Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_04_20_a-seq72> ?p ?o. }

• 1994_04_20_a-seq72 type Speech.
• 1994_04_20_a-seq72 number "72".
• 1994_04_20_a-seq72 date "1994-04-20".
• 1994_04_20_a-seq72 isPartOf 1994_04_20_a.
• 1994_04_20_a-seq72 spokenAs 78.
• 1994_04_20_a-seq72 spokenText "Labrīt, godātie kolēģi! Lai analizētu visas tās negatīvās un postošās sekas Latvijai un latviešu tautai, ko var radīt 15. martā parafēto līgumu noslēgšana, būtu vajadzīgas vairākas stundas, tādēļ pakavēšos tikai pie paša galvenā. Latvijas Republika šobrīd ir neapskaužamā starptautiskā situācijā, un lielā mērā var apgalvot, ka to ir radījusi Ministru kabineta pret tautas interesēm vērstā ārpolitiskā darbība. Parakstīt šos līgumus nozīmē legalizēt Krievijas militāro klātbūtni Latvijā vismaz uz piecarpus gadiem, kas mūsdienu pasaulē ir ļoti ilgs laiks. Un šī militārā klātbūtne tieši apdraud Latvijas teritoriālo suverenitāti un valstisko neatkarību un faktiski pārvērš Latviju par Krievijas vasaļvalsti jeb par trīspadsmito NVS republiku. Tas precīzi atbilst Krievijas jaunajai ārpolitiskajai doktrīnai, kura paredz ierobežot militāro klātbūtni tā sauktajā tuvējā aizrobežā jeb visā bijušajā PSRS teritorijā. Tas, protams, ir tikai viens no pasākumiem, kura mērķis ir atgūt uz laiku zaudēto teritoriju, atkārtot tās integrāciju atjaunotā Krievijas impērijā, lai kā šī impērija arī sauktos. Otrs pasākums arī ir ietverts 15. marta līgumu komplektā, un tā ir okupācijas armijas atvaļināto militārpersonu ieplūdināšana pārējo civilokupantu vidū, tā veidojot impērijai uzticīgu, plašu, spēcīgu un labi organizētu piekto kolonnu. Šāda līguma noslēgšana nozīmētu nevis Krievijas armijas aiziešanu no Latvijas, bet - gluži otrādi - mūsu labprātīgu piekrišanu, ka tā paliek Latvijā jau kā okupācijas turpinājums īpaši izmeklētā formā. To sevišķi spilgti akcentē Krievijas Federācijas prezidenta 5. aprīļa rīkojums nr. 174, kas atklāj Krievijas patieso attieksmi un patiesos nodomus attiecībā uz Latviju. Kā ļoti precīzi izteicās Igaunijas Republikas vēstnieks Krievijā, šis rīkojums rāda to realitāti, kādā var nokļūt Latvija, ja tiks parakstīti Latvijas un Krievijas parafētie dokumenti. Protams, daudziem ir skaidrs, ka šie līgumi nav Krievijas interešu galējā robeža, taču Krievijai tie ir vajadzīgi kā juridiskā bāze tālāku prasību izvirzīšanai. 1939. un 1940. gada notikumi Baltijas valstīs pietiekami precīzi raksturo šādas ārēji slēptas agresijas politisko mehānismu, kas ir bezgala vienkāršs. Es nepateikšu nekā jauna, ja sacīšu, ka Krievijas bruņoto spēku ģenerālštābā saskaņā ar drošības interešu koncepciju tiek izstrādāti vairāki karabāzu tīkla izveidošanas varianti tuvajā aizrobežā. Vienā no projektiem ir runa arī par Skrundas radiolokācijas staciju, kas projektā tiek apzīmēta kā militārais objekts. Atsaucoties uz Krievijas drošības interešu garantēšanu, tiek ieteikts laika gaitā panākt Skrundas objekta statusa izmaiņu. Statusa maiņas realizācijai tiek iecerēts izmantot Latvijā dzīvojošo Krievijas militārpersonu faktoru. Krievijas pusei kādu laiku pēc parafēto dokumentu parakstīšanas būtu jāiesniedz Latvijas pusei priekšlikums sarunas turpināt. Kā iegansts tam varētu kalpot tā dēvēto krievvalodīgo