Saeima |

Saeima

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_04_20_a-seq6> ?p ?o. }

Showing items 1 to 28 of 28 with 100 items per page.

1994_04_20_a-seq6 type Speech.
1994_04_20_a-seq6 number "6".
1994_04_20_a-seq6 date "1994-04-20".
1994_04_20_a-seq6 isPartOf 1994_04_20_a.
1994_04_20_a-seq6 spokenAs 129.
1994_04_20_a-seq6 spokenText "Godātais priekšsēdētāj, prezidenta kungs, godātie kolēģi deputāti! LNNK frakcija kā vienu no šā lēmumprojekta iesniedzējiem ir mani pilnvarojusi uzstāties ar referātu šajā jautājumā, kaut gan, protams, atklāti sakot, es labāk uzstātos debatēs kopā ar pārējiem kolēģiem un spriestu jau konkrēti par punktiem un jautājumiem, kas ir tieši atbilstoši šim līgumam. Bet man ir jāpilda sava misija un tāpēc es, sniedzot referātu par šo tēmu, gribētu ievaddaļā varbūt ne tik daudz analizēt šo Latvijas un Krievijas līgumu un vienošanās projektu paketi, bet sākumā, ievaddaļā, runāt par to, kāpēc mēs esam sanākuši šajā ārkārtas plenārsēdē, kādam vajadzētu būt šīs plenārsēdes rezultātam, ko mēs gribētu panākt. Tāpēc vispirms varbūt par to, kāpēc ir vajadzīga šī sēde. Pirmkārt, es gribētu atgādināt visiem, ka Latvijas Republika ir valsts ar parlamentāru, demokrātisku iekārtu, kur augstākais lēmējs ir tauta savu priekšstāvju - Saeimas deputātu - personā. Un tāpēc tieši mums ir tas pienākums un atbildība lemt par valstij un tautai ļoti būtiskiem jautājumiem. Lai izlemtu valsts un tautas likteni, jebkurai amatpersonai, lai cik augsti situēta vai izglītota tā būtu, ir jāsaņem augstākā varas nesēja pilnvarojums. Neviens amats pats par sevi neparedz tādas pilnvaras, kādu slodzi uzliek šo līgumu gan parafēšana, gan parakstīšana un sekojošā ratifikācija. Mēs visi esam ievēlēti proporcionālās vēlēšanās, kā to paredz Satversme, un atbildam saviem vēlētājiem ne tik daudz pēc to izvietojuma vēlēšanu apgabalos, bet pēc tā atbalsta, ko viņi ir snieguši noteiktu politisku uzskatu paudējiem, tas ir, mums, savu politisko organizāciju pārstāvjiem. Šajā gadījumā, pārstāvot LNNK, es esmu tiesīgs paust to Latvijas pilsoņu domas, kuri konsekventi iestājas par latviskas un neatkarīgas Latvijas atjaunošanu un tās tālāku attīstību. Par demokrātisku, plaukstošu un latvisku valsti. Domāju, ka šie principi ir vienādi gan iekšpolitikā un valsts celtniecībā, gan arī ekonomikā un, protams, ārpolitikā. Ievadam vēl par diviem jautājumiem, kas ir būtiski un kas šodien plenārsēdē mums laikam būs jālemj. Pirmkārt, par atbildību, kāda tā ir, un, otrkārt, par diplomātiju. Bet sāksim varbūt ar to, kas ir visbiežāk runāts pēdējā laikā, - ar diplomātiju. Diplomātija ir savas valsts ārpolitikas aktīva realizācija. Es pasvītroju - aktīva realizācija saskarsmē ar citu valstu tāda paša veida darbību. Es gribētu iebilst pret terminu - pasīva diplomātija. Tā nav diplomātija, bet gan citu valstu ārpolitisko interešu pieņemšana par savas valsts ārpolitiku. Protams, arī šāds modelis ir iespējams, ja tauta un tās priekšstāvji izvēlas savai valstij kādas satelītvalsts statusu. Pēc analoģijas neviens padošanos gūstā nesauc par militārās stratēģijas triumfu, kā to viens otrs mēģina teikt par pēdējo mēnešu Latvijas diplomātisko darbību. Nākamais. Par atbildību. Šajā sakarā gribētu runāt ne tikai par atbildību, bet arī par pārliecību. Rietumu firmas, runājot parasti gan par dažādām tehniskām ierīcēm, lieto terminu - "fool proof". "Muļķu drošs". Domāju, ka arī mums būtu jāveido Latvijas iekšpolitiskais un ārpolitiskais mehānisms tik muļķudrošs tuvākajā vai tālākajā nākotnē, vai pat šodien, lai sasteigts, pašpārliecināts, nekompetents lēmums nevarētu ietekmēt mūsu valsts un tautas likteni. Pēdējā mēneša laikā, kopš 15. marta, ir izskanējušas daudzas runas, vēstījumi, lekcijas, intervijas utt. ar lielāku vai mazāku emociju, populisma un pat atklātas demagoģijas pieskaņu. Nonācis ir līdz pat galējībām, izveidojušies pat veseli mitoloģiskie stereotipi. Un viens no šādiem stereotipiem ir tas, ka nacionāli radikālie spēki nevēlas līgumu, ka nacionāli radikālie spēki vēlas atstāt Latvijā Krievijas karaspēku. Es domāju, jebkuram pat bez skaidrojuma ir saprotams, ka šāds apgalvojums diemžēl nenes to slodzi, ko tas ir devis. Citos apstākļos par kuriozu būtu uzskatāms ļoti augstas valsts amatpersonas paziņojums kādā sanāksmē Latvijas ziemeļos, ka tā saucamie nacionālradikāļi, protams, no valdošās koalīcijas puses raugoties, manipulē ar tautu un ka tur roku noteikti ir pielikuši krievu izlūkdienesta pārstāvji. Tiek izteikti apsvērumi, ka Latvijas nacionālkonservatīvie spēki darbojas saskaņoti ar Krievijas šovinistiski patriotiskajiem spēkiem. Šeit ir divas problēmas un divi acīm redzami secinājumi. Valdošā politiski saimnieciskā grupējuma iespējas manipulēt ar tautu, izmantojot valsts televīzijas visus kanālus, lieltirāžas presi, ir neierobežotas, ko arī tas izmanto. Taču diemžēl efekts nav tas. Otrkārt. Es valdošajiem grupējumiem gribētu atgādināt, ka viņu pozīciju līguma sakarā neatbalsta ne tikai, pēc viņu domām, Latvijas valstij tik bīstamie nacionālradikāļi, bet arī internacionāli pragmatiskie spēki - tādi kā Demokrātiskā partija, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Arī tādi politiskie un citi ietekmīgi spēki Latvijā kā Latvijas Kristīgo Demokrātu savienība, Zinātņu akadēmijas Prezidijs, Latvijas radošās savienības un to spilgtākie pārstāvji. Tā ka runāt par kaut kādas vienas politiskas opozīcijas noraidošo attieksmi pret šo līgumu paketi, man liekas, būtu pārāk pārdroši. Ja arī kāds monarhs varēja kādreiz atļauties pateikt: "Valsts - tas esmu es", jo viņš personificēja šo valsti, tad es domāju, ka kādam politiskajam spēkam Latvijā to būtu grūtāk pateikt, jo nevienam mums šeit laikam tomēr nav tiesību runāt visas tautas vārdā. Ja mēs ņemam tālāk analoģiju, kas ar ko sadarbojas, tad es domāju, ka neviens no nacionālkonservatīvajiem vai arī citiem opozīcijā esošajiem spēkiem nekad nav pārmetis valdošajai