Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_06_02-seq144> ?p ?o. }

• 1994_06_02-seq144 type Speech.
• 1994_06_02-seq144 number "144".
• 1994_06_02-seq144 date "1994-06-02".
• 1994_06_02-seq144 isPartOf 1994_06_02.
• 1994_06_02-seq144 spokenAs 46.
• 1994_06_02-seq144 spokenText "Cienījamo Prezidij, kolēģi! Pirms es apstājos pie tēmas, kādēļ es nācu uz tribīni, es tomēr gribu mazliet painformēt jūs un radīt zināmu skaidrību attiecībā uz likuma tapšanas gaitu. Nebaidoties no atbildības, ka kaut kas nav kārtībā, es tomēr esmu spiests teikt, ka Zemnieku savienība un arī Politiski represēto apvienība nav šā likumprojekta autori, un es šeit neuzstājos kā referents šim likumprojektam. Zemnieku savienības kopīgi ar Politiski represēto apvienību iesniegtais likumprojekts, grozījums represēto statusā, ar papildinājumu, ir rudens sesijas dokuments nr. 151, kurš ar Saeimas lēmumu ir nodots Cilvēktiesību komisijai. Šis likumprojekts ir tapis šādi. Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisija to ir rakstījusi pēc Cilvēktiesību komisijas pasūtījuma, tas nav slikti, jo priekšlikumu bija ļoti daudz. Viņu izveidoto likumprojektu darba kārtībā starp komisijām un starp frakcijām bijām spiesti noraidīt, un, tā kā tajā netika iestrādāti šie Zemnieku savienības frakcijas piedāvātie priekšlikumi, šajā projektā, kuru mēs šodien kritizējam, apspriežam, liela daļa šo priekšlikumu ir iestrādāti. Un varbūt tas ir smags tāpēc, ka viena koncepcija darbojas kopā ar otru koncepciju, bet tas ir kopīgs, un es domāju, ka tas jau ir panākums, ka mēs neatnācām uz Saeimu ar diviem likumprojektiem, lai liktu jums izvēlēties: vienu - noraidīt, otru - atbalstīt. Bet komisijā tas ir apvienojies vienā. Nu, pasludināt likumprojektu ir diemžēl jūsu ziņā, bet faktiski jau ir tik daudz padarīts, ka es personīgi apšaubu, vai ir lietderīgi to tagad noraidīt un celt augšā mūsu iedoto priekšlikumu, kam ir 151. numurs, un sākt visu no jauna. Tad laikam tiešām ir vieglāk ņemt vērā kritiskos aizrādījumus, kuru bija daudz, bet ne visi ir objektīvi. Daudzi kolēģi runāja, neiedziļinoties šajā likumā, sakot, ka šeit nav runāts par nepilsoņiem. Faktiski šeit tas viss ir iekšā. Salaspils nometnē ieslodzīto bērni ir politiski represētie. Nekad šis jautājums par viņu statusu nav bijis apstrīdēts. Mēs paliekam pie savām prasībām, ka uzskatām, ka ir jāpārskata, ir jāpārbauda tie cilvēki, kas saskaņā ar esošā statusa 4. punktu ir saņēmuši apliecības. Esošais statuss nosaka, ka starp viņiem ir tie, kas ir tieši piedalījušies represijās un tās veikuši. Un tāpēc tas ir jāpārskata. Tās bija mūsu prasības. Un to visu vēl var darīt. To visu var darīt. Tāpat Latvijā dzīvojošie nepilsoņi - kā fašistiskajā laikā, tā arī tad - ir šeit ietverti, šeit nav tikai vieni pilsoņi. Šeit ir liela bēda, un es to jau teicu un neatkārtošos. Ir jālabo situācija attiecībā uz tiem latviešiem, kas dzīvoja Krievijā, kas dzīvo Krievijā. Ir jālabo, un tas, man liekas, ir mūsu rokās. Tāpēc mēs debatēsim pa pantiem un skatīsimies. Visumā Politiski represēto apvienība, atšķirībā jau no Zemnieku savienības, manuprāt, tomēr ir tik ētiska organizācija, ka viņi negrib tautai un Saeimai diktēt, kas tad nu ir politiski represētais. Tas ir jānosaka jums, bet mēs ļoti nevēlētos klaju šo grupu paplašināšanu - ņemot vērā visas tās sāpes, kuras tauta ir cietusi. Ir bijusi tomēr sāpe tam, kas ir bijis koncentrācijas nometnēs, kas ir bijis izsūtījumos, kā vienā pusē, tā otrā, kas ir bijis Ziemeļu šahtās. Un tā ir strīpa, un, ja kādam šeit, Latvijā, ir gājis grūti, tā ir cita lieta, un mēs dikti negribētu, ka politiski