Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_09_22-seq35> ?p ?o. }

• 1994_09_22-seq35 type Speech.
• 1994_09_22-seq35 number "35".
• 1994_09_22-seq35 date "1994-09-22".
• 1994_09_22-seq35 isPartOf 1994_09_22.
• 1994_09_22-seq35 spokenAs 26.
• 1994_09_22-seq35 spokenText "Cienījamo Prezidij, cienījamie deputāti! Es noklausījos tās debates, kas bija līdz šim, un mani pārņēma svēts sašutums pašam par savu likumprojektu, jo tik daudz ļauna, cik tajā ir atrasts... Tik tiešām man liekas, ka jums ir izdalīts pilnīgi cits likumprojekts, nevis tas, ko mēs izstrādājām. Es ļoti labi saprotu, ka uzbrukums ir labākā aizsardzības taktika, bet tomēr ir jābūt kaut kādai gaumei tad, kad apspriež savu kolēģu izstrādāto likumprojektu, un šīs gaumes robežas, man ļoti žēl, bet iepriekšējie runātāji pārsniedza. Es mēģināšu izskaidrot aptuveni visu, ko iegūst katra grupa no šā likumprojekta. Taču sākotnēji varbūt vēl par vienu un pašu būtiskāko momentu, kas atšķir abus likumprojektus bez to tehniskajām detaļām, bez frekvencēm, bez iespējām, bez tirgus lieluma un citiem tamlīdzīgiem ārkārtīgi svarīgiem jēdzieniem. Pats svarīgākais tomēr, kas atšķir abus likumprojektus, ir attieksme pret vārdu "brīvība". Lai to vieglāk būtu saprast, es minēšu tikai vienu piemēru. Tas, ko pašreiz mēģina panākt Rugātes kundze, būtu analogs mēģinājums tam, ka mēs izveidotu preses padomi, kura sanāktu kopā un dotu licences presei. Tas ir tieši tas pats. Ir cita situācija, ir mazliet cits, tā teikt, informācijas nesējs, bet būtība ir tāda. Ir mēģinājums radīt iepriekšēju cenzūru. Ir mēģinājums ierobežot vārdu "brīvība", un tas ir tas būtiskais, kas atšķir abus likumprojektus. Kā pretarguments tika minēts vārds "patvaļa". Būšot patvaļa elektroniskajos masu informācijas līdzekļos. Šāda patvaļa Latvijā jau eksistē presē, jo prese mūsu valstī ir brīva. Un tad ir jautājums: vai jūs novērtējat to preses brīvību, ko mēs esam sasnieguši šajā valstī, vai ne, jo vienīgais, ko paredz Kabineta noteikumi, ir tādas pašas brīvības ieviešana attiecībā uz elektroniskajiem masu informācijas līdzekļiem. Un kāpēc lai mēs skatītos uz Zigmāru Liepiņu, kas latviešu kultūrā ir pietiekamu pienesumu devis, kā uz cilvēku, kas ir naidnieks savai tautai? Vai uz Rušenieka kungu, kurš mēģina sastutēt savu televīziju, kurš ir gadiem ilgi propagandējis latviešu mūziku? Kāpēc pēkšņi mēs domājam, ka visi šie cilvēki būs tautas ienaidnieki? Vēlēšanās ieviest... protams, vārds "cenzūra" nav īstais, un tomēr savās krasākajās izpausmēs tas būtu tieši tas pats. Es vēlāk varbūt pastāstīšu tieši par šo mehānismu, bet sākotnēji es to uzsveru tāpēc, ka tā ir tā būtība. Pašreizējā brīdī noteikumi ir spēkā. Nekas nav mainījies. Pilnīgi nekas nav mainījies. Īstenībā man ļoti žēl, bet Skujiņa kungs nepilda savu pienākumu, jo viņam saskaņā ar šiem noteikumiem vajadzēja panākt, lai Valsts televīzija nerāda tabakas un alkohola reklāmu dienas laikā. Tas nav noticis. Praktiski šie noteikumi ir zināmā mērā "iesaldēti", jo nevar ātri mainīties šis elektronisko masu informācijas līdzekļu darbības lauks. Un šis likums sāks darboties tikai tajā brīdī, kad tiks ievēlēta jaunā padome, bet jaunās padomes ievēlēšanas ātrums ir atkarīgs no jums. Jūs to varat izdarīt pēc mēneša, pēc diviem, pēc trim, pēc četriem, pēc pieciem. Tas ir jūsu rokās. Tāpēc teikt, ka tagad šie noteikumi, kas ir pieņemti, ir kaut ko fantastisku mainījuši šajā valstī, nav pareizi. Tas vienkārši nav noticis. Neviens neņem tās