koalīcijai, valdībai, viņu sastādītajai delegācijai, ka tā darbojas saskaņoti ar Kozireva, Zotova vai Jeļcina kungiem un viņu vadīto dienestu aģentiem Latvijā, Jo, kā mēs zinām, šo līgumu parafēja no Krievijas puses tieši šo spēku pārstāvji un tikpat saskaņoti. Bet ļoti ceram, ka valdība un arī valdošā koalīcija darbojas tieši Latvijas labā un nekādi Krievijas spēki viņus nevarētu ietekmēt. Ir jāmeklē kaut kur citur, kāpēc ir pieļautas šīs kļūdas. Vai tas ir bijis mūsu diletantisms, nekompetence vai pārāk liels steidzīgums noslēgt jebkādus līgumus par Krievijas karaspēka izvešanu? Es domāju, ka šajā plenārsēdē varbūt nevajadzētu vairs griezties pie populisma, emocijām un visa pārējā, kaut gan tas, protams, noteikti būs šā vakara laikā, bet tomēr pārvērst šo mūsu diskusiju un galīgo nolēmumu par tādu, kas dotu iespēju Latvijai tik tiešām pēc iespējas ātrāk panākt Krievijas karaspēka izvešanu, likvidēt visas okupācijas sekas. Šī sēde ir vajadzīga, lai īstenotu parlamentārās demokrātijas principus un vēlreiz pasvītrotu, ka Latvijas valstī augstākais lēmējs ir Saeima, nevis kāda cita varas vai pārvaldes institūcija un ka tikai Saeima var būt atbildīga valsts un tautas priekšā. Kas tad būtu jāizdara mums šajā sēdē, apspriežot Latvijas Nacionālās neatkarības kustības piedāvāto šo lēmuma projektu? Kā mēs redzam, ir iesniegti jau vairāki papildinājumi šim lēmumam, un tas nozīmē, ka arī citi politiskie spēki, arī vairākuma koalīcija šeit, Saeimā, ir gatava uzsākt konstruktīvu dialogu par šo tēmu, un tas mani, atklāti sakot, ļoti iepriecina. Tātad domāju, ka mums, analizējot gan LNNK piedāvāto ļoti īso līgumu, gan pašu mūsu diskusijas priekšmetu, šo līgumu paketi, ir jārunā par trijām lietām. Pirmkārt, par šīs līgumu paketes apjomu, cik tas atbilst mūsu valsts interesēm un mūsu ārpolitikai. Otrkārt, par katra konkrētā līguma saturu un tā atbilstību visam šim paketes apjomam. Un, treškārt, vajadzētu runāt par procedūru, kāda būtu iespējama, ievērojot diplomātiskās normas un mūsu valsts intereses, slēdzot vai neslēdzot šos līgumus. Pirmkārt, jau, ja atgriežamies pie LNNK piedāvātā lēmuma projekta, tur ir skaidri pateikts, ka LNNK visādā ziņā neatbalsta šo parafēto līgumu paketi, bet tas nebūt nenozīmē un ne reizi nav izskanējis, ka LNNK vai arī tās sabiedrotās organizācijas neatbalsta līgumu par Krievijas karaspēka pilnīgu un ātru izvešanu no Latvijas. Tās ir divas dažādas lietas, un tādā veidā mums tās arī ir jāskatās. Jautājums par apjomu, protams, ir diskutabls, jo pamatlīguma panti vienā vai otrā vietā korespondējas ar pārējām paketē ievietotajām šīm palīgvienošanām. Tātad, ja mēs izlemjam, kā to pašlaik piedāvā arī "Latvijas ceļa" variantā, ka kādu no vienošanām mēs neakceptējam parakstam, tad mums ir jādomā, kādā veidā labot vai izmainīt arī pamatlīguma pantus. Otrkārt, satura analīze. Šo līgumu satura analīze noteikti ir monogrāfijas vērta, un kādreiz kāds, kam būs vairāk laika un patikšanas, arī ar to nodarbosies. Tāpēc mums varbūt būtu jāuzsver šie "atslēgas" punkti, būtiskākie punkti šajās vienošanās jeb pamatlīgumā, kas nedotu iespējas mums pilnvarot kādu parakstīt šo līgumu paketi. Un, treškārt, procedūra. Diplomātiskā prakse pazīst visdažādākos procedūras veidus, bet visiem mums ir ļoti labi zināma viena procedūra, ko mēs zinām no vēstures un ko mēs jau daudzus gadus dažādā veidā esam analizējuši. Tie ir tie saucamie protokoli pie līgumiem, kas tiek veidoti parakstot līgumus vai vedot sarunas pirms līgumu parakstīšanas, vai līgumu parakstīšanas gaitā, kurā katra puse izsaka savus apsvērumus par attiecīgā panta redakciju, tulkošanu vai izpratni. Es domāju, ka mums pie šā protokola varianta ir jāatgriežas. Un tagad par pašu līguma būtību, kāpēc LNNK un arī citas šeit pārstāvētās politiskās organizācijas, kuras paudīs varbūt savu detalizētāku viedokli, uzskata par neiespējamu līguma parakstīšanu tādā veidā un tādā procedūrā, kādā tas bijis iecerēts iepriekš. Pirmkārt, šie līgumi, kā jau tas ir minēts iepriekš mūsu analīzē, ir izveidoti starptautiski tiesiskā vakuumā, ignorējot jebkādas starptautiski noteiktas attiecības starp agresorvalsti un okupēto valsti. Šāda starptautisko tiesību ignorēšana ir pilnīgi izdevīga Krievijai un tikpat pilnīgi neizdevīga Latvijai jeb, vienkāršoti runājot, šajā līgumā nevienā punktā, nevienā preambulas pantā, nevienā terminu skaidrojumā nav minēts par to, kādā veidā Krievijas karaspēks ir šeit, Latvijā, atradies kaut vai uz 1992. gada 28. janvāri. Tātad nav pat minēts, kad Krievijas karaspēks ir pārņēmis šīs tiesības vai pienākumus no PSRS karaspēka. Ir pilnīgi izprotams, ka Krievija nevēlas runāt par jebkādu savu atbildību par Latvijas okupāciju, un tas ir pilnīgi saprotams, un nav apskaužams mūsu diplomātu liktenis, kuriem par šo jautājumu ir jārunā ar Krieviju. Bet tas ir ārkārtīgi būtiski Latvijai, un te ir tiešām jautājums par to, vai mums ir aktīva diplomātija, aktīva ārpolitika, kas panāktu šādu formulējumu varbūt ne tiešā veidā, bet vispārsaprotamā veidā minēšanu šajos līgumos. Līdz ar to izriet ne tikai tagadējais mistiskais Krievijas armijas statuss, kurā praktiski ne ar ko nav minēts, ka tā ir okupācijas armija; ja ne pati okupācijas armija, tad okupācijas armijas tiesību pārņēmēja, un tas izsauc arī sekas nākotnē, jo praktiski mums nav iespēju nākotnē pēc šāda līguma parakstīšanas runāt par okupācijas seku likvidēšanu Latvijā. Tas neizriet ne no līguma burta, ne no līguma gara. Otrkārt, galvenais, runājot par to pašu preambulas daļu. Kā mēs atceramies, mums liels atspaids bija Apvienoto Nāciju un Eiropas drošības un sadarbības apspriedes dokumenti, kuros, atbalstot mūsu centienus, bija teikts - un tā nepārspīlējot bija tiešām liela mūsu diplomātijas uzvara -, bija minēts par ātru Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas bez jebkādiem pamatnosacījumiem. Šajā gadījumā tieši Latvijas puse, piekrītot šiem papildu nosacījumiem