Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_09_08-seq83> ?p ?o. }

• 1994_09_08-seq83 type Speech.
• 1994_09_08-seq83 number "83".
• 1994_09_08-seq83 date "1994-09-08".
• 1994_09_08-seq83 isPartOf 1994_09_08.
• 1994_09_08-seq83 spokenAs 151.
• 1994_09_08-seq83 spokenText "Man pietiks, paldies. Es gribu pabeigt to tematu, ko es īsti nepabeidzu iepriekšējā runā. Praktiski visas bijušās VDK amatpersonas - gan Johansons, gan Trubiņš, gan Saša-Zaša - un arī VDK īpašumu pārņemšanas komisijas priekšsēdētājs Seleckis komisijai apliecināja, ka VDK gribēja nodot Latvijas valdībai dokumentus un īpašumu, bet to nevarēja izdarīt, jo Augstākās padomes un Ministru padomes pilnvarotās personas Borovkovs, Simsons un citi vilcināja īpašuma pārņemšanu, nebija tam gatavi, tādēļ nav pamata runāt par kaut kādu Latvijas puses vadītu un organizētu VDK likvidāciju un pārņemšanu. Nākamais bloks. Augstāko amatpersonu rīcība 1991. gada janvāra un augusta notikumos. Augstāko amatpersonu apspriedes, kurās izšķīrās Latvijas liktenis, bieži vien notika neformāli un netika dokumentētas. Ar Augstākās padomes 1991. gada 18. janvāra lēmumu tika izveidota Vienotā valsts pašaizsardzības komisija šādā sastāvā: Anatolijs Gorbunovs, Ivars Godmanis, Jānis Dinevičs, Romualds Ražuks, Andrejs Inkulis; ar Augstākās padomes 1991. gada 21. augusta lēmumu tajā tika iekļauts Dainis Īvāns un Andris Teikmanis, izslēdzot Andreju Inkuli. Šīs komisijas sēdes notika neregulāri, tās netika protokolētas vai kā citādi dokumentētas. Augstākās padomes uzdevums - ik dienas sagatavot un izplatīt oficiālu informāciju par stāvokli valstī - netika pildīts. Dinevičs šādu situāciju komisijai komentēja tā: "(darba materiālu) gandrīz nebija, tiesa, bija daži lēmumi, attiecībā uz OMON". Augstāko amatpersonu janvāra un augusta rīcības izmeklēšanu papildus apgrūtina tas, ka Latvijas Republikas Ministru padomei ir bijusi slepenā lietvedība un sevišķa lietvedība. Valsts kancelejas direktors Zeikats paskaidro, ka 1991. gada 26. augustā saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru padomes 1991. gada 24. augusta lēmumu "Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā" valdības administrācijas slepenais lietvedības sektors tika likvidēts. Daļai šajā sektorā esošo dokumentu tika atcelta slepenība, un tie tika iznīcināti, daļa tika nodota arhīvā. Šīs darbības ir pretrunā ar 1991. gada 26. marta "Likuma par arhīviem" 12. un 16. panta nosacījumiem, kas nepieļauj dokumentu iznīcināšanu bez Valsts arhīva atļaujas. Situācija Latvijā gan janvārī, gan augustā (kad bija iespēja mācīties no janvāra kļūdām!) tika kontrolēta daļēji. Nebija saskaņotas darbības starp Augstāko padomi, Ministru padomi un Latvijas Tautas fronti. Procesi attīstījās vairāk stihiski nekā vadīti, bija vērojama atbildīgo amatpersonu bezatbildība. To var secināt no visai pretrunīgiem amatpersonu paskaidrojumiem komisijai, piemēram, no bijušā aizsardzības ministra Tālava Jundža 1993. gada 30. jūlija paskaidrojuma: "... Vazni - (iekšlietu ministru) šajās (augusta) dienās nebija iespējams atrast un nācās uzklausīt mīklainus paskaidrojumus par viņa prombūtni. Arī Aizsardzības padome (Vienotā valsts pašaizsardzības komisija) nedarbojās... " 1991. gada 22. augustā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu, kurā teikts: "Sakarā ar frakcijas "Līdztiesība" deputātu iespējamo līdzdalību valsts apvērsuma mēģinājumā Latvijas Republikā neiekļaut minētās frakcijas deputātus jaunizveidojamo Augstākās padomes komisiju sastāvā līdz parlamentārās komisijas izmeklēšanas rezultātu izskatīšanai Augstākajā padomē. " 1992. gada 7. jūnijā Augstākās padomes Parlamentārās izmeklēšanas komisija šo savu darbu beidza un sniedza ziņojumu Augstākajai padomei. Augstākā padome par piedalīšanos 1991. gada augusta valsts apvērsuma mēģinājuma organizēšanā anulēja mandātus 15 Augstākās padomes deputātiem. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas veikto darbu var vērtēt pozitīvi, bet bija iespējams iepazīties tikai ar komisijas ziņojumu, jo komisijas sēdes netika protokolētas. Par Latvijas Republikas ārpolitiku Augstākās padomes un Ministru padomes laikā. Analizējot Augstākās padomes un Ministru padomes ārpolitiku, Izmeklēšanas komisija nonāca pie secinājuma, ka lielākais tās panākums bija Latvijas valsts neatkarības atgūšana un nostiprināšana, kā arī kontaktu nodibināšana ar vairākām valstīm un starptautiskām organizācijām, kas atzina Latviju kā neatkarīgu valsti tūlīt pēc 1991. gada 21. augusta. Pēc neatkarības pasludināšanas Latvijas Republiku bija atzinušas vairāk nekā 100 valstis. Diplomātiskās attiecības tika nodibinātas ar 53 valstīm. Latvija kļuva par lielāko starptautisko organizāciju dalībvalsti uz vienlīdzīgu attiecību pamata vai ar speciālu dalībvalstu statusu. Tika atvērtas Latvijas vēstniecības, konsulāti un pārstāvniecības 22 valstīs. Latvijas ārpolitiskās darbības būtiskākais sasniegums ir EDSA 1992. gada 10. jūlijā pieņemtā deklarācija par ātru un pilnīgu Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm un līdzīga dokumenta apstiprināšana ANO Ģenerālās Asamblejas 47. sesijā 1992. gada 25. novembrī. Latvijas Republikas divpusējie starptautiskie līgumi. Laika posmā no 1990. gada 4. maija līdz 1992. gada maija beigām Latvija parakstja 60 līgumus, to skaitā ir 10 līgumi, kas ir parakstīti, bet nav ratificēti; 53 divpusējie līgumi, kas tika parakstīti laikā no 1920. gada līdz 1940. gadam, formāli juridiskā spēkā ir arī pašlaik. Noslēgto līgumu skaits liecina par Latvijas centieniem kļūt par aktīvu starptautiskās politikas dalībnieci. Tomēr parakstīto un ratificēto dokumentu kvantitāte vienlaicīgi negarantē kvalitāti. 1990. gadā parakstīti tikai 6 līgumi: līgums ar Lietuvu un Igauniju par Iekšlietu ministriju sadarbību; līgums ar Moldovu par sadarbību ekonomikas un kultūras jomā; līdzīgs līgums ar Kirgīziju; līgums par Baltijas valstu sadarbību izglītības un kultūras jomā; līgums par Latvijas un Krievijas Federācijas sadarbību izglītības jomā. Ņemot vērā to, ka pēc 1990. gada 4. maija Latvijai bija jāsāk veidot starptautiskās attiecības no pašiem pamatiem, sarežģītā starptautiskā situācijā, kad tās atzīšana kavējās, saprotams, ka Latvijas ārpolitiskās aktivitātes tika kavētas, tomēr grūti attaisnot vājo Baltijas valstu sadarbību. Jo aktīvāka būtu bijusi politiķu darbība ekonomisko attiecību partneru meklējumos, jo vieglāk būtu pārvaramas tās ekonomiskās grūtības, ar kurām nācās saskarties drīz pēc tam. Pēc Latvijas starptautiskās atzīšanas sākās straujāka divpusējo līgumu slēgšana. 1991. gadā kopumā parakstīti un ratificēti 33 līgumi. Lielākā daļa ir dokumenti, kuri fiksē Latvijas Republikas un NVS sadarbību dažādās jomās: sadarbību ar Armēniju, Baltkrieviju, Gruziju, Moldovu, Tadžikiju, Turkmēniju, Uzbekiju. Minētie līgumi bija nozīmīgs solis attiecību sakārtošanā ar jaunizveidotajām valstīm. Novērtējot dokumentus, kuri 1991. gadā tika parakstīti starp Baltijas valstīm, jāsecina, ka Latvijas ārpolitika bijusi nepamatoti pasīva Baltijas sadarbības veidošanā un veicināšanā. Par to liecina parakstītie līgumi ar Igauniju un Lietuvu par ekonomisko sadarbību zivsaimniecības jomā, līgumi starp celtniecības ministrijām un līgumi par kopīgiem pasākumiem pasaules okeāna un Baltijas jūras zivju resursu izpētē, aizsardzībā un racionālā izmantošanā. Vai tie bija visnepieciešamākie? Rietumu virzienā 1991. gadā ir parakstīti līgumi ar ASV, Dāniju, Islandi, Poliju, Zviedriju, Čehoslovakiju un deklarācija ar EFTA valstīm. Līdz 1992. gada vasarai ir parakstīti 14 līgumi, starp tiem 8 - ar Baltijas valstīm. Lai arī skaita ziņā ir vērojama rosība, tomēr līgumu saturs neliecina par ievērojamām izmaiņām Baltijas sadarbībā. Politiski nozīmīgi ir tikai divi: Protokols par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas valdību vadītāju tikšanos un Komunikē par tirdzniecības un ekonomiskiem sakariem ar NVS valstīm. Parakstītie dokumenti norāda, ka Latvijas ārpolitiskās koncepcijas trūkums veicinājis haotismu un prioritāšu trūkumu ārpolitiskajā darbībā. Latvijas Republikas ārpolitiskā darbība nebija brīva no trūkumiem, un der iezīmēt visnozīmīgākos. Latvijas ārpolitiskās koncepcijas trūkums. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Nolikums regulēja ministrijas darbību un noteica, ka ministrijas galvenais uzdevums ir nodrošināt Latvijas Republikas ārpolitiskās koncepcijas realizāciju, kā arī tās izstrādi. Ārpolitiskā koncepcija bija nepieciešama, lai noteiktu Latvijas vietu starptautiskajā sistēmā, apzinoties tās stiprās un vājās puses. To varētu nosaukt par valsts ārpolitiskās pašidentifikācijas procesu. Šāds pašidentifikācijas trūkums noveda pie tā, ka neatkarības pirmsākumos Latvijas ārpolitika bija haotiska, sākot ar Baltijas sadarbības trūkumu un beidzot ar attiecībām ar Taivanu un Ķīnu. Ārpolitiskā koncepcija bija nepieciešama nacionālo interešu noformulēšanai un izteikšanai oficiālā līmenī. Stājoties starptautiskajās attiecībās, valstis ir ieinteresētas savstarpējo spēles noteikumu izstrādāšanā un pieņemšanā. Caur nacionālajām interesēm kļūst skaidrs, kādi ir valsts ārpolitiskie mērķi, kādi ir tās centieni attiecībā uz citām valstīm, bet bez oficiālas nacionālo interešu noformulēšanas var rasties šaubas par politikas noturīgumu vai īslaicīgumu. Ārpolitiskā koncepcija nosaka valsts darbības prioritātes un galvenos darbības virzienus. Šaubas rada situācijas objektīvs novērtējums. 1992. gada ārpolitiskajos pamatvirzienos prioritāte tiek dota EK, bet Baltijas valstu sadarbība parādās tikai starp citu. Ārpolitiskās koncepcijas trūkums dažkārt noveda Ārlietu ministriju, Augstāko padomi un atsevišķu ministru darbību pie nesaskaņotības. Latvijas Republikas Ārlietu ministrija vairākkārt mēģināja izstrādāt ārpolitisko koncepciju, sākot ar 1991. gada maiju, un to bieži apsprieda Augstākās padomes Ārlietu komisijā. 1992. gada aprīlī vēl mēģināja šo darbu koordinēt, bet Ārlietu ministrijas departamentus pieslēdza procesam pie beigu varianta tikai pēc tam. 1992. gada jūnijā bija paredzēts apspriest un likt uz balsošanu Latvijas Republikas Augstākajā padomē, bet tā aizrāvās ar ministra Jurkāna politiskajiem uzskatiem un noraidīja konceptuālo pusi. Bieži vien Latvijas ārpolitika nodarbojās ar taisnošanās politiku, reaģējot uz Krievijas, kā arī uz citu valstu apmelojumiem. Var konstatēt, ka ārlietām nebija pietiekami daudz līdzekļu, profesionālu, pieredzējušu kadru, trūka arī tehniskā nodrošinājuma, lai laikus apkarotu visus pārmetumus, kā arī lai piedalītos visos nepieciešamajos