Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_06_02-seq117> ?p ?o. }

• 1994_06_02-seq117 type Speech.
• 1994_06_02-seq117 number "117".
• 1994_06_02-seq117 date "1994-06-02".
• 1994_06_02-seq117 isPartOf 1994_06_02.
• 1994_06_02-seq117 spokenAs 46.
• 1994_06_02-seq117 spokenText "Cienījamo priekšsēdētāj, kolēģi deputāti, klātesošie! Šodien šajā zālē kārtējo reizi rodas jautājums par tādu Latvijas tautas daļu, ko pēdējā laikā sauc par politiski represētajiem. Šī nav tikai politiski represēto sāpe, tā ir Latvijas tautas, Latvijas iedzīvotāju rēta, dziļa rēta, strutojusi rēta, kura ir palikusi pēc divu totalitāro režīmu mijiedarbības un mazās Latvijas atrašanās starp šiem diviem režīmiem. Tās tautas liktenis. Šajā sakarībā Politiski represēto apvienība, lai gan pēc sava statūta un uzbūves tā ir komunistiskā terora upuru apvienība, nekad nav izteikusies, neizsakās pret tās tautas daļas aizstāvību, kas ir cietusi no fašisma, no brūnā mēra. Nekad. Mēs saprotam, ka tie ir tādi paši politiski represētie, tā ir Latvijas tautas daļa, kā viena, tā otra. Lai gan mēs nekad neesam aizmirsuši un neļausim aizmirst, kas ir primārais un kas ir sekundārais. Un to, kas notika 1940. gadā pēc 17. jūnija - deportācijas, ko Eiropa nepazina, - izsūtīšanas, ģimeņu šķiršanas un pamešanas likteņa varā Sibīrijas ledājos un taigā. Mēs sapratām, ka viņi otrā režīmā ir cietuši, bet mūs aizskāra jautājums, kāpēc tie, kas pirmatnēji cieta, tika pakļauti individuālai pārbaudei un tikai tad saņēma reabilitācijas apliecības. Kāpēc otru pusi, starp kuras cietušajiem varēja būt un bija cilvēki, kuri veicināja 1940. gada deportācijas (atcerieties šos kādreizējās "troikas" trīs lēmumus un mežmalās apšauto latviešu tautas daļu) un kuri piedalījās to veikšanā, - kāpēc viņus nepārbaudīja. Starp viņiem bija cilvēki, kuri netika līdzi toreizējai sarkanajai armijai 1941. gadā, palika Latvijas teritorijā un nokļuva arī koncentrācijas nometnēs. Lūk, šie cilvēki nevarētu būt politiski represētie. To arī noteica iepriekšējais likums par politiski represētā statusu, kas nobeidzās ar vārdiem - "ja šie cilvēki nav piedalījušies represīvo orgānu darbībā vai tos veicinājuši". Sīkāk - paskaidrojumā. Līdz ar to tad, kad tapa noteikts politiski represētā statuss, sakarā ar šīm manis iepriekš minētajām pretrunām Politiski represēto apvienība protestēja... nu, tas būtu skaļi teikts... tas ir, mēs lūdzām paskaidrojumus Augstākajai padomei, mēs vērsāmies pie republikas Ministru padomes toreiz ar šo neapmierinātību, ar neapmierinātību arī par plašo skaitu represēto, kas nāca no Krievijas, no Krievijas dienvidiem, no Kaukāza republikām, kurās bieži vien dzīvesvietas maiņa un toreiz vēl robežu voluntārā noteikšana Staļina režīmā ... tika uzskatīts, ka arī tie ir politiski represētie. Nav mūsu vaina, ka no 1992. gada 13. maija līdz šai dienai tik ilgs laiks ir pagājis un tikai šodien tiek precizēts politiski represētā statuss. Acīmredzot daudzas lietas pie mums ir ieilgušas un velkas ļoti grūti. Un mēs prasījām vēl, kāpēc vajag šo grozījumu politiski represēto statusā, jo tur bija pretruna. 