Krievijas karaspēka izvešanai, ir rupji pārkāpusi šos Eiropas drošības un sadarbības apspriedes un Apvienoto Nāciju dokumentus. Un ļoti grūti nāksies skaidrot, kāpēc mēs esam tam piekrituši, ja pat starptautiskās organizācijas mūs šajā ziņā atbalsta. Otrkārt, kaut gan ir veikts zināms darbs jau pēc līguma parafēšanas, lai vienotos ar Igauniju un arī ar Lietuvu par iespējamām sekām pēc šāda līguma noslēgšanas, tomēr ir pilnīgi skaidri redzams, ka šāda līguma parafēšana un virzīšana tālākai parakstīšanai un ratificēšanai ir pilnīgā pretrunā ar Igaunijas valsts politiku par Krievijas karaspēka, armijas, izvešanu. Tas būtu par preambulu. Un tagad es atgriezīšos arī pie tā, kas nekur nav minēts, bet ko būtu vajadzīgs minēt, jo preambulā pat ir tāda frāze, kāpēc šis līgums tiek slēgts, - cenšoties attīstīt Latvijas un Krievijas attiecību pozitīvo mantojumu. Ir ļoti grūti runāt par pozitīvo mantojumu, kāds mums ir radies Latvijas un Krievijas attiecībās. Vai pozitīvais mantojums ir Ziemeļu karš vai Nīštates miera līgums, vai karadarbība pret Padomju Krieviju? Vienīgais, ko mēs pozitīvajā mantojumā varam ieskaitīt, ir 1920. gada miera līguma slēgšana, bet diemžēl arī šis miera līgums, pirmkārt, netika pildīts pilnā apmērā un, otrkārt, tas tika arī rupji pārkāpts. Bet, pārejot pie skaidrojuma, pie vispārīgajiem noteikumiem un pie jēdzienu skaidrojuma šajā pamatlīgumā, es gribētu, lai mēs tiešām nerunātu par katru pantu, jo tā piesieties var katram vārdam un burtam, bet runātu par būtiskām lietām. Tātad jautājuma 6. punkts, kas prasa ja ne tā svītrošanu šajā līgumā, tad vismaz noteikt speciālu protokolu sastādīšanu par šā punkta skaidrojumu. Te ir punkts - nekustamais īpašums, kurā ir teikts: "Zemes gabali izvedamo Krievijas Federācijas Bruņoto spēku dislokācijas vietās ar tajos izvietotajām kara pilsētiņām, lidlaukiem, ostu būvēm, poligoniem, šautuvēm... " - un it sevišķi es tālāk pasvītroju - "... mežiem, ēkām un būvēm, stacionārām iekārtām, inženiertīkliem... " un tā tālāk. Tātad tiek runāts par nekustamo īpašumu Krievijas Bruņotajiem spēkiem, un šeit ir runa par mežiem, laukiem un zemēm. Es pilnīgi pieļauju, ka šeit ir iespējama tīri tehniska tulkošanas kļūda, jo acīmredzot, lasot šos līguma tekstus gan vienā, gan otrā variantā, ir redzams, ka pamatteksts ir bijis krievu teksts, un visticamākais ir, ka šis krievu teksts nav sastādīts Latvijas Ārlietu ministrijas sienās, bet gan drusku tālāk uz austrumiem, bet situācija ir tāda, ka, ja šis līgums tiktu parakstīts, tad ar tulkošanu un izskaidrošanu, ko katra puse saprot ar šiem mežiem, ēkām un būvēm, - vai tos, ko krievu armija ir iestādījusi pēc 1992. gada 28. janvāra un kas ir paspējuši izaugt, vai to, ko tā ir uzcēlusi, vai tas attiecas uz bijušā PSRS karaspēka dislokācijas vietām. Šāda skaidrojuma šajos līgumos nav, tātad tas izsauc vislielākās pretrunas šo terminu skaidrojumos. Atgriežoties pie līguma, kur, protams, ir diskutabli arī 2. panta un atsevišķi šie apakšpunkti un nodaļas. Tātad es atgriezīšos varbūt pie drusku emocionāla, bet ļoti precīza un šā līguma garu raksturojoša 3. panta 2. apakšpunkta, kurā ir noteikts, ka Latvijas Republikas varas institūcijas ciena Krievijas Federācijas Bruņotos spēkus, to sastāvā esošo personu ģimenes locekļu tiesisko statusu. Tātad mēs cienām svešas zemes karaspēku, kas atrodas mūsu valstī, un mēs visi to zinām, ka tas ir okupācijas karaspēks, tikai nerakstām dažādu iemeslu dēļ to dokumentos, par ko es runāju iepriekš. Tātad mums šis līgums uzliek par pienākumu cienīt. Vai tā cienīšana ir paklanīšanās katra virsnieka vai viņa ģimenes locekļa priekšā vai rokas bučošana, vai vēl urravas saukšana, vai tamlīdzīgi - tas, protams, nav tālāk procedūrā skaidrots, bet šī prasība no Latvijas puses izsauc vislielāko izbrīnu tieši saistībā ar līguma garu. Es gribētu pievērst godājamo kolēģu uzmanību tam, ka 1. pantā, kur ir runāts par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku zināmiem pienākumiem, viņiem nav uzlikts par pienākumu cienīt Latvijas valsti un tās varas institūcijas. Viņiem ir tikai jāatturas no jebkuras iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās, bet cienīt viņiem nevajag. Tātad šeit ir divas pakārtotas pakāpes. Vieniem ir jāciena kungs, bet kungam ir jāatturas, nu, teiksim, fiziski iespaidot to otru. Šeit ir pat runa par līguma garu, un šis gars izpaužas arī visos tālākajos pantos, kas izsauc šaubas par iespēju parakstīt šo līgumu tieši tādā formā, kā tas ir izklāstīts un publicēts šeit, Latvijā. Nākamais - 5. apakšpunkts. Krievijas Bruņotie spēki un to pavēlniecība apņemas ziņot par visām izmaiņām attiecībā uz militārpersonu ģimenes locekļiem, uz izvešanas gaitu vienu reizi ceturksnī. Ja mēs tiešām ticam, ka Krievija izvedīs savu karaspēku 31. augustā, varbūt kāds var man palīdzēt un saskaitīt, cik tad ceturkšņu tagad ir palicis līdz 31. augustam. Iznāk, ka viņi pusotras reizes ziņos par to visu, kas ar viņiem notiek, tātad nav ielikts, ka ir nepārtraukta informācija, autentiska informācija par izvešanas gaitu, par personām, par viņu izvietojumu vietām, adresēm. Šāda prasība līgumā nav ielikta, un arī prasa atsevišķu skaidrojumu par to. Nākamais - šā paša 3. panta, kas izsauc visai dīvainas asociācijas, 9. punkts, kurā ir noteikts, ka puses vienojas, ka uz Latvijas Republikas teritorijā dislocēto Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas specializēto uzņēmumu un atsevišķu ārstniecības iestāžu bāzes tiek izveidoti kopuzņēmumi, ja puses to atzīst par mērķtiecīgu. Ko tas nozīmē? Kā var runāt par Latvijas iziešanu ārā no Krievijas ietekmes sfēras, ja Latvijā paliek Krievijas un Latvijas militārie kopuzņēmumi, kas ražo ieročus, tehniku, munīciju, tēmēkļus bumbvedējiem un visiem pārējiem, kā tas ir Daugavgrīvas ielā? Un Latvijas puse it kā mēģina ieiet ar to Rietumos un aiziet no Krievijas. Uz cik ilgu laiku tie kopuzņēmumi? Vai tikai uz izvešanas laiku vai