organizēta centralizēti - caur Maskavu. Latvijas valdība toreiz izstrādāja divus ļoti svarīgus likumus - likumu par valsts pensiju un sociālo nodokli, kas bija balstīti uz apdrošināšanas principa. Tas ir, sākot ar 1991. gadu, pensijas iegūšanai nepieciešamajā darba stāžā tika ieskaitīti tikai tie darba periodi, kuru laikā tika maksāts sociālais nodoklis. Sociālās apdrošināšanas budžets tika atdalīts toreiz no valsts budžeta. Taču jāatzīmē, ka jau pašā sākumā šī reforma faktiski bija lemta neveiksmei, jo Pensiju likums neatbilda apdrošināšanas principiem. Tātad tas faktiski bija pārstrādāts iepriekšējais likums. Tātad nebija reāla finansiāla seguma. Sociālā nodokļa likums paredzēja lielus atvieglojumus atsevišķām maksātāju grupām. Sociālās apdrošināšanas budžeta vajadzībām bija segti arī citi izdevumi, un jau 1992. gada beigās Pensiju likums faktiski nedarbojās. Tika noteikta divu līmeņu pamatpensija, kas varēja nodrošināt tikai pensionāru izdzīvošanas minimālos līdzekļus. Sociālās apdrošināšanas budžets tika iekļauts valsts budžetā. Faktiski reforma bija cietusi krahu. Pensiju reforma ir svarīgs politisks un valstisks solis. Tā iespaidos ne tikai šo paaudzi, bet arī visas nākamās paaudzes ilgākā laika periodā. Uzsākot šo reformu, ir svarīgi izanalizēt visus aspektus, kas varētu ietekmēt šās reformas realizāciju, valsts demogrāfisko stāvokli, darba tirgus attiecības, inflāciju, izmaiņas algu sadalē. Gribu uzsvērt, ka pensijas vecuma paaugstināšanas tūlītēja uzsākšana ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai realizētu reformu. Jo 1993. gadā nodarbināto attiecība pret vienu pensionāru bija 1,9. Tātad 1,9 cilvēki uzturēja vienu pensionāru. Ja netiek mainīts, tad 2012. gadā attiecība būs 1,6 pret vienu. Tātad pensijas vecuma paaugstinājums ir ne tikai smags un grūts solis, bet arī atbildīgs solis. Taču tas ir nepieciešams, tāpēc ir svarīgi izstrādāt mehānismu šīs paaugstināšanas realizācijai. Igaunijā un Latvijā šis darbs ir jau izdarīts. Pensijas vecuma paaugstināšanas periodam ir jābūt pietiekami ilgam, tātad vismaz, kā tas ir iecerēts attiecībā uz sievietēm, 19 gadi, bet vīriešiem - ātrāk. Jāparedz iespēja pensionēties pirms pensijas vecuma sasniegšanas, saņemot attiecīgi procentuāli zemāku pensiju, tādējādi atbrīvojot darba vietas. Es gribu pieskarties šim jautājumam. Cilvēki ir jau teikuši, ka vidējais mūža ilgums neatbilst šai koncepcijai, bet mums jāņem vērā, cik ilgi cilvēks dzīvo pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Tātad vīrieši pēc pensijas vecuma sasniegšanas dzīvo vidēji četrpadsmitarpus gadus, sievietes - 23,9. Un, ja mēs izlīdzināsim ��os pensijas vecumus, tas arī nodrošinās, ka nav diskriminācijas. Es piekrītu Ābiķa kungam, ka šo varētu palēnināt, tātad arī pēc laika pārskatīt, tātad uz 60, 62,5, bet mums jāņem vērā, ka tā būs zināmā mērā diskriminācija, kādā veidā šobrīd sievietes pēc likuma nav tiesīgas sasniegt tādu darba stāžu kā vīrieši. Ieviešot jauno sistēmu, arī nebūs tādu tiesību, tā kā pirmais līmenis ir bāzēts uz darba stāžu, otrā daļa, no pirmā līmeņa - uz izpeļņu, tātad, kad cilvēks sasniedz... saņem