Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_04_20_a-seq84> ?p ?o. }

• 1994_04_20_a-seq84 type Speech.
• 1994_04_20_a-seq84 number "84".
• 1994_04_20_a-seq84 date "1994-04-20".
• 1994_04_20_a-seq84 isPartOf 1994_04_20_a.
• 1994_04_20_a-seq84 spokenAs 129.
• 1994_04_20_a-seq84 spokenText "Prezidenta kungs, priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Manā uztverē, debates parlamentā šobrīd ir parādījušas ļoti interesantu viedokļu sadursmi. No vienas puses, es varētu teikt tā: vieni uzskata, ka būtiskais ir līgumi, bet to pantiem ir sekundāra nozīme. Un tāpēc šajā sakarā viss akcents tiek likts uz argumentiem, lai pamatotu, ka līgumi ir jānoslēdz, bet ļoti maz tiek mēģināts pieskarties tām būtiskajām lietām, kas ir atspoguļotas pantos. Otra daļa deputātu cenšas akcentēt tieši otrādi - viņi uzsver tieši pantus, ļoti būtiski mēģina analizēt, kas tur ir teikts un kas mūs sagaida, bet attiecīgi pašus līgumus uzskata tikai kā loģisku iznākumu šiem pantiem vai vienkārši kā šo pantu kopumu, nosaukumus. Es nezinu, bet man liekas, ka šajā gadījumā parādās viena problēma, varbūt tieši tāda pati, kāda bija pie sarunu galda, tiekoties Latvijas un Krievijas delegācijām, - kā atrast kompromisu un kā atrast kopsaucēju mūsu parlamentā. Attiecībā uz to, kas ir izdarīts. Es nezinu, es, protams, nepiekrītu tam, ka šādā veidā mēs varētu parakstīt šos līgumus, bet vienu gan es gribētu teikt - paldies delegācijai, kas ir strādājusi. Un divu apstākļu dēļ. Pirmais apstāklis - ar šo līgumu parafēšanu Krievija faktiski ir apliecinājusi savu karaspēka izvešanas tehnisko iespēju, un tas viss var notikt līdz 31. augustam. Tātad, ja ir šī tehniskā iespēja, tad paliek tikai labā griba un savu vēlmju aizstāvēšana. Vai tas ir izdevies šajos līgumos un vai Latvija nemaksā pārāk lielu cenu par šiem līgumiem? Es uzskatu, ka tā ir galvenā problēma, par ko mēs šeit diskutējam. Un otrs jautājums, kā es domāju, ir tas, ko ir panākusi delegācija. Un tas ir tas, ka ir izkristalizējušās tās normas, ar kurām abas puses nav apmierinātas. Un, kā Birkava kungs teica, tad arī tas jau ir viens no rādītājiem. Bez tam šeit parādījās tādas domas no visiem iepriekšējiem runātājiem, ka mums jāpadomā, kādi tad mēs izskatāmies šajā brīdī. Arī es gribētu šim jautājumam nedaudz pieskarties. Pirmais. Kas tad ir mainījies kopš 15. aprīļa izsludinātās Saeimas ārkārtas sēdes? Tanī 15. aprīlī izsludinātajai ārkārtas sēdei bija šāds darba kārtības formulējums: "Latvijas valsts drošības politika un pilnvarojums parakstīt Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas starpvalstu sarunās parafētos līgumus". Saīsinot un vienkāršojot sacīto, mēs tātad tikām toreiz aicināti kopā, lai izteiktu savu "jā" un lai parakstītu šos līgumus. Un tad piepeši kā zibens spēriens nāca Jeļcina 174. rīkojums, un līdz ar to viss it kā nobremzējās. Faktiski runa bija par karabāzi, bet,ka var ierīkot karabāzi, tas ir tas, par ko iepriekš opozīcija jau brīdināja, - ka šī Skrundas situācija, šis militārais objekts ar civilo pārvaldi ir ļoti aizdomīgs. Tas izskatās ļoti līdzīgs tam, ko sauc par karabāzi, un nebūt nav