Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_06_21-seq340> ?p ?o. }

• 1994_06_21-seq340 type Speech.
• 1994_06_21-seq340 number "340".
• 1994_06_21-seq340 date "1994-06-21".
• 1994_06_21-seq340 isPartOf 1994_06_21.
• 1994_06_21-seq340 spokenAs 77.
• 1994_06_21-seq340 spokenText "Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie klātesošie! Es gribētu tikai precizēt, ka likums neparedz 400 tūkstoš cilvēku naturalizāciju, kā to teica Tabūna kungs, ja nu vienīgi LNNK nenāks pie varas nākošajās vēlēšanās un nerealizēs Tabūna kunga programmu naturalizēt 400 tūkstoš cilvēkus tuvākajā laikā, bet pašreizējā momentā likums to galīgi neparedz. Paskatīsimies loģiski uz tām lietām, daudzus no tiem momentiem, ko mēs te runājam un sevišķi, kas attiecas uz vienkopienas valsts veidošanu, veido ar citiem instrumentiem nekā ar aritmētikas palīdzību. Kāpēc mēs tik bieži mīlam atsaukties uz mūsu kaimiņiem un šoreiz nepaskatamies uz mūsu Ziemeļu kaimiņiem - igauņiem. Igauņiem nav kvotas, bet igauņiem uz šo brīdi no 300 tūkstoš ārvalstniekiem tikai 20 tūkstoši iet cauri to procedūru, tātad nebūt nenozīmē tas, ka viņiem ir 300 tūkstoši viņi tāpēc zaudē šo savu nacionālo identitāti, un ka viņi visi iegūst pilsonību. Es uzskatu, ka šeit mums ir tiešām jāizšķirās, tie, kas balsos par skaitlisko kvotu pēc 2000. gada balsos par ilūzijām. Par sisinājuma ilūzijām. Mums bija ļoti karstas debates arī mūsu frakcijā. Un Lagzdiņa kungs, droši vien, pats atkārtos no šīs tribīnes to, ko viņš bilda tur, ka tiešām, ne jau tikai integrācija, vai pilsonības jautājums ir jautājums ar kuru risina šo 700 000 cilvēku problēmu šeit Latvijā. Paralēli tam ir jādarbojas citiem mehānismiem. Tai skaitā arī Kiršteina kunga pieminētajai repatriācijai. Man ir tāds iespaids, ka pašlaik ir vēlēšanās nobalsot par ilūziju. Proti, nobalsot, ka pēc 2000. gada iestāsies kvota 0,01 procents un līdz ar to sevi nomierināt, ka nekas cits jau vairs nav jādara. Mēs esam pateikuši, ka pēc 2000. gada pie tam tad jau būs cita Saeima, cita valdība, iestāsies šī aritmētiskā kvota un mums nav ne par ko citu jārūpējas. Tai skaitā, arī par repatriāciju nav jārūpējas, kā mēs to līdz šim varbūt neesam darījuši pietiekamā stadijā, jo beigu beigās, mēs esam savu pateikuši, sirdsapziņa ir apmierināta un gan jau aritmētika pēc 2000. gada visu atrisinās. Es domāju, ka tā ir ilūzija, jo mums jau nav jāspriež tik daudz, kaut gan ir ļoti interesanti spriest par to, kas būs pēc 300 000 gadiem. Bet es tomēr dodu prioritāti tām politiskajām koncepcijām, kas runā par tuvākajiem gadu desmitiem, nevis par nākošajiem gadu tūkstošiem. Un šobrīd mums ir jārisina šo 700 000 cilvēku jautājums. Kā mēs to varam risināt? Vieni? Vieni mēs to varam risināt tikai kontekstā kā te ierakstot pēc 2000. gada aritmētisko kvotu un ar to it kā izpildot savu sirdsapziņu, ka pats par sevi tas nostrādās. Kaut gan īstenībā šeit mums būs netīra sirdsapziņa attiecībā pret nākošo un aiznākošo Saeimu. Un pret nākošo un aiznākošo valdību, jo mēs viņiem būsim nogrūduši to problēmu. Uz 2000. gadu. Mēs to varam risināt tikai savādāk. Acīmredzot mums jātrod kāds, kas palīdz šo risinājumu mums meklēt. Tāpēc tā Eiropa mums ir vajadzīga šobrīd. Ir. Vai mēs gribam vai nē. Es jau runāju pirmajā