Saeima |

Saeima

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_06_02-seq140> ?p ?o. }

Showing items 1 to 25 of 25 with 100 items per page.

1994_06_02-seq140 type Speech.
1994_06_02-seq140 number "140".
1994_06_02-seq140 date "1994-06-02".
1994_06_02-seq140 isPartOf 1994_06_02.
1994_06_02-seq140 spokenAs 78.
1994_06_02-seq140 spokenText "Cienījamie kolēģi! Sacīšu tāpat, kā Silāra kungs teica, - ka iepriekšējie runātāji, ja ne visi, tad daži, ir pateikuši daudz ko no tā, ko es būtu varbūt teicis. Un es ceru, ka es nelietošu tik daudz emociju savā runā, bet tas nu ir tā, mūsu dažu runātāju - vai lai es tās nosaucu par metodēm... Piemēram, Silāra kungs par kaut ko bija šausmīgi sašutis, atkal citādā plāksnē - Gravas kundze, un visā šajā emociju atvarā nogrimst viena otra diezgan vienkārša patiesība. Ņemsim vienu, kaut vai par to: "Ak, nabaga igauņi, ak, nabaga lietuvieši! Kā tad nu tā -viņus nekompensēs tie, kas dzīvo šeit, Latvijā!" Silāra kungs, ja viņš painteresētos par Baltijas asamblejas darbu, varbūt nojautīs, ka visas šīs lietas, tāpat kā dubultaplikšana ar nodokļiem, visi šādi jautājumi ir labi nokārtojami starp visām trim Baltijas valstīm. Bet kaut kādi pazūd tā patiesība, ka Latvija... Labi, Gravas kundze, es arī mazliet zinu vēsturi, un laimīgā kārtā manā dzīvē nav bijuši tādi periodi, ka man bijis jānodarbojas ar puspatiesībā, - maigi izsakoties. Un, redzat, jā, to es pieņemu, tas ir ļoti labs atgādinājums, ka arī 1919. gadā bijām okupēti četrus mēnešus, arī tad mēs bijām okupēti, jo Latvija jau bija pasludinājusi savu neatkarību. Protams, tas ir ļoti vērā ņemams fakts. Tātad, lūdzu, - mums bija represētie 1919. gadā, vismaz četrus mēnešus. Arī mazi bērni tajā laikā, kuru tēvi tika noslepkavoti, piemēram, Gulbenē - un tā tālāk. Labi, tas ir pieņemams, bet tomēr nevaram atkratīties no tā vēsturiskā fakta, vēsturiskās patiesības jeb, kā tagad teiktu, momenta, ka 1940. gada 17. jūnijā mūs okupēja sveša vara, un pēc tam kas ir noticis ar starpokupācijas periodu, ko atkal viena cita vara izdarīja, mēs esam bijuši okupēta teritorija, un tātad galvenie cietēji ir bijuši Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes. Es to gribu uzsvērt. Un kā tādiem viņiem ir jākompensē, kā tādiem, ja viņi ir cietuši okupācijas režīmā, un viņu pēcnācēji ir tiesīgi saņemt kompensāciju vai atvieglinājumus - kā nu to formulē. Neatkarīgi no tā, kur viņi bija. Tas attiecas arī uz Knutu Skujenieku. Viņš ir Latvijas pilsonis, vienalga, kur viņš ir atradies, tātad teritorija, manuprāt, nebūtu tas noteicošais, bet gan pilsonība. Kas attiecas uz maziem bērniem, kas te ievesti, - ak Dievs, to varēja arī izkārtot pavisam savādāk. Jo, ja mēs uzņemamies atbildību par bāreņiem šeit, tad arī to varētu iestrādāt šinī likumā. Tāpat, kā jau es minēju, runājot par Baltijas valstīm. Steidzos jums pateikt, ka visumā, par spīti tiem trūkumiem mana frakcija atbalsta šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Bet te es dzirdēju vēl pāris lietas. Marjašas kundze minēja tos brīvprātīgos Waffen SS. Vai tad jūs neesat iepazinušies ar vēsturiskajiem faktiem, ar faktiem par 1943. gadu, ar to, kā veidojās mūsu leģions? Mums bija brīvprātīgie, vispār daudz brīvprātīgo. Brīvprātīgie devās uz Austrumu fronti vēl pirms leģiona veidošanās, tādēļ ka viņu vecāki... Es zinu vienu gadījumu, ka 24 stundu laikā viens astoņpadsmitgadīgais bija kļuvis apaļš bārenis. Ne tik vien kā viņa mīļoto brāli bija nokāvuši okupanti Litenē, bet viņa vecākus aizveda un tie gāja bojā. Un tas jauneklis bija izmisis un pieteicās brīvprātīgi - ne jau lai šautu kaut kādus vietējos iedzīvotājus, bet lai cīnītos Austrumu frontē. Piemēram, tāds gadījums. Var to nosaukt par brīvprātību, bet nevis attiecībā uz mūsu leģionu. Mēs zinām, ka Vācija izdarīja apzinātu "kļūdu", kas liekama pēdiņās, - tāpat kā padomju tiesas mēģināja lietot kaut kādus vispārpazīstamus, legālus terminus. Un mēģināja pierādīt, kāda vaina un tā tālāk. Tāpat Vācija negribēja leģiona gadījumā uzstāties kā tāda, kas okupētā teritorijā mobilizē vietējos iedzīvotājus. Un tas attiecas arī uz 1949. gada Ženēvas konvenciju. Padomju Savienībai nebija nekādu tiesību ievest šeit savus pilsoņus un tos šeit nometināt. Tāpat Vācija, tomēr negribēdama pārkāpt starptautiskās konvencijas, nosauca šo veidojumu, šo leģionu, par brīvprātīgo ieroču SS leģionu. Jo, ja kāds atteicās ierasties uz mobilizāciju... Taču jūs to zināt. Daži no tiem tika tiešām aizsūtīti uz koncentrācijas nometni - uz to pašu Salaspili vai uz Štuthofu, vai kaut kur citur. Tas taču bija skaidri zināms - tur nonāca tie, kas izvairījās. Tas attiecas arī vēlāk uz gaisa spēku izpalīgiem. Tos, kas atteicās ierasties, žandarmi aizturēja Rīgā un arestēja. Tātad te ir arī spiediens. Arī tie bija represētie. Tātad, no Gravas kundzes teiktā man ir totāli nepieņemams uzbrukums mūsu nacionālajiem partizāniem, kas vienkārši no viņu viedokļa, no mūsu tautas viedokļa cīnījās pret okupantiem. Ja kāds ir atsevišķā gadījumā noziedzies pret cilvēku, ja viņam var pierādīt, ka viņš ir slepkavojis vai ko citu darījis (tas varēja gadīties šādos apstākļos, ir visādi cilvēki), tad tas ir tiesā jāpierāda. Tā ir viena lieta. Bet, tā vienkārši teikdami: ā, ko nu mēs sakām par tām nabaga atraitnēm, kuru vīri bija pirmie partijas sekretāri vai kas tamlīdzīgs, kurus nošāva nacionālie partizāni, - tā tik viegli mēs nevaram tikt vaļā no šīs lietas. Nacionālie partizāni bija mūsu karavīri, kas cīnījās par brīvību, bet nevis "Sarkanā bulta". Tā necīnījās par Latvijas brīvību, tā cīnījās par Padomju Savienības brīvību. Un to, lūdzu, nevajag aizmirst! Un man rodas tāda sajūta, ka ļoti bieži tad, kad citādi cienījamā Gravas kundze runā, tad vairāk tā emocija paceļas tieši par mūsu tā saucamo nacionālistu it kā versiju, notikumu versiju un atspoguļojumu. Tā nu tas gluži nav. Šinī likumā daudz ko vēl varētu izlīdzināt, izgludināt. Vēlreiz atgriežos pie jautājuma par lietuviešiem un igauņiem. Bez visām emocijām mēs to varam mierīgi nokārtot mūsu - baltiešu - starpā. Bet tas nenozīmē, ka vienai valstij jāuzņemas tieša atbildība par otras valsts pilsoņiem un jādod tiem kompensācija. Tāpat, ja Krievijai ir prasības pret Vāciju par pārestībām, kas nodarītas padomju pilsoņiem, un, tā kā tā ir Padomju Savienības mantiniece, tad lai tā prasa no Vācijas. Nobeidzot es gribētu jums dot vienu patiesu dzīves ilustrāciju, kas varbūt palīdzēs atrisināt to jautājumu, kā lai nodarījumu kompensē vienam, kas nav nobeidzis Juridisko fakultāti, piemēram. Kā lai nosaka visas tās... Man ir zināms viens gadījums. Kad es strādāju BBC, man viens no kolēgām bija ebrejs no Čehoslovakijas. Viņš bija izbraucis no Čehoslovakijas laikā, pirms viņu bija nogrābuši Hitlera varas vīri. Vēl bija laiks līdz kādam 1938. gadam. Un ļoti daudzi ieradās arī no Vācijas Anglijā. Apmetās uz dzīvi. Pat tiktāl, ka vienu gadu pēc kara izcelšanās viņus pat internēja kā vāciešus. Tā bija tāda dzīves ironija. Bet pienāca kāds 1950. gads vai 1952. gads, kad bija jau pavisam stingri nodibinājusies Rietumvācijas Federatīvā valsts. Un ar 1952. gadu Adenauers panāca labu vēsturisku nolīgumu ar Izraēlu, un no tā brīža visi tie, kas bija cietuši ... un vispār Izraēlai, valstij kā tādai, Vācija sāka maksāt naudu. Tas ir par tik, par cik vispār ir iespējams ar naudu kompensēt par aizgājušajām dzīvēm vai morālisko apspiešanu utt. Bet iespēju robežās Vācija to darīja un dara vēl šobaltdien. Es negribu minēt, nav nekādas jēgas, bet tas ir miljardiem un miljardiem. Un, ja nemaldos, tas turpinās. Tā ir tomēr sava veida nožēla, kas turpinās. Krievija pat nav nemaz sākusi. Nevienu kapeiku nav izdevusi šajā virzienā. Un tā nu šis mans kolēga ap 1952., 1953. gadu, man liekas, tas bija vēlāk - ap 1954. gadu dabūja kompensāciju, un, cik es zinu, viņš vēl turpina saņemt to šodien. Par ko? Par sava tēva brāļa un māsas, ja nemaldos, nāvi Aušvicā. Punkts. Viņš, kā to lai nosauc - otrās vai trešās pakāpes radinieks. Bet iespējams, ka viņš bija vienīgais, kas saņēma no Vācijas kompensāciju. Lai gan viņš tieši pats personīgi, nedz arī viņa vecāki nebija cietuši. Redzat, arī tā var izkārtot. Kā viņa gadījumā novērtēt to kompensācijas daudzumu, es nezinu. Man šķita, tas ir gandrīz nemorāli - runāt tā, bet man šķita, ka viņš bija samērā apmierināts ar to nokārtojumu. Tātad to visu var vēl izdarīt. Tā ka mēs tā par daudz viegli mētājamies ar vārdiem un sakām: tā kaut ko nevar novērtēt. Var jau, var! Bet es domāju, ka būtība ir tāda, ka mūsu gadījumā tie galvenie cietēji okupācijas režīma rezultātā ir bijuši Latvijas pilsoņi, un kā tādiem viņiem ir jāsaņem atvieglinājumi. Un te jau, kā arī citi min, mēs varam to nosaukt par tīro genocīda politiku, un par to kaut kādam izkārtojumam ir jānāk. Bet nedrīkstam aizmirst to nepatīkamo faktu, ka Krievija nav atzinusi šādu materiālu atbildību neviena priekšā. Viņa tikai sagaida materiālu atbalstu ne tik vien no bagātajiem Rietumiem, bet pat no nabaga Latvijas. Un tas ir kauns! Paldies par uzmanību.".
1994_06_02-seq140 language "lv".
1994_06_02-seq140 speaker Juris_Sinka-1927.
1994_06_02-seq140 mentions Q211.
1994_06_02-seq140 mentions Q2660080.
1994_06_02-seq140 mentions Q1020384.
1994_06_02-seq140 mentions Q39731.
1994_06_02-seq140 mentions Q159.
1994_06_02-seq140 mentions Q183.
1994_06_02-seq140 mentions Q15180.
1994_06_02-seq140 mentions Q801.
1994_06_02-seq140 mentions Q33946.
1994_06_02-seq140 mentions Q9531.
1994_06_02-seq140 mentions Q12360039.
1994_06_02-seq140 mentions Q44687.
1994_06_02-seq140 mentions Q71.
1994_06_02-seq140 mentions Q26472964.
1994_06_02-seq140 mentions Q153626.
1994_06_02-seq140 mentions Q713750.
1994_06_02-seq140 mentions Q1365219.