1990. gada 3. augustā Augstākā padome pieņēma likumu par reabilitāciju, kurā eksistēja jēdziens - "no 1940. gada 17. jūnija". Esošais likums par politiski represētā statusu, pieņemts 1992. gada 13. maijā, radīja pretrunu, jo tur šis datums - 1940. gada 17. jūnijs - netika iestrādāts, tas pavēra ceļu tam, par ko es nupat jums stāstīju. Līdz ar to mēs lūdzam novērst arī šo pretrunu. Pretruna radās arī Ministru padomes lēmumā par politiski represētā apliecības izrakstīšanu un izsniegšanas kārtību. Ministru padome nespēja savā lēmumā garantēt jau likumā par politiski represētā statusu noteikto tēzi: ja cilvēks pats nav piedalījies represijās. Un radās šī iespēja, ka iedzīvotājs varēja aiziet uz arhīvu, izņemt izziņu, ka viņš tiešām ir bijis Salaspils koncentrācijas nometnē vai kādā citā nometnē, un saņemt represētā apliecību. Un daudzos no mums radās aizdomas un patiesa nepatika, ka starp viņiem varēja būt tie represētāji, - nemaz nerunājot par to, ka tur nokļuva arī citas sociālās vides cilvēki, kuriem nebija saistība ar politiku, nokļuva nodokļu nemaksātāji. Tur nokļuva dažādu apstākļu dēļ. Mēs pret viņiem neuzstājamies, bet uzstājamies tieši pret šīm aizdomām. Un diemžēl ir aiztecējis tik daudz ūdeņu, ir pagājis tik ilgs laiks, un mēs šodien atgriežamies pie šā jautājuma un atgriežamies pie pavisam jauna likuma. Tas nebūt nav Politiski represēto apvienības lūgums. Mēs iesniedzām jau atjaunotajai Saeimai savus grozījumus. Mēs lūdzam faktiski atstāt spēkā jau aprasto, divus gadus veco politiski represētā statusu un neskaidrajā ceturtajā pantā, kurā tika runāts arī par latviešiem neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo pasaulē, iestrādāt panta beigās vārdus "Latvijas Republikas teritorijā vai ārpus tās pēc 1940. gada 17. jūnija, ja viņi nav piedalījušies represīvo iestāžu darbā". Viss. Neko vairāk mēs negribējām. Papildus ir atsevišķa runa - Politiski represēto apvienība lūdza veidot šim likumam otro sadaļu. Tātad: ja augsti godātā Augstākā padome, kas šodien ir Saeima, nosaka to Latvijas iedzīvotāju skaitu, kuriem ir politiski represētā statuss, tad mēs arī lūdzam - dodiet kaut kādu priekšnoteikumu, kādas šai iedzīvotāju kategorijai ir priekšrocības jeb aizstāvības, jeb politiskās garantijas, ko iepriekš minētais politiski represētā statuss neparedzēja. Tā bija mūsu iesniegtā grozījuma būtība. Radās jauns likums, kurš ir jūsu priekšā šodien, jau izmainīts, un mēs, Zemnieku savienības frakcija, bijām dilemmas priekšā - vai nākt Saeimā un pieprasīt savu priekšlikumu izskatīšanu, tātad viens no tiem jānoraida un viens jāvirza tālāk. Mēs izšķīrāmies par racionālāko ceļu, un es lūdzu Cilvēktiesību komisiju un Prezidiju apvienot šos abus likumprojektus, nu, cik var, apvienot komisijā, lai nekavētu laiku, jo tomēr divi gadi ir pagājuši. Apvienot, lai to virzītu pirmajā lasījumā. Tas arī ir noticis, un es izsaku gandarījumu Cilvēktiesību komisijai, kas šajā jautājumā nopietni piestrādāja, un no šiem diviem priekšlikumiem šodien ir izveidojies tas dokuments, ko mēs skatām, - dokuments nr. 542. Jā, tas ir ļoti kritizējams, ļoti šaubīgi ir punkti, neskaidri un paskaidrojami, bet tas ietver sevī lielu daļu no tā, par ko ir runāts, un var - es uzskatu, ka var, - nopietni pie tā strādāt starp pirmo un otro lasījumu. Es lūdzu pārējos atbalstīt to un domāju, ka nav ko velti