Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_06_02-seq132> ?p ?o. }

• 1994_06_02-seq132 type Speech.
• 1994_06_02-seq132 number "132".
• 1994_06_02-seq132 date "1994-06-02".
• 1994_06_02-seq132 isPartOf 1994_06_02.
• 1994_06_02-seq132 spokenAs 129.
• 1994_06_02-seq132 spokenText "Jā, paldies! 2. pantā teikts, ka par politiski represētajiem ir atzīstami Latvijas Republikas pilsoņi, tie, kuri ir legāli dzīvojuši Latvijā un kuri šā likuma 1. pantā minēto iemeslu dēļ laikaposmā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam represēti Latvijas teritorijā, kā arī ārpus tās, un Latvijas Republikas pastāvīgie iedzīvotāji. Man šeit būtu priekšlikums. Un, lai gan it kā viss ir skaidrs šajā 2. pantā, pašreiz ir diezgan lieli strīdi par to, kas tad ir ar tiem cilvēkiem, kuriem ir pasēs tagad ierakstīts, ka viņi ir dzimuši it kā Krievijas Federācijā, bet viņi ir dzīvojuši Abrenes apriņķī un ir represēti 1949. un 1951. gadā, kolektivizācijas laikā, kad viņi padzīti no savām mājām. Šeit es gribētu pateikt, ka te nav runa tikai par 7 vai 8 tūkstošiem Abrenes novadniecības pilsoņu, te nav runa arī par gandrīz 2000 cilvēkiem, pēc kuru iesniegumiem zemes komisijai un Centrālajai zemes komisijai (Ārlietu komisijā pašlaik šie dati ir apkopoti), viņiem ir atņemts, vismaz cik man ir zināms, šobrīd vairāk nekā 35 tūkstoši hektāru zemes un tā tālāk. Tas īsti skaidri šeit neparādās, vai ar vārdiem "Latvijas teritorija" šeit tiek uzskatīta tā teritorija, kas ir juridiski Latvijai, vai ar vārdiem "Latvijas teritorija" tiek uzskatīta faktiskā teritorija. Tas ir viens. Otrs. Ja mēs sakām, ka tie ir Latvijas pilsoņi, kuri dzīvo ārpus Latvijas un ir bijuši represēti, tad zināt, ka daudzi šie cilvēki, kas tika izsūtīti 1949.,1950. gadā, ir izkaisīti lielā mērā pa visu bijušo Padomju Savienību, daudzi viņi juridiski ir pilsoņi, bet paši nemaz to nezina, ka viņi ir pilsoņi. Viņus interesē kaut kādā veidā kompensācija tikai par savu zemi un par saviem īpašumiem, tā ka viņi vienkārši ir izkļuvuši ārā no šīs grupas. Es domāju, ka, lai nebūtu tā, ka atkal tiesas izskata kaut ko vai parādās šādas likuma normas, šeit vajadzētu būt norādei, un mums nebūt nav jākautrējas, ka šis likums attiecas arī uz tiem cilvēkiem, kas dzīvo Latvijas starptautiskajos līgumos noteiktajās robežās. Lai neiznāk tā, ka pēc tam atkal kāds ierēdnis pateiks: bet, mīļie cilvēki, jums taču pasēs ir rakstīts, ka jūs esat Krievijas Federācijā dzimuši, kāpēc jūs gribat dabūt kaut kādas priekšrocības vai vēl kaut ko. Es domāju, ka tā ir tīri morālā puse. Protams, tas būtu mūsu pirmais pienākums, jo būtu naivi lolot ilūzijas par kaut kādiem milzīgiem materiālajiem atvieglojumiem, bet vispirms vajadzētu sakārtot. Un es domāju, ka mūsu frakcija arī iesniegs šeit rakstisku priekšlikumu, bet tā ir ļoti principiāla lieta, jo, ja mēs kautrējamies savās likumdošanas normās to skaidri un gaiši pateikt, tad kādas gan var būt vēl starpvalstu sarunas pēc tam? Nākamais. Es gribētu vēl atzīmēt 4. pantu. Vai ir pareizi... un es šeit negribētu īsti piekrist vienai lietai, ko teica Marjašas kundze. Viss, ko viņa teica, bija pareizi, bet es domāju, ka ir jābūt jaunam