lasījumā par Pilsonībaas likumu un teicu, ka tik daudz lietotais un locītais vārds - dekolonizācija beigu beigās mums jāapskatās, ko tas nozīmē un deokupācija. Deokupācija un dekolonižācija ir tikai starptautiski realizējama, neviena valsts pati pēc definīcijas nevar sevi dekolonizēt vai deokupēt. To var izdarīt tikai tad, ja tajā piedalās starptautiskā sabiedrība. Šajā gadījumā noteikti tikai tās arī tuvākās valstis, kas mums šeit ir kaimiņos, kas ir vitāli ieinteresētas mūsu arī deokupācijā. Gribam mēs vai nē to tā atzīt, bet tas arī ir savs veids, deokupācijas veids par kuru viņi runā. Un lai to viņi izdarītu viņiem ir nepieciešams pieņemt mūs savā juridiskajā telpā. Es atkārtoju vēlreiz. Ir ļoti būtiski. Man ļoti grūti un žēl, ka ne ne visi deputāti varbūt niansēs pārzina visas tās debates, kas notika ar Eiropas padomes pārstāvjiem. Un ir ļoti būtiski tiešām šeit nošķirt tās prasības, kas varbūt bieži ir politiski vieglākā ceļa meklējumi un kuriem mēs nepiekrītam un nepiekritīsim. Un viena no šīm prasībām, piemēram, ir tā, kas ir formulēta arī Eiropas drošības un sadarbības apspriedes augstā komisāra rekomendācijās, kas paredz, ka mums līdz 1998. gadam jau vajadzētu būt izietam visam tam naturalizācijas ciklam, man liekas tas ir pilnīgi nepieņemami un īstenībā tas ir nedaudz vairāk no šo rekomendētāju puses tāds vieglākā ceļa meklējums, uzskats, ka mums pašiem ir jātrisina viss ļoti ātros tempos, tur mēs noteikti nevaram piekāpties. Bet šajā jautājumā par kuru mēs debatējam tagad, ko tad mēs izdarām? Mēs nospraužam savus laika termiņus un mēs pasakām, ka šajos laika termiņos mēs saglabājam pilnā mērā savu suverenitāti lemt par katru nākamo soli. Arī par soli pēc 2000. gada. Bet mēs pieņemam vismaz īstenībā sīkumu, juridisko spēles noteikumu - neievest šīs aritmētiskās kvotas, kas īstenībā attiecībā pēc 2000. gada izskatās nedaudz komiskas. Atzīsim! Tāgad mēs ar jums filozofējam par to, kas notiks pēc 2000. gada. Ja mēs nevaram izšķirties par to, ja mēs uzskatām tomēr, ka mēs nomierināsim savu sirdsapziņu ar šo aritmētiku, tad man tomēr ļoti liels pēc tam būs lūgums no tiem cilvēkiem, kas nobalsos par to aritmētiku, es no viņiem personīgi prasīšu atbildību kā tādā gadījumā tiek realizētas visas tās pārējas programmas par kurām arī runāja Kiršteina kungs, ka par tām runāja citi. Ar kā palīdzību to realizēs un kā to izdarīs. Jo man būs ļoti grūti tādā gadījumā redzēt, ar kura palīdzību tad mēs beigās deokupēsim to Latviju. Par ko mēs mīlam tā runāt. Tāpēc es vēlreiz, es domāju, ka te izskanēja jautājums - kā mēs uzzināsim no kā prasīt. Es domāju, ka pietiekami skaidri šeit cilvēki, kas ir izteikušies, ir pateikuši savu pozīciju. Viņa jau ir aptuveni skaidra. Bet es atkārtoju vēlreiz savu pamatdomu, ko es uztveru šeit. Balsojums par aritmētiskām kvotām pēc 2000. gada ir balsojums par ilūzijām, kuru dēļ mēs lielā mērā ziedojam vai upurējam šodienu, nomazgājam savu sirdsapziņu, bet apgrūtinām mūsu pēcteču likteni. Tai skaitā arī deputātu un valdības. Un es pie šī uzskata palieku. Paldies.".
• 1994_06_21-seq340 language "lv".
• 1994_06_21-seq340 speaker Andrejs_Pantelejevs-1961.
• 1994_06_21-seq340 mentions Q822919.
• 1994_06_21-seq340 mentions Q211.
• 1994_06_21-seq340 mentions Q193089.