frekvences, jo, lai sagatavotos jaunu raidītāju izvēršanai un pasūtītu kaut vai raidītāju, kurš nāk no ārzemēm, ir vajadzīgs apmēram pusgads. Neviens to nedara. Cilvēki, kas strādā radio un televīzijā un pārzina šo lauku, zina, ka pašreiz tikai viena kompānija taisās nākt klajā ar savu televīziju, tā teikt, "iet gaisā" ēterā, taču tā jau sen visas atļaujas ir dabūjusi. Nav nekādas spiešanās pie aizvērtām durvīm. Es nezinu, kā jums patīk pašreizējais Latvijas radio un televīzija, bet es domāju, ka skatītājam varētu būt pamatotas pretenzijas. Un šo lauku, visu šo lauku, it kā ir vadījis Skujiņa kungs ar savu padomi. Lielā mērā viņš tur kaut ko varēja noteikt. Un vienīgā atbilde, ko mēs šodien dzirdējām, ir tā, ka, lai televīzija un radio kļūtu labāki, tie ir vēl vairāk jākontrolē. Tas nav ceļš uz demokrātiju. Tagad par to, kā šie noteikumi attiecas uz dažādām dzīves sfērām. Pirmkārt, valsts drošība un valsts intereses. Valsts drošība un valsts intereses - tas ir 4. un 8. punkts. Ir teikts, ka elektroniskie masu informācijas līdzekļi, respektējot viedokļu daudzveidību, aizstāv neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas valsts ideju, brīvas un civilizētas sabiedrības intereses un vispāratzītas cilvēktiesības. 8. punkts: elektronisko masu informācijas līdzekļu darbībai jānotiek Latvijas sabiedrības interesēs. Lūk, divi punkti, uz kuru pamata tiesa jebkurā brīdī var anulēt jebkuru licenci. Nekādu problēmu nav. Īstenībā man jāatzīst - arī par negodu sev -, ka noteikumi, ko mēs esam radījuši, arī nav pilnīgi brīvi. Tie nav tādi, bet tie ir par vienu pakāpi brīvāki nekā tas, ko piedāvā Rugātes kundze. Tātad būtībā abiem likumprojektiem ir pilnīgi vienādas sekas attiecībā uz valsts drošību. Antimonopols. Viens no svarīgākajiem jēdzieniem, kas ir jāievēro masu informācijas līdzekļos. Abos likumprojektos tas ir praktiski vienāds. 25 procentu kvota, nevar būt vienās rokās vairāk īpašuma. Kādas sekas ir attiecībā uz valsts radio un televīziju? Valsts radio un televīzijai tāpat paliek pirmais kanāls, un ir teikts, ka var veidot otro kanālu, un, ja valsts būs bagāta, protams, var veidot trešo, ceturto un piekto, bet tas ir naudas jautājums, tas nav likuma jautājums. Attiecībā uz naudu. Kā mainās Latvijas radio un televīzijas naudas apstākļi? Tie mainās no valsts kopējās izaugsmes, nevis no tā, vai mēs pieņemam vienu, divus, trīs vai piecus likumus. Ja mēs varētu palielināt televīzijai un radio naudas daudzumu, tad mums varbūt būtu jēga šeit sēdēt un pieņemt piecus likumus. Bet no likumu daudzuma, kā jūs zināt, tas nemainās. Budžeta finansējums gadu no gada būs aptuveni viens un tas pats, pieaugot proporcionāli valsts bagātībai. Un tā ir normāla situācija. Šogad budžets būs ļoti lielā mērā salīdzināms ar pagājušā gada budžetu. Mūsu likumprojekts paredz to, ka parādās ceturtais finansējuma avots. Tās ir abonentu maksas. Un abonentu maksas ir ārkārtīgi svarīgs finansējuma avots, ja mēs gribam pāriet uz publisko televīziju, un neapšaubāmi, ka tas ir mērķis - sabiedrībai pāriet uz publisko televīziju. Bet to nevar izdarīt vienā vai divās dienās, tāpēc pārejas noteikumos ir parādīts, ka ir jāizstrādā koncepcija, kā to izdarīt. Likumā jau ir šīs tiesības uz abonentu maksu, bet, vienalga, veids, kā to izdara, nav tik vienkāršs. Jo, ja mēs šodien paziņojam, ka mēs pārejam uz abonentu maksu, tas nozīmē, ka rīt var atstāt valsts radio un televīziju vispār bez naudas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nevar