Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_03_17-seq219> ?p ?o. }

• 1994_03_17-seq219 type Speech.
• 1994_03_17-seq219 number "219".
• 1994_03_17-seq219 date "1994-03-17".
• 1994_03_17-seq219 isPartOf 1994_03_17.
• 1994_03_17-seq219 spokenAs 129.
• 1994_03_17-seq219 spokenText "Godājamais Prezidij, godājamie deputāti! Mēs visi ļoti mīlam zemniekus, vēl vairāk mēs mīlam viņu saražoto produkciju, bet mēs mīlam arī pārtikas pārstrādātājus. Un, lai kā es gribētu atbalstīt Zemnieku federācijas priekšlikumus vai Zemnieku savienības priekšlikumus, šoreiz man šis likumprojekts ir izraisījis vairākus jautājumus. Un es nevaru viennozīmīgi pašreiz uz tiem atbildēt šeit skaidri un gaiši, un man tas arī ir jāpasaka, jo pašreiz šo jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Un man kaut kas sāk atgādināt tādas atmiņas par iepriekšējo lielo "kolhozu", ko sauca par Padomju Savienību, kur visa pārtikas ražošana un audzēšana bija absolūti neatdalīta. Tātad - vieni un tie paši audzēja, un viena un tā pati firma, ko varētu, teiksim, saukt par vienu lielu kolhozu, visu audzēto pārstrādāja, autotransports pārvadāja, un viss bija vienās rokās. Teiksim, visspilgtāk tas varbūt vēl pagaidām ir realizēts kaut kur Ukrainā vai Krievijā, tas ir apgabalu sekretāru rokās, bet es ne par to gribu runāt. Man šeit nav skaidras divas lietas. Pirmā: Kas visvairāk trūkst pašreiz šiem pārstrādātājiem? Vai viņiem trūkst skaidra kapitāla, vai viņu iekārtas ir novecojušas, vai viņu roku darba patēriņš ir par lielu? Un kas notiks, kad sāks kāpt (un jau ceļas) šīs algas? Jo Latvija ir viena no tām valstīm Eiropā, kur visstraujāk ceļas darba algas. Tātad kāda ir šīs produkcijas pašreizējā cena un spēja konkurēt ar ievesto produkciju? Šo konkurences spēju pašreiz var regulēt vēl ar dažādām muitām un ar visu pārējo, bet es ticu, ka apmēram pēc 5 - 6 gadiem, kad mūsu valsts neizbēgami kļūs Eiropas savienības locekle, acīmredzot , vēl pastāvēs kaut kādi ierobežojumi. Salīdzinājumam es varu minēt Somijas pieredzi, kura ir panākusi dažādus piekāpšanās līgumus no Eiropas savienības puses. Tātad jautājums ir, kā 5 gados Latvijā dabūt un panākt modernu pārtikas ražošanas un pārstrādes uzņēmumu attīstību? Tādu uzņēmumu, kas pēc 5 gadiem brīvi konkurētu, teiksim, ar Eