Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_04_28-seq250> ?p ?o. }

• 1994_04_28-seq250 type Speech.
• 1994_04_28-seq250 number "250".
• 1994_04_28-seq250 date "1994-04-28".
• 1994_04_28-seq250 isPartOf 1994_04_28.
• 1994_04_28-seq250 spokenAs 90.
• 1994_04_28-seq250 spokenText "Šis, es domāju, ir viens no pašiem svarīgākajiem jautājumiem un arī viena no tām kļūdām, ko cilvēce jau izdara 50 vai 60 gadu tūkstošus. Pirmās pārdomas, kas manī sāka izraisīties attiecībā uz šā jautājuma svarīgumu, bija: kāpēc, nostrādājot zināmu laika posmu, zināmu savas dzīves daļu, mans darbs cieta fiasko? Man bija daudz vieglāk izdarīt savas kļūdas, jo es strādāju patiesi, un tad es atsēdos pie sasistas siles un mierīgi, soli pa solim, sāku domāt, kāpēc tā ir noticis. Tas bija ilgs ceļš, tas bija mokošs ceļš, tas bija ceļš starp maldiem, ilūzijām, un viena no tādām robežšķirtnēm šajā ceļā bija tad, kad mēs, rīkojoties saskaņā ar personisko iniciatīvu, sarīkojām aptauju. Un tā aptauja bija šāda. Mēs uzdevām sabiedrībā vairākus jautājumus, un mēs prasījām vienkāršiem cilvēkiem, lietojot elementāras socioloģiskas metodes, ko viņi saprot ar vārdu "liberālisms", ko viņi saprot ar vārdiem "kristīgā demokrātija", "konservatīvisms" vai kādiem citiem jēdzieniem. Un, mīļie, tā šausminošā patiesība bija tā, ka no 85 līdz 90% visu to cilvēku šos jēdzienus nemaz nesaprata, viņi nemācēja atšķirt, ko nozīmē, teiksim, liberālisms, ko nozīmē kritīgā demokrātija! Es gribu teikt, ka tā ir zināmā mērā mūsu sabiedrības izvēles ierobežošana, vislielākā ierobežošana. Tā ir ierobežošana caur nezināšanu. Un tad es gāju vienu soli tālāk, un tas secinājums bija vēl skaudrāks. Un tas bija, ļoti tēlaini izsakoties, tāds. Ja paņem uzlīmi ar vārdu "mersedess" un uzlīmē šo uzlīmi zaporožecam, tad, saprotiet, šīs mersedesa īpašības nezin kādā brīnumainā kārtā nepāriet uz to zaporožecu. Bija virsū uzlīmēts vārds "mersedess", bet zaporožecs kā bija, tā palika zaporožecs. Tā bija tikai acīm redzama patiesība, ka cilvēks, kas mēģina domāt, - viņš vienkārši nevarēja... cilvēks, kas ierauga tādu patiesību, - vienkārši viņa gars tajā brīdī ir satriekts no atklāsmes stipruma. Bez šaubām, es runāju līdzībās, bet es domāju, ka te ir kompetenti un cienoši cilvēki un viņi saprot, par ko es runāju. Es speciāli izvēlos tādus bezpersoniskus piemērus, lai parādītu lietas būtību, kas attiecas uz visiem, jo mēs visi esam, vai mums tas patīk vai nepatīk, cilvēki. Domājoši cilvēki, personas! Un, lūk, es spēru nākamo soli, - ļoti svarīga ir personas loma, personiskā atbildība un personas vieta sabiedrībā. Un, iedziļinoties šajā jautājumā, bija skaidri redzams disbalanss jēdzienos, kas šodien notiek mūsu sabiedrībā. Mēs runājam vienādiem terminiem, bet katrs ieliekam šajos terminos savu personiski domāto jēgu. Tas ir tāpat kā pie Bābeles: visi runāja vienā valodā, bet viens otru nesaprata. Bet es negribu ieiet tādās filozofiskās lietās. Analizējot citu valstu pieredzi, Eiropas valstu pieredzi, analizējot tiešos kontaktus, draudzīgos, tuvos kontaktus ar Beļģijas, Vācijas, Holandes, Norvēģijas, Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas kolēģiem, kristiešiem, tuvās attiecībās bija redzams, ka visu šo laiku notiek disbalanss starp personu un sabiedrību. Sabiedriskās intereses visu laiku tiek stādītas augstāk nekā personas brīvās gribas un gara izpausmes. Šeit nav runa par galējībām, runa ir par to procesu, - ka šīm attiecībām jābūt harmonijā, līdzsvarā. Un, lūk, viena no galvenajām valsts īpašībām sabiedrībā vai tautā ir tas, ka valstī ar likumdošanu ir jānodrošina šis līdzsvars. Un šī līdzsvara, šī balansa precizitāte kā tāda, arī ir zināmā mērā viens no demokrātijas mērauklas identifikācijas momentiem, tāpat kā, teiksim, mērvienības etalons, kas atrodas kaut kur Francijā. Tas ir ļoti svarīgs elements! Šī ignorance attiecībā uz šo elementu ir novedusi pie ļoti lielām kļūdām cilvēkus, kas tiešām ir domājoši un daudz zinošāki un profesionālāki par mani. Es vēlos, lai viņi atgriežas Platona laikos, tas ir 4. gadsimts pirms mūsu ēras, tie ir grieķu kultūras, demokrātijas sasniegumi un krahs, kas izgaismoja jeb iesvētīja šīs totalitārās varas, kurus augļus mēs plūcam līdz šai dienai, un genocīdu pār mūsu tautu. Tā bija viena ideālistiska mācība, viena gaiša, skaista mācība, ka skaisti likumi, skaista sabiedrība, viena skaista Saules pilsēta pati par sevi izmainīs sabiedrības locekļus. Tā ir tā utopija! Un, jo skaistāka tā bija, jo nežēlīgāki bija paņēmieni, kā mēģināja cilvēkiem - indivīdiem, personām - uzspiest šo patiesību. Un tagad par konkrēto. Ja nolaižamies uz zemes, tad arī šeit redzam, ka sabiedrībā sākas disbalanss, un tagad, paskatīsimies, kas notiek ar partiju, ar partiju kā vienu institūciju normālā sabiedrībā. Par ko pārvēršas partija? Ja mēs pieņemam, ka kolektīvā atbildība jeb kolektīvs spēj ietekmēt indivīda izvēli kā tādu, tad partijas faktiski uzurpē varu - likumdošanas varu un izpildvaru -, un notiek tas, ka mēs pārvēršamies par tā saucamo leļļu teātra sabiedrību, un mēs, kas šeit sēžam, vairs neesam mēs, bet mēs esam zināmu grupējumu ietekmes sfēru sabiedrības daļas marionetes. Ar mums var izrīkoties jebkura griba jebkurā mirklī, kā varas nesēji to vēlas. Un tad šeit arī rodas tā transformācija. Partijas kā tādas, ko normālā Rietumu civilizācija saprot, pirmām kārtām, kā izglītošanas un identifikācijas institūtu, pārvēršas par varas nesēju un varas iedvesmotāju institūciju. Un, lūk, te ir šī pretruna, par kuru varētu runāt ilgi jo ilgi, bet es domāju, ka tas ir pietiekams arguments, lai vienreiz uz visiem laikiem atteiktos no kolektīva diktāta pār personisko izvēli un pār personisko atbildību. Jāatceras, ka katra partija kā tāda, sastāv no konkrētiem dzīviem cilvēkiem, un, ja mēs runājam par cilvēku, tad Rietumu tradīcija humānu cilvēku izprot kā cilvēku, kā personu, kas ir apveltīta ar brīvu gribu un izvēli, kas seko šai brīvajai gribai. Un ir vēl viena lieta, kas neattiecas uz šo tēmu. Mīlestība kā tāda, ir brīva cilvēka brīvas gribas izpausme. Ierobežojot brīvu gribu, mēs nespējam vairs runāt par tām kategorijām, uz kurām mēs mēģinām būvēt savu Latvijas valsti. Un noslēgumā vēl viens mīts, no kura jātiek drošsirdīgi vaļā. Mīļie cilvēki! Tieša, maģiska Eiropas savienības vai citu likumu pārnešana uz Latviju, neizmainot cilvēka personu, personas izglītības līmeni kā tādu, būs viena no lielākajām traģēdijām Latvijas tautai. To varētu salīdzināt ar pašu izsmeļošāko un skaidrāko pierādījumu, ko dod pasaules vēsture, - kas notiek tad, kad jaunu vīnu mēģina liet vecos maisos. Paldies.".
• 1994_04_28-seq250 language "lv".
• 1994_04_28-seq250 speaker Andris_Saulitis-1962.
• 1994_04_28-seq250 mentions Q211.
• 1994_04_28-seq250 mentions Q37.
• 1994_04_28-seq250 mentions Q191.
• 1994_04_28-seq250 mentions Q193089.
• 1994_04_28-seq250 mentions Q142.
• 1994_04_28-seq250 mentions Q31.
• 1994_04_28-seq250 mentions Q183.
• 1994_04_28-seq250 mentions Q34.
• 1994_04_28-seq250 mentions Q20.