šodien savākt abonentu maksu. Vai jūs zināt, ko nozīmē abonenta maksa šodien? Tas nozīmē, ka vienam cilvēkam jāmaksā aptuveni 7-9 lati par televizoru un radioaparātu. Tas ir nodoklis. Un šobrīd, kad nodokļu sistēma tomēr smagāk gulstas uz bagātiem cilvēkiem un mazāk gulstas uz nabadzīgiem, mēs, nolīdzinot šādā veidā, panākam to, ka mēs uzgrūžam šo nodokli cilvēkiem laukos, kur radio un televīzija ir vienīgais informācijas nesējs un kur skaidrās naudas ir ļoti maz. Mēs viņiem uzgrūžam šo nodokli. Valsts pašreiz to nevar atļauties. Valsts visnabadzīgākie iedzīvotāji noteikti to nevar atļauties. Tāpēc pārejai uz abonentu maksu ir jānotiek pamazām, konceptuāli izstrādātā veidā. Jā, protams, mehānisms ir zināms, tas ir pieskaitījums pie elektroenerģijas tēriņa. Līdz ar to valsts radio un televīzija ir sakarā ar divām pozīcijām labākā situācijā nekā privātais radio un televīzija. Viņiem ir gan iespējamā abonentu maksa, gan budžeta līdzekļi. Ko iegūst privātie? Pašreizējā brīdī, ja kāds Latvijā grib izvērst Vislatvijas radiotīklu, viņam jāmaksā Skujiņa kunga padomē 12 tūkstoši latu. 12 tūkstoši latu ir milzīga summa jebkurai privātai televīzijai. Es atvainojos, Skujiņa kungs, es redzu, ka jūs sarosījāties. Varbūt es kļūdos, bet tieši tādu informāciju man deva cilvēki, kas mēģināja panākt šādu atļauju. Ja es kļūdos, es ļoti atvainojos jums. Jebkurā gadījumā raidtīkla izvēršana kā tāda ir ārkārtīgi dārgs prieks. NTV-5 izputēšana pati par sevi pierāda, ka nav šeit, Latvijā, pašreiz cilvēku, kas stāvētu rindā un gribētu savu naudu ieguldīt šā veida biznesā, jo šā veida biznesu Latvijā neierobežo frekvenču daudzums. Šo veidu ierobežo naudas daudzums, jo neviens nemetīs mazajā Latvijas auditorijā lielu naudu. Privātais radio un televīzija pelna naudu, viņi grib pelnīt naudu, bet, ja ir tik maza auditorija, diemžēl Latvijā to nevar nopelnīt. Nākamā grupa, kura, kā man liekas, no šā likuma iegūst, ir žurnālisti. Parādās jaunas darbavietas. Tajā brīdī, kad parādās konkurence... tāpat, kā tas bija presē. Pašreizējā brīdī no Latvijas radio un televīzijas ir pārsūkti labākie žurnālisti tieši uz presi un uz privātajām raidstacijām. Konkurence vienmēr nodrošina lielāku algu un labāku kvalitāti. Un visbeidzot ir pati galvenā grupa, par ko šodien nez kāpēc neviens nerunāja, bet tā ir galvenā grupa - tie ir skatītāji un klausītāji. Kāpēc, veidojot likumu, mēs domājam tikai par to, kādā veidā mēs vienu vai otru regulēsim, prasīsim viņiem atskaites par to, kādas pārraides viņi taisīs, un veidosim savu centrālo komitejas sistēmu, bet nedomājam par pašu galveno - skatītājiem? Skatītāju un klausītāju tiesības ir panākt maksimāli lielu programmu daudzveidību, jo viņiem ir jāizvēlas ko viņi skatās. Tas ir pats galvenais. Bet par viņu interesēm, man ļoti žēl, ļoti maz tiek domāts pašreiz. Kāpēc bija vajadzīgs 81. pants? Ir tikai viens būtisks iemesls, kāpēc tas ir vajadzīgs. Šis vienīgais būtiskais iemesls ir tas, ka tagad ir jāsastāda budžets. Pašreizējā brīdī tiek formulēts budžets. Ja šie noteikumi ir spēkā - un līdz šim brīdim tie ir spēkā - Skujiņa kunga padomē saskaņā ar šo likumu ir jāsāk formulēt kopā ar Latvijas radio un televīziju nacionālais pasūtījums, jeb valsts pasūtījums - tie ir pilnīgi vienādi jēdzieni. Tas nozīmē, ka mēs nākamgad Latvijas radio un televīzijā attiecībā uz valsts sadaļu jau varam ievērot šo nacionālā pasūtījuma principu. Nacionālais pasūtījums būtībā ir mazlietiņ filozofiska kategorija. Droši vien