arī visā tālākajā laikā ir paredzama Latvijas rūpniecības uzņēmumu un Krievijas militāri rūpnieciskā potenciāla cieša sadarbība? Cik es atceros, pret to ir visai noraidoša nostāja. Protams, te jau var skaidrot dažādā veidā, dot komentārus, attaisnoties, bet tas ir līgums, kurā ir viss rakstīts burts burtā, vārds vārdā un kuru Krievijas puse pieprasīs pildīt. Kādā veidā ir izskaidrojama Latvijas neatkarīgā ekonomiskā politika šajā situācijā? Ne tikai ekonomiskā, bet arī militārās aizsardzības koncepcija, mūsu koncepcija par savu ieiešanu Eiropas ārpolitiskajā apritē un tamlīdzīgi. Nākamais. Par otro sadaļu, kas ir ārkārtīgi amizanta. Un, es pat teikšu, šajā līgumā, man liekas, arī Krievijas pusē būtu ļoti grūti izskaidrojams, kādā veidā viņi piedabūja tos nabaga latviešus parakstīt tādu pantu. Es runāju par otrās sadaļas 4. panta trešo apakšpunktu. Lūdzu godājamos kolēģus uzmanīgi sekot un ieklausīties, jo es nezinu, kurš uzņemsies izskaidrot šo pantu. "Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pārvietošanās pa Latvijas teritoriju ārpus dislokācijas vietām notiek tikai, lai nodrošinātu saimniecisko un citu karaspēka ikdienas darbību. " Tātad - "saimniecisko". Mēs piekristu, - jāizved atkritumi, jāatved pārtika, malka un tā tālāk, kaut gan vasara nāk virsū. Bet kāda ir "cita karaspēka ikdienas darbība"? Jebkura karaspēka ikdienas darbība ir karot un gatavoties karam, tāpēc jau tas ir karaspēks. Jo tas nenodarbojas ne ar tirdzniecību, ne ar rūpniecību, ne ar visu pārējo. Tātad šai ikdienas darbībai viņi arī var pārvietoties ārpus dislokācijas vietām. Tālāk šajā pašā apakšpunktā jau ir skaidrojums, ka jebkura Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pārvietošanās, kura nav saistīta ar karaspēka saimniecisko vai ikdienas darbību (tātad vēl kaut kāda darbība, kas ir ārpus visai saimnieciskajai un ikdienas darbībai), ja tajā vienlaicīgi iesaistītas sešas vai vairāk automašīnas vai trīs vai vairāk kājnieku kaujas mašīnas, bruņutransportieri, tanki... Tātad līdz sešām automašīnām var. Es uzreiz pārlecu pāri, jo pašās beigās teikts - "katru reizi saskaņo ar Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas pilnvaroto pārstāvi un Latvijas Republikas vietējo izpildvaru". Tātad, ja ir vairāk par sešām automašīnām, ja ir vairāk par trīs tankiem, bruņutransportieriem, tad tas ir jāsaskaņo. Ja brauc divi apbruņoti tanki, bruņutransportieri, ja pārvietojas bruņotu personu grupas līdz 30 cilvēkiem, ne ar vienu nekas nav jāsaskaņo. Tātad mūsu godājamie zemessargi, kas te mēģina ķert tos bruņutransportierus un tamlīdzīgi, ļoti rupji kļūdās, jo Krievijas pusei nekas nav jāsaskaņo. Divi tanki var mierīgi braukt pa Rīgu, un var maršēt 29 zaldāti ar šautenēm, un tas viss atbildīs līguma pantam. Man neviens nevar iestāstīt, ka šis pants ir kaut kādā veidā nepareizi tulkots un nepareizi saprasts, jo te ir balts uz melna tādā veidā uzrakstīts. Kādā veidā Latvijas puse to ir pieļāvusi? Un vēl jo vairāk, - runājot tālāk par iespējām uz pašaizsardzību un tamlīdzīgi, mēs redzam šajā pašā 6. pantā, ka Krievijas Federācijas bruņoto spēku militārpersonām ārpus dislokācijas vietām ir tiesības nēsāt ieročus un munīciju. Jā, tur ir tikai, lai apsargātu un tā tālāk, bet šeit ir minēts arī, ka pašaizsardzībai. Kādā veidā tas notiek? Tātad Krievijas militārpersonas - virsnieki, praporščiki, ierindnieki - var nēsāt ārpus dislokācijas vietām bruņojumu, lai pašaizsargātos. Un tikai tad, ja viņi pārkāps šo noteikumu, Latvijas Republikas policija var vērsties pret viņiem un atņemt šos ieročus. Un jebkuram cilvēkam ir tiesības uz pašaizsardzību. Šinī gadījumā viņi ir karavīri ar ieročiem. Tātad ar šo līgumu tiek legalizēts - un ne tikai dislokācijas vietās, bet jebkurā vietā Latvijā, jo nekur nav teikts, ka viņu pārvietošanās ir ierobežota. Jebkura Krievijas militārpersona var staigāt ar ieroci rokās. Kā mēs zinām, Latvijas Republikā ieročus pašaizsardzībai, šaujamieročus var iegādāties, glabāt un nēsāt tikai Latvijas Republikas pilsoņi. Šinī gadījumā es šaubos, vai Krievijas armijā ir tik daudz šo Latvijas Republikas pilsoņu, kas ir saņēmuši šīs atļaujas. Šis punkts, protams, ir jāsvītro vai arī jālabo, vai jāveido protokols. Kā jūs redzat, es jau esmu tikai no pamatlīguma minējis ļoti daudzus punktus, kas ir vai nu absolūti absurdi, vai neatbilst Latvijas likumdošanai, nemaz nerunājot par to, ka tie neatbilst nedz Latvijas valsts varas, nedz tiesiskās varas interesēm. Tālāk jau es varbūt neanalizēšu - nedz par objektu pieņemšanu un nodošanu, nedz par visu šo zaudējumu atlīdzību. Šajā galvenajā līgumā, ģenerālajā līgumā, nav ne ar vienu vārdu minēts tas, kādā veidā Krievijas puse apņemas atlīdzināt zaudējumus, kas ir nodarīti, tās karaspēkam uzturoties Latvijas Republikā. Nav neviens vārds teikts, kā Krievijas puse pārņem no PSRS pienākumus atlīdzināt kaut vai materiālas dabas zaudējumus par sagandēto dabu, par visiem tiem zaudējumiem, kas ir nodarīti Latvijas Republikai. Tāda punkta nav, pat iemiņas par to nav - ne šajā pamatlīgumā, ne arī sekojošajos, tālākajos līgumos. Par procedūru. Ko šeit varētu darīt, ja mums ir tāda vēlēšanās šo līgumu tomēr slēgt? Es varbūt apstāšos tālāk. Es domāju, ka mani kolēģi, uzstājoties debatēs un analizējot, arī skars šo jautājumu gan par militārpersonu statusu, gan par pensionāriem vēl varbūt drusku vairāk un plašāk. Es tikai pieskaršos pāris būtiskajiem jautājumiem, kas liecina, ka šie parafētie līgumi tādā veidā neatbilst Latvijas valsts interesēm. Es gribētu pievērst jūsu uzmanību šim vienošanās tekstam par Latvijas Republikas teritorijā uz laiku izvietoto Krievijas Federācijas bruņoto spēku un Krievijas Federācijas robežapsardzības karaspēka militārpersonu un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību līdz to pilnīgai izvešanai. Un šeit mēs atkal runājam gan par nekustamo īpašumu (ļoti plaši neizvērstā un neskaidrojošā formā), gan par dzīvokļiem un visu pārējo. Un es gribētu pievērst jūsu uzmanību mazāk analizētam pantam, tas ir, 5. panta ceturtajam apakšpunktam, kurā teikts, ka militārpersonas, kurām Latvijas Republikā nav dzīvojamās platības, tiek apgādātas ar dzīvokļiem, izmantojot militārpersonu atbrīvoto dzīvojamo platību neatkarīgi no tās resorpiederības, kā arī izmantojot Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pavēlniecībai īrētās platības. Tātad, mīļie tautieši, nav nekādu cerību, ka, aizejot Krievijas karaspēkam, ir kādam cerības uzlabot dzīvojamos apstākļus. Dzīvokļu rindas jau tikpat vairs normāli neeksistē pašvaldībās. Tātad pirmkārt un prioritāri, - jo starptautiskais līgums ir pārāks par jebkuru valsts likumdošanas aktu, nemaz nerunājot par vietējo pašvaldību nolēmumiem. Tātad, pirmkārt, šajos atbrīvotajos dzīvokļos ievāksies šīs personas, kurām būtu varbūt sliktāki dzīvojamie apstākļi, - un ne tikai tajos armijas dzīvojamos rajonos, bet arī tur, kur ir bruņoto spēku pavēlniecības īrētās platības. Tātad ir tukša skaņa visiem šiem strīdiem par ģenerāļu dzīvokļiem Rīgas pilsētas Centra rajonā, Vidzemes priekšpilsētā un citur, jo viņi pirmkārt būs jāapgādā ar tiem dzīvokļiem uz šiem pāris mēnešiem līdz izvešanai un tālāk - uz nenoteiktu laiku. Vēl jo vairāk, - 6. pants: "Latvijas puse apņemas piedalīties no tās teritorijas izvedamo Krievijas Federācijas Bruņoto spēku karaspēka daļu iekārtošanā, ceļot dzīvokļus un sociālās sfēras objektus jaunajās dislokācijas vietās. " Tas ir pamatteksts. Tālāk ir rakstīts - "piesaistot trešo valstu un starptautisko organizāciju līdzekļus". Tātad - tikai "piesaistot" līdzekļus. Bet tātad mēs ar šo līgumu apņemamies celt viņiem dzīvokļus kaut kur Krievijā vai kaut kur citur, uz kurieni viņus izvedīs. Šeit nav nekur runāts par to, ka mēs piedalāmies šādā celtniecībā par trešo valstu vai starptautisko organizāciju līdzekļiem, vai par Krievijas līdzekļiem. Tas tiešām varētu būt risinājums darba nodrošināšanai mūsu celtniekiem, bet tikai piesaistot šādus līdzekļus. Es uzskatu, ka šis pants ir absolūti neiespējams un ka tas ir jāpārskata. 10. pants. Tātad es minēšu, ka tas ir tikai līdz to pilnīgai izvešanai. Par to rodas šaubas. Es gribētu pasvītrot pašu būtību. Vai šis projekts par vienošanos, par šo te - "līdz pilnīgai izvešanai", par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku un Robežapsardzības karaspēka militārpersonu un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, - vai tiešām šī vienošanās neapgāž ģenerālvienošanās pirmo, šo pašu galveno punktu par 31. augustu? Jo 10. pantā ir noteikts, ka garnizonos var tikt izveidotas vidusskolas, lai turpinātu militārpersonu bērnu apmācību. Tātad nepietiek ar jau esošajām vidusskolām, tātad Latvijā tiks nodibinātas garnizonu. Es pilnīgi piekrītu, ka te varētu būt pārprasta Latvijas un Krievijas militārā terminoloģija. Bet garnizons - tas ir noteiktā apdzīvotā vietā dislocēto karaspēka daļu kopums. Tātad, kā mēs zinām, ir Rīgas garnizons, ir Rīgas garnizona komandants, ir Dobeles garnizons un citi. Tātad - tas vēl ir nākotnes formā - garnizonos tiks izveidotas vidusskolas. Līdz kuram gadam ir paredzēts to veikt? Kamēr vidusskolu beigs tie bērni, kas patlaban iet 1. klasē? Vai vēl cels vidusskolas, vai izvietos, teiksim, tur, kur ir pašreiz civilās vidusskolas un tamlīdzīgi? Tas ir absolūti neskaidrs. Tātad, ja Krievijas karaspēks saskaņā ar šo līgumu sāks Rīgā celt vidusskolu, mēs neko nevarēsim iebilst, jo tas atbilst šim starptautiskajam līgumam. Es varbūt mazāk pieskaršos jautājumam par vienošanos par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālās aizsardzības jautājumiem. Jo nevajag sist nokritušu cilvēku. Un, kā mēs jau zinām no godājamā Valsts prezidenta un arī no Ministru prezidenta izteikumiem, tad ir skaidrs, kas ir lemts vadošajā frakcijā. Par to var spriest pēc iesniegtā labojuma pie lēmuma projekta. Tātad bez diskusijām šī vienošanās tiek izņemta no darba kārtības, un, cik es saprotu, spriežot pēc vispārējā noskaņojuma, ir laikam panākta zināma vienošanās ar Krievijas pusi, ka tas varētu būt jau apspriežams jautājums - jautājums par šīs vienošanās izņemšanu no kopīgās paketes. Un tāpēc es apstāšos tikai pie ceturtās vienošanās. Tātad - par Skrundu. Godājamie kolēģi deputāti! Protams, Skrundai - nē! Un Skrundas nebūs. Bet mums tiešām ir reāli jāpieprasa šī Skrundas izvākšana pēc iespējas ātrāk - un reizē ar visu karaspēka izvešanu. Jo būsim pilnīgi godīgi: ar vienošanos par Skrundu arī viss cits regulārais karaspēks no Latvijas tiks izvākts. Tātad, kamēr pastāvēs šis Skrundas militārais objekts, Latvijā atradīsies Krievijas karaspēks. Un mēs varēsim tiešām gavilēt un urravot tikai tad, kad tas izies no Skrundas. Mēs zinām starptautisko nostāju šajā jautājumā, Amerikas un citu valstu nostāju par Skrundu. Un, lai kā mēs te protestētu, lai arī būtu rokkoncerts pie Skrundas, iekšēji mēs esam gatavi, ka Skrunda arī paliks pēc karaspēka aiziešanas. Kaut gan tāda piekrišana, kāda ir šeit dota, protams, arī nav iespējama. Tāpēc jārunā ir par ļaunāko gadījumu. Skrunda paliek pēc 31. augusta vai kāda cita datuma, Krievijas karaspēks aiziet. Un šeit es gribētu minēt tikai galvenos punktus, kas padara šo vienošanos par Skrundu praktiski ļoti grūti izpildāmu vai pat par tādu, kuru ir neiespējami izpildīt. Pirmkārt, galvenais procedūras jautājums un tiesību jautājums attiecībā uz šo vienošanos. Mēs redzam, ka vienošanās beigās ir minēts par to, ka Skrundas problēma ir vienīgā, kuras risināšanā varbūt varētu iesaistīties starptautiskās organizācijas, Eiropas drošības un sadarbības apspriede. Taču mēs pat projekta variantā neredzam paraksta vietu, kur šis Eiropas drošības un sadarbības apspriedes pilnvarotais pārstāvis parakstīsies. Jo mēs zinām, ka neviena vienošanās, neviens līgums, kas ir slēgts, skarot kādu trešo personu, nav spēkā, ja šī trešā persona nav piedalījusies šā līguma slēgšanā un nav akceptējusi šā līguma slēgšanu. Tas ir tas pats, ko mēs pārmetam jau beigtajai PSRS un Vācijai, - ka tās ir slēgušas šo 1939. gada Molotova un Ribentropa vienošanos bez Latvijas piedalīšanās. Tāpēc jau tā ir nelikumīga. Šinī gadījumā ļoti grūti ir runāt par to, jo mēs neredzam šeit Eiropas drošības un sadarbības apspriedes piedalīšanos procedūrā - un it sevišķi šīs vienošanās parakstīšanā. Tātad mums nav garantiju par to, ka viņi tiešām piedalīsies. Mūsu rīcībā nav arī neviena pusoficiālas vēstules veida dokumenta, kurā Eiropas drošības un sadarbības apspriede būtu teikusi, ka viņi garantē šīs vienošanās izpildi, piedalās šīs vienošanās kontrolē. Tātad pagaidām tā ir mūsu laba griba un Krievijas formāla piekrišana. Tas būtu pats galvenais par šā līguma kontroli globālā veidā, bet, ja runājam jau sīkāk, tad es atgādināšu šā līguma noteikumus, kuri paredz, kuri reglamentē visu šī Skrundas objekta kontroli. Un, kā mēs redzam, šeit ir divi punkti, kas šo kontroli padara par grūti iespējamu vai praktiski neiespējamu. Pirmkārt, tie ir šie slepenie apakšobjekti objektu teritorijā, kur nekāda pārbaude netiek ielaista, bet šajā vienošanās tekstā netiek reglamentēts, kuri konkrēti ir šie slepenie objekti, cik tie ir lieli, kur tie ir izvietoti pēc shēmas vai pēc teritorijas plāna, vai pēc objekta nosaukuma, vai tamlīdzīgi. Kas liedz šāda objekta priekšniekam vai arī Krievijas Aizsardzības ministrijai, kuras pakļautībā ir šis objekts, slepenot praktiski visu šo teritoriju? Otrais ir jautājums par muitas ierobežojumiem attiecībā uz mantām, kuras tiek ievestas objektā un izvestas no tā un kurām Krievija uzliek zīmi "Slepeni". Tātad ir pilnīgi legāla, ar līgumu garantēta iespēja, ka Krievija, izmantojot šo objektu atrašanos Latvijas teritorijā, visu šo laiku varēs nekontrolēti ievest Latvijā un izvest no Latvijas jebkurus priekšmetus jebkurā daudzumā, lielumā un tamlīdzīgi, - bez Latvijas muitas kontroles. Šinī gadījumā es domāju, ka te pat nav paredzēts tas punkts, kas nosaka diplomātiskā pasta un citu slepenu kravu kontroli, ja kontrolējošās valsts pusē ir pamatotas aizdomas, ka tiek pārkāpti valsts likumi vai ka valsts teritorijā tiek ievestas tādas preces vai tādi priekšmeti, kas nav paredzēti šajā valstī. Pat šāds punkts, kas ir standarta punkts jebkurā vienošanās par muitas kontroli, šajā līgumā nav ielikts. Nākamais būtiskais jautājums. Tātad nav precizēts objektā atrodošos personu skaits. Te gan tiešām ir runāts par šiem 599 militārajiem speciālistiem, un, kā te kāds trāpīgi atzīmēja, šis skaitlis ļoti atgādina Rietumu pasaules universālveikalos (un tagad jau arī Latvijā) noskatītās cenas: par 599 dolāriem, nevis par 600, jo tad ir vieglāk nopirkt, jo tie nav 600 dolāri, bet tikai 599. Tāpat tās 199 civilpersonas... Bet šeit mēs skaitīsim kopā: tātad ir 599 militārie speciālisti un 199 civilie kalpotāji, kopā ir 798 cilvēki. Kaut gan mums ļoti nav skaidrs, ar ko atšķiras šie civilie no militārajiem. Vai tad, kad militārpersona iekar skapī savu mundieri, viņš klūst par civilo un otrādi, jeb kā savādāk? Tātad šie ir tie... Turklāt, kā mēs zinām, tālākajos pantos (12. pantā, ja nemaldos), ir teikts par 89 militārās apsardzes darbiniekiem, kas arī ir militārpersonas. Tātad ir vēl šie 89 cilvēki, un ir nenoteikts skaits uz darba līgumu pamata sociālajā sfērā; iekavās ir tirdzniecība, komunālā saimniecība, pakalpojumi, medicīna, sociālā un kultūras joma. Tātad kas to kontrolēs? Vai šis kultūras darba organizētājs - majors vai tamlīdzīgi? Ar ko viņš nodarbojas un kādi ir viņa pienākumi, zinot, ka jau šodien Skrundas objektā ir izvietots gan militārais hospitālis, gan pretizlūkošanas daļa, ko arī Krievijas puse neslēpj? Pie kuras sfēras šie izlūki un pretizlūki pieskaitāmi - pie kultūras sfēras vai pie sociālās sfēras un tamlīdzīgi? Nebūsim naivi! Turklāt viņu skaits nav ierobežots. Tātad Krievija var pilnībā izmantot šo teritoriju, un neviena starptautiska komisija, ne kontrole mūs neierobežos par to, ka viņu ir par daudz vai par maz, jo līgumā nav noteikts, kāds ir maksimālais Krievijas Federācijai pakļauto personu skaits šajā objektā. Tas pilnīgi prasās šajā līgumā. Vai viņu būs tūkstotis vai divi tūkstoši, vai desmit tūkstoši, bet mums ir jāzina, cik viņu ir, lai varētu viņus kontrolēt. Gluži otrādi - tas ir pilnīgi apiets. Un nerunājot jau par to bīstamību. Jo, protams, šeit ir runa pamatā par to, ka, lai arī tas nav nosaukts par karabāzi, mēs ļoti labi apzināmies, ka šis objekts pēc savas būtības (ar militārpersonām, ar viņu bruņojumu, ar munīciju un ar visu pārējo) ir karabāze. Kā liels mūsu diplomātijas sasniegums tika norādīts arī tas, ka objekta ārējo apsardzi uzņemas Latvijas Republika. Gluži pareizi. Tas, no vienas puses, būtu labi, ja Latvijas Republika tiešām varētu izveidot dzelzs loku ap šo objektu, nevienu nelaist ārā, nevienu nelaist iekšā. Bet objekts sevī ietver ne tikai pašu šo objektu, bet arī šīs nelaimīgās elektropārvades līnijas, dažādas citas komunikācijas, par ko Latvijas Republika uzņemas pilnīgu atbildību. Un es gribētu atgādināt mūsu godājamajiem kolēģiem (viņi gan laikam paši to ļoti labi zina), ar ko sākās šī 1939. gada Krievijas-Latvijas un arī citu Baltijas valstu līgumu šūpošana. Ar to, ka kādam oficierim iedeva pa aci, kādu pat nolaupīja, kaut ko tur iemeta iekšā, kaut ko nozaga un tamlīdzīgi. Tātad ideāls variants, lai saasinātu situāciju, lai radītu krīzes situāciju, ir šā objekta režīma pārkāpums. Vai Latvijas puse varēs tik tiešām nosargāt šo objektu? Kas to sargās un - galvenais - par kādu naudu? Paskaitīsim! Cik no preses un arī no visām šīm atskaitēm ir zināms, Latvijas Aizsardzības spēki (kopā ar robežsargiem un jūras spēkiem) reāli ir apmēram 4-5 tūkstoši cilvēku. Vienā pašā Skrundas objektā Krievija saglabā tūkstoti bruņotu cilvēku. Kāda ir šī attiecība? Tātad tā ir viena ceturtā daļa visas Latvijas armijas, kas tur atrodas. Liekas, ka tūkstotis ir