svarīgi, kā to sauc, svarīgs ir saturs, kas tur ir, - kā tā funkcionē un kādus uzdevumus risina, kas to apkalpo. Es domāju, ka jūs šajos līgumos varat redzēt, ka faktiski proporcija ir 3:1, tur darbojas militāristi, un domāju, ka visi šie uzdevumi, kas ir aizsardzības mērķiem, tie ir militāri uzdevumi, un arī struktūra, kāda ir šai Skrundai, ir militārās bāzes, karabāzes, struktūra. Tātad jautājums: vai šeit ir tikai izšķiršanās par šo nosaukumu vai patiešām ir daudz būtiskāki kritēriji, kas mums liek par kaut ko domāt un aizdomāties. Un tomēr, līdzko parādījās šis 174. rīkojums, uzreiz tika atsaukta šī ārkārtas sēde, it kā mums vairs ne par ko nevajadzētu runāt, it kā ne par ko mums vairs nevajadzētu diskutēt. Pietiek, mums vairs nevajag tikties! Un tad parādījās tā formula, ka šādā situācijā nevar parakstīt. Šādā situācijā nevar ne tikai turpināt šādu - es pat nezinu, kā teikt - parakstīšanu, bet arī pat pēc satura izskatīt šos dokumentus. Es domāju, ka tā bija nepareiza doma, jo man tad rodas viens jautājums: lūk, tagad es varētu... Es nezinu, vai jums ir šis šovakar pienākušais teksts par Krievijas Federācijas prezidenta paziņojumu, un šeit arī, starp citu, cik nu tas ir iespējams lielas valsts prezidentam, ir pietiekami precīzi pateikts, ka viņi nekad nav domājuši un arī nedomā par karabāzēm Latvijas teritorijā. Un noslēgumā ir teikts, ka viņi cer tuvākajā laikā uz tikšanos ar Valsts prezidentu Ulmani, kurā tiks parakstīta parafētā vienošanās pakete. Es saprotu, ka šeit ir zināmā mērā diplomātiski pateikts. Jā, ir pakete, bet nekur nav tomēr teikts ka tā ir no četriem līgumiem. Var būt, ka šī pakete ir no diviem, var būt, ka no trim līgumiem. Es šeit dzirdēju tādas formulas: 4-1, 4-2. Acīmredzot pakete nav viens līgums. Tas nu ir skaidrs. Tātad izšķiršanās šeit ir iespējama patiešām tanī atbildīgajā līmenī, par ko šeit Panteļējeva kungs teica, - ka ir jādod vienam šī tiesība tālāk kaut ko runāt, kaut ko teikt. Un tomēr es domāju, ka mums zināmā mērā ir divdomīga situācija, par ko ļoti precīzi Jurkāna kungs teica, bet es tomēr esmu spiests nedaudz atkārtot. Bija tomēr brīdis, kad Ministru kabinets paziņoja, ka viņi akceptē šos parafētos līgumus un akceptē šo parafēšanu. Jā, mainās situācija, un tagad mēs runājam par nepieciešamībām, par papildinājumiem, par precizējumiem, par korekcijām un vēl pat domājam varbūt kaut ko neparakstīt. Es nezinu. Ja Jeļcins šobrīd ir atsaucis to iepriekšējo, tad sakiet, lūdzu, kāda ir loģika, lai mēs tagad runātu, ka nu ne, ka nu mēs vairs neparakstīsim? Kas ir izmainījies no tā brīža, kad Ministru kabinets paziņoja, ka viss ir kārtībā? Es domāju, ka ir ļoti grūti atrast tādus argumentus. Un šajā sakarā mēs patiešām runājām par to, ka šeit, parlamentā, ir nepieciešama saruna - ir nepieciešama viedokļa kristalizācija. Un faktiski parādījās moments, vai šī saruna ir nepieciešama vai nav tad, kad šis nacionālais bloks šeit, parlamentā, rosināja šo ārkārtas sēdi. Es personīgi tikos ar daudziem deputātiem, es biju vairākās frakcijās, un, zināt, mani pārsteidza argumentācija, ar kādu atteicās parakstīt šo ierosmi. Pirmais arguments