represētos sāk dalīt kategorijās: dikti cietušais - tas, kam bija piespriesti 25 gadi, vidēji cietušais - tas, kam bija piespriesti 10-15 gadi, maz cietušais - tas, kas nebija šahtās, bet bija tikai izsūtīts. Mēs esam paši tam tikuši pāri un uzskatām, ka visi esam vienādi tiesīgi politiski represētie. Ja tauta, tās pārstāvis - Saeima - uzskata citādi, ir jādebatē. Es nācu tribīnē citā sakarībā. Es domāju, ka izdebatēsim un sapratīsim. Noklausījies runas par to, ka politiski represētie - daudz viņu vai maz - ir tautai uz kakla kā ekonomisks slogs un ka tērē nodokļu maksātājs, es šodien nedrīkstēju nenākt otrreiz runāt. Tas nav pieņemami, un man nav tiesību pārstāvēt cilvēkus, kuri nekad neko nav lūguši un netaisās lūgt - lūgt savai tautai, kuras pamats viņi ir. Mēs varam prasīt, mēs varam izskaidrot, mēs varam apskaidrot, un to arī mēs cenšamies darīt. Šai sakarībā par īpašumiem, par kompensācijām es gribu jums pamatot, ka, manuprāt, mums ir argumentēts, likumīgs pamats to prasīt. Pirmkārt, lielum lielais vairums politiski represēto 1941. gadā visi bija īpašnieki, kuru īpašumi tika nacionalizēti. Tie kļuva visas tautas īpašums. Un politiski represētie aizbrauca ar pauniņām, dažu minūšu laikā savākti. 1949. gads. Tie 50 tūkstoši, pārsvarā vairāk nekā 90% zemniecība, īpašnieki, kuri atstāja visu. Es vienreiz teicu emocionāli - suns pie ķēdes palika piesiets, kaucot un nezinot, vai laist svešinieku klāt vai ne. Tika atstāts inventārs, tika atstāta iedzīve, tika atstāta visa raža, tika atstāts viss nekustamais īpašums, tas aizgāja tautas apritē. No tā veidojās jaunās saimniecības, uz tās bāzes. Tas ir ekonomiskais pamatojums visai tautai, kurš, gadiem apritot, deva peļņu. Deva iespēju paplašināties. Mēs, represētie, no tā neko neesam redzējuši. Vēl tālāk. Pēc atgriešanās republikā, pēc iespējām, ļoti neliels represēto skaits uzdrošinājās un rada iespēju atgriezties vecajās dzīvesvietās, kaut vai to tuvumā. Tas nenotika, tātad mēs nepiedalījāmies arī šo kolhozu, sovhozu sabrukšanā, kad notika paju sabiedrību veidošanās, un mūsu īpašums, mantiskā paja, tika novērtēts smieklīgi zemu, un ļoti augsti tika vērtēta ievestā darbaspēka nostrādātā darba paja. Tā ir patiesība, tas ir fakts, tas ir fakts ar trīsarpus gadu "bārdu". Un, kā kādreiz Leonards Stašs, manuprāt, izteicās, politiski represētie par savu īpašumu - kustamo, nekustamo, ēkām un visu pārējo - faktiski varēja iegādāties to, ko sauc par ēzeļa "ģeneralitātēm", bet nevis pašu zirgu. Tā bija tā vērtība. Jā, mēs saņēmām kompensācijas, arī tās nebija zemē metamas. Jau sākot no 1989., 1990., 1991. gada un tā tālāk saņēmām kompensācijas par savu bijušo nekustamo īpašumu un arī par lopiem. Vai tās varēja pietuvināt esošajām tirgus cenām, kad govis tika novērtētas par 15 rubļiem? Tanī naudā, un arī šodien. Bez tam, kas attiecas uz ekonomisko pusi, arī šīs kompensācijas lauku iedzīvotāji nespēja izlietot, tās sadila inflācijā attiecībā uz krājgrāmatiņām. Jo neaizmirstiet to, ka vēl 1990. gadā par naudu nevarēja nopirkt nedz šīferi, nedz dēli, nedz naglu, ja tev nebija arhitekta tiesiska atļauja veikt rekonstrukciju vai nodibināt zemnieku saimniecību. Lai visu to izdarītu, pagāja vairāk nekā gads, un nauda noinflējās, un vēl šodien daudziem krājgrāmatiņās guļ tanī laikā saņemtā nauda, un tie bija nožēlojami lati. Tajā pašā laikā tā bija tā politiski represēto cilvēku īpašumu daļa, un šajā sakarībā šodien, pastāvot šādai kompensācijai, pastāvot šādai dzīves sakritībai, jo daudzi politiski represētie nespēj nodrošināt sev normālus dzīves apstākļus, prasa no valsts, es vēlreiz lūdzu - valdība mums