Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_12_08-seq224> ?p ?o. }

• 1994_12_08-seq224 type Speech.
• 1994_12_08-seq224 number "224".
• 1994_12_08-seq224 date "1994-12-08".
• 1994_12_08-seq224 isPartOf 1994_12_08.
• 1994_12_08-seq224 spokenAs 77.
• 1994_12_08-seq224 spokenText "Cienījamie kolēģi deputāti! Kā jau parasti, pirmais likumprojekta lasījums attiecas galvenokārt uz lietas konceptuālo izskatīšanu. Tādēļ, izmantojot šo gadījumu, mums, runājot par budžetu, būtu nedaudz jāpaskatās ne tikai uz budžeta skaitļiem kā tādiem, uz ieņēmumu un izdevumu sadalījumu pa dažādiem posteņiem, bet arī uz tām lietām un tiem dažādajiem faktoriem, kas iespaido šo budžetu un ir saistībā ar to. Vispirms es gribu atzīmēt to, kādi avoti, teiksim, kādi konceptuāli, principiāli avoti bija šim budžetam. Viens no tādiem avotiem bija vēl 1992. gadā izstrādātā - tiesa gan, neoficiālā, varbūt neformālā - ilgtermiņa programma "Latvija - 2000". Tā netika, protams, izskatīta šeit, parlamentā, bet tā bija pietiekami pieejama sabiedrībā analīzei un apspriešanai. Tad, lūk, galvenās tendences, kas tika paredzētas iepriekšējos budžetos un arī 1995. gada budžeta projektā, un jaunās idejas smeļ savu pirmsākumu varbūt jau šajā programmā. Arī Birkava un Gaiļa valdības deklarācijas balstījās un balstās uz idejām, kas ir fiksētas šajā programmā. Tajā bija noteikta Latvijas kā valsts ekonomikas attīstības stratēģija un tika paredzēta virkne etapu. Kā pirmais bija formulēts ekonomikas stabilizācijas etaps, ko toreiz programmas autori domāja - 1992. gads, 1993. gads. Tas gan, kā izrādījās, bija pārāk optimistisks vērtējums. Būtībā arī 1994. gads paiet, lai nodrošinātu šo stabilizāciju, un mēs vēl joprojām nevaram runāt par īstu ekonomikas atveseļošanās sākumu, kas šajā programmā "Latvija - 2000" bija paredzēts jau 1994., 1995. gadā un tālākajos gados. Tomēr galvenā ideja, kas šeit bija ielikta, bija ilgtermiņa attīstība kā galvenais faktors ilgākā laika posmā. Starp citu, tie, kas ir iepazinušies ar šo programmu, noteikti pievērstu uzmanību tam, ka galvenais faktors, kas nodrošina šo ilgtermiņa attīstību, daudzu gadu laikā bija izglītība. Starp citu, šo ideju izvirzīja toreiz, 1992. gadā, Ojārs Kehris, bet tās pamats bija Japānas, Dienvidkorejas, Taivanas un citu valstu pieredzes analīze. Kādēļ šo valstu ekonomika attīstījās straujā tempā? Pamats bija izglītība. Un vēl. Lūk, toreiz 1992. gadā, programmas "Latvija - 2000" autori saprata, ka šā faktora nozīme pieaugs pakāpeniski. Tā nav realizējama nekavējoties. Kādēļ? Tādēļ, ka ilgtermiņa un īstermiņa prioritātes var būt ļoti atšķirīgas un, kā mūsu pieredze rāda, arī ir ļoti atšķirīgas. Īstermiņa posmā galvenais bija 1993. /94. gadā nodrošināt valsts drošību, neatkarību, ekonomisko un politisko stabilitāti valstī, arī stabilizāciju, ekonomisko stabilizāciju, kuru gan Tabūna kungs centās sasaistīt ar slikto "Latvijas ceļa" politiku, nezin kādēļ, jo, manuprāt, tas ir tik acīm redzami un būtu arī tikpat acīm redzami, ja "Latvijas ceļš" vispār kā tāds nepastāvētu. Jānostiprina, protams, valsts vara. Tātad jānosaka šīs