bija ļoti interesants - jāredz, ko Krievija darīs, tad spriedīsim! Un man liekas, ka tā ir tā pati nelaime, ar ko arī agrāk, strādājot Ārlietu komisijā Augstākās padomes laikā, mēs saskārāmies jau Dineviča vadītajā komisijā, - ka Latvija nespēj pati radīt savu produktu, nespēj izteikt viedokli, ko tā grib aizstāvēt. Tā ir gatava visu laiku reflektēt. Un šī slimība kā vīruss ir pārmetusies uz vienu deputātu grupu arī šodien, un visi šie cilvēki saka: pagaidīsim, ko Krievija teiks, un pēc tam mēs reaģēsim! Tā ir reflektācija, vēlreiz un vēlreiz reflektācija! Mēs zaudējam. Otrā grupa, kas atteica parakstīšanos, sacīja vienkārši: zināt, ko nu mēs te runāsim, mēs darīsim tādā veidā, lai valdība sanāk kopā, lai valdība apspriežas, lai valdība saka, ko nu tagad darīs, un tad lai tā nāk pie mums un paziņo, ko tā darīs. Tad mēs pārdomāsim to lietu un tad mēs teiksim jā vai nē. Un, zināt, es tā, skatoties šiem cilvēkiem acīs, nevaru īsti pateikt, ko tas nozīmē, - vai tā ir absolūta uzticēšanās valdībai vai tā ir nianse, kas izsauc uz konfrontāciju. Pagaidiet, nāciet, pasakiet, un tad mēs jums parādīsim, ko mēs domājam! Es domāju, ka gan viens, gan otrs variants ir nepieņemams parlamentam. Tātad vienīgais ceļš, manuprāt bija tāds, ka mēs nākam kopā un runājam, un šī saruna ir konstruktīva, un šī saruna ir bez slēpšanās. Un paldies Dievam, ka to parakstīja 34 deputāti un ka šī sēde notiek. Attiecībā uz tiem, kuri neparakstīja, es domāju, ka tas ir jautājums par deputātu pilsonisko apziņu, bet tā jau ir absolūti cita saruna un laikam ārpus šīs tēmas. Tagad, cienītie kolēģi, es gribētu teikt, es jau sākumā to minēju, ka man šobrīd liekas, ka nav iespējams parakstīt šāda veida šos dokumentus. Un es, apvienojot piemērus no visiem šiem dokumentiem, mēģināšu jums pateikt, kas man nav skaidrs, kāpēc es domāju, ka šeit ir grūtības ar parakstīšanu. Pirmais. Varbūt jūs ievērojāt, ka galvenajā līgumā ir terminu skaidrojums un ka tur ir kāda interesanta lieta - tur tiek skaidroti Krievijas Federācijas Bruņotie spēki, tālāk saīsinājumā - Bruņotie spēki. Cienītie kolēģi, vai mēs Krievijas un Latvijas līguma ietvaros mēģinām vienkārši paskaidrot, kas ir Krievijas Bruņotie spēki. Vai mēs mēginām paskaidrot un formulēt, kas ir Krievijas Bruņotie spēki Latvijā? Lūk, šī problēma netiek nevienā vietā atrisināta. Man brīžiem pat liekas tā, ka Krievijas Bruņotie spēki Latvijā ir parādījušies kā debesmanna no gaisa. Man varbūt liekas tā, ka tie ir cilvēki, kas bijuši sakāpuši PSRS lielajā prāmī, kas pie Baltijas krastiem kaut kur ir avarējis un tagad viņi ir izpeldējuši šeit ārā. Kas tie tādi ir, kas ir šie Krievijas Bruņotie spēki Latvijā? Bet, cienītie kolēģi, izejot no tā, tad arī tiek risinātas visos šajos līgumos attiecīgās konsekvences, nerunājot par to, ka mums iznāk ļoti grūti sarunāties par to, kas viņi tādi ir. Mēs aizmirstam pat to, ka tas ir 1992. gada 28. janvārī ar Jeļcina rīkojumu transformētais PSRS karaspēks. Mēs aizmirstam to, ka šis pats karaspēks kopš 1990. gada 4. maija, kad mēs paziņojām par savu neatkarību, kad šeit bija asiņainie notikumi, ka tad šis pats karaspēks ar