starptautiskajos forumos un varētu uzreiz reaģēt. Latvijas starptautiskajam prestižam kaitēja arī amatpersonu izteikumi, kas ne vienmēr sakrita ar valsts viedokli. Pārāk maz sabiedrības domu izklāsta par ārpolitiskajiem lēmumiem un procesiem. Lēmumu pieņemšanas procesa trūkums. Ārlietu ministrijas reglamentējošo dokumentu klāstā nebija neviena, kas regulētu lēmumu izstrādāšanas un īstenošanas gaitu. Tas liek secināt, ka lēmumi tika pieņemti no gadījuma uz gadījumu, noņemot atbildību no konkrētiem cilvēkiem, jo bieži vien lēmumi tika pieņemti koleģiāli. Reģionālo attiecību trūkums. Kamēr ļoti aktīvi veidojās attiecības ar Eiropas rietumiem un Ziemeļvalstīm, tika novilcināta un palaista garām iespēja tuvāk sadarboties ar Austrumeiropas valstīm, NVS (piemēram, Ukrainu) un jau pieminētajām Baltijas valstīm. Baltijas valstu sadarbības trūkums bremzēja atgriešanos Eiropas struktūrās. Vāji attīstījās politiskās un ekonomiskās attiecības ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu. Attīstījās kontakti tikai ar Maskavu, ignorējot citus nozīmīgus Krievijas reģionus (izņemot Tjumeņas apgabalu un Sahas Republiku). Bieži vien attiecības veidojās tikai sakarā ar Krievijas armijas izvešanu, tādējādi aizkavējot Latvijai nozīmīgus ekonomiskos un sociālos jautājumus. Krievijas un Latvijas sarunas. Es domāju, ka Augstākā padome izveidoja delegāciju sarunām ar Krieviju par vienu jautājumu - par Krievijas karaspēka izvešanu līdz 1993. gada 31. decembrim. Noklausoties Latvijas delegācijas vadītāja Dineviča atbildes uz komisijas jautājumiem un pētot sarunu protokolus, var secināt, ka šis jautājums atspoguļots ļoti ierobežotos materiālos, kuri neļauj izdarīt kvalificētus secinājumus. Var tikai konstatēt, ka bija stingri reglamentēts armijas izvešanas beigu termiņš. Sarunas notika tikai krieviski (neievērojot starptautiskās normas, ka oficiālās sarunas valsts līmenī notiek oficiālajās valstu valodās ar tulku palīdzību vai kādā neitrālā valodā), iekšējās sarunas, kā arī ekspertu diskusijas un sēdes netika protokolētas. Abrene. Iepazīstoties ar dokumentiem par Punduru dzelzceļa staciju, ir konstatēts, ka valsts uzņēmums "Latvijas dzelzceļš", pamatojoties uz telegrammu no Maskavas, nesaskaņojot ar Latvijas Republikas Satiksmes ministriju un Ārlietu ministriju, nodeva Punduru staciju Krievijas"Oktobra dzelzceļam". Punduru stacija atrodas okupētajā Abrenes teritorijā, un šo jautājumu vajadzēja risināt starpvalstu sarunās ar Krieviju kopā ar jautājumu par okupētās Abrenes teritorijas atgūšanu. Latvijas un Japānas attiecību veidošana ir pretrunīga Latvijas ārpolitikas daļa. 1991. gada septembrī Latviju un pārējās Baltijas valstis apmeklēja Japānas premjerministrs Kaifo un speciālais vēstnieks Akai. Lietuvā un Igaunijā viņš tika uzņemts valsts vadītāju līmenī, bet Latvijā - tikai otro personu līmenī. Tā rezultātā, dodot novērtējumu šai vizītei, Japānas prese rezumē, ka Latvija nav gatava sadarbībai ar Japānu, kas ir viena no pasaules ekonomiskā toņa noteicējām. Dokumentā, kas nosūtīts Latvijas pārstāvniecībai Maskavā, ir rakstīts, ka Japāna ir gatava piedot šo soli tikai gadījumā, ja Latvijas valdības pārstāvji tiešām nekad nav dzirdējuši, ka Japāna ir vadošā valsts pasaules ekonomikā. Šīs kļūdas rezultātā Japānas finansiālā palīdzība nonāk tikai Lietuvā un Igaunijā. Latvijas un Taivanas attiecības. Latvijas iepriekšminētās ārpolitiskās nepilnības atspoguļojās arī Latvijas un Taivanas attiecībās. Sekojot šo attiecību veidošanas gaitai, rodas virkne jautājumu, kuriem