Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1995_01_19-seq152> ?p ?o. }

• 1995_01_19-seq152 type Speech.
• 1995_01_19-seq152 number "152".
• 1995_01_19-seq152 date "1995-01-19".
• 1995_01_19-seq152 isPartOf 1995_01_19.
• 1995_01_19-seq152 spokenAs 46.
• 1995_01_19-seq152 spokenText "Cienījamo priekšsēdētāj, kolēģi! Man ir diezgan neērta situācija, jo es elementāru ētisku apsvērumu pēc apzinos, ka, pārstāvēdams politiski respresētos... jo statuss eksistē, politiski represētie ir... Es nevaru nedz diktēt, nedz lūgt, ko atzīt un ko neatzīt par politiski represēto. Tas ir jādara tautai, - tātad jums, cienījamie kolēģi! Es varu vienīgi mazliet paskaidrot, izteikt būtību, kā mēs, tas ir, mūsu organizācija, piedaloties šā likumprojekta otrā varianta tapšanā, esam to lietu uztvēruši. Pareizāk sakot, mūsu organizācijas vairākums, jo vienbalsība šajā sarežģītajā lietā nav iespējama. Šeit 2. pantā ir divi klaji atšķirīgi punkti, jautājumi, kas būtiski varbūt atšķiras tagad no jau esošā statusa. Tā ir šī norāde uz 1940. gada 17. jūniju, jo viss tas, kas ir noticis tikai pēc tam, tiek uzskatīts par politisko represēšanu. Es gribētu paskaidrot, ka līdz šim darbojušamies statuss ir ļoti pretrunīgs, un mēs esam vairākkārt lūguši, lai viņu labotu, Augstākajai padomei, un arī Saeima ļoti ilgi to skatīja, bet šodien pie tā ir pienākusi. Kāpēc ir pretrunīgs? Tāpēc, ka 1990. gada 3. augustā Augstākā padome pieņēma likumu "Par reabilitāciju", par nepamatoti politiski represēto reabilitāciju. Tas ir, kā mēs saucam, "jumta" likums. Un šajā likumā ir viennozīmīgi ierakstīts... es pat mazlietiņ varbūt palasīšu: "... attiecas uz Latvijas iedzīvotājiem, kuri notiesāti, represēti bez tiesas lēmumiem un arī pret kuriem krimināllietas izbeigtas, pamatojoties uz reabilitējošiem apstākļiem, Latvijas teritorijā par darbībām, kas izdarītas Latvijas teritorijā vai ārpus tās, kā arī uz Latvijas iedzīvotājiem, kuri represēti ārpus Latvijas Republikas teritorijas pēc 1940. gada 17. jūnija". Tātad Reabilitācijas likums nepieļāva nekādas politiskās reabilitācijas, kas notikušas kaut kur pasaulē pirms šā termiņa, un ar Latviju saistījās tikai tas - sākot ar šo termiņu un pēc tam. Diemžēl, arī pārbaudot stenogrammas, politiski represētā statuss, kas šeit tapa (šeit pieminēja arī augsti cienījamo Preinberga kungu un viņa priekšlikumu par netieši represētajiem), bija par iemeslu tam, ka šis statuss tika nokavējies vairāk nekā par 6-7 mēnešiem. Ļoti ilgi gāja, šo normu neparedzēja, viņu vienkārši izbalsoja tāpat otrajā lasījumā un izstrīpoja šo datumu. Bet faktiski politiski represētā apliecību republikas pašvaldības izsniedza pēc Ministru padomes lēmuma nr. 360, kuram vajadzēja nodrošināt šo abu likumu ievērošanu. Par cik šajos abos likumos bija pretruna attiecībā uz šo termiņu, lēmums tapa ļoti brīvs; lēmums arī paredzēja šo politiski netieši represētā statusu, bet lēmums neparedzēja šo 1940. gadu, un