paies 5 - 6 gadi, kamēr to noformulēs. Kamēr būs skaidrs, kas ir šis nacionālais pasūtījums. Kuras no nekomerciālajām grupām ir jāaizstāv? Kādas valstiskās ziņas ir obligāti jāraida? Jo ir skaidrs, ka tieši šim pašreizējam valsts radio un televīzijai - varbūt vēlāk tas būs publiskais radio un publiskā televīzija, - tiem ir jāapkopo visobjektīvāk sabiedrības intereses. Un nacionālo pasūtījumu filozofija neizstrādāsies vienā gadā. Es ļoti gribēju, lai tieši Skujiņa padome sāktu to darīt. Tieši tāpēc, ka savā laikā tā tika ievēlēta kā "sabiedrības krējuma" padome. Un tas būtu svēts darbs, ja tas sāktos tieši šogad. Saeimai ir savs pienākums. Ja mēs šogad ar budžeta līdzekļiem, ar budžeta sadalījumu nekādā veidā nenosakām nacionālo pasūtījumu, tad šī Saeima nacionālā pasūtījuma ietvaros nekā nebūs izdarījusi. Tie divi gadi būs pagājuši šajā ziņā par velti. Bija strīdi par to, kāda ir padome, kāds ir tās sastāvs un tamlīdzīgi jautājumi. Ziniet, tā ir vismainīgākā daļa. Es pilnīgi neredzu nekādas problēmas piecu cilvēku vietā ielikt skaitli 9, sešu gadu vietā ielikt skaitli 3, 4, 2. Tie taču nav būtiskie lielumi. Ar to es arī gribu jums pateikt, ka mēs nemēģinājām izveidot likumprojektu, kurā kādai valdībai ir tieši pakļauta radio un televīzija. Es vispār uzskatu, ka ir nekorekti aizrādīt valdībai par kaut kādu diktāta mēģinājumu attiecībā uz radio un televīziju. Kā mēs ļoti labi zinām, "Latvijas Radio" nav bijis sevišķi draudzīgi noskaņots pret iepriekšējo valdību. Un, vienalga, tajā brīdī, kad bija finansu budžeta krīze, augustā, tieši "Latvijas Radio" bija tas, kurš pirmais saņēma simtprocentīgo budžeta atjaunojumu, un tikai pēc tam to saņēma televīzija. Mēs mēģinājām izveidot padomi, jo valdības ir mainīgas un likumu nepieņem uz vienu gadu. Pēc tam vēl būs vēlēšanas, vēlēšanām būs kaut kādi rezultāti. Mēs mēģinājām panākt tādu padomi, kas tiešām ir neatkarīga. Visnormālākais būtu, ja mēs dzīvotu stabilā pilsoniskā sabiedrībā, ņemt no dažādām sabiedriskām institūcijām pārstāvjus un viņus likt padomē. Tā tas ir Francijā un citās valstīs. Bet ir viena problēma - mēs vēl nedzīvojam stabilā pilsoniskā sabiedrībā. Tas nozīmē, ka šodien kāda organizācija, pieņemsim, Rakstnieku savienība, eksistē, bet nezinām, kādā formā tā eksistēs pēc trim gadiem. Tad, kad pilsoniskā sabiedrība būs nostiprināta, bez šaubām, varēs izveidot tāda veida padomi. Pašreiz mēs par pamatu ņēmām visdemokrātiskāko, kas šajā valstī ir, - ievēlēto parlamentu, kurā nevienai no frakcijām nav vairākuma. Lai ievēlētu šos 5 cilvēkus padomē, jums būs diezgan lielas problēmas atrast šos cilvēkus. Un tas, vienalga, būs ļoti smags sarunu kompromisa ceļš. Un ir pilnīgi vienalga, cik to būs, 5 vai 9. Tikai, ja man būtu jānosauc 9, tad man jau būtu grūtības. Nav tik daudz Latvijā to speciālistu, es atvainojos. To, kas būtu ar mieru aiziet no savām darbavietām un strādāt profesionāli tikai Radio un televīzijas padomē. Otrkārt, protams, pēc funkcijām tik daudz nav vajadzīgi. Tālāk - par kontroli pār ēteru. Diemžēl arī šis likums, ko es prezentēju pašreiz... Pārraides kontrole pār ēteru. Es ļoti atvainojos, es gribētu lūgt vēl 10 minūtes - varbūt man pilnas 10 minūtes nevajadzēs, - 10 minūtes, lai ...".
• 1994_09_22-seq35 language "lv".
• 1994_09_22-seq35 speaker Edvins_Inkens-1958.
• 1994_09_22-seq35 mentions Q822919.
• 1994_09_22-seq35 mentions Q211.
• 1994_09_22-seq35 mentions Q142.
• 1994_09_22-seq35 mentions Q872.
• 1994_09_22-seq35 mentions Q8071800.