iedzīvotāju sūdzības par viņu tiesību pārkāpumiem vai arī incidents Latvijas teritorijā, kurš it kā būtu vērsts pret Krievijas militārpersonām. Krievijas puse piedāvātu mainīt Skrundas militārā objekta statusu pret karabāzes statusu, par iemeslu minot to, ka militārā objekta statuss neļauj Krievijai nodrošināt objektu, kā arī militāro kadru pietiekamu drošību. Latvijas valdībai šī informācija, protams, ir zināma. Tāpēc neizpratni un sašutumu rada vairākas lietas, vispirms jau Ministru prezidenta un citu Ministra kabineta locekļu vairākkārtējie apgalvojumi, ka 15. martā parafētie līgumi esot Latvijas drošības vienīgā garantija un vienīgais ceļš uz Eiropu. Te nu ir pamats jautāt, kādas drošības pamats ir okupētājvalsts militārās klātbūtnes legalizācija. Acīmredzot Latvijas drošības izpratne mūsu Ministru kabinetā saskan ar drošības izpratni, kas fiksēta prezidenta Jeļcina rīkojumā nr. 174, proti, tur ir sacīts (citēju saīsinātā veidā): "Piekrist priekšlikumam par Krievijas Federācijas bruņoto spēku bāzu izveidošanu NVS dalībvalstu un Latvijas Republikas teritorijā, lai nodrošinātu Krievijas Federācijas un minēto valstu drošību". Ieklausieties - "un minēto valstu drošību"! Šādā kontekstā, protams, Ministru kabineta retorika ir skaidra, tāpat kā ir skaidrs, kādēļ par šo līgumu noslēgšanu tik ļoti iestājas Saeimas frakcijas - "Līdztiesība" un Tautas saskaņas partija. Tikai nav korekti Birkava kunga un viņa kolēģu apgalvojumi, ka ar šiem līgumiem mēs tuvosimies integrācijai Eiropā. Ar šādiem līgumiem mēs brīvprātīgi paliksim Krievijas satelītvalsts, paliksim ciešā militāri politiskā sasaistē ar Maskavu, paliksim Krievijas reālais logs uz Eiropu. Šādā statusā un kopā ar Krieviju, protams, ja Eiropa to vēlēsies, Latvija varēs iesaistīties Eiropas ekonomiskajās un politiskajās struktūrās, reāli tomēr paliekot Krievijas kolonija. Vai tas atbilst latviešu tautas interesēm? Protams, ka ne! Ļoti žēl, ka valdošās koalīcijas politiķi nav vēlējušies saprast, ka Žirinovska un pašreizējo Krievijas politisko vadītāju stratēģiskie mērķi neatšķiras. Atšķirīga ir vienīgi izpratne par ceļiem, kā tos sasniegt. Ir traģiski, ka Ministru kabineta locekļi neredz vai negrib redzēt, ka 15. martā parafētie līgumprojekti ir juridiskais un politiskais pamats tādai Krievijas politikai turpmāko attiecību veidošanā ar Latviju, kuras rezultātā varētu tikt sasniegts stratēģiskais mērķis un parakstīti līgumi ar tādu saturu, kādu šodien iesaka Žirinovskis. Proti, par Latvijas kā neatkarīgas valsts likvidāciju un Baltijas guberņas atjaunošanu Krievijas sastāvā. Ja mēs gribam konkrēti novērtēt, kādā veidā Virša-Zotova līgumi kalpos Krievijas agresīvo nodomu īstenošanā, tad mums ir jāanalizē potenciālās agresijas konkrētie iespējamie varianti. Pirmais variants - atklāta agresija jeb intervence. Ieganstus tai var vienmēr atrast, ja Krievija izšķirsies nerēķināties ar iespējamām politiskām un ekonomiskām sankcijām no Rietumu puses. Uz reālu militāru aizstāvību no ārpuses Latvija šobrīd cerēt nevar, taču līgumu esamība vai neesamība šo scenāriju praktiski ietekmēt nevar, tāpat kā 1940. gada okupāciju neaizkavēja neviens no iepriekš noslēgtajiem līgumiem. Otrs variants. Tiek izprovocēts