Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_09_15-seq94> ?p ?o. }

• 1994_09_15-seq94 type Speech.
• 1994_09_15-seq94 number "94".
• 1994_09_15-seq94 date "1994-09-15".
• 1994_09_15-seq94 isPartOf 1994_09_15.
• 1994_09_15-seq94 spokenAs 126.
• 1994_09_15-seq94 spokenText "Godātais Prezident, godātie kolēģi! Es gribētu izteikt savu viedokli par dažām lauksaimniecības problēmām, kuras, manā uztverē, ir ļoti samilzušas un attiecībā uz kurām optimismam vēl ir pāragrs laiks, jo faktiski lauksaimniecības ražošanas apjomi Latvijā joprojām diemžēl strauji krītas. Pirmajā pusgadā šogad ir samazinājusies gan piena, gan olu, gan gaļas ražošana, un faktiski Latvijā jau tiek ražots mazāk produkcijas, nekā tas ir vajadzīgs mūsu tautai, it īpaši apstākļos, ja sāks stabilizēties vai normalizēties mūsu iedzīvotāju pirktspēja. Vēl ļaunāk, man šķiet, ir tas, ka pats zemnieks ir zaudējis ticību. Viņš sāk šaubīties, vai lauksaimniecība mums vairs ir vajadzīga, vai šī nozare kādreiz varēs būt ienesīga un nodrošināt viņam un viņa bērniem nākotni. Es domāju, ka tie visi ir ļoti satraucoši signāli. Un te, man šķiet, patiešām nebūtu vietas anekdotēm un jokiem, bet gan visu frakciju sadarbībai, domājot par to, kas mums būtu jādara laukos, kas kopā jāveic Saeimai, valdībai, dažādām frakcijām un partijām, kāda būs šī ģenerāllīnija. Un strīds varētu būt tikai par to, kurš šo darbu var labāk vai mazāk labi izpildīt. Mans viedoklis ir tāds, ka ne jau mūsu reformas ir sliktas, cienījamie kolēģi, un es netaisos šīs reformas apšaubīt. Gluži otrādi - mans viedoklis ir tāds, ka tās šodien ir nepietiekamas, ka mēs esam kaut kur apstājušies, ka mēs esam izdarījuši kaut kādu nelielu darbu un nu sevī priecājamies, ka it kā viss ir padarīts. Nē, šī apstāšanās mums ir liktenīga kļūda, un tā maksā tiešām ar stagnāciju. Mēs visi zinām, kas būtu vajadzīgs, - tās būtu tālākās vajadzīgās reformas zemnieku saimniecībās, optimāla zemnieku saimniecību, lielu zemnieku saimniecību, specializācija, dažādu garantētu servisa dienestu attīstība, stingri garantēta kvalitatīva produkcijas iepirkšanas sistēma, arī minimālās cenas un daudz kas cits. Bet diemžēl mēs vēl šodien nezinām, kā to izdarīt, to, kur būtu šie krustpunkti, pie kuriem mums būtu jāsāk strādāt. Man šķiet, ka krustpunkti jau ir parādījušies un zināma iestrāde mums jau šeit ir. Un kā pirmo no šiem krustpunktiem es nosauktu zemes tirgu Latvijā. Cienījamie kolēģi, bez šaubām, ir ļoti bēdīgi, ka mūsu reformu rezultātā ir radies īpašnieks, ir radies saimnieks, bet šis īpašnieks un šis saimnieks nevar rīkoties ar savu mantu, kā viņš to vēlas. Pēc savas būtības mūsu bezdarbības rezultātā mēs esam faktiski ierobežojuši ne tikai īpašnieka tiesības, bet arī viņa cilvēktiesības. Es esmu runājis ar daudziem zemniekiem, kuri saprot, ka viņi šo ceļu nevarēs iet, un viņi šodien grib pārdot savas saimniecības vai arī kā citādāk tās apvienot un izmantot saimnieciski lietderīgāk, bet mūsu nesakārtotā likumdošana, šie mūsu ierobežojumi zemes tirgū, faktiski spiež, ka šis cilvēks nevar tikt vaļā no sava īpašuma. Es gribētu, kolēģi, jums