īstermiņa prioritātes līdztekus ilgtermiņa attīstības mērķiem, kas laika gaitā var mainīties. Tieši tādēļ, lūk, šī drošība, stabilitāte un ierēdņu reforma arī tika noteikta 1994. gadā kā galvenās prioritātes. Starp citu, arī tādēļ, ka, piemēram, ierēdņu reformas programma bija pagājušā gadā vidū un izrādījās kā viena no vislabāk sagatavotajām. Tas ir tikpat acīm redzami kā tas, ka māju nevar sākt būvēt no skursteņa vai jumta. Arī izglītība kā labklājības un kultūras sastāvdaļa, tāpat kā māja ir būvējama no pamatiem. Diez vai mēs sasniegtu šo labklājību, augsto kultūras un izglītības attīstību, ja mēs - minēšu varbūt tādu primitīvu piemēru - klajā laukā atvestu komfortablu dīvānu un sāktu lasīt filozofiskus vai mākslas romānus, bet tajā pašā laikā mēs būtu pakļauti lietum un vējiem. Tātad vispirms ir jāuzbūvē tā māja. Pēc pamatiem ir jāliek sienas, logi, durvis un tad tikai jumts. Un nevis otrādi. Bet tagad - par izglītību konkrētāk. Vēl pagājušā gada, tas ir, pareizāk sakot, 1994. gada, budžetu izstrādājot, mēs Finansu ministrijā analizējām arī izdevumus izglītībai. Tad izrādījās, ka, salīdzinot izdevumus izglītībai ar 1994. gada budžetu, šie izdevumi proporcionāli bija no visaugstākajiem, ja salīdzinām ar OECD, tātad 24 ekonomiski attīstītākajām pasaules valstīm. Tiesa gan, taisnība ir arī tā, ka darba algas, kā redzams šajā salīdzinājumā, ir ļoti zemas, bet nesamērīgi augsti ir materiālie izdevumi. Tādēļ, protams, ir jāatzīst, ka tas ir objektīvs pamats skolotāju neapmierinātībai, bet ne jau par to kāds šaubās pašlaik. Jautājums ir, kā šo problēmu risināt, kādā ceļā? Tātad neracionāla ir izdevumu struktūra jau pašā nozares iekšienē. Un tātad ir jautājums, pirmkārt, par nozares reformu kā tādu. Ne tikai par līdzekļu pārdalīšanu no vienas nozares uz otru. Diemžēl veids un metode, kura liekas acīm redzama un vieglākā un pie kuras mēs tā protam ķerties vispirms... Piemēram, ņemsim izglītības privatizāciju, par kuru mēs it kā kautrējamies un baidāmies runāt, argumentējot ar to: "Nu ja, kurš tad pie mums, Latvijā, ņemot vērā zemo ienākumu līmeni, spēs maksāt par privāto izglītību?" Manuprāt, mums šajā nozarē ir tāda vienpusīga neelastīga pieeja, neselektīva - varbūt. Paskatīsimies. Vismaz Rīgā, - pa dienu jūs nevarat pat kājām paiet, nemaz nerunājot par braukšanu, jo visas ielas ir pilnas BMW, mersedesiem. Restorāni visu dienu, neraugoties uz Eiropas cenu līmeni, ir pilni ar apmeklētājiem, kuri ir spējīgi maksāt. Vai mēs, ņemot vērā vismaz Rīgas piemēru, tiešām nopietni varam runāt, ka Rīgā neatrastos cilvēki, kas būtu gatavi arī maksāt šīs pašas Eiropas cenas par normālu privāto izglītību? Protams, pilnīgi cita situācija ir lauku rajonos, un tieši tādēļ jau arī ir nozares politika, tieši tādēļ ir jābūt kādai selektīvai pieejai, risinot šos jautājumus. Otra izglītības stratēģiskā puse ir izglītības efektivitāte. Es, piemēram, negribētu, ka mani bērni mācītos pie tā skolotāja, kas otrdienas vakarā "Panorāmā" savā intervijā teica: "Man neinteresē, kur valdība ņems naudu, lai maksātu mums algas!" Skolotājiem ir pilsoņiem un arī Latvijas iedzīvotājiem jāmāca, ka šiem pilsoņiem ir jāinteresējas, kur valdība ņem naudu skolotāju algām vai vienalga kādiem izdevumiem. Tādēļ tas ir pirmais arguments, kādēļ izglītības problēmas nav risināmas uz citu nozaru rēķina - tikai kaut ko pārdalot. Paskatīsimies, teiksim, atsevišķus priekšlikumus 49. vidusskolas skolotāju vēstulē! Es komentēšu tikai dažus punktus. Vēstules otrajā sadaļā 3. 