starpnacionāls konflikts un Krievijas armija iebrūk Latvijā ar miera aizstāvju masku. Ja līgums nav parakstīts, ja nav legalizēta Krievijas militārā personāla un pārējo 700 000 civilokupantu uzturēšanās Latvijā, vienmēr būs iespēja pierādīt, ka konfliktā iesaistījušies valstī nelegāli dzīvojošie Krievijas pilsoņi. Ja līgums ir parakstīts, Krievijas diplomāti vienmēr pierādīs, ka vainīgi provokācijās ir latvieši, kuri uzbrukuši legāli dzīvojošiem cittautiešiem. Trešais variants. Pakļaut Latviju, pārņemot varu ar šeit dzīvojošo krievu palīdzību demokrātiskā ceļā, sasniedzot impēriskos mērķus bez atklāta diplomātiska konflikta ar Rietumiem. Šis scenārijs būtībā ir visreālistiskākais un līgumu parakstīšana to maksimāli atvieglo, nodrošinot patiesi brīvprātīgu atgriešanos Krievijas impērijā. Kā redzams, nevienā no variantiem līgumu noslēgšana Latvijai nepalīdz, bet - gluži otrādi - pasliktina mūsu valsts situāciju no starptautisko attiecību viedokļa. Tāpēc pilnīgi nepārprotams un nevis uz emocijām, bet uz nopietnu situācijas analīzi balstīts ir secinājums, ka 15. martā parafēto līgumu noslēgšana ir jānoraida. Šobrīd ir iestājusies dīvaina bezprecedenta situācija. Klausoties aizvakar Valsts prezidenta televīzijas runā pausto ciešo apņēmību parakstīt trīs no četriem parafētajiem līgumiem, to skaitā līgumu par Skrundas lokatoru, bija dīvaina sajūta, jo vēl līdz šim brīdim nav pienākusi informācija, ka Jeļcins būtu oficiāli (es uzsveru - oficiāli) atsaucis savu 5. aprīļa rīkojumu par karabāzu izveidošanu NVS valstīs un Latvijā un ka šāds atsaukums būtu publicēts Krievijas oficiālajā izdevumā. Bet pats Latvijas Valsts prezidents taču bija paudis nostāju, ka tikšanās prezidentu līmenī un līgumu parakstīšana vai apspriešana varētu būt iespējama tikai tad, ja minētais rīkojums tiek atsaukts tādā pašā līmenī, kādā tas tika izdots. Vēl vairāk, - tiekoties 8. aprīlī ar Kuldīgas iedzīvotājiem, Valsts prezidents sacīja šādi (es citēju): "Līgumi ir jāpilnveido vai nu šai, vai jaunai Latvijas delegācijai sarunās ar Krieviju, bet pie līgumiem ir jāstrādā, jo arī man tie daudzos punktos nav pieņemami un pašreizējā variantā es līgumus nebūtu varējis parakstīt. " Ar ko tad izskaidrojama šī pēkšņā steiga, šī gatavība braukt un parakstīt, ja nav ne atsaukts rīkojums, ne arī pilnveidoti līgumi? Vai ir bijuši draudi no Raņņiha kunga puses? Tas viss būtu tautai skaidri jāpasaka, jo ir visai dīvaini, ka persona, kura reprezentē valsti starptautiski, dienas laikā, nevienam nezināmu apstākļu iespaidā, pēkšņi maina savu iepriekš skaidri izteikto nostāju. Tas ne tikai rada apmulsumu tautā, bet arī diskreditē valsti un turklāt nostiprina Krievijas pārliecību, ka ar Latviju arī turpmāk var un vajag runāt no spēka pozīcijām. Turklāt kā Prezidents var apņemties parakstīt kādu starpvalstu līgumu, ja Saeima nav pieņēmusi lēmumu par šāda līguma noslēgšanu? Un vēl viens jautājums. Ja Valsts prezidents, neskatoties uz saviem iepriekšējiem paziņojumiem, tomēr iekšēji bija gatavs tikties ar Krievijas prezidentu un parakstīt līgumus, kāpēc tika atcelta jau izsludinātā 15. marta ārkārtas plenārsēde? Bet šeit ir jārunā ne tikai par Valsts prezidenta nostāju, kurš saskaņā ar Satversmi par savu darbību