grūti rast racionālu izskaidrojumu. Valsts, izstrādājot galvenos ārpolitiskos virzienus, balstās uz noteiktiem objektīviem un subjektīviem priekšnosacījumiem. Var saprast, ka Latvija, meklējot savu vietu starpvalstu sistēmā, meklē sev, pirmkārt, draudzīgas un, otrkārt, tās ekonomiskajos un politiskajos procesos ieinteresētas valstis. Taivana, kura ar zināmu interesi novēroja politiskos procesus Latvijā 1990. gadā, tomēr nebija to valstu skaitā, kuras steigtos veidot diplomātiskās attiecības. Tikai pēc 1991. gada 21. augusta, kad Latviju sāka atzīt masveidīgi, gan Ķīnas Tautas Republika, gan Taivana sāka izrādīt zināmu interesi 1991. gada 12. septembrī, parakstot "Kopīgo paziņojumu par diplomātisko atttiecību nodibināšanu starp Latvijas Republiku un Ķīnas Tautas Republiku", Latvija apliecināja, ka līdzīgi citām pasaules valstīm tā ir izšķīrusies par Ķīnas Tautas Republiku un apņemas neuzturēt oficiālus kontaktus ar Taivanu. Kā šī dokumenta rezultāts sekoja Ķīnas sūtniecības izveidošana, ekonomisko un kultūras sakaru dibināšana. 1992. gada 29. janvārī, parakstot dokumentu, kas apliecināja Latvijas un Taivanas attiecību nodibināšanu oficiālā līmenī, Latvija sevi nodemonstrēja kā valsti, kura dažu mēnešu laikā ir spējīga pārkāpt iepriekšējos parakstītos līgumus un nepildīt saistības. Tas ļoti negatīvi ietekmēja Latvijas valsts prestižu pasaulē. Vienlaicīgi ar attiecību veidošanos ar Ķīnas Tautas Republiku Latvijas politiķi turpināja sarunas ar Taivanas vadošajām aprindām. Laikposmā no 1991. gada septembra līdz 1991. gada decembrim notika vairākkārtējas Latvijas delegāciju viesošanās Taivanā. Latvijas valdības vizīte 15. -19. decembrī lika pamatus ciešākai abu valstu sadarbībai, un ieskanējās doma par oficiālu attiecību izveidošanu. Var saprast pašmāju politiķu sajūsmu par šīs zemes "ekonomisko brīnumu", tomēr grūti rast attaisnojumu lielajai cerībai kaut ko līdzīgu izveidot Latvijā, jo maksa būtu atteikšanās no diplomātiskajām attiecībām ar vienu no lielākajām pasaules valstīm. Arī šī ārpolitiskā kļūda apliecināja neizstrādāto Latvijas ārpolitisko lēmumu pieņemšanas mehānismu. Pirmkārt, Latvijas, Ķīnas Tautas Republikas un Taivanas attiecību veidošana notika diezgan lielā slepenībā, kura pastāvēja ne jau tāpēc, ka būtu ko slēpt, bet tāpēc, ka Ārlietu ministrija kultivēja sabiedriskās domas ignorēšanas politiku. Ja šā jautājuma risināšanā tiktu iesaistīti speciālisti, žurnālisti un ieinteresētās personas, būtu iespējams izvairīties no kļūdām. Otrkārt, netika ņemtas vērā rekomendācijas no dažādām ar Latvijas ārpolitiku saistītām struktūrām. Politiskā departamenta referents, kura pārziņā bija Āzijas valstis, brīdināja, ka lielākajai daļai valstu ar Taivanu ir neoficiālas, nevalstiskas attiecības, un 1992. gada 9. janvārī ieteica Latvijai dibināt līdzīgas attiecības, lai izvairītos no Ķīnas Tautas Republikas diplomātiskā spiediena. Konsultācijas notika arī ar Augstākās padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētāju I. Bērziņu, kurš uzskatīja, ka Latvijas un Taivanas attiecības ir svarīgas, bet lēmumam ir jābūt ļoti pārdomātam un ka to nedrīkst pieņemt pēkšņi. Treškārt, 1992. gada 28. -29. janvārī Latvijā ieradās Taivanas delegācija un vizītes laikā uz sarunu galda nolika līgumu, kurā iekļauts teksts par Ķīnas Republikas ģenerālkonsulāta atvēršanu Rīgā un 20 miljonu dolāru aizdevumu ar izdevīgiem atmaksāšanas noteikumiem. Ārlietu ministrs Jurkāns bilst, ka līguma teksts būtu apspriežams Augstākajā padomē, Taivanas