Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_11_17-seq16> ?p ?o. }

• 1994_11_17-seq16 type Speech.
• 1994_11_17-seq16 number "16".
• 1994_11_17-seq16 date "1994-11-17".
• 1994_11_17-seq16 isPartOf 1994_11_17.
• 1994_11_17-seq16 spokenAs 13.
• 1994_11_17-seq16 spokenText "Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Lai vieglāk būtu izsekot atbildei, jums visiem ir izdalīts materiāls nr. 1167. Es gribētu šo jautājumu par veselības aprūpes finansēšanu paskatīties mazliet plašāk, lai būtu vieglāk izprast, kāda ir šī finansēšanas būtība un kāpēc tas tieši tā ir plānots. Pirmā lieta ir veselība kā tāda. Un pirmajā tabulā ir parādīti visi faktori, kuri ietekmē mūsu veselību. Tie ir faktori, kurus mums diktē vide. Ir gan sociālie, gan bioloģiskie, gan fizikālie faktori. Un ir otra rinda faktoru, kurus mēs izvēlamies paši, - vai dzīvot saprātīgu dzīvi vai vadīt dzīvi ar kaitīgiem paradumiem. Visu šo faktoru summa nosaka mūsu veselības stāvokli kā tādu. Iedarbība uz šiem faktoriem vai šo faktoru mazināšana ir profilakse, un tā ir primārās profilakses veids. Kādreiz tas tiek nepareizi tulkots, ka ar profilaksi nodarbojas tikai mediķi. Otrajā shēmā varbūt mazliet precīzāk ir parādīts, kāds ir mūsu liktenis, kādi ir draudi mūsu veselībai, par kādu kalnu mēs šos draudus stumjam sev priekšā. Jo šis kalns ir augstāks - un šo kalnu veido nabadzība, nepietiekama izglītība un apkārtējās vides draudi, - jo mūsu veselības risks ir lielāks. Nākamajā tabulā ir parādīti galvenie riska faktori, kas izraisa dažādas slimības. Kā mēs redzam šajā tabulā, tad tie praktiski nav medicīniski faktori, izņemot vienu - augstu asinsspiedienu, kas var noteikt citu slimību tālāku attīstību. Kad visu šo faktoru mijiedarbība tiek izjaukta, tad rodas dekompensācija veselības stāvoklī un līdz ar to - slimība. Tad slimnieks ir spiests apmeklēt ārstniecības iestādi. Taču, lai viņš apmeklētu ārstniecības iestādi, protams, ir vajadzīgi līdzekļi, kas nodrošinātu šo medicīnas pakalpojumu sniegšanu. Kā tad lai nonāk pie šīs līdzekļu summas, kas nepieciešama veselības aizsardzībai? Ja mēs ļoti vienkāršojam šo shēmu, tad redzam, ka veselības aizsardzību var sadalīt divās daļās: ambulatorajā daļā un stacionārajā daļā jeb, citādāk sakot, ārstēšanos slimnīcā. Aprēķinot apmeklējumu izmaksas, reizinot ar apmeklējumu skaitu, kas katru gadu ir statistikā pieejams, kā arī zinot, cik daudz slimnieku ārstējas stacionāros, cik ilgi viņi tur ārstējas un kādas ir vidējās ārstēšanās izmaksas, var izrēķināt nepieciešamos finansu līdzekļus, kas ir vajadzīgi veselības aprūpei. Nepieciešamie līdzekļi, lai medicīna varētu arī attīstīties, ir 158,6 miljoni latu, kas ir paredzēti arī attīstībai, mīkstā inventāra un atsevišķu sīku tehnoloģiju nomaiņai. Parasti atbilstoši pasaules praksei kopējo naudas līdzekļu summu dala ar iedzīvotāju skaitu, un tad nosacīti mēs iegūstam naudas summu, kas tiek izdalīta vienam iedzīvotājam veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai. Optimālā summa ir 61 lats, taču izdzīvot var arī tā, lai darbotos starprajonu norēķini, - 41 lats uz vienu iedzīvotāju. Kas notiek tālāk? Tālāk šī naudas summa jeb veselības aprūpei atvēlētie līdzekļi tiek sadalīti divām programmām. Viena ir tā sauktā bāzes programma, bet otra ir valsts programma. Bāzes programma ietver tos medicīnas pakalpojumus, kas tiek garantēti katram iedzīvotājam. Šī naudas summa bāzes programmas realizācijai tiek novirzīta uz pašvaldību. Pašvaldībā šī nauda pēc tam tiek dalīta pa ārstniecības iestādēm, un princips ir tāds, ka nauda seko pacientam neatkarīgi no tā, uz kuru ārstniecības iestādi pacients izvēlas doties. Ir arī skaidrojums, kas ir veselības aprūpes bāzes programma. Un visi medicīnas pakalpojumi, kas šajā gadā ietilpa veselības aprūpes bāzes programmā, ir tie medicīniskie pakalpojumi, kas tika garantēti katram iedzīvotājam, un katrs iedzīvotājs šos medicīnas pakalpojumus saņēma bez maksas. Otra daļa, kas ir saistīta ar valsts programmu, šajā gadā praktiski nedarbojās tā, kā tai vajadzētu darboties, jo valsts programmas piešķirtie līdzekļi tika atvēlēti iestāžu uzturēšanai. 1995. gadā paredzēts pāriet uz valsts programmu finansēšanu, uz valsts pasūtījumu. Programmas, kas tiks finansētas no valsts līdzekļiem pilnā apmērā, ir tādas: onkoloģija, tuberkuloze, psihiatrija, narkoloģija, dažas no infekcijas slimībām, kā arī dažas bērnu veselības aizsardzības programmas. Otra daļa no valsts programmas ir tāda, ka līdzekļi tiek atvēlēti to medicīnas pakalpojumu sniegšanai, kurus nebūtu racionāli sniegt vairākās vietās, tāpēc ka šo medicīnas pakalpojumu sniegšana prasa ļoti augstu specializāciju kā tādu, arī salīdzinoši augstas izmaksas, jo ir salīdzinoši mazs to iedzīvotāju skaits, kam šādi medicīnas pakalpojumi būtu jāsniedz. Pašreizējā situācijā tos ir iespējams sniegt tikai vienā vietā republikā. Tādi ir, lūk, šādi pasākumi, es minēšu tikai dažus no tiem: sirds ķirurģija, nieru pārstādīšana, sarežģītas acu operācijas, sarežģīti laboratoriskie izmeklējumi un citi. Ja mēs paskatāmies slimnīcu griezumā, kādas slimnīcas Latvijā šobrīd eksistē, tad varam secināt, ka eksistē trīs veidu slimnīcas. Vienu mēs varētu nosaukt par rajona slimnīcu, kur ir ne vairāk un ne mazāk kā piecas nodaļas. Mums ir reģionālās slimnīcas, kuras varbūt nosacīti tiek sauktas par reģionālajām slimnīcām. Tādas ir Rīgas 7. slimnīca, 1. slimnīca, Valmieras, Daugavpils, Jēkabpils, daļēji arī Ventspils un Liepājas slimnīca. Katrā no šīm reģionālajām slimnīcām var sniegt arī citus pakalpojumus, un katrā no šīm reģionālajām slimnīcām ir zināma specializācijas pakāpe. Ir vēl arī P. Stradiņa Valsts klīniskā slimnīca, kurai šī specializācijas pakāpe ir augstāka, taču pēc būtības šī atšķirība ir ļoti neliela. Un tā ir četru profilu atšķirība, ja mēs salīdzinām Rīgas 7. slimnīcu un Stradiņa slimnīcu, pēc pakalpojumu apjoma, kas tiek sniegti šajās slimnīcās. Tātad - ko mēs gribam panākt? To, lai slimnieks brīvi varētu izvēlēties slimnīcu, kur ārstēties. Tā rezultātā var precīzi pateikt, kur, kādi un cik daudz medicīnas pakalpojumu ir jāsniedz. Tajā pašā laikā rodas arī motivācija rajonos, lai apmācītu jaunus speciālistus un radītu jaunas tehnoloģijas arī rajonos. Kāpēc to nevar izdarīt šobrīd? Ja tiek saglabāts tas finansēšanas princips, kāds šobrīd ir Stradiņa slimnīcā, tad rajoniem tiek liegta izvēles brīvība un slimnieki nekad nenonāks citās slimnīcās, kā tikai Stradiņa slimnīcā, jo Stradiņa slimnīcā par medicīnas pakalpojumiem rajonam kā tādam nav jāmaksā. Daudzos profilos mēs varētu salīdzināt ārstēšanas rezultātus 7. slimnīcā un Stradiņa slimnīcā. Es nedomāju, ka šajā ziņā būs viennozīmīga atbilde, ka visi šie pakalpojumi Stradiņa slimnīcā tiek sniegti labāk nekā 7. slimnīcā. Taču šobrīd šī izvēles iespēja slimniekam attiecībā uz stacionāru ir liegta. Tālāk, runājot par Stradiņa slimnīcu kā tādu, paskatoties pēc izrakstīto slimnieku skaita un pēc slimnieku diagnozēm, var redzēt, kāds tad ir to profils un kāda