ieročiem rokās uzstājās pret un ka šo pašu cilvēku daļa ir palikusi Latvijā, viņi šeit turpina dienēt - tas ir virsnieku sastāvs, tad vēl komandējošais sastāvs šeit pat ir palicies, bet mēs atturamies runāt par to, kas ir Krievijas karaspēks Latvijā. Lūk, šādā veidā, iebāžot galvu smiltīs, manuprāt, mums ir ļoti grūti sarunāties tālāk un noteikt konkrētas normas, saskaņā ar kurām mums vest šīs sarunas. Otrais, par ko es gribētu teikt. Vairākos līgumos un daudzos punktos tiek minēts par Krievijas Bruņoto spēku tiesisko statusu Latvijā. Cienītie kolēģi, kurš man var pateikt, ar kādu dokumentu mums ir noteikts un kur ir runāts par šo tiesisko statusu, par Krievijas Bruņoto spēku tiesisko statusu Latvijā? Ko nozīmē šis tiesiskais statuss? Es saprotu, ka tas var parādīties pēc šiem līgumiem, ka tādā veidā mēs esam kaut ko akceptējuši, taču šodien šādā līgumā runāt par tiesisko statusu vienkārši nav iespējams. Un līdz ar to mums ir sarežģījušies vesela virkne šo punktu, jo visu šo laiku tiek minēts tiesiskais statuss. Es vienkārši neredzu tādu dokumentu, kas liecinātu par to, ka mēs esam kaut kādā veidā noformulējuši šo tiesisko statusu. Nākamais. Ja mēs nevaram noteikt, kas ir Krievijas Bruņotie spēki Latvijā, tad tādā gadījumā piedodiet man, tiesībnieki, un sakiet, kā mēs varam lietot tādu formulu? Kā var pielietot starptautisko tiesību normas, risinot problēmas, ja nav noteikts pats subjekts? Mēs nevaram lietot nekādas šādas normas! Līdz ar to sakiet, lūdzu, kādas tiesību normas, šīs starptautiskās tiesību normas, būs attiecībā uz šiem cilvēkiem, uz šiem militāristiem? Un atkal mēs esam iegājuši strupceļā, jo mēs neko nevaram pielietot. Nākamais. Ir vēl kāda ļoti nopietna lieta, kas parādās daudzos punktos, un tā faktiski ir pretrunā ar esošo Latvijas likumdošanu, tas ir, ka mēs runājam par nekustamo īpašumu. Es pašlaik jums negribu citēt, bet ir veselas rindas, kurās ir teikts "nekustamais īpašums". Jūs varbūt ievērojāt, ka termina skaidrojumā ir ļoti interesanti pateikta viena lieta. Ja nemaldos, bija teikts, ka Krievijas jeb Bruņoto spēku kustamais īpašums, bet tālāk ir nekustamais īpašums. Tur nav runāts par to, vai tas ir vispārējs traktējums, kas ir nekustamais īpašums, vai tas ir piedāvājums Krievijai par nekustamo īpašumu. Tāda mums nav. Nākamais. Es nevaru īsti saprast, kādā veidā tiek lietots tāds jēdziens kā "militārpersonu tiesības uz vispārīgiem noteikumiem". Ko tas nozīmē? Vai tas ir pielīdzinājums pilsoņiem, pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kādā veidā mēs visu laiku to traktējām ar vispārīgajiem noteikumiem? Un tas ir lietots dažādos locījumos - ārstēties, izmantot, saņemt, sūtīt, pārvietoties un tā tālāk. Ļoti grūti tādā veidā ir spriest. Nākamais. Es nezinu, ko nozīmē Krievijas Federācijas 1993. gada 12. februāra likums par pensijas nodrošināšanu personām, kuras bijušas karadienestā vai dienējušas iekšlietu iestādēs. Varbūt viņš tur ir garāks tas nosaukums, bet man ir ļoti grūti pateikt, kas tur bija, taču katrā ziņā, kad 1992. gada 28. janvārī šis PSRS karaspēks ar lēmumu kļuva par Krievijas karaspēku, tad, piedodiet, līdz