likumam. Šī atsauce uz reabilitācijas apliecībām, kuras ir izsniegtas saskaņā ar Latvijas Republikas 1990. gada 3. augusta likumu, pašreizējā situācijā skan vairāk nekā dīvaini kaut kur, jo, pirmkārt, mēs nepārtraukti varam lasīt avīzēs, ka ir milzīgi strīdi, kam šīs apliecības pienākas un kam nepienākas. Otrkārt, atsauce uz Augstāko padomi varētu būt, bet tas nav šis izšķirošais acīmredzot faktors, un pati tiesiskā pieeja no mūsu frakcijas viedokļa (mēs esam to izteikuši jau arī Augstākajai padomei, protams, daļa to deputātu, kuri bija) ir pilnīgi nepareiza. Latvija juridiski nevar reabilitēt svešu valstu valdību vadībā pastrādātus noziegumus. Latvija nevar reabilitēt ne Ķīnas noziegumus, teiksim, Tibetā, Latvija nevar reabilitēt tos noziegumus jeb tos noziedzniekus, kas ir, teiksim, Otrajā pasaules karā izdarījuši noziegumus vienas vai otras valsts teritorijā. Un te ir diezgan liels kuriozs. Tā vietā, lai mēs pieņemtu savā laikā likumu, ka visi, kas ir tiesāti neatbilstoši Latvijas likumdošanai un ar Latvijas tiesām, ir nevainīgi, un, ja kāds ir vainīgs, lūk, tad viņu vajadzēja tiesāt atsevišķi katru. Viens varbūt ir piedalījies kaut kādās represijās un mēs zinām, ka ir šādi cilvēki, bet, baidoties no tā, ka mums teiks, ka mēs automātiski reabilitējam jeb, pareizāk sakot, atzīstam par nevainīgiem visus, mēs esam saputrojuši savu juridisko likumdošanu. Nu ko Latvijas valdība kā tāda un Latvijas valsts, kas nevienu nav tiesājusi, var reabilitēt? Var reabilitēt piecus, sešus cilvēkus, kas ir tiesāti tiesas kļūdas dēļ, un to arī dara. Bet tas jau vairs neattiecas uz šā likuma normu. Tas ir viens. Nākamais pie šā paša - 1988. gada 2. novembra lēmums nr. 350 "Par pilsoņu nepamatotu administratīvu izsūtīšanu no Latvijas PSR". Es te gribētu tikai atgādināt, ka vēl 1989. gadā godājamais Jurkāna kungs rakstīja, ka ļoti daudzus vajadzēja izsūtīt un viņi bija pelnījuši, ka viņus izsūta no Latvijas par dažādiem noziegumiem. Tad kā 1988. gadā var atsaukties uz kaut kādu 1988. gada PSRS likumdošanu? Jūs taču labi saprotat, ka šajā 1988. gada 2. novembra lēmumā... Viņiem bija pavisam citi kritēriji, ko viņi uzskatīja. Tajā laikā bija uzskats, un arī juristi to lieliski pamato, ka Latvijas pilsoņi dalījās divās kategorijās. Es gan te gribu izlabot, ka tad pilsoņu vēl nebija, bet bija Latvijas iedzīvotāji. Vieni, kurus izsūtīja netaisnīgi, un otri, kurus izsūtīja taisnīgi. Un es atkal gribētu atsaukties uz dažiem godājamā cilvēktiesību mīlētāja Mavrika Vulfsona rakstiem (man tie ir saglabāti), kad viņš raksta, ka vesela kategorija cilvēku - saimnieku dēli, aizsargi, tur tādi un tādi - bija jāizsūta, jo viņi apdraudēja tajā laikā, Otrā pasaules kara laikā, kaut kādā veidā PSRS drošību un tā tālāk un tā joprojām. Un mēs tagad atsaucamies uz kaut kādu kuriozu PSRS 1988. gada lēmumu par pilsoņu nepamatotu administratīvo izsūtīšanu, kurš tikai daļu cilvēku uzskata par nepamatoti izsūtītiem. Tad kas mēs esam par valsti, ja mēs vispār pieļaujam šādu te normu iekļaušanu jaunā likumā! Bet tās ir juridiskas fineses, un es domāju, ka tās tiks kaut kādā veidā izlabotas nākamajā lasījumā. Es piekrītu, ka te vajadzētu ļoti nopietni visām frakcijām strādāt, tāpēc mani izbrīna tas, ka Represēto komisija praktiski neko nedara. Praktiski, Resnā kungs, jūs neko nedarāt pie nopietnas juridiskās likumdošanas attiecībā uz represētajiem. Tas neattiecas tikai uz darbu pie šā likumprojekta, tieši tas pats ir par Černobiļas 5000 cilvēkiem un, kā jau es uzsvēru, par nepamatoti represētajiem Abrenē un visur citur. Tagad par 5. pantu. Tomēr vajadzētu iestrādāt un sakārtot šo pantu ar tām normām, kuras mēs iestrādājām pašreiz Pilsonības likumā. Es saprotu, ka tas vēl nav izdarīts, bet, redzat, te var atkal iznākt interesanta lieta. Teiksim, mēs šo likumu pieņemam, bet kaut kāda iemesla dēļ tā norma, kuru ir ielikusi gan Nacionālās neatkarības kustība, gan citas frakcijas un kura attiecas uz maziem bērniem, tātad tiem, kas līdz zināmam vecumam ir atvesti kara laikā uz Latviju ar vecākiem vai bez vecākiem un kas ir bijuši ieslodzīti nometnēs... Viņi nav vainīgi par to, ka viņi šeit ir nokļuvuši nepilngadīgi, liela daļa vai tā lielākā daļa no viņiem ir beigusi Latvijas skolas, un es domāju, ka šā humānā apsvēruma dēļ neviens sevišķi nav iebildis pret tām normām, ka viņiem ir paredzētas priekšrocības šīs pilsonības iegūšanā. Tātad ir ierakstīts, ka tie nepilngadīgie, kuri kara laikā atvesti, kļūst Latvijas pilsoņi. Bet, ja mēs šo likumu pieņemsim vispirms un kaut kādu iemeslu dēļ nepagūsim pieņemt šo Pilsonības likumu, tad šī norma nedarbosies attiecībā uz šiem nepilngadīgajiem, kas ir atvesti kara laikā. Es saprotu, ka arī tas varbūt izraisa te lielu daļu piketētāju, es ar viņiem runāju, kas stāvēja ārpusē, jo cilvēki vecumā, kas tagad ir kaut kur starp 60 un 70 gadiem, tad jau tieši viņiem tajā laikā bija kādi 10 gadi vai drusciņ jaunāki vai vecāki. Viņi bija nepilngadīgie, un loģiski, ka uz viņiem vajadzētu attiecināt šo normu, bet to vajadzētu sakārtot kopā ar Pilsonības likumu, jo 5. pants jau pasaka skaidri un gaiši, tātad, legāli iebraukušie. Bet, teiksim, ja divgadīgs vai trīsgadīgs ir atvests, ja viņš ir te nodzīvojis un beidzis skolu, vai viņš te ir legāli vai nelegāli iebraucis, ja viņam nav ne vecāku, ne pārējo... Tas ir jāiestrādā, un es domāju, ka tas tiks arī izdarīts otrajā lasījumā. Un pēdējais. Drusciņ dīvaini ir beigās pielikti šie pārejas noteikumi. Es īsti nezinu. Mums vajadzēs varbūt pakonsultēties vēl pie juristiem, vai pie likuma te tieši tādā veidā varētu likt klāt šādus šos pārejas noteikumus. Doma jau ir laba, bet es vēlreiz uzsveru, ka te blakus deklaratīvajiem paziņojumiem, ka mēs ar cieņu izturamies, parādās arī diezgan konkrētas normas, ka valsts nodrošina politiski represēto personu tiesību atjaunošanu un realizēšanu ekonomiskajā, sociālajā, tiesību sfērā un tā tālāk... tātad priekšrocības pensijas, dzīvokļu, sertifikātu saņemšanā un citur. Un tagad man ir nākamais jautājums: kas maksās? Šeit ir ieviests attiecīgs 6. pants pārejas noteikumos, pants ir ļoti labs, jo tur ir teikts, ka Latvijas valsts pilnvarotās delegācijas starpvalstu sarunās ar Krieviju un Vāciju mēģinās attiecīgi risināt šo zaudējumu piedziņas jautājumus un tā tālāk. Bet ja nu šīs sarunas būs neveiksmīgas? Tad visus šos sociālos atvieglojumus, pensiju