tikai atgādināt - un šo skaitli varētu atgādināt vairākkārtīgi -, ka 63,4 procenti no zemnieku saimniecībām faktiski mums Latvijā ir sīksaimniecības vai saimniecības, kuru teritoriālais lielums ir līdz 20 hektāriem. Lūk, manā uztverē, viens no būtiskiem jautājumiem ir tas, ka mēs esam, tā teikt, piespieduši zemnieku šodien pie zemes un atņēmuši viņam rīcības brīvību. Otrs jautājums. Es domāju, ka tas vairāk ir adresēts tiem zemniekiem, kuri var un grib strādāt, bet kuriem valsts nav, tā teikt, sakārtojusi tieši produkcijas realizācijas pusi. Mēs runājam par jaunas sistēmas izveidi Latvijā, par to, lai zemniekam, kurš ir saražojis savu produktu, būtu garantija, ka to varēs pārdot. Un šajā sakarā es gribu mazliet apstrīdēt iepriekšējā runātāja - Kiršteina kunga - teikto. Viņš runāja it kā par valsts iepirkumu. Es nezinu, kur jūs to izlasījāt. Nekur un nekad nav izvirzīts jautājums par valsts iepirkumu. Tāda iepirkuma nav, un tas, bez šaubām, eksistēt nevar - izņemot tos gadījumus, ja mūsu valsts kļūs bagātāka un mēs patiešām iepirksim produktus valsts rezervei visādiem politiski saspringtiem gadījumiem, kad patiešām šī rezerve mums būtu vajadzīga. Tad varētu būt runa par valsts iepirkumu. Un tikai vienreizēji, izveidojot šo iepirkumu kā fondu. Un nevis regulāri, kā tas bija agrāk, kad gadu no gada kaut ko iepirka valsts. Valstij vairs īpašumu nav, un, bez šaubām, valsts šo iepirkumu neveidos. To veidos paši īpašnieki. Ar mūsu palīdzību, ar mūsu sakārtotību, ar līgumu sistēmu, kurai būs garantijas vērtība un kurai būs arī atbildība. Es domāju, ka šāda sistēma nav nekas jauns. Tāda ir veidota un eksistē daudzās valstīs, un mums tā ir jāpieņem un jāmēģina to ieviest arī savā valstī. Tas pats ir attiecināms arī uz jautājumiem par samaksu. Es domāju, ka pašreiz mūsu zemnieks parādās vienmēr kā savas produkcijas pārdevējs. Viņš ražo pirmproduktu, teiksim, pienu vai gaļu, tad to pārdod pārstrādātājam, un pārstrādātājs to tālāk pārdod realizētājam vairumtirdzniecībā vai mazumtirdzniecībā, un līdz ar to zemnieks saņem no šā produkta vērtības vismazāko daļu. Bet, ja mēs varētu šo zemnieku caur dažādām sistēmām iesaistīt šajā procesā tā, lai viņš saņemtu savu attiecīgo vērtības daļu ne jau no tā, ko viņš pārdod kā pirmatnējo produktu, bet gan no tā, ko mēs realizējam mazumtirdzniecībā, vislabākajā gadījumā, tad, es domāju, tā daļa, ko zemnieks saņemtu naudas izteiksmē, noteikti būtu daudz lielāka, ievērojami lielāka. Es domāju, cienījamie kolēģi, ka, lai visu šo sistēmu varētu iedarbināt, ir nopietni jāpadomā par kooperācijas atjaunošanu Latvijā. Es šeit domāju kooperāciju visplašākajā mērogā, kooperāciju kā divu zemnieku, divu īpašnieku sadarbību un arī kooperāciju kā īpašnieku pārstāvniecības formu valstī. Šeit daudzi ar tādu maigu smīnu par to runāja. Es gribu teikt tā: kā jūs, kungi, varat pateikt, kad zemnieks var ražot lētāku produktu - vai tad, ja katrs zemnieks 15-20 hektāriem pērk savu traktoru, vai tad, ja šie zemnieki apvienojas, pērkot tehniku? Varbūt jūs varētu arī pateikt to formulu, kā katrs zemnieks individuāli varēs