kavēt laiku, ņemot vērā visas tās pretrunas, ir vēlams to pieņemt pirmajā lasījumā, lai šis jautājums risinātos, un ir ļoti nopietni jāstrādā, gatavojot otro lasījumu. Grozījumu būtība. Šajā likumprojektā tātad ir iestrādāts pirmajā daļā šis datums - 1940. gada 17. augusts, ir iestrādāta pārbaude attiecībā uz koncentrācijas nometnēm. Tātad, ja politiski represētais, kas sevi uzskata par politiski represēto, saņem arhīva izziņu, ka viņš ir atradies kaut kādās koncentrācijas nometnēs (šeit ir runa par fašisma režīmā cietušajiem), viņš iesniedz savu iesniegumu un šo arhīva izziņu Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijai, kura šo lietu izskata un dod slēdzienu. Un tikai šis slēdziens ir pamatojums, lai pašvaldība viņam izsniegtu politiski represētā apliecību. Lai nav tā, kā šodien ir pašvaldībās, - ka ierindas ierēdnis saņem dokumentus un raksta apliecību, kura dod ne tikai politisko godu, dod tiesisku priekšrocību, dod arī zināmas sociālas garantijas. Faktiski tāda ir pirmās daļas būtība. Šodien viņi ir sadalīti divās daļās. Nav pretrunu. Komunistiskā terora upuri, tā terora upuri. Politiski represēto apvienība grib apstāties pie jaunas daļas, kas mums bija paredzēta, tas ir, kādas ir valsts garantijas. Es mēģināšu mazliet argumentēt tās problēmas, kas šeit ir radušās un var rasties. Valdība jebkurā valstī ir diezgan nestabila organizācija. Valdības var krist, valdības mainās, un es negribētu, ka Latvijas tautas rēta, saknes jeb sāpe, politiski represēto daļa, tiek šajos valdības konjunktūras viļņos šūpota. Pieņem likumu, bet nāk jauna valdība un likums atmirst, likumu groza, likumu maina: ir priekšrocības - priekšrocības zūd. Un bieži vien izskatās, ka to atvieglojumu, kuri ir sniegti politiski represētajiem pēc tādas politiskas uzpucēšanas un attiecībā uz kuriem skan aplausi par labu lēmumu, - ka to realizācija atpaliek. Un tāpēc es esmu ļoti gandarīts un pateicīgs Saeimas kolēģiem un Ministru kabinetam par visām daudzajām šīs Saeimas darbības laikā likumos iestrādātajām priekšrocībām politiski represētajiem. Bet tajā pašā laikā es apzinos, ka arī šī Saeima un šis Ministru kabinets nav mūžīgs, un uzskatu - tas ir, mēs, Politiski represēto apvienības aktīvs, uzskatām, - ka ir nepieciešams šajā statusā paredzēt tos priekšnoteikumus, kurus valsts (nevis valdība, bet valsts!) garantē politiski represētajiem. Un šeit nav runa tik daudz par to, cik tas finansiālā ziņā izmaksās un kādi ir šie noteikumi, bet par šo noteikumu stabilitāti. Nedrīkst šos jau vecos, padzīvojušos, cietušos cilvēkus mūžīgi terorizēt, vairot viņu nervozitāti: ir priekšrocības braukšanai tramvajā - nav šo priekšrocību, vienā pašvaldībā tiek noteikts viens priekšnoteikums, otrā - nav nekas. Vai tā ir normāla situācija, ka divi politiski represētie, kas uz vienām nārām gulējuši, katrs dzīvo dažādos apstākļos? Viens dzīvo Vidzemes priekšpilsētā Rīgā, otrs dzīvo Rīgā, Kurzemes priekšpilsētā. Kurzemes priekšpilsētā dzīvojošajam pirts ir par brīvu, dzīvoklis par puscenu, bet Vidzemes priekšpilsētā dzīvojošajam tas tā nav. Ventspilī tiek politiski represētajiem apmaksāts ļoti daudz, citā rajonā viņiem nav absolūti it nekas. Tātad ir jābūt šai likumā kaut kādam minimumam, ko garantē valsts, un pašvaldībām tiek dotas tiesības to papildināt, dot vēl kaut ko klāt pēc savas vēlmes, izpratnes un materiālajām iespējām. Tas šodien neeksistē. Un tas ir ļoti nenormāli, ka mēs nevaram šiem cilvēkiem garantēt šo elementāro stabilitāti. Kas attiecas uz šā likumprojekta plusiem, es gribētu minēt, kas tajā ir iestrādāts. Ir iestrādāts, ka arī bērni, kas dzimuši represiju laikā, tiek uzskatīti par politiski represētajiem. Agrāk atzina tikai mātes priekšrocības, tagad - arī tēva. Tas rada arī zināmus sarežģījumus, bet cerēsim, ka tas tiks izpildīts. Kas man šeit nepatīk un uz ko es gribētu vērst jūsu uzmanību? Kas ir obligāti jāizstrādā laikā starp pirmo un otro lasījumu (tas ir, ja jūs tagad nobalsosit par pirmo lasījumu)? Attiecībā uz komunistiskā terora upuriem šeit tiek minēts laika periods - līdz 1945. gada 9. maijam. Šeit jāformulē obligāti savādāk, jo represijas sākās līdz ar sarkanās armijas ienākšanu Latvijā, un 9. maijs jau bija Uzvaras diena. Tātad Latvija, Vidzemes daļa, Rīga, līdz Kurzemes katlam jau tika represēta pirms šā datuma. Tas formulējums būtu jāizmaina laikā starp pirmo un otro lasījumu. Pārejas noteikumi šim likumprojektam ir ļoti izplūduši. Pie tiem ir ļoti nopietni jāpiestrādā. Un es domāju, ka ir jāatgriežas un jāpārliecinās un jāapspriež, jaizdebatē jautājums par latviešiem Krievijā. Šodien šajā projektā viņi nav ieslēgti. Es visumā varbūt pietiekami sakarīgi nespēju izteikties šajā jautājumā, es gribētu teikt tā, ka tomēr laikam ir noticis tas, ka ir radīts jauns likums, starp kura rindām ir zemteksti, pie kuriem ir jāpiestrādā. Man ir zināma nožēla, es domāju, ka Zemnieku savienības piedāvātais variants bija ļoti korekts, īss. Tagad ir plašāks. Bet nevar apturēt laiku. Lūdzu jūs balsot par to, un strādāsim pie šā likumprojekta laikā starp pirmo un otro lasījumu. Es ceru uz Lagzdiņa un arī Endziņa kunga palīdzību šajā jautājumā, jo tā likumdošana ir tāda, ko negribētos pēc zināma laika atkal mainīt. Pamatdoma - sniegt kaut nedaudzas, bet stabilas garantijas politiski represētajiem. Šajā sakarībā es gribu nobeigt ar tādu emocionālu vilni. Ar citātu, ko ir teicis politiski ieslodzītais, šodien vēl Jelgavā dzīvojošais Pāvels Leiškalns savā Lēģeru atceres hronikas ievadā. Viņš ir teicis šādus vārdus: "Mēs - represēto cilts, Mūs nāve nebaida. Tās pirkstiem kaulainiem Jau sen mēs skarti esam. Vien moka neziņa Pēc tam kas gaida mūs? Vai elles smacība vai paradīzes vārti?" Cienījamie deputāti, jums ir iespēja šajā likumā atbildēt uz šā citāta pēdējām divām rindām. Kas gaida Latvijā politiski represētos? Vai elles smacība vai paradīzes vārti? Es ceru, ka jūs atbalstīsit tās prasības, to, ko lūdz jeb vēlas saņemt politiski represētie. Aicinu tomēr balsot par pirmo lasījumu un nopietni piestrādāt pie otrā lasījuma. Paldies.".
• 1994_06_02-seq117 language "lv".
• 1994_06_02-seq117 speaker Gunars_Resnais.
• 1994_06_02-seq117 mentions Q822919.
• 1994_06_02-seq117 mentions Q211.
• 1994_06_02-seq117 mentions Q2660080.
• 1994_06_02-seq117 mentions Q193089.
• 1994_06_02-seq117 mentions Q159.
• 1994_06_02-seq117 mentions Q1807079.
• 1994_06_02-seq117 mentions Q43070.
• 1994_06_02-seq117 mentions Q179830.
• 1994_06_02-seq117 mentions Q5477.