rezultātā bija neapmierinātība, neizpratne un visi tie pārējie dokumenti, kuri ņemti no arhīva izziņām. Tur bija rakstīts - "... un citi dokumenti, ja viņi pierāda represijas". Tie tika atdoti pašvaldību ierēdnim, pat ne komisijai. Pašvaldībās darbojās ierēdnis, kas pieņēma arhīva izziņu un izsniedza represētā apliecību, neinteresējoties, kāpēc un no kurienes. Tas radīja mūsu organizācijā neizpratni un prasības. Ja mēs pienākam pie tā 1940. gada, tad es gribu no viņa tikt vaļā un pāriet tuvāk pie netieši represētajiem. Nenoliedzami, ka dažādi šo jautājumu var uzskatīt. Mēs jeb mana organizācija tomēr izskatījām to jautājumu sekojoši: ir bijusi Latvijas brīvvalsts, kura nodibinājās 1918. gadā. Ne visi latvieši atbalstīja šo brīvvalsti. Diemžēl uz Krieviju izbrauca, un bija cilvēki, kas bija spiesti izbraukt pēc Stučkas valdības neveiksmes, viņas atbalstītāji, bet Krievijā arī tajā laikā dzīvoja latvieši, kas tur bija aizbraukuši no impērijas, lai meklētu zemi, lai varētu eksistēt, lai varētu strādāt. Tā ir ļoti sarežģīta shēma, bet tas, ka Latvijas brīvvalstij, kura saskārās ar represijām, ar patvaļu, 1940. gadā ar tā saucamās "troikas" šāvieniem un masveida izsūtīšanu, ir jāatbild par to, kas ir noticis viņai pieguļošajās valstīs ar tiem cilvēkiem, tas ir ļoti diskutējami. Un vairākums politiski represēto tomēr nostājās, ka arī mums par to jāatbild nav un šodien mēs palīdzēt nevaram. Es gribu būt ļoti lojāls un ļoti gribētu Latvijas tautības apvienošanos. Es tomēr šodien izteikšu tādu domu, ka šiem cilvēkiem, kas no Krievijas ir ieradušies Latvijā, ir vajadzīgs Repatriācijas likums, ir vajadzīgi viņiem atvieglojumi, un to var noteikt, bet vai viņi ir jāuzskata par Latvijas Republikas politiski represētajiem, ja tas ir noticis 20. gados, 30. gados, 37. gadā? Kā nošķirot to latvieti no nelatvieša? Mēs zinām, ka šodien starp represētajām ir arī šīs Kaukāza republikas, kurās Staļins tās robežas vilka visādi, voluntāri, tur ir no mājām izlikti, ir pārvietoti un tā tālāk. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, un tāpēc mēs palikām pie priekšlikuma, ka ir jābūt Repatriācijas likumam, bet par mūsu tautas politiskajām represijām, kuras iesākās - un mēs ar viņām iepazināmies - 1940. gadā, mums nebūtu jāatbild, tāpat kā nākamajā pantā mēs skatīsimies uz fašistiskā terora upuriem. Vai tiešām Latvijas tautai jāatbild par to, kas noticis Vācijā 1933., 1934., 1935. gadā, ja viņi, tie cilvēki, šodien dzīvo šeit, Latvijā? Tas ir diskutējams, un jums par to lemt, es jums izstāstīju savu viedokli, ka mēs tomēr uzskatām, ka tam tā nebūtu jābūt. Attiecībā uz šā 2. panta trešo sadaļu. Par netieši represētajiem. Jautājumu faktiski ir pati dzīve izsmēlusi. Tanī laikā, kad piedāvāja šo terminu "netieši represētie", tika domāts, bet vēl nebija Denacionalizācijas likuma, jo politiski represētajiem pēc Reabilitācijas likuma atdeva īpašumus, maksāja iespēju robežās