Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_11_03-seq166> ?p ?o. }

• 1994_11_03-seq166 type Speech.
• 1994_11_03-seq166 number "166".
• 1994_11_03-seq166 date "1994-11-03".
• 1994_11_03-seq166 isPartOf 1994_11_03.
• 1994_11_03-seq166 spokenAs 90.
• 1994_11_03-seq166 spokenText "Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj, godātie deputāti! Tā kā šis likumprojekts jau vienu reizi tika noraidīts otrajā lasījumā, tad jautājums ir ļoti nopietns. Es gribu aicināt deputātus pievērst uzmanību šā jautājuma risināšanas nesenajai vēsturei. Jau sākot ar 1991. gada 26. septembri, ar Ministru padomes lēmumu nr. 251 "Par braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā transportā" tika iedibināta tāda kārtība, ka laukos dzīvojošajiem vispārizglītojošo skolu skolēniem transporta izdevumi, kas rodas mācību gada laikā, izmantojot rajonu un tālsatiksmes autobusus, tiek segti no attiecīgo vietējo budžetu līdzekļiem. Šī norma, protams, tika pārnesta uz satiksmes ministra 1992. gada 20. marta pavēli un vēlāk arī uz 1992. gada 2. novembra Ministru padomes lēmumu nr. 452 ar tādu pašu nosaukumu. Turpinot šo loģisko shēmu šā gada 5. aprīlī Ministru kabinets izdod noteikumus nr. 90 - (nosaukums iepriekšējais) "Par braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā transportā". Un arī norma tāda pati - ka laukos dzīvojošajiem skolēniem, iegādājoties braucieniem biļetes (tas šeit ir akcentēts), transporta izdevumi tiek segti no vietējā budžeta līdzekļiem. Akcents uz "pērkot biļetes" - tā ir statistika, tie ir reālie skolēni, kas aizvesti uz skolu un atpakaļ. Taču pirms Ministru kabineta noteikumiem nr. 90 tika izdots Augstākās padomes 1993. gada 7. aprīļa lēmums - tāds īss un konceptuāli atšķirīgs, turklāt izteikts ļoti kategoriskā formā. Citēšu tā 1. pantu: "Atļaut bezmaksas braukšanu lauku apvidos dzīvojošajiem vispārizglītojošo mācību iestāžu audzēkņiem mācību gada laikā uz skolu un atpakaļ visu veidu vilcienu kopējos vagonos un autobusos". Un, lūk, šeit nekas netiek minēts par transporta izdevumiem, par biļešu iegādi vai izdevumu segšanas avotiem. Pēc būtības Ministru kabinets vairs nedrīkstēja turpināt Kabineta noteikumos nr. 90 iesākto shēmu. Mans viedoklis ir tāds, ka šai iniciatīvai - atcelt Augstākās padomes lēmumu - vajadzēja nākt jau pirms Ministru kabineta noteikumu nr. 90 izdošanas. Tas būtu likumīgi, tas būtu sakārtoti. Pāršķirstot Augstākās padomes 1993. gada 6. un arī 7. aprīļa sēdes stenogrammu, kļūst skaidrs, ka Augstākās padomes deputāti bija neapmierināti ar toreizējo situāciju, ar privileģēto pasažieru kategoriju skaitu. Citēju deputātes Buķeles uzstāšanos: "Mums ir 20 kategorijas iedzīvotāju, kuriem ir tiesības sabiedriskajā transportā braukt bez maksas, taču starp šīm 20 kategorijām nav vispārizglītojošo skolu skolēnu. " Gribu teikt, ka ir saprotama vēlme tolaik vēl nesakārtotajā situācijā sabiedriskajā transportā piepulcināt privileģēto pasažieru kategorijai, kuri lieto sabiedrisko transportu bez maksas, arī skolēnus. Īpaši laukos dzīvojošos. Tagad tomēr mēs šīs lietas pamazām sakārtojam, un, kā jau Silāra kungs sacīja, ne pagājušo ceturtdien, ne arī divos iepriekšējos lasījumos nevienam deputātam nebija nekas iebilstams pret to, ka policijas darbiniekiem, karavīriem, vides aizsardzības inspektoriem un valsts vecākajiem ugunsdzēsības inspektoriem mēs liedzam iespēju kāpt iekšā sabiedriskajā transportā un braukt par velti, tikai uzrādot apliecību, bet pieņēmām tādu kārtību, ka var saņemt braukšanas izdevumu apmaksu, kas paredzēta dienesta pienākumu izpildes nodrošināšanai, izmantojot sabiedrisko transportu. Arī pagājušajā gadā Augstākajā padomē diskusijās runāja daudz deputātu, kuri īsti nesaprata, kā tas ir, - par velti braukt - un vērsās pret šādu formulējumu. Pāršķirstot stenogrammu, mēs varam redzēt, ka pret iestājās deputāts Salītis un deputāts Kide, pēdējo citēšu: "Bezmaksas braukšana tīri nevarētu būt, ja pastāv saimnieciskās organizācijas, tad kādam ir jāmaksā, jo bezmaksas, lai arī cik tas labi būtu, vienkārši nevar būt. " Šai domai es varu tikai pievienoties, un šī sistēma ir iedibināta, neskatoties uz Augstākās padomes lēmumu. Vietējās pašvaldības maksā, sedz lauku skolēnu transporta izdevumus, bet tomēr ar akcentu - "skolēniem iegādājoties braucieniem biļetes". Tātad problēma ir tāda, ka ir šī pretruna starp Augstākās padomes lēmumu, kur nekas tāds netiek minēts, un Ministru kabineta