Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_04_20_a-seq40> ?p ?o. }

• 1994_04_20_a-seq40 type Speech.
• 1994_04_20_a-seq40 number "40".
• 1994_04_20_a-seq40 date "1994-04-20".
• 1994_04_20_a-seq40 isPartOf 1994_04_20_a.
• 1994_04_20_a-seq40 spokenAs 77.
• 1994_04_20_a-seq40 spokenText "Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamais Prezident, dāmas un kungi! Neskatoties uz jautājumiem, ko skāra iepriekšējie runātāji par procedūru, es tomēr domāju, ka šīs debates par līgumiem ir vajadzīgas, un šīs debates jau būtībā nav tik daudz par līgumiem, cik par Latvijas kā valsts attīstības koncepciju, par tās drošības koncepciju. Es domāju, ka tieši šajos mēnešos izšķiras jautājums par to, kāds ir Latvijas kā valsts uzvedības modelis, un no tā tieši ir atkarīga tās drošība. Ja mēs saprātīgi paraugāmies kartē uz Latviju, tad redzam, ka vienīgā reālā drošība ir zem Eiropas un NATO lietussarga, bet tā nav Ziemassvētku dāvana, bet gan balva, kas ir jāizcīna. Un izcīnīt to var arī, no kaut kā atsakoties. Pirmkārt, mums ir jākļūst prognozējamiem, otrkārt, jāspēj iekļauties Eiropas politiskajā civilizācijā, kuras viena no sastāvdaļām ir spēja vienoties arī ar vissmagākajiem pretiniekiem un apziņa, ka grūts līgums ir labāks nekā bezlīguma purvs. Tikai tad mēs politiskā nozīmē varam cerēt uz aizsardzību, jo no mums vairs neviens nevarēs sagaidīt nepārdomātu rīcību, tā būs ārējā drošība, ko mums garantēs, tā būs īstā drošība Un tā būs mūsu savienība ar Eiropu - un nevis kādā paktā, bet gan politiskās civilizācijas līmenī. Ir otrs skatījums uz valsts drošību. Tas ir iekšējais skatījums, ar ārpasauli maz saistīts skatījums, kurā galvenās prioritātes ir saukļi, piemēram, nekādas piekāpšanās, stingra stāja un pārliecība, ka mēs paši visu labāk zinām. Rezultāts var būt ļoti pareiza un bezkompromisa valsts, bet diemžēl izolēta, vientuļa, un būtībā tieši tādēļ viegli norijama - kā lācim oga uz mēles. Līdz šim visa šī jaunās un vecās Latvijas dzīve ir bijusi kompromiss starp abām tendencēm. Visi mūsu panākumi ir bijuši, pateicoties kompromisiem, kas kā mazas secīgas uzvaras noveda mūs līdz neatkarībai un zināmai vietai pasaulē. Izšķirošais ir noticis šopavasar. Eiropa, uzskatot, ka mēs esam sasnieguši zināmu briedumu, ir pavērusi durvis uz Eiropas Savienību, tātad uz kolektīvo drošību, ko garantē pasaule. Tagad ir mūsu izvēle - censties ieiet vai neieiet pa šīm durvīm, vai arī censties izdzīvot bez atbildīgajiem sabiedrotajiem. Līgums ar Krieviju ir tikai viens no mūsu pārbaudes akmeņiem. Tādu būs vēl daudz. Pašreiz, es domāju, mēs pārdzīvojam tādu savas vēstures brīdi, par kuru vēsturnieki rakstīs visai daudz, un ar laika atstarpi viņi droši vien ātri pamanīs, ka pašreiz no Krievijas puses ar visai nopietnām pūlēm tiek modelēts Latvijas kā nenopietnas, neaprēķināmas valsts tēls. Kā valsts, kas pati nezina, ko grib, un nav gatava uzticēties pasaules garantiju piedāvājumam. Šāda situācija, protams, ir vienpusēji izdevīga Krievijai, un diemžēl šķiet, ka tai šajā ziņā ir zināmi panākumi. Bet neba Krievijas izdevības dēļ mēs šeit sēžam. Līgumu pretiniekiem Latvijā, protams, nav nekāda sakara ar Krievijas aprēķiniem. Opozīcija ir godīgi pārliecībā par to, ka Krievijas karaspēkam ir jāsavāc paunas un jābrauc prom. Un te nu ir saskaņa ar Krieviju - nevis politiskā, bet drīzāk gan tādā folkloras nozīmē, jo, kā ir teicis kāds Latvijas patiess nedraugs - Krievijas satīriķis Zadornovs, tikai