pārstāvji savukārt prasa, ko teikšot savai tautai, atgriežoties mājās ar neparakstītu līgumu. Jurkāna kungs paraksta līgumu 29. janvārī. Dokumenta parakstīšanas gaita liecina par neizstrādāto starptautisko dokumentu parakstīšanas procedūru. Ceturtkārt. Latvijas un Taivanas līguma parakstīšana un no tā izrietošās sekas (Ķīnas Tautas Republika vairākas protesta notas, Latvijas un Ķīnas tirdzniecības līguma neparakstīšana, Ķīnas Tautas Republikas vēstniecība Baltijas valstīs tiek pārcelta no Rīgas uz Viļņu) pierādīja Latvijas ārpolitikā iesaistīto politiķu neprofesionalitāti. Vēstniecību darbība. Viens no jebkuras ārpolitikas efektivitātes rādītājiem ir attiecīgās valsts vēstniecību darbība un to mijiedarbība ar Ārlietu ministriju. Pēc neatkarības atjaunošanas sākās aktīvs darbs pie informācijas biroju, konsulātu un vēstniecību atvēršanas. Pirmie tika atvērti Latvijas informācijas biroji Stokholmā, Kopenhāgenā un Briselē. Divu gadu laikā izveidotas Latvijas vēstniecības lielākajās un Latvijai nozīmīgākajās valstīs - ASV, Krievijā, Vācijā, Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā, Dānijā un citās. Sāka darboties Latvijas pārstāvniecības ietekmīgākajās starptautiskajās organizācijās - ANO un EDSA. Tomēr vēstniecību darbība nebija vienmērīga un līdzvērtīga, un Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas loma - pietiekami nozīmīga. Pamatojoties uz dokumentiem, kuri reglamentē Ārlietu ministrijas darbību, nav norādīts vēstniecību un ministriju savstarpējo pienākumu sadalījums. Norādīts, ka vēstniecībām jāsniedz informācija par mītnes zemēs notiekošajiem ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem, bet nav skaidrs, ar kādiem mehānismiem tiek īstenota atgriezeniskā saikne. Minētās nekonkrētības rezultātā bija izveidojusies šāda situācija: vēstniecības vairāk vai mazāk regulāri sūtīja Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai ziņojumus, kuru saturs bija ļoti nevienmērīgs. Piemēram, no Informācijas biroja Briselē tiek sūtīti avīžu rakstu izgriezumi un tulkojumi, no Stokholmas - Zviedrijas ekonomiskās un politiskās situācijas raksturojums, bet no Maskavas ienāk apjomīgi (gan kvantitātes, gan kvalitātes ziņā) analītiski materiāli par stāvokli Krievijā ar pamatīgām rekomendācijām, kā uzlabot Latvijas un Krievijas attiecības, kā panākt labākus rezultātus Latvijas un Krievijas sarunās par Krievijas armijas izvešanu, kā pilnveidot Latvijas masu mediju darbu Krievijas virzienā, lai pārtrauktu informācijas vakuumu par notikumiem Baltijas valstīs. Šie dokumenti radīja vairākus jautājumus. Kas notika ar šiem materiāliem? Kā tie tika izmantoti? Un vai tie iespaidoja ārpolitikas veidošanu? No Latvijas vēstniecībām regulāri nāca lūgumi sūtīt aktuālo informāciju par notikumiem Latvijā. Šādi lūgumi parādās gandrīz visos faksos, vēstulēs un plašākos ziņojumos. Attaisnojama būtu situācija 1990. -1991. gadā un arī tad, ja runa būtu par ASV vai kādu citu tālāku valsti, bet tas, ka diplomātiskais korpuss Krievijā netika nodrošināts ar informāciju, novērtējams negatīvi. 