eksportēt savu produkciju. Vai katrs ar savu cūkas kāju brauks uz Rietumiem vai uz Austrumiem? Vai arī - kooperējoties, apvienojoties, veidojot kopējas sadarbības sistēmas, izveidojot šos importa eksporta fondus un tā uzsākot nopietnu saimniekošanu? Es domāju, ka atbilde ir tikai viena - ja mēs nemeklēsim jaunas formas, ja mēs neiesim saimniekošanā uz priekšu, ja mēs nenāksim talkā šim zemniekam, tad mēs iestigsim paši savos sviedros un brīnīsimies, kāpēc mēs nevaram doties uz priekšu. Man šķiet, cienījamie kolēģi, ka ir jāpalielina arī zemnieka loma, īpašnieka loma. Mēs esam viņu radījuši mūsu valstī, un paldies Dievam, ka viņš ir. Un mums ir jāklausa un jāuzklausa viņa balss. Kāpēc gan Pašvaldību savienība tik aktīvi aizstāv pašvaldību intereses? Kāpēc gan mums nav nevienas īpašnieku, es pasvītroju, saimnieciskas organizācijas, kura aizstāvētu viņu intereses? Mēs it kā ārstējam slimnieku, šo zemniecību, pat nepaklausoties viņa pulsu. Manā uztverē, tas nav normāli. Un, jo ātrāk mēs no šiem aizvēsturiskajiem priekšnoteikumiem aiziesim, jo tas būs labāk. Es gribu tikai teikt vienu, - ka tie cilvēki, kuri šeit it kā velk paralēles ar kaut kādu kolhozu un sovhozu iekārtu, ar kaut kādu varbūt Marksa un Ļeņina teoriju, pēc savas iekšējās būtības paši sāk palikt par visīstākajiem marksistiem un ļeņiniešiem, jo viņi faktiski aicina turēt šo zemniecību mūžīgā nabadzībā. Kaut viņi mūžam ir nabagi, bet galvenais, ka viņi pēc mana pasaules uzskata... Bet, cienījamie kolēģi, padomāsim, ko tad mēs darām? Nedomājot par to, lai mūsu zemniecība kļūst bagāta, mēs radām milzu sociālo spriedzi valstī, jo tiešām šie 50 tūkstoši nabadzīgo ģimeņu, ko mēs saucam par zemnieku ģimenēm, - tās jau ir tās revolūcijas tuvotājas. Un, jo ātrāk mēs rūpēsimies par bagātu zemnieku, jo labāk tas būs mūsu valstij un mūsu tautai. Es domāju, ka ir vēl viens svarīgs jautājums. Kolēģi, bez šaubām, tas ir valstisks jautājums - par robežu aizsardzību. Es gribu teikt vienu - ja mēs nesakārtosim savu muitu, savu robežu, tad visi šie pasākumi, par kuriem mēs šeit runājām, būs - es tā teiktu, saku no nopietnās tribīnes - veltīti neveiksmei. Absolūtai neveiksmei. Ir tikai viena formula, ka blakus stingram latam, kādam tam ir jābūt, ir jābūt tikpat stingrai robežpolitikai un muitas politikai. Ja mums šīs divas paralēles, šī formula, nedarbosies, tad nekāda cita formula neatjaunos Latvijas zemniecību. Tikai tā ir vienīgais ceļš, kā mēs to varam izdarīt. Es domāju, cienījamie kolēģi, ka mums nevajadzētu strīdēties par to, kā mums iet šo ceļu. Es domāju, ka diskusijās vajadzētu radīt mūsu lauksaimniecības, mūsu tautsaimniecības attīstības koncepciju vismaz 10-15 gadiem. Es neaģitēju par to, jo zinu, cik ilgi mēs strādāsim, bet vajadzētu vismaz radīt šo ceļu un tad nesvārstīties, iet stabili pa Latvijas atjaunošanas ceļu, un es absolūti nešaubos, ka tas tālumā ir gaišs, un tas ir nopietni darāms jau šodien. Paldies par uzmanību.".
• 1994_09_15-seq94 language "lv".
• 1994_09_15-seq94 speaker Vilnis_Edvins_Bresis-1938.
• 1994_09_15-seq94 mentions Q822919.
• 1994_09_15-seq94 mentions Q211.