šai dienai šinī karaspēkā Baltijā dienēja ukraiņi, azerbaidžāņi, baltkrievi un tā tālāk. Un visi viņi bija pēc tam šo valstu pilsoņi. Vai šobrīd Krievija ir kaut kādā veidā uzņēmusies aizsardzību pār visu šo valstu pilsoņiem vai arī ir pilnīgi cits ceļš? Un, ja mēs kaut kur runājam par kaut kādām sociālajām garantijām, tad mums būtu šodien jāsarunājas ar Ukrainu, ar Baltkrieviju un tā tālāk, jo Krievija ir tikai viena daļa. Vai mēs ar saviem līgumiem akceptējam to, ka mēs runājam par visu šo Krievijas daļu attiecībā uz sociālajām garantijām? Tātad, cienītie kolēģi, tā varbūt ir tikai daļa jautājumu, uz kuriem es patiešām nevaru sniegt atbildi, un es arī šajos līgumos neredzu šo atbildi, tāpēc man liekas, ka tad, ja mēs visu to skaidrotu un par to runātu, un mēģinātu kaut kādā veidā izprast, kā virzīties, tad varbūt ļoti daudzos gadījumos šo pantu saturs mainītos un mēs vairs nerunātu par to viedokļu sadursmi, kāda mums ir šodien. Un visbeidzot, cienītie kolēģi, es jums gribētu noslēgumā teikt vienu: tātad mēs esam nobalsojuši par to, ka pārejam tālāk uz balsojumiem. Es vēlreiz gribu atgādināt to, ko jau es teicu, - "Latvijas ceļš" ir iesniedzis noteiktu projektu, es to vēlreiz noraidu, un tāpēc Saeima šodien var runāt darba kārtības ietvaros par to projektu, kuru ir iesniedzis šis nacionālais bloks. Un šajā gadījumā es gribētu teikt vienu: 1. pantā ir teikts - neatbalstīt, bet gadījumā, ja Saeimā tiek nobalsots pretēji, tātad, cienītie kolēģi, tiek nobalsots pret šo formulējumu, tad nekādā gadījumā tas nenozīmē to, ka tūliņ automātiski stājas spēkā pretējais - ka ir atbalstīts, ka var parakstīt. Tas nav iespējams. Un visbeidzot 2. punkts - izveidot valsts delegāciju turpmākajām sarunām ar Krievijas delegāciju šādā sastāvā. Es tādā gadījumā gribētu lūgt jums paskatīties galvenā līguma 5. sadaļu - noslēguma noteikumu 14. panta 4. punktu, kurā ir teikts: "Pušu domstarpības, interpretējot vai piemērojot šo līgumu, tiek izšķirtas sarunu ceļā". Cienītie kolēģi, es domāju, ka šodien zināma daļa no mūsu sarunas ir interpretācija un ka šeit ir parādījušās domstarpības. Šī interpretācija acīmredzot parādīsies arī sarunās ar Krieviju. Kas to veiks, kas tālāk noskaidros viedokļus un tā tālāk? Es domāju, nav pretrunu, ka mēs arī izveidojam šādu grupu, par kādu ir iesniegts priekšlikums, un ka tālāk sarunu ceļā tiks izšķirts šis jautājums. Tātad sarunu ceļā mēs varam runāt par to, ko nozīmē šī formula "4-1" vai ko nozīmē principā pakete, vai ko nozīmē principā mūsu nostāja par parakstīšanu vai neparakstīšanu. Šobrīd es gribētu izteikt savu viedokli, ka šādā veidā, kādā ir formulēti šie panti, kādā veidā ir sakārtoti visi šie četri līgumi, man tie nav pieņemami un es nevaru par tiem balsot.".
• 1994_04_20_a-seq84 language "lv".
• 1994_04_20_a-seq84 speaker Maris_Budovskis-1939.
• 1994_04_20_a-seq84 mentions Q822919.
• 1994_04_20_a-seq84 mentions Q211.
• 1994_04_20_a-seq84 mentions Q39731.
• 1994_04_20_a-seq84 mentions Q159.
• 1994_04_20_a-seq84 mentions Q212.
• 1994_04_20_a-seq84 mentions Q15180.
• 1994_04_20_a-seq84 mentions Q184.
• 1994_04_20_a-seq84 mentions Q7536677.