politisku atbildību nenes, bet arī - un varbūt galvenokārt - par Ministru kabineta locekļu un pirmkārt Ministru prezidenta nostāju un atbildību, kurš bija tāpat sacījis Latvijas sabiedrībai, ka bez rīkojuma nr. 174 atsaukuma prezidenta Jeļcina līmenī nav iespējama ne tikai līguma parakstīšana, bet arī turpmākās sarunas. Ministru kabinets, kura pārziņā un pārraudzībā darbojas Virša kunga vadītā Latvijas delegācija, neapšaubāmi ir atbildīgs par 15. martā parafēto līgumu saturu. Ministru kabinets ir atbildīgs par to, ka divi no četriem līgumiem - vienošanās par Skrundas radiolokācijas staciju un vienošanās par Krievijas militārpersonu un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību - vispār nesatur normas par šo dokumentu ratifikāciju Saeimā. Tas ir pilnīgi pretrunā ar Latvijas Republikas likumdošanu. Visplašāko sabiedrības aprindu protests pret parafēto dokumentu saturu faktiski ir neuzticības izteikšana Ministru kabinetam. Un tā ir pilnīgi pamatota, jo, analizējot visus četrus līgumus, ir skaidrs, ka runa faktiski ir nevis par okupācijas karaspēka izvešanu, bet gan par to, kādā veidā šie bruņotie spēki un ar tiem saistītās personas var netraucēti palikt Latvijā. Gribu uzsvērt, ka līgumu saturs neapmierina ne tikai izteikti nacionālās politiskās organizācijas, bet arī liberālas un pat kreisas ievirzes politiskos spēkus. Savu sašutumu pauž liela Latvijas inteliģences daļa, daudzas pašvaldības un daudzas sabiedriskās organizācijas. Tauta nespēj saskatīt kompromisu šajos līgumos, tauta skaidri redz, ka tā ir vienpusēja Latvijas piekāpšanās Krievijai. Un tad atkal rodas jautājums: vai valdībai, veidojot starptautiskās attiecības, ir pienākums pārstāvēt tikai savas personīgās vai arī vēlētāju intereses? Kurš ir pilnvarojis Ministru kabinetu atkāpties no Latvijas līdzšinējām prasībām, arī starptautiski akceptētām, par Krievijas bruņoto spēku ātru, pilnīgu un beznosacījumu izvešanu no mūsu teritorijas? Tāpat rodas jautājums: ko īsti valdība cer apmānīt - starptautisko sabiedrību, latviešu tautu vai pati sevi -, ietverot dokumentos tēzi par Krievijas bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas un vienlaikus piekrītot, ka šeit paliek Krievijas militārais objekts un to apkalpojošās militārās personas? No kura laika tas netiek uzskatīts par bruņoto spēku sastāvdaļu? Tauta neļaujas apmānīties! Nav vairs 1991. gada 13. un 14. janvāris, kad cilvēki, kuri sala uz barikādēm, nezināja un nesaprata, ka viņi patiesībā tiek nodoti. Starptautiskajai sabiedrībai varbūt ir izdevīgi akceptēt Latvijas amatpersonu radīto ilūziju, lai atvērtu durvis Krievijai uz Eiropas savienību. Vienlaikus jāatzīmē, ka Igaunija nav zaudējusi starptautisko atbalstu tāpēc vien, ka tā nepiekrīt Krievijas izvirzītajām prasībām. Latvijas valdība pati ir radījusi situāciju, ka uz mums tiek izdarīts spiediens parakstīt nepieņemamus līgumus. Neviens Rietumos nevarētu mums pieprasīt akceptēt Krievijas militāro klātbūtni, ja valdība pati nebūtu sākusi piedāvāt dažādus termiņus. Neviens nevarētu arī pieprasīt parakstīt līgumus, kas ir galēji nepieņemami Latvijai, ja delegācijas vadītājs tos nebūtu parafējis. Tas ir pietiekams iemesls Ministru kabineta demisijai. Latvijas valdība ar