palīdz, bet es gribu, lai būtu šie atbalsti, gribu šos valsts atbalstus. Šeit nav lūgums materiāli palīdzēt uz nodokļu maksātāju rēķina, šeit ir lūgums - dodiet daļu kaut vai no tā, ko mēs atstājām! Jeb, ja tas nav ētiski, tad ceļam prasību: kompensējiet mūsu īpašumus pēc pasaules tirgus cenām, un mums neko vairāk nevajadzēs! Tā kā mūs klausās arī radioklausītāji, es nedrīkstu noiet no šīs tribīnes, atstājot kādam šaubas, it kā mēs ko lūgtos. Mēs lūdzam Saeimu izskatīt jautājumu par mūsu prasībām. Neaizmirstiet vēl pārējo! Kā nekustamo zemes īpašumu arī politiski represētais šodien saņem sertifikātu, un viņš kaut kur, es nezinu, likumā un pie Dieva augšā, varbūt ir turīgs cilvēks, bet viņš pie naudas netiek ar savu īpašumu, un tāpēc ir nepieciešami šie sociālie pabalsti, un tas ir likumsakarīgi. Minēšu jums šādu ne visai izdevušos salīdzinājumu. Mēs visi galvenokārt dzīvojam ģimenēs, un, ja ģimene ir puslīdz normāla, tad nekad netiek uzskatīts, ka tēvs, māte, vecāmāte ar vecotēvu ir ģimenes lāsts. Ir ģimenē uzturamie. Mēs, ģimene, eksistējam uz šo senču pamatiem, un šajā sakarībā es domāju, ka tādā gadījumā arī latviešu tauta nevar uzskatīt, ka politiski represētie ir viņu slogs. Mēs esam sevi uz priekšu ekonomiski nodrošinājuši un nevaram būt par ekonomisku slogu. Tas salīdzinājums ar to vecotēvu varbūt ir ne visai izdevies, bet diemžēl tā ir, un Latvijas tautai ir arī cita pieredze. Ar ko apveltīja 30. gados savus 1918. gada brīvības cīnītājus valsts prezidents Kārlis Ulmanis? Ar dārgāko, kas tai tautai pieder, - ar zemi, atdodams to viņiem privātīpašumā saimniecību izveidei. Ko mēs šodien lūdzam? Lūdzam mūsu īpašumus atdot mums jēdzīgā veidā, jēdzīgā vērtībā kompensēt tos, kas ir, un atļaut dzīvot tautas vidū normālu dzīvi. Mēs nespējam vairs savu gadu pēc un varbūt sabojāto raksturu pēc, likteņa pēc, konkurēt šodien ar saviem dēliem, savas paaudzes dēliem, kas var normāli nodarboties biznesā, un tāpēc ir vajadzīgs šis atvieglojums attiecībā uz braukšanu ceļu satiksmes līdzekļos un medicīnisko aprūpi un tiesības atgūt savus īpašumus, jo mums iet tie gadi un pēc pāris gadiem jau šo protestu būs arvien mazāk. Tādā sakarībā es palieku pie savām iepriekš teiktajām domām. Jūsu ziņā ir balsojums par pirmo daļu. Es pietiekami gari un, man liekas, argumentēti jums pateicu, kāpēc mēs uzskatām, ka likums ir jāpapildina ar politiski tiesisko un sociālo nodrošinājumu, lai valsts, Saeima mums to garantē, jo katrai valdībai varbūt mēs nepatiksim. Es sanervozējos, es lūdzu man piedot, jo tas ir tas, ko es sākumā teicu, tās ir rētas, un rētu vietas, kad tās pārāk kustina, sāp. Es jums iesaku vēlreiz apsvērt - ja jūs nobalsosiet, ka šis likumprojekts nav labs... tas nav labs, tas nav mūsu, bet tas ir kopēja darba rezultāts, kritikas ir daudz, likumprojektu var labot, tas patērētu mazāk laika. Ja jūs to noraidīsiet, tādā gadījumā būs Cilvēktiesību komisijā atkal jāskata mūsu - Politiski represēto apvienības un Zemnieku savienības piedāvātais variants - rudens sesijas dokuments ar numuru 151 un jāsāk darbs no jauna, un tas atkal tautas lielā daļā nebūs saprotams, jo ir noraidīts politiski represēto iesniegtais labojums. To lemiet jūs paši ar savu balsojumu! Paldies par uzmanību.".
• 1994_06_02-seq144 language "lv".
• 1994_06_02-seq144 speaker Gunars_Resnais.
• 1994_06_02-seq144 mentions Q822919.
• 1994_06_02-seq144 mentions Q211.
• 1994_06_02-seq144 mentions Q159.
• 1994_06_02-seq144 mentions Q8436.
• 1994_06_02-seq144 mentions Q4459436.
• 1994_06_02-seq144 mentions Q1807079.
• 1994_06_02-seq144 mentions Q298041.
• 1994_06_02-seq144 mentions Q16362296.