noteikumiem nr. 90. Un, kamēr pastāv šī pretruna, pastāv arī dažādu traktējumu iespējas. Viena pagasta vadība atsauksies uz Augstākās padomes lēmumu, bet cita varbūt uz Ministru kabineta noteikumiem nr. 90. Izraisās nevajadzīga diskusija starp skolēniem, viņu vecākiem, skolu, pagastu, ciemu vadību un transporta uzņēmumiem, autobusu vadītājiem, bet negatīvo emociju jau bez visa tā mūsu dzīvē ir pietiekami. Un tās vairot, es domāju, nevajadzētu. Tagad gribu pievērst uzmanību pozitīvajiem aspektiem, ja darbojas tikai tas mehānisms, kas paredzēts Ministru kabineta noteikumos nr. 90. Pirmkārt, saglabājas skolēnu braukšana ar maksas atlaidi, saņemot kompensāciju par transporta izdevumiem. Otrkārt, tiek ievērots sociālā taisnīguma princips starp skolēniem. Treškārt, notiek kontrole pār līdzekļu racionālu izmantošanu, un tas, man šķiet, šajos apstākļos nav mazsvarīgi. Un, visbeidzot, transporta izdevumi tiek segti no vietējo budžetu līdzekļiem. Tātad šai shēmai ir daudz pozitīva. Vietējās pašvaldības, kuras tiešām zina vislabāk vietējos apstākļus, pašas tad arī noteiks vislabāko un ērtāko kompensācijas veidu un formu. Katrs pagasts zina, kam samaksāt par reālo darbu - skolēnu pārvadāšanu - un kam nemaksāt, teiksim, kādam rajona autokombinātam vai paju sabiedrībai, vai kādam citam individuālam pārvadātājam, ieskaitot vecākus. Bez tam mūsu republikā ir rajoni, kur šī shēma, šī sistēma darbojas, turklāt labi darbojas, un mēs kā pozitīvus paraugus minam Valmieras, Valkas, Madonas, Bauskas, Jēkabpils, Balvu, Cēsu, Talsu un citus rajonus. Tomēr pastāv jautājumu jautājums - un tas ir ekonomikas "dzīvības" jautājums. Tie ir līdzekļi, šī nauda kompensācijām. Un, cik zinu, ir bijusi arī valsts palīdzība vietējiem budžetiem, jo gada sākumā Finansu ministrija ir izdalījusi 590 tūkstošus latu, no kuriem visa šī summa vēl nav izlietota. Tomēr daudzās vietās šī nauda netika izmantota transporta kompensācijai, bet, piemēram, skolas skursteņa remontam, bet dažās vietās šo līdzekļu tiešām varbūt arī nepietika, un tas jau ir mūsu tautsaimniecības mazspējas rezultāts. Un, ja šīs naudas nebūs vai arī mēs nobalsosim, lai taču bērni un skolēni kāpj pustukšajos autobusos iekšā un brauc par brīvu, tad šie bērni brauks gadu, varbūt arī mazāk. Un tad šī nozare, kas nav spējusi atjaunoties, - es varbūt varētu šodien te jau trešo reizi pieminēt piemēru, ka Jelgava ir nopirkusi tikai vienu jaunu autobusu, pa visu republiku tikai vienu jaunu autobusu! Šī satiksmes nozare vairs nepastāvēs. Un tad skolēns ziemas dienās vai rudens lietavās, vai arī labā laikā pēc dažiem gadiem veltīgi autobusu gaidīs, jo tie daži cilvēki, varbūt arī lauku tantiņas, lauku ceļos šo nozari tomēr nepadarīs rentablu. No dažiem deputātiem ir dzirdēts priekšlikums - izdalīsim naudu no valsts budžeta tiešā ceļā šīm autosaimniecībām centralizēti - caur Satiksmes ministriju, rēķinot uz skolēnu skaitu, pārskaitot tam rajonam tik, bet tam - tik, un tad tiešām nav jāaptur Augstākās padomes 1993. gada 7. aprīļa lēmums. Tāda shēma patiešām arī Padomju savienībā darbojās, turklāt ilgu laiku. Bija jāizmanto PSRS Statistikas komitejas 1986. gada 29. decembrī apstiprinātā instrukcija nr. 7-24-170 "Par pārvadājamo skaita noteikšanu kopējās lietošanas autobusos". Es esmu strādājis ar šo instrukciju, bet tomēr atļaušos apgalvot, ka tā nav laba shēma, jo naudu bieži vien saņem tas, kurš nav reālo darbu padarījis, bet tas, kas to ir padarījis, nereti nesaņem attiecīgo atlīdzību, jo nav braukšanas dokumenta - biļetes. Un vēl viens arguments par sliktu šai shēmai. Tāpat kā daudzās citās nozarēs arī šis "Latvijas ceļa" iesāktais reformu kurss nav grozāms, vismaz šajā brīdī - nē, un tā jau būs realitāte, ka autotransporta uzņēmumi un autobusu parki teju teju būs kļuvuši par pašvaldību uzņēmumiem vai no Satiksmes ministrijas pakļautības būs nonākuši Valsts īpašuma fondu pārziņā, un tad valsts birokrātijai naudu novadīt līdz reālajam darba darītājam tikpat kā nebūs iespējams. Tāpēc, lai sakārtotu šo satiksmes nozari - un tās ir arī autobusu pārvadātāju domas - aicinu balsot par likumprojektu. Paldies par uzmanību!".
• 1994_11_03-seq166 language "lv".
• 1994_11_03-seq166 speaker Uldis_Laksevics.
• 1994_11_03-seq166 mentions Q822919.
• 1994_11_03-seq166 mentions Q211.
• 1994_11_03-seq166 mentions Q4102950.
• 1994_11_03-seq166 mentions Q15180.
• 1994_11_03-seq166 mentions Q179830.
• 1994_11_03-seq166 mentions Q44989.