krievu pasakās varoņiem nekas nav jādara pašiem. Vecīša vietā visu izdara zelta zivtiņa, bet Jemeļjana vietā - zaļā līdaka. Šīs metodes, man šķiet, dažkārt ļoti gribētu aizņemties arī mūsu mītiņu varoņi, bet diemžēl Baltijas jūrā zelta zivtiņu nav un līdakas nav tik pakalpīgas, lai izvestu karaspēku vai Skrundu. Krievijā jau vairākas reizes ir nopietni teikts, ka te ir jāizved karaspēks bez noteikumiem un ātri. Augstākā padome to lēma līdz pērnā gada beigām, savā laikā Lietuvā pat notika referendums par to, ka ir jāizved karaspēks, bet no tā nekas nemainījās - armija palika. Tagad mums atkal piedāvā pieprasīt Krievijai pilnīgi un bez ierunām izvest karaspēku. Un tikai viens vārds te ir mainīts tajā, ko Krievija pati piedāvāja 1945. gadā Vācijai, - pilnīgu un bezierunu kapitulāciju. Un tad man ir jautājums: kopš kura laika Krievija ir sarāvusies tik maziņa un nevarīga? Lielmanība, kas dveš no dažiem mūsu parlamenta solu karotājiem, ļoti atgādina nožēlojamu provinciālismu, kura pilnīgi izplēn, nonākot Maskavā vai Vašingtonā. Mēs, protams, varam uzsākt jaunas sarunas, tikai gribu atgādināt elementāru procedūru, kas pastāv starpvalstu sarunās, - abas puses piedāvā sevi interesējošo tēmu sarakstu. Un tad tiek atmestas tās tēmas, par kurām abām pusēm nav intereses. Tāpēc sarunas par to, ka Krievijai mums jākompensē visi nodarījumi, ar Krieviju diez vai notiks. Šo valsi Krievija ar mums nedejos. To mēs te Rīgā savā starpā varēsim dricelēt. Un atkal mēs būsim pareizi, bet vientuļi. Mūsu valsts pēc atdzimšanas jau ir četrus gadus veca, un valsts dzīvē tas ir laiks, kad pilnībā jāatbild par sevi, bet tā vietā tiek piedāvāts, lai mūs nepārtraukti žēlo visa pasaule par to, ka mums, tā teikt, ir bijusi grūta bērnība. Bez tam ir jāsaprot, ka pasaulē mēs neesam nedz karstākais, nedz sāpīgākais, nedz badīgākais punkts, un tāpēc Eiropas politiķi jau neslēpj savu vēlmi, lai mēs speram beidzot pieaugušas valsts cienīgus soļus - sakārtojam attiecības ar Krieviju, pieņemam Pilsonības likumu, iestājamies Eiropas padomē, noslēdzam brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas savienību, kļūstam par Eiropas savienības asociēto locekli, tuvojamies NATO. Tā ir mūsu ārpolitiskā programma, "Latvijas ceļa" ārpolitiskā programma, koalīcijas ārpolitiskā programma, kura var garantēt valsts drošību. Un tagad par līgumiem. Es daudzkārt esmu par tiem runājis, tāpēc sīki neanalizēšu, bet pateikšu tikai to, ka parakstīšanas brīdī mana sirds bija smaga. Īsi pirms tam piegāju pie Mārtiņa Virša un prasīju viņam, vai viņš ir pārliecināts par ceturto līgumu. Jautājums bija retorisks, jo to mēs jau daudzkārt bijām pārrunājuši. Un Mārtiņš man atbildēja tieši to, ko es jau zināju. Tajā brīdī vairāk panākt nevarēja, jo delegācija bija cīnījusies par katru vārdu, un es nebrīnīšos, ja Zotova kungu Virša tēls kā lietuvēns moka katru nakti. Un tomēr līgums ir smags kompromiss, kurš sperts divu iemeslu pēc. Pirmkārt, lai izdabūtu ārā Krievijas armiju un caurspīdīga Skrunda šeit paliktu uz noteiktu laiku. Un, otrkārt, šis ir septiņjūdžu solis pretim Eiropai - zem tās drošības lietussarga. Vērojot, kā pieaug opozīcijas kritika, kas vērsta pret līgumu, to var sadalīt divos posmos. Sākotnēji galvenokārt tika kritizēts Skrundas nolīgums. Šajā sakarībā bija vairākas sanāksmes Skrundā, un tomēr šis jautājums neizraisīja vajadzīgo rezonansi. Tad līgumu kritiķi pievērsās pensionāriem. Te gan ātri tika aizmirsts, ka