kompensācijas, un šie netieši politiski represētie bija tiesīgi saņemt šīs īpašumu kompensācijas, pieprasīt īpašumus. Šodien jau sen darbojas Namīpašumu denacionalizācijas likums, Denacionalizācijas likums un tā tālāk, kur jau visa tauta to pašu atgūst. Atgādinu, ka pēc šodien spēkā esošā statusa šie netieši politiski represētie nav saņēmuši neviens politiski represēto apliecības, kā arī uz viņiem nav attiecies neviens sociālais atvieglojums. Tikai šīs īpašuma tiesības. Līdz ar to ir tīri loģiski, ka mēs šodien viņus arī šeit no šā viedokļa vairs likumā neieliekam. Ja runājam par ekonomiskiem trūkumiem, tad šeit ir arī morāls faktors. Es negribētu šodien teikt, ka var salīdzināt Latvijā pastāvīgi dzīvojošu, kādreiz no mājas izgājušu, izliktu, izmukušu, nodokļus maksātnespējīgu cilvēku vai Latvijā palikušu bērnu, kura vecāki ir izsūtīti uz Sibīriju... ka viņi varētu tikt pielīdzināti tiem likteņiem, kuri tika izdzīvoti šajā Sibīrijā, ar šīm, varbūt skaļi teikt būtu nepieklājīgi, bet izteikšos, pat ar šīm sasalušu līķu grēdām... Es domāju, ka šeit morālais aspekts ir tāds, ka tā ir robežšķirtne, vai tu esi bijis tur, ārpusē, vai tu esi šeit mājā kaut kur ekonomiski represēts. Un tāpēc es lūgtu cienījamo Saeimu tos labojumus neieviest un atbalstīt to, ko ir izstrādājusi komisija. Es piekrītu Gravas kundzei, viņas teiktajam par piedalīšanos represijās. Formulēts ir ļoti neprecīzi, tā nevar atstāt, un tas ir labojams trešajā lasījumā. Es atkārtojos, teikdams, ka šis likumprojekts prasīs lielu darbu pie akcentiem un precizējumiem trešajā lasījumā, bet šie konceptuālie jautājumi - ir 1940. gads, būt vai nebūt šīm ekonomiskajām represijām tādām pašām, kā tur dzīvojušajiem... Es domāju, ka mums nevajadzētu salīdzināt. Un arī tīri objektīvi, es domāju, ir pagājis pārāk ilgs laiks pēc visām šīm represijām. Pārāk ilgs laiks, lai mēs paplašinātu šo cilvēku loku, lai viņus kārtējo reizi traumētu, jo paši represētie ir "izslimojuši šīs masalas", kurš ir divdesmitpiecgadnieks, kurš ir desmitgadnieks, kurš ir izsūtītais, un attiecas pret sevi vienādi, lai gan kustības sākumā mums arī bija tā, ka tas, kas ir vairāk cietis, vairāk tiesāts, ka tam vairāk pienākas. Dzīvē tā tomēr nav. Divi cilvēki vienādu sodu vienādos apstākļos blakus dzīvodami var uztvert ļoti dažādi. Katram tomēr ir savs augstākdotais liktenis, un salīdzināt nebūtu pareizi. Es atkārtojos, bet, manuprāt, lai neatkārtojas tas, kā es sākumā teicu, ka Augstākā padome ir iebalsojusi tās neskaidrības. Man tiešām no tā ir bail, jo mēs savā labestībā varam iebalsot šeit punktus, kurus vairs trešajā lasījumā nevarēsim labot, un būs mudžeklis. Atvainojiet par garo skaidrojumu.".
• 1995_01_19-seq152 language "lv".
• 1995_01_19-seq152 speaker Gunars_Resnais.
• 1995_01_19-seq152 mentions Q822919.
• 1995_01_19-seq152 mentions Q211.
• 1995_01_19-seq152 mentions Q159.
• 1995_01_19-seq152 mentions Q183.
• 1995_01_19-seq152 mentions Q5477.