lielāku algu, tas ir, noslēdzot savu darba mūžu... tātad atkal otrā kārta, arī ar likumu, kas nosaka šo diskrimināciju, tad arī sievietei nebūtu iespējas iegūt līdzekļus savā fondā, tātad fondētā daļā, tātad trīskārtējā diskriminācija... Es gribētu redzēt, ka tas ir izlīdzināts un katrs cilvēks - vai tā ir sieviete, vai tas ir vīrietis - izvēlas: ja kāds gribētu iet ātrāk pensijā, tā būs viņa brīva izvēle, bet mēs to nenoteiksim ar likumu. Kā otru svarīgu noteikumu pensiju reformas sekmīgai norisei gribu uzsvērt reformas izskaidrošanas un popularizēšanas darbu. Ir skaidri jāapzinās, ka nevienu sociālo reformu nevar īstenot, ja to neatbalsta tauta, tas ir, nodokļu maksātāji. Tāpēc ir ļoti svarīgi to izskaidrot, lai varētu šo reformu īstenot. Kā ļoti spilgts piemērs ir tas, ka 1991. gadā iepriekšējā pensiju reforma cieta krahu: tad faktiski netika veikts nekāds izskaidrošanas darbs, tādēļ sabiedrība nesaprata reformas būtību un šo reformu neatbalstīja. Kā mēs redzam šodien, cilvēki reāli nemaksā sociālo nodokli. Valdības akceptētā sociālās drošības sistēmas koncepcija paredz pāreju uz pārdales sistēmu, uz pārdales un kapitalizācijas principu, respektīvi, no nefondētas sistēmas uz fondētu sistēmu. Tas varētu garantēt lielākus ienākumus nekā tīra nefondēta sistēma. Šī shēma dod iespēju samazināt negatīvo tautas novecošanas iespaidu. Kā arī psiholoģiskais aspekts. Galvenais arguments pārejai uz šo daļēji fondēto pensijas nodrošinājumu... potenciāli svarīgākais iemaksu finansiālais tirgus attīstībā un reālai ekonomiskai augšup... respektīvi, mēs ieguldīsim savus līdzekļus, sakrājot līdzekļus, ieguldot, tātad negaidot, ka kāds cits to darīs mūsu vietā. Tātad, apzinoties fondētās shēmas priekšrocības, ir svarīgi arī atrast pareizos ceļus tās reālai ieviešanai, piemērojot to arī pārejas perioda apstākļiem. Bet apskatiet 21. lappusi! Tur ir rakstīts, ka šī procesa ieviešana ilgs divus līdz trīs gadus, tātad... un kuros, kādā veidā ieguldīs... Tas būs arī atsevišķā likumā, tātad - cik varēs ieguldīt ārzemēs, respektīvi, vienu procentu, divus procentus, cik uzņēmumos, cik vienā uzņēmumā, cik obligācijās, valsts obligācijās, municipalitātes obligācijās, cik - akcijās, cik - vērtspapīros vai arī nekustamos īpašumos. Tātad arī šī... kāpēc šī fondētā daļa... ir ne tikai valsts fonds, bet arī būs šie privātie, lai būtu brīva izvēle, lai varētu konkurēt, tātad konkurējošais aspekts, un konkurējošais aspekts sekmē tirgus attīstību. Ja ir viens nacionālais fonds, tad valdībai, protams, ir zināmā mērā kārdinājums šos līdzekļus "aizņemties" vai pārdalīt. Tātad es gribētu atbalstīt to daļu, kur ir rakstīts, ka šeit būtu konkurence, bet būtu arī viens valsts fonds. Lai cilvēki, kuri neuzticas privātam fondam, varētu tur ieguldīt. Vai drīkst runāt vēl vienu minūti?".
• 1995_03_01_a-seq20 language "lv".
• 1995_03_01_a-seq20 speaker Peteris_Elferts-1961.
• 1995_03_01_a-seq20 mentions Q822919.
• 1995_03_01_a-seq20 mentions Q211.
• 1995_03_01_a-seq20 mentions Q649.
• 1995_03_01_a-seq20 mentions Q191.
• 1995_03_01_a-seq20 mentions Q193089.
• 1995_03_01_a-seq20 mentions Q4459436.