Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_06_09-seq64> ?p ?o. }

• 1994_06_09-seq64 type Speech.
• 1994_06_09-seq64 number "64".
• 1994_06_09-seq64 date "1994-06-09".
• 1994_06_09-seq64 isPartOf 1994_06_09.
• 1994_06_09-seq64 spokenAs 90.
• 1994_06_09-seq64 spokenText "Cienījamais Prezidij, godātie kolēģi! Šis priekšlikums par pilsonības saņemšanu no piedzimšanas brīža, pēc tam, kad esam pieņēmuši šo likumu, vai kādu citu, kurš reglamentē pilsonības statusu Latvijas valstī, ir ļoti eiropeisks, ļoti pasaulīgs, ļoti cilvēcīgs, ļoti civilizēts un ļoti normāls. Nav normāls prasījums, kur mēs varētu ne vien tikai nobalsot, bet es domāju, ka mums būtu pienākums patiesība domāt par to, kā mūsu valsts realizē reāli, praktiski, ļoti pragmatiski šo integrēšanos. Mēs jau tikai runājam, mēs jau tikai lietojam šo vārdu. Un tādēļ man ir viena neliela pārdoma šīs integrēšanās un šīs automātiski piedzimstot iegūstamās pēc 18 gadiem pilsonības sakarā. Lūk, dažas domas. Var būt, ka mēs varētu praktiskāk paskatīties uz šo jautājumu. Pēc 18 gadiem, pēc integrēšanās, jā. Kādēļ gan mēs, ar kādām tiesībām un kas mums to ir devis, varētu apstrīdēt jebkuras tautības pilsoņa, kurš piedzimst pēc šī likuma pieņemšanas šeit Latvijā, ka pēc 18 gadiem viņš nedrīkstētu saņemt pilsonību, ja viņš šeit ir dzimis, audzis un sasniedzis savu pilngadību, turpinās šeit dzīvot, ražot garīgās materiālās vērtības, taču pēc integrēšanās. Jā! Un man te gribas piebilst, ja tiks piedāvāta iespēja, un nodrošināta nepieciešamība integrēties jeb vai nodrošināta iespēja un piedāvāta nepieciešamība, kā jums tik, dāmas un kungi, bet tam ir jābūt. Un tikai tad mēs vispār drīkstam domāt un runāt, un balsot par to, ka pēc šī likuma pieņemšanas piedzimstot cilvēks automātiski iegūst tiesības pēc 18 gadiem saņemt šo pilsonību. Tas nevar notikt, ja nenotiks šī latviskā skološanās. Nekādi tas nevar notikt. Ja pēc sešiem gadiem reāli šobrīd, ja no šī gada, ja mēs pieņemsim šo likumu, mums nebūs mainīta skolu sistēma, un mums nebūs dota iespēja tiem cittautībniekiem un arī tiem Sibīrijas latviešiem vai viņu pēctečiem, viņu mazmazbērniem šeit Latvijā iegūt šo latviešu valodā izglītību, tad velti mēs būsim pieņēmuši arī šo pilsonības likumu ar šādu pozīciju vai kādu citu. Mums ir pagājuši četri gadi, iet piektais, kopš neatkarības atgūšanas. Bet vai daudz kas ir mainījies? Vai mēs kaut reizi esam dzirdējuši, redzējuši publicētu vai kā citādi apliecinātu realitāti, kāda attiecas uz latviešu izglītības iespējām, uz krievu integrēšanās iespējām. Mēs esam dzirdējuši apgalvojumus, ka daudzi jaukto ģimeņu vecāki saviem bērniem izvēlas latviešu skolas. Bet vai tas reāli tā var notikt pēc brīvas izvēles? Tas tā nevar notikt, jo šīs iespējas ir ļoti ierobežotas. Vai Izglītības ministrijai šobrīd ir tāds projekts, kurā mēs varam pārliecināties par to, kādā veidā pēc sešiem gadiem, kad tas būs pilnīgi praktiski nepieciešams tam bērnam, kurš piedzims šī likuma pieņemšanas dienā, tajā vietā, kur viņš dzīvos, ieiet latviešu skolā neatkarīgi no viņa tautības, saņemt pilnvērtīgu latviešu valodā apmācību un būt pilnvērtīgs Latvijas pilsonis ar latviešu valodas zināšanām. Man ļoti nepatīkami ir runāt par to, ka ja šajā likumā ir ārkārtīgi pozitīva iestrāde attiecībā uz valodas normu un valodas zināšanu nepieciešamību, taču šajā tikko manis teiktajā kontekstā, man jāteic, ja mums būtu šī skolu sistēma tāda, kurā var izvēlēties un iegūt šīs valodas zināšanas normālā, dabīgā veidā, līdz ar sava apmācību skolā integrējot līdzi arī savus tuvākos radiniekus, tad nerastos mums šī nepieciešamība pēc jaunām institūcijām, kuras būs jādibina, lai dārgi pāreksaminētu un pārpārbaudītu vēlreiz tos, kuri šobrīd jau ir saņēmuši vienreiz atestāciju, taču tik bieži tā neaatbilst