būtībā agrāk nekad pensionāru repatriācija netika prasīta kā galvenais, izšķirošais jautājums. Tāpat kā nav skaidrs, kāpēc arī opozīcijas pilsonības likumu variantos bija prasība nedot atvaļinātajām militārpersonām pilsonību - tātad viņu aizbraukšana nebija iepriekš tik ļoti ieprogrammēta. Un tomēr visas Latvijas nelaimes sakne bija atrasta. Kas viņi ir? Tie ir 0,7% no visiem Latvijas iedzīvotājiem jeb 2,7% no visiem nepilsoņiem Latvijā. Vai tā ir šī milzīgā piektā kolonna, kas noteiks Latvijas nākotni? Protams, šai armijai var pieskaitīt arī viņu pavecās ar kastroļiem bruņotās sievas. Mazs cinītis gāž lielu vezumu, bet jautājums ir tikai tāds - vai šoreiz vezums ir tikai līgums vai pati Latvija, kas virzās uz Eiropu? Jautājums par atvaļinātajām militārpersonām, protams, ir nepatīkams, sāpīgs un arī problemātisks. To nevar noliegt, ka viņi Latvijai nav vajadzīgi, bet viņu ir tikpat daudz, cik cilvēku pērn brīvprātīgi no Latvijas aizbrauca uz Austrumiem. Ja mēs gudri veidosim savu repatriācijas politiku, tad bez lieka skaļuma un par Rietumu naudu mēs piecos gados varam repatriēt piecas reizes vairāk cilvēku, jo repatriācija kā tāda ir nevis līguma, bet valsts jautājums, kas būs jārisina jebkurai valdībai, lai arī kāda tā nāktu valstī pie varas. Mūs drīzumā gaida nozīmīgi notikumi - atjaunotās Latvijas prezidents tiksies ar Krievijas prezidentu. Vakardienas apspriedē mēs pilnībā atbalstījām prezidenta gribu kaut ko vēl papildus izkarot no Krievijas, izmantojot negatīvo reakciju uz Jeļcina zināmo rīkojumu. Prezidentu gaida smagas sarunas, un tāpēc uzticēsimies viņa politiskajai gudrībai un gatavībai maksimāli aizstāvēt Latvijas intereses. Mums jāmēģina maksimāli izmantot šo Krievijas kļūdu. Un te man jāsaka, ka atkal tieši Virša kungs aktīvi strādā pie labākiem rezultātiem. Ja līgumu sauc par nodevību, tad, lietojot tādu pašu toņkārtu, var teikt, ka nevēlēšanās par spīti grūtībām virzīties uz priekšu ir gļēvums, jo mīdīšanās uz vietas, mierinot sevi ar to, ka mums jau tāpat viss pienāks, ir gļēvums, atsacīšanās no pasaules politikas un valsts celšanas grūtībām. Un vēl. Protams, opozīcijai daļēji šķiet, ka, izmantojot līgumu smagumu, var sarīkot jaunas vēlēšanas un iegūt varu. Es nedomāju, ka valdībā par to kāds raudās, bet valdības gāšana nevar būt pašmērķis, kas tiek gūts uz Latvijas ilgstošo interešu rēķina, jo līgumu novērtēt varēs tikai tad, kad pēc 10 gadiem mēs sildīsimies drošībā Eiropas savienības mājā. Un tad šis līgums būs vēstures fakts - līdzvērtīgs 1920. gada līgumam. Paldies.".
• 1994_04_20_a-seq40 language "lv".
• 1994_04_20_a-seq40 speaker Edvins_Inkens-1958.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q211.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q649.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q2660080.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q37.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q193089.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q458.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q39731.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q159.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q7184.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q183.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q61.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q7536677.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q193159.
• 1994_04_20_a-seq40 mentions Q11787844.