priekšrocības, teiksim, transporta atvieglojumus... Jo mēs zinām, ka normālās valstīs - un mēs arī atbalstām šeit ekonomiskās reformas - lielāko daļu šo pakalpojumu sniedz privātās, ne jau valsts struktūras. Transports, autobusu līnijas - tās taču būs privātas. Tad iznāk, ka kādam privātīpašniekam, kuram pieder autobusu līnija, būs jāsedz visi noziegumi jeb jāatbild par sekām, ko ir radījusi varbūt Vācijas vai Krievijas attiecīgo vadību, valdību likumdošana un rīcība Otrā pasaules kara laikā vai pēc kara. Tāpēc man ir viens konkrēts priekšlikums. Godīgi sakot, es neticu, ka valdība pašreiz ļoti nopietni taisās pārrunāt ar Černomirdina kungu, piemēram, Abrenes jautājumu, ka mūsu valdība ir spējīga un ļoti nopietni taisās pārrunāt jautājumu ar Krievijas Aizsardzības ministriju par 5 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas tika iesaistīti Černobiļas avārijas seku likvidēšanā... Un mēs zinām, ka šie cilvēki tika iesaistīti caur kara komisariātiem. Ir diezgan kurioza situācija, ka Latvija paraksta starpvalstu līgumu par bijušo Krievijas armijas virsnieku sociālo aizsardzību un Krievijas Aizsardzības ministrija jūt atbildību par šo virsnieku labklājību, kuru pensijas ir daudz lielākas, teiksim, 70 un vairāk latu, un tad man ir jautājums: kāpēc Latvijas valdība nejūt nekādu atbildību par to pašu 5 tūkstošu cilvēku likteni, kuri arī iet caur šo pašu Krievijas Aizsardzības ministriju... bijušo PSRS Aizsardzības ministriju, kuri caur šiem kara komisariātiem tika iesaukti armijā un aizvesti. Viņi taču tur nebrauca brīvprātīgi. Viņi tika iesaukti caur Aizsardzības ministrijas struktūrām. Tāpēc man ir priekšlikums - otro lasījumu apspriest tikai pēc tam, kad ir notikusi Latvijas valdības tikšanās ar Krievijas premjeru, kad šie jautājumi ir izrunāti un kad attiecīgi tiek izveidots fonds, no kura mēs maksājam kompensācijas gan Abrenes represētajiem pilsoņiem, gan Černobiļas pilsoņiem, gan tiem, kas ir represēti šeit, Latvijas teritorijā, un es gribētu aicināt arī Represēto apvienību tomēr nekautrēties - darīt tāpat, kā dara, teiksim, citu tautību dažādas apvienības, kas nekautrējas pieprasīt no Vācijas šīs naudas. Tās starptautiski pieprasa šīs kompensācijas. Latvieši, protams, aiz savas kautrības baidās vispār runāt par šīm tēmām. Un otra lieta, es domāju, ir tā, ka, kamēr mums nav noslēgts starpvalstu līgums ar Vāciju, jo līgums ar Krieviju varētu atrisināt tikai daļu no šīm problēmām, tikmēr otrais lasījums mums ir pāragrs kaut kādā veidā, jo es neredzu šeit neko citu, kā vienīgi iespēju kompensēt represēto prasības no esošo nerepresēto pensionāru, skolotāju, kuri saņem mazas algas, un citu iedzīvotāju dzīves līmeņa starpības, jo nav jau no kā pašreiz šo naudu ņemt. Paldies par uzmanību!".
• 1994_06_02-seq132 language "lv".
• 1994_06_02-seq132 speaker Aleksandrs_Kirsteins-1948.
• 1994_06_02-seq132 mentions Q211.
• 1994_06_02-seq132 mentions Q148.
• 1994_06_02-seq132 mentions Q159.
• 1994_06_02-seq132 mentions Q4294480.
• 1994_06_02-seq132 mentions Q183.
• 1994_06_02-seq132 mentions Q15180.
• 1994_06_02-seq132 mentions Q129677.
• 1994_06_02-seq132 mentions Q16363211.
• 1994_06_02-seq132 mentions Q193159.