specializētā palīdzība Stradiņa slimnīcā tika sniegta pagājušajā gadā. 39% slimnieku, kuri tur bija ārstējušies, tieši tādu pašu šo ārstniecību varēja saņemt jebkurā rajona slimnīcā. Raugoties pēc izrakstītajām diagnozēm, redzam, ka 48% ir tādu slimnieku, kuri varētu saņemt šos pakalpojumus vēl arī kādā citā republikas vietā. Es te domāju Rīgas 7. slimnīcu un arī Valmieru. Tikai 4129 slimnieki jeb 13% no Stradiņa slimnīcā sniegtajiem pakalpojumiem ir tādi, kurus nevar sniegt nevienā citā vietā kā tikai Stradiņa slimnīcā. Interesants ir arī tāds fakts, ka 1993. gadā (jo 1994. gada statistika šobrīd vēl nav pilna, bet pusgada statistika liecina, ka tā būs apmēram līdzīga) 29,9% no visiem slimniekiem, kas ārstējušies Stradiņa slimnīcā, ir rīdzinieki. Kādi tad ir šie finansēšanas principi un kādas ir būtiskākās atšķirības starp 1994. gadu un to, ko mēs plānojam sākt 1995. gadā? 1994. gadā nauda tika dota slimnieku uzturēšanai kā tādai, tātad finansēšana notika pēc gultu skaita. Jo vairāk bija gultu, jo vairāk bija naudas, jo mazāk bija gultu, jo mazāk - naudas. 1995. gadā paredzēts maksāt par slimnieku ārstēšanu, nevis par ārstniecības iestādes uzturēšanu. Finansēšana notiks nevis pēc gultu skaita, bet gan pēc ārstēto slimnieku skaita. Ja finansēšana notiek pēc gultu skaita, tad, protams, stacionārs ir ieinteresēts pēc iespējas ilgāk slimnieku turēt gultā, ilgāk turēt stacionārā, jo tiklīdz slimnieks izrakstās, tūdaļ parādās tukšas gultas. Tiklīdz parādās tukšas gultas, tūdaļ gultu skaitu var samazināt, tiklīdz var samazināt gultu skaitu, tūdaļ - un valsts budžeta iestādēs visās tas tā notiek - automātiski tiek samazināts arī finansējums. Tāpēc parasti šīs "tukšās" gultas nekur neparādās. Bez tam, ja mēs skatāmies vēl tālāk, tad redzam, ka šim gultu skaitam ir pakārtots arī medicīnas personāls. Eksistē padomijas normas, cik vienam ārstam slimnieku ir jāapkalpo - tātad cik gultas it kā pieder vienam ārstam un cik māsām ir jābūt uz noteiktu gultu skaitu, Cik sanitāru jābūt utt. Mūsu priekšlikums ir tāds, ka medicīnas personālam ir jābūt atkarīgam no veicamā darba apjoma. Kā jau es teicu par iepriekšējo situāciju, par 1994. gada finansējumu un finansēšanas kārtību, slimnīcai bija izdevīgāk, ka slimnieks ilgāk uzturas slimnīcā, jo slimnīcā neparādījās "tukšās" gultas. Pēc jaunās kārtības ir tā - jo efektīvāk ārstē, jo slimnīcai izdevīgāk. Ja to pašu slimnieku izraksta ātrāk, nevis notur ilgāk slimnīcā, tad tā ieekonomē savus līdzekļus, kurus pēc tam var izmantot savai attīstībai un jaunu tehnoloģiju nomaiņai. Darba samaksa pēc vecās sistēmas notiek pēc Ministru padomes 318. lēmuma, turpretī 1995. gadā 318. lēmumam vajadzētu būt orientējošai nozīmei. Bez tam valsts budžeta iestādēs vēl ir ierobežotas maksas pakalpojumu sniegšanas iespējas, tāpēc mēs paredzam, ka maksas pakalpojumu sniegšanai nevajadzētu būt tik strikti ierobežotai, kā tas bija 1994. gadā. Protams, tūdaļ rodas jautājums, vai rajoni ļaunprātīgi nesūtīs slimniekus uz Stradiņa slimnīcu. Nu tā tas tomēr nebūs, jo to var noteikt ar divām lietām. Pirmām kārtām ar tehnoloģiju, ar minimālo tehnoloģiju, kāda ir nepieciešama, lai sniegtu noteiktos medicīnas pakalpojumus, kā arī nosakot, kādai speciālajai izglītībai ir jābūt attiecīgajam ārstam, kurš šos pakalpojumus sniedz. Tas ir praktisks solis uz iestādes akreditāciju un to nav tik grūti sakārtot. Ir, protams, arī problēmas otra puse, jo ne vienmēr tie smagie slimnieki šajā Stradiņa slimnīcā nonāk. Šobrīd un tāpat arī nākamajā