nieks, bet tā ir ceturtā daļa no visiem Latvijas Aizsardzības spēkiem. Un pie tam tā ir labi bruņota, aiz tās stāv milzīga valsts ar militāro potenciālu, ar savām interesēm, un tās labā strādā šis līgums. Līgums, dabīgi, strādā par labu Krievijai, nevis Latvijai. Es paņēmu šī Skrundas objekta topogrāfisko shēmu. Arī, teiksim, atgriežot šo gabalu, ko Krievija it kā atdotu Latvijai atpakaļ pēc šā līguma noslēgšanas... Tātad, lai pa perimetru mēs kaut cik nopietni apsargātu šo teritoriju, ir vajadzīgs viens sargkareivis uz 100 metriem, tātad tiem jābūt redzes attālumā vienam no otra. Latvijai ir jāceļ novērošanas torņi, kur ir nepieciešams, jāizcērt arī stigas. Tātad pat tad, ja neņemam vērā armijas normatīvus, ka ir vajadzīgs viens sargkareivis uz 4 stundām, bet ir viens sargkareivis kaut vai uz 8 stundām, ir vajadzīgi vairāk nekā tūkstoš vīru, kas sargātu šo Skrundas objektu no ārpuses. Nemaz nerunājot par elektrības stabiem un visu pārējo. Kas maksās par viņu ēdināšanu, izvietošanu un apmācībām, sociālo aprūpi, medicīnu un visu pārējo? Krievija to netaisās maksāt. Tātad Latvija segs no sava trūcīgā aizsardzības budžeta līdzekļiem šo tūkstoš vīru lielo apakšvienību. Varētu, protams, runāt, ka visa šī apsardzība ir jāizveido daudz modernāka, tātad nevis stacionārie sargi, bet patruļdienests pa kādu rokādes ceļu vai arī pa apļa ceļu apkārt ap šo objektu. Cik maksās šis autotransports, benzīns un viss pārējais? Tas ļoti cieši sasaucas ar šo jautājumu. Es domāju, ka mūsu aizsardzības spēki vienkārši nav spējīgi nodrošināt kvalitatīvu šā objekta apsardzi, lai varētu atbildēt par jebkuru šā perimetra bojājumu. Varbūt tie varētu būt zemessargi ar savu patriotismu? Es ļoti šaubos, vai viņi ļoti aktīvi gribēs sargāt šo Skrundas objektu, jo arī viņiem par to neviens nevarēs nedz samaksāt, nedz atlīdzināt visu pārējo, lai arī kā viņi apzinātos šo valstisko nozīmi. Vai arī radīt speciālu apsardzi un tamlīdzīgi. Kāpēc es šim jautājumam pieskāros? Tāpēc, ka it kā liekas, ka tas ir viens sīks jautājums, kas ir it kā kaut kāds Latvijas puses pluss, bet tas izvēršas gan par ekonomisku, gan arī no mūsu aizsardzības viedokļa par ārkārtīgi lielu mīnusu visā šajā sistēmā. Un vēl jo vairāk, - tas arī korespondē ar šo pantu par Skrundas vienošanos, kas paredz to, ka, ja izrāda šaubas un ja ir nepieciešama ekoloģiska ekspertīze, tad par to maksā ierosinātāja puse, šinī gadījumā - Latvijas Republika. Vai tiešām mums nav šaubu par Skrundas objekta ekoloģisko bīstamību? Pat par traģisko lomu, kāda ir Skrundas objektam attiecībā uz apkārtējiem iedzīvotājiem un varbūt arī visā Latvijā? Dabīgi, ka mēs esam ieinteresēti pastāvīgā ekoloģiskajā kontrolē un ekoloģiskajā ekspertīzē sakarā ar visu šo jautājumu. Tātad jau līgumā ir paredzēts, ka Krievija par to nav atbildīga, jo pat ekspertīzi izdara Latvija par savu naudu. Tātad praktiski iznāk, ka Skrundas objekta apkārtējās vides ietekmes kontroles funkcijas ir uzņēmusies jau Latvijas puse par saviem līdzekļiem. Šinī gadījumā es vēlreiz atkārtoju, ka man personīgi nav ilūziju. Kā LNNK dalībnieks es, protams, iestājos par Skrundas objekta tūlītēju izvešanu kopā ar visu Krievijas karaspēku, un es domāju, ka mūsu ekspertu grupai vai delegācijai ir jādod tāds uzdevums šo jautājumu izvirzīt un apspriest. Bet, ja tiešām būs alternatīva un šinī gadījumā nebūs panākumu, tad šim līgumam ir jābūt tādam, kas būtu Latvijas Republikas interesēs, kas garantētu mūsu tiesības kontrolēt šo objektu, pārzināt, kas atrodas šajā objektā, un arī izpildīt tos pienākumus, ko mēs uzņemamies ar līgumu. Šobrīd tas tā nav. Tāpēc, ja ar balsu vairākumu vai ar autoritatīvu nolēmumu būs nolemts, ka šis līgums ir jāparaksta, šis līgums prasa speciālu protokolu, kur tiktu skaidroti visi šie jautājumi. Godājamie kolēģi! Es domāju, ka es ne tuvu neesmu pieskāries visiem riskantajiem punktiem līgumā un pārējie diskusijas dalībnieki, uzstājoties debatēs, protams, manu teikto papildinās, un es esmu pateicīgs LNNK, kas man uzticēja šo pamatreferāta nolasīšanu, jo tas man dotu iespēju vēlreiz uzstāties papildus arī debatēs, turklāt debatēs divas reizes, bet šinī gadījumā es domāju, ka galvenā būtība ir - vai šodien Latvijas Republikas Saeima pilnvaro kādu valsts amatpersonu parakstīt šo līgumu paketi pilnā apjomā vai daļēji. Ja jā, ja šāds balsojums notiks, tad ir nākamais jautājums: vai ir pilnvaroti parakstīt šo vienu līgumu, divus, trīs, četrus vai pat vairāk līgumus tādā formā un tādā tekstā, kādi tie mums ir zināmi un kāds ir šis oficiāli parafētais teksts? Vai arī dot tiesības parakstīt tikai tādā veidā, ja tiek papildus pieņemts protokols par atsevišķu līguma punktu skaidrojumu, vai ir protokols par atsevišķu līguma punktu svītrošanu. Un par tām nepilnībām, trūkumiem un kļūdām, un pat juridiskajām nepilnībām attiecībā uz Latvijas likumiem es jau šeit teicu. Godājamie kolēģi! Es šeit tiešām negribu izteikt emocijas un runāt par okupantu karaspēku, kas jātriec ārā no Latvijas. Mēs visi piekrītam, ka tas tā ir. Bet mēs arī apzināmies savus spēkus. Es šeit nerunāšu ne par kādām (kā te ir bieži izskanējis) nodevībām jeb par muļķībām, jeb tamlīdzīgi. Kas ir bijis, tas ir noticis. Es domāju, ka tam mēs varam veltīt daudzas plenārsēdes, analizējot, kāpēc tas ir tā izdarījis un kāpēc tur Virša kungs vai kādi citi eksperti ir kļūdījušies un neredzējuši, un parakstījuši. Es domāju, ka šinī situācijā un šajā plenārsēdē mums ir, galvenais, jāizlemj, ko darīt tālāk, kā labot šīs kļūdas. Kļūdas analizēsim pēc tam, bet kā labot šo kļūdu? Vai labākais kļūdas labojums ir absolūts noliegums un negācija, šo līgumu neparakstīšana? Jā, protams, tas būtu visideālākais, ja mēs šo līgumu paketi - visu galveno līgumu un pārējās četras vienošanās - neparakstītu, pilnvarotu speciālu delegāciju izstrādāt jaunus līgumus. Bet vienmēr pie līguma ir vajadzīgi divi. Un otra puse ir Krievija. Mums ir jāredz, kāda ir bijusi viņas