4. punkts: nesamazināt valsts uzņēmumu, privāto tirdzniecības struktūru, nodokļus 1995. gadā no 35 uz 25 procentiem, kā arī banku - no 45 uz 25. Cienījamie kolēģi! Atcerēsimies, ka pagājušajā gadā mēs paaugstinājām apgrozījuma nodokli! Mēs solījām, un, godīgi sakot, "Latvijas ceļa" politika tiešām bija tāda, ka ir jāpalielina netiešie nodokļi (tātad apgrozījuma nodoklis, akcīze un tā tālāk) un jāsamazina tiešie nodokļi (tātad peļņas nodoklis). Toreiz mēs balsojot visi kopumā šai koncepcijai piekritām un to atbalstījām. Un mēs faktiski visai ražojošajai sfērai - ne tikai tai, kas ražo produkciju un pakalpojumus, bet arī banku sistēmai, tirdzniecības sistēmai - apsolījām, ka tiešie nodokļi (peļņas nodoklis) tiks samazināti. Ja mēs to tagad nedarīsim - es šeit nerunāju par tīri ētiskiem un psiholoģiskiem apsvērumiem, bet par tīri praktiskiem arī - , tik un tā mēs tādā gadījumā uzņēmumu spiedīsim to apiet un nemaksāt šos nodokļus. Kādēļ? Tātad pirmais iemesls - tādēļ, ka mēs paaugstinājām netiešos nodokļus. To jau es minēju. Otrais iemesls - nesamazinās ļoti augstais (salīdzinājumā ar citām valstīm) sociālās apdrošināšanas nodoklis - 37 procenti. Treškārt, mēs palielinājām amortizācijas atskaitījumus, kas gan varbūt mazākā mērā attiecas uz bankām. Ceturtkārt, joprojām augsti ir banku ilgtermiņa procenti ražošanas attīstībai, un tie ir augsti daļēji tādēļ, ka valdība aizņemas naudas tirgū naudu, lai finansētu budžeta deficītu. Tātad faktiski uzņēmējam šodien nav izejas, lai varētu sākt attīstīties. Bet mēs runājam par 1995. gadu kā par attīstības gadu. Atcerēsimies to! Un visbeidzot par 5. punktu - atlikt valsts investīcijas banku rehabilitācijai. Es domāju, ka šis jautājums skar 1995. gada budžetu tikai daļēji, pavisam nelielā apjomā, kas ir saistīts ar procentu maksājumiem, obligācijām, ar kurām tika aizvietoti krājbanku parādi. Tādēļ skolotāju jautājumu konkrētajā gadījumā tas nerisinās. Nobeigumā es gribētu aicināt... Es tūlīt beigšu. Man, starp citu, nebija pārslēgts skaitītājs. Nobeigumā es gribētu aicināt atbalstīt pirmajā lasījumā budžetu un ierosināt varbūt izglītības reformu... uzdot valdībai iesniegt parlamentam priekšlikumus, ko mēs varētu apskatīt, reformu, kas skartu ne tikai mēģinājumus dabūt līdzekļus, pārdalot, kā vienmēr, šo mūsu ierobežoto pīrāgu, ko saucam par budžetu. Paldies.".
• 1994_12_08-seq224 language "lv".
• 1994_12_08-seq224 speaker Uldis_Osis-1948.
• 1994_12_08-seq224 mentions Q211.
• 1994_12_08-seq224 mentions Q2660080.
• 1994_12_08-seq224 mentions Q193089.
• 1994_12_08-seq224 mentions Q41550.
• 1994_12_08-seq224 mentions Q17.
• 1994_12_08-seq224 mentions Q884.
• 1994_12_08-seq224 mentions Q26678.
• 1994_12_08-seq224 mentions Q16348272.