gadā sanitārā aviācija, tā sauktais divdesmit četru stundu serviss, jebkuram rajonam, ja nepieciešama specializēta palīdzība vai speciālista konsultācija, tiek nodrošināta ar valsts pasūtījumu. Tā tas bija 1994. gadā, tā būs arī 1995. gadā. Taču ne vienmēr pēc šīm speciālistu konsultācijām, sevišķi tad, ja slimnieks ir ļoti smags, šis slimnieks tiek pārvests uz republikas slimnīcām. Te ir vēl daži jautājumi, kas izskanēja arī pieprasījumā, es tos atkārtošu un došu arī uz tiem atbildi. Tātad pirmais jautājums varētu būt tāds: vai tiks likvidētas valsts veselības aprūpes iestādes? Nē, tās netiks likvidētas, tikai viena finansēšanas avota vietā rodas vairāki. Vai tiks sagrauta materiāli tehniskā bāze? Nē, tā netiks sagrauta, jo ārstniecības izmaksās ir iekļauti arī amortizācijas izdevumi, kas mērķtiecīgi tiek novirzīti uz atsevišķu medicīnas nozaru attīstību. Vai tiks sagrauta studentu un speciālistu apmācība? Nē, netiks arī tas darīts, jo studentu apmācība tiek apmaksāta no Latvijas Medicīnas akadēmijas līdzekļiem, un tā šobrīd notiek arī citās Rīgas slimnīcās, piemēram 1. un 7. slimnīcā, Linezera klīnikā, Dzelzceļa slimnīcā, Infekcijas slimnīcā un citur. Un arī šeit ir iespējams risinājums, kā vēl labāk nodrošināt mērķtiecīgu šo studentu apmācību Stradiņa slimnīcā. Tā nav tik liela problēma, kuru nevarētu atrisināt. Ko iegūst medicīnas personāls? Tas saņem samaksu par padarīto darbu, un motivāciju - padarīt vairāk un labāk. Ko iegūst pacients? Pacients iegūst brīvu ārstniecības iestādes izvēli. Slimniekiem nebūs pašiem jārūpējas par gultas drēbēm, medikamentiem un šļircēm, kā tas šobrīd notiek, un nebūs jāpiemaksā par medicīnas pakalpojumu sniegšanu, izņemot pacienta iemaksas. Kur šeit ir problēma? Problēma ir viena - lai reāli darbotos starprajonu norēķini, ir vajadzīgs šis 41 lats uz katru iedzīvotāju. Ja šīs summas nebūs, starprajonu norēķini nedarbosies, bet, ja šie starprajonu norēķini nedarbosies, tad, protams, no šīs reformas ir jāatsakās. Un nobeigumā es gribēju pateikt vēl to, ka veselības reforma nekad nav ātra reforma un ka nebūt ne finansēšanas reforma vien var atrisināt visus veselības aprūpes jautājumus. Tomēr finansēšanas reforma ir viens no veselības aprūpes reorganizācijas stūrakmeņiem. Otra lieta ir tā, ka acīmredzot būs nepieciešami papildu līdzekļi veselības aprūpei. Un te atkal vajadzētu paskatīties uz statistiku un pieņemt pareizu lēmumu, jo šobrīd te ir arī atšķirīgi faktori. Ir rajoni, kur 80 procenti no slimniekiem, kuri iestājas slimnīcās, tur iestājas sakarā ar alkohola lietošanu, ar alkohola lietošanas sekām. Tātad, mūsu skatījumā, mērķtiecīgi būtu celt alkohola akcīzi un novirzīt to veselības aprūpei. Tieši tas pats attiecas arī uz smēķēšanu un uz tabakas akcīzes nodokli. Arī šo nodokli vajadzētu celt un virzīt atpakaļ uz veselību. Un pašās beigās, protams, ir projekts, kas... Lai gan šobrīd par budžetu neviens vēl nerunā, mēs plānojam, kāds varētu būt valsts pasūtījumu lielums atsevišķās slimnīcās. Tas ir projekts. Kā jūs redzat no šīm tabulām, valsts pasūtījumi vairumam slimnīcu ir lielāki nekā to šāgada kopējais finansējums. Paldies par uzmanību.".
• 1994_11_17-seq16 language "lv".
• 1994_11_17-seq16 speaker Normunds_Zemvaldis.
• 1994_11_17-seq16 mentions Q211.
• 1994_11_17-seq16 mentions Q2660080.
• 1994_11_17-seq16 mentions Q4102950.
• 1994_11_17-seq16 mentions Q80021.
• 1994_11_17-seq16 mentions Q2070470.
• 1994_11_17-seq16 mentions Q15219274.
• 1994_11_17-seq16 mentions Q2007643.