reakcija un gatavība. Tāpēc, godājamie kolēģi, pārstāvot LNNK un aizstāvot šo lēmuma projektu, es uzskatu, ka mūsu lēmuma projektā ir izteikts visoptimālākais variants tālākajai rīcībai. Tātad, pirmkārt, mēs nedodam pilnvaras parakstīt šo līgumu paketi tādā formā, tādā tekstā un tādā kopsakarībā, kā tas ir pašlaik uz parafēšanas brīdi -15. martu. Tādas pilnvaras plenārsēde nedod Latvijas amatpersonām. Otrais. Lai labotu un lai tā nebūtu tikai negācija, bet gan process un procedūra, ir jāizveido šī valsts delegācija. Un šeit es gribētu mazliet tuvāk paskaidrot par valsts delegāciju, kāpēc ir šāds vārds - "valsts". Tātad ir nevis valdības delegācija, cilvēki, ko ir deleģējusi izpildvara, bet ir valsts delegācija, kurā ietilpst arī politisko spēku pārstāvji. Un mūsu projektā un papildinājumos pie šā projekta, ko ir iesniedzis Lamberga kungs, ir minēts, ka šeit ir Prezidenta pilnvaroti pārstāvji, ir kompetenti, Ministru kabineta pilnvaroti pārstāvji un ir Saeimas pilnvaroti pārstāvji, kas pārstāv visus politiskos spēkus Saeimā. Es paredzu kontrargumentus, ka delegācijā ir ļoti grūti strādāt, ja ir dažādu politisko spēku pārstāvji. Tik tiešām! Un es esmu izbaudījis arī to savā praksē, teiksim, strādājot 1990. gada vasarā Maskavā kopā ar Bojāra kungu un Bišera kungu, ar kuriem mums bieži vien bija ārkārtīgi grūti vienoties par kopsaucēju. Bet šinī gadījumā tas nes šīs politiskās atbildības slogu. Saeimai jālemj, kuri būs šie Saeimas pārstāvji, kuri var racionāli strādāt, kuri var paust politisko attieksmi pret šiem līgumiem un arī profesionālo attieksmi pret šiem līgumiem. Un visbeidzot. Ir jāizlemj šajā procedūrā arī par līgumslēgšanas un izstrādāšanas un protokolu darba valodu, jo te ir acīm redzami daudzas kļūdas pielaistas nevis apzinātas ļaunprātības dēļ, bet vienkārši nekompetenti tulkojot no krievu valodas latviešu valodā. Un iedomājieties, kas notiks, ja šis līgums vēl tiks tulkots angļu valodā vai citās valodās. Iestāsies "sabojātais telefons". Es nezinu, kādā valodā mēs piedāvāsim šo līgumu. Tātad ir vienreiz konsekventi jāizlemj par darba valodu šā līguma noslēgšanai, par līguma tekstiem. Dabīgi, tie būs krievu un latviešu valodā, un abas puses ir autentiskas, bet jālemj par darba valodu, kādā ir šī līgumslēgšanas procedūra, kas ir pieņemama. Jeb arī ir jābūt ļoti kompetentiem, kvalificētiem tulkiem, ir jābūt juristiem, ekspertiem šajā grupā. Nevis vienkārši juristiem pēc izglītības, bet juristiem - līgumu speciālistiem, kas spēj paredzēt tās sekas, ko dod katrs līguma punkts. Tas tā līdz šim tomēr nav bijis. Tas ir pilnīgi acīm redzams no līgumiem. Un visbeidzot es domāju, ka iepriekšējā delegācija nevar nest to morālo slodzi, kāda viņiem ir uzlikta par šo līgumu parafēšanu. Es domāju, ka šeit ir zināms ļaunums, ka divas delegācijas ilgi strādā kopā, jo, ja cilvēki ilgi strādā kopā, iestājas ļoti daudzi psiholoģiski faktori, ka cilvēki sarod un bieži vien vairs nespēj kritiski vērtēt otras puses attieksmi vai izteicienus. Es domāju, ka šajā gadījumā ir vismaz jānoņem tā lielā slodze no iepriekšējās delegācijas atbildīgajām personām un ir jānozīmē jauni, kas būs papildināti ar iepriekšējo pieredzi un spēs paust ļoti konstruktīvi, ļoti pamatoti visas tās atziņas, kas ir izteiktas šeit, kritizējot iepriekš parafētos līgumus. Ja Krievijas amatpersonas - nebūt ne visi politiskie spēki, kā mēs redzam no informācijas no Krievijas, bet kaut daļa no viņiem, kas pašlaik atrodas varas virsotnē, - ir tiešām ieinteresētas līgumu slēgšanā un karaspēka izvešanā, tad viņiem arī ir jāpiekrīt par šo pamatlīgumu slēgšanu, ievērojot Latvijas puses intereses nepārprotami un skaidri. Un es domāju, ka tieši mūsu diplomātijā ir uzdevums - panākt, ka jābūt aktīvai diplomātijai. Godājamie kolēģi! Noslēgumā es ierosinu atbalstīt LNNK iesniegto lēmuma projektu par 15. martā parafēto līgumu paketes - es vēlreiz pasvītroju - paketes neatbalstīšanu parakstīšanai un, otrkārt, jaunas valsts delegācijas izveidošanu, kura būtu tiesīga vest šīs konsultatīvās sarunas ar Krievijas pusi par pamatlīguma par karaspēka izvešanu parakstīšanu un lēmuma pieņemšanu par pārējo vienošanos tekstiem un dokumentiem, ja tādi būs tālāk nepieciešami. Godājamie kolēģi, es domāju, ka jūs savās debatēs izteiksiet vēl citus gan apsvērumus, gan ierosinājumus, bet es ļoti ceru, ka tiešām šīs mūsu vēlās vakara plenārsēdes darbs beigsies rezultatīvi, ka tiks uzklausītas visas puses, visi viedokļi un galarezultāts būs vienots lēmums, un, es domāju, tas tiešām padarīs mūsu ārpolitisko darbību jau tuvāku, līdzīgu diplomātijai, kāda tā diplomātija ir Latvijas Republikas interesēs. Paldies par uzmanību.".
1994_04_20_a-seq6 language "lv".
1994_04_20_a-seq6 speaker Andrejs_Krastins-1951.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q822919.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q211.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q649.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q2660080.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q37.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q191.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q193089.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q39731.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q159.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q8436.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q15628977.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q4294480.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q3315274.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q183.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q15180.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q29171.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q7536677.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q193159.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q16354178.
1994_04_20_a-seq6 mentions Q29552.