reālajai patiesībai. Tas būs dārgs un neefektīvs process. Un lai patiešām es nebūtu tikai savu emociju varā, lai gan bez tā es nevaru iztikt, kad es runāju par Latvijas skolām, un par realitātēm, kādā veidā mēs šo Latvijas skolu varam atgūt, gan latvieši, gan arī latvieši nomalēs, it īpaši austrumu pusē, gan arī citu tautību lojāli pilsoņi par kuriem mēs nevaram nerunāt šī pilsonības likuma sakarā. Es vienu piemēru gribētu jums teikt. No Ludzas rajona Zilupes vidusskolas sarunu ar mācību pārzini pirms pāris mēnešiem, kad ienākot skolā un vaicājot latviski, kāds ir viņas šī brīža amats, ieņemamais amats skolā, jo es atceros šo skolotāju pirms vairākiem, pieciem, sešiem gadiem, sastapu viņu šajā pašā skolā un uz šo jautājumu viņa man neprata atbildēt latviski. Taču viņa man ļoti labi varēja paskaidrot, ka pirms kāda laika viņa ir lieliski nokārtojusi eksāmenu, viņa ir zinājusi visas biļešu atbildes un viņa ir saņēmusi šo atestāciju un mēs nevarējām sarunu turpināt tālāk latviski un es saņēmu pārmetumu, ka acīmredzot es būšu tas precedents, ka viņa tagad pazaudēs darbu, jo acīmredzot mans jautājums nebūs bez sekām, tad ko mēs vēlamies, mīļie kolēģi, ja mēs patiešām nevaram šobrīd nonākt pie tās apziņas, ka ne tik vien runāšana par to, ka mums ir jāintegrē šie ļaudis, kuri vēlas šeit palikt un viņi te paliks, būsim reālistiski. Kādu mēs piedāvājam viņiem šo integrēšanās iespēju. Un vai skola patiesi nebūs tā vienīgā vieta, kurā šis cilvēks iegūs šo integrēšanās visstingrāko pamatu. Tad kāda ir šī reālā skola šobrīd, ja 1991. /1992. mācību gadā, 1993. gadā ar minimālām izmaiņām, bet cits gads mums vēl nav nācis, šis ir tas 1993. /94. mācību gada nobeigums. Reāli latviešu-krievu skolu proporcijas Latvijā, Latvijas valstī ir tādas, ka Ventspilī ir gandrīz puse skolu tikai krievu skolas, Liepājā 3 ceturtdaļas ir krievu skolas, Rīgā - 3 ceturtdaļas ir krievu skolas, Daugavpilī - 9 desmitdaļas ir krievu skolas, Jēkabpilī nedaudz vairāk par pusi ir krievu skolas, Rēzeknē - 3 ceturtdaļas ir krievu skolas. Mēs turpinām finansēt nacionālo izglītību krievu valodā. Vai jums tas neliekas absurds? Un tad man ir priekšlikums, var būt mēs varētu dzirdēt Izglītības ministrijas ļoti pragmatisku, sausu ideju par to, kāds varētu būt tas strukturālais modelis, kā tuvākajā laikā tas reāli var notikt gan ar kadru sagatavošanu, gan ar skolu pārstrukturēšanu un praktiskās iespējas radīšanu tiem, kuri vēlas un kuri uzskata par savu pienākumu kļūt par Latvijas pilsoņiem. Un varbūt, ka ar šī likuma, ar pilsonības likuma pieņemšanas brīdi vajadzētu arī pieņemt kādu citu pozīciju Izglītības likumā, proti, ka ar Pilsonības likuma pieņemšanas dienu, ar 1. klasi, apmācības latviešu skolā sākas tikai latviešu valodā, ar tiesībām visiem, kas ir sākuši tās krievu skolās, pabeigt, ja viņi to nevēlas citādi. Bet, ja viņi vēlas citādi, tad lai nebūtu mums tāda situācija, kādu es atkal sastopu manā mīļajā dzimtajā Ludzas rajonā, kurš mani ļoti mīl tieši tāpēc, ka man uzgadās tādi nepatīkami brīži, kad skolu inspektors uz manu jautājumu: vai pie jums ierodas krievu ļaudis un saka, ka viņi vēlas bērnus sūtīt latviešu skolā, viņš manī dziļdomīgi noklausās un saka: Jā, Rugātes kundze, tā ir modes lieta. Un tā pāries. Un tā patiešām varētu būt modes lieta, ja mēs Pilsonības likumā nerespektēsim šo iedzīvotāju tiesības un valstiski nerisināsim strukturāli šo jautājumu. Paldies.".
• 1994_06_09-seq64 language "lv".
• 1994_06_09-seq64 speaker Anta_Rugate-1949.
• 1994_06_09-seq64 mentions Q211.
• 1994_06_09-seq64 mentions Q2660080.
• 1994_06_09-seq64 mentions Q80021.
• 1994_06_09-seq64 mentions Q1773319.
• 1994_06_09-seq64 mentions Q5244326.
• 1994_06_09-seq64 mentions Q203369.
• 1994_06_09-seq64 mentions Q1669018.
• 1994_06_09-seq64 mentions Q11989566.