1992. gada aprīlī vēstnieks Zviedrijā raksta, ka no Latvijas nepienāk informācija, 7. oktobrī atkārto to pašu. 7. jūnijā Latvijas vēstniecība Francijā ziņo, ka vēstniecība nevar strādāt informācijas trūkuma apstākļos. Ziņas iegūst no privātiem kanāliem, pat Ārlietu ministrijas informatīvo biļetenu sagādā ar paziņu palīdzību. Vēstnieks Krievijā raksta, ka par notikumiem Latvijā uzzina no Krievijas masu informācijas līdzekļiem. No Dānijas pienāk lūgums nosūtīt plānotāju un departamentu vadītāju analītiskos materiālus, valsts vadītāju runas un paziņojumus. Pārstāvji Dānijā, Francijā un Beļģijā lūdz izsmeļošu informāciju par saimniecisko uzņēmumu attīstību Latvijā, jo Rietumi ir ļoti ieinteresēti sadarboties ar Latviju. Šāda veida ziņu trūkums nesekmēja Latvijas ekonomisko augšupeju. Kā Ārlietu ministrijas neizdarība jāmin nekonsultēšanās ar vēstniecību darbiniekiem par likumdošanas jautājumiem. Pieņemtie likumi nonāk līdz vēstniecībām lielāko tiesu latviešu valodā. Tas traucē diskusijās ar Rietumu diplomātiem lietot objektīvu un izsmeļošu argumentāciju. Tas, ka Beļģijā...".
• 1994_09_08-seq83 language "lv".
• 1994_09_08-seq83 speaker Igors_Bukovskis-1956.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q211.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q649.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q4294315.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q2660080.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q37.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q191.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q193089.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q148.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q39731.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q4388193.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q35.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q159.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q4459436.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q15628977.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q142.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q31.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q189.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q212.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q183.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q36.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q15180.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q184.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q34.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q230.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q80919.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q1754.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q33946.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q9005.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q6867614.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q17.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q47423.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q217.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q327094.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q1748.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q399.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q1807095.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q4534538.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q210822.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q193159.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q6112866.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q4453739.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q2983476.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q1661904.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q449618.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q182488.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q5815.
• 1994_09_08-seq83 mentions Q16351262.