savu rīcību ir faktiski nodevusi ne tikai savu tautu, bet arī Igauniju un sagrāvusi Baltijas vienotību. Oficiālās pieklājības frāzes šeit maz ko nozīmē, jo mums ir zināma Igaunijas valdības un parlamenta locekļu patiesā reakcija uz Latvijas un Krievijas parafētajiem līgumiem. Arī tas ir ļoti grūti labojams ļaunums. Frakcija "Tēvzemei un brīvībai" uzskata, ka parafēto līgumu parakstīšana būtu nepiedodama politiska kļūda, mazdūšības un gļēvuma demonstrēšana ar neparedzamām sekām. Daži deputāti gan apgalvo, ka esot tikai divas iespējas - līgums vai karš. Bet te ir svarīgi, ko ar šiem jēdzieniem saprot. Līgums - jā, bet ne jau tas, ko mums piedāvā šobrīd. Kas attiecas uz jēdzienu "karš", tad iespējams, ka to var interpretēt ne tikai kā militāru slaktiņu, bet arī kā politisku un morālu atbrīvošanās cīņu. Ja tā, tad latviešu tauta ar lielākiem vai mazākiem panākumiem šādā cīņā piedalās no 1987. gada 14. jūnija. Un nav nekāda pamata šo cīņu neturpināt un kapitulēt Maskavas priekšā, kā to piedāvā valdība. Jebkurā gadījumā ir jādod tautai iespējas izteikt savu viedokli par šiem līgumiem - par Skrundu un atvaļināto militārpersonu sociālajām privilēģijām. Ne tikai pie Brīvības pieminekļa, kur tas jau ir noticis, bet arī balsošanas ceļā. Un šo balsošanu ir iespējams sarīkot vienlaikus ar pašvaldību vēlēšanām, kā to piedāvā frakcija "Tēvzemei un brīvībai". Līdz tam laikam līgumu parakstīšana un ratifikācija ir pilnīgi nepieļaujama, jo tauta būs tā, kas cietīs no šo līgumu sekām. Protams, Ministru kabineta locekļi pret šādu tautas aptauju iebildīs, jo tās rezultāti visai pasaulei parādīs viņu morālo un politisko bankrotu. Bet es domāju, ka, ja tautai netiks dota šāda iespēja, tad tā meklēs citas savas pastāvēšanas aizstāvēšanas formas. Prezidenta kungs, jūs televīzijā aicinājāt uz vienotību. Tautas lielākajā daļā šī vienotība ir, un tā ir vērsta pret piekāpšanos Krievijas agresīvajām tieksmēm, pret tās militāro klātbūtni un civilokupantiem Latvijā. Tas ir jāņem vērā gan Prezidentam, gan visiem Saeimas deputātiem. Kas attiecas uz frakciju "Tēvzemei un brīvībai", tad mēs bijām, esam un būsim vienoti ar tautu, nevis ar tiem politiskajiem spēkiem, kuri ir nodevuši tautas intereses un turpina to darīt. Paldies par uzmanību.".
• 1994_04_20_a-seq72 language "lv".
• 1994_04_20_a-seq72 speaker Janis_Straume-1962.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q822919.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q211.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q649.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q191.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q193089.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q39731.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q159.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q8436.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q15180.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q337179.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q34266.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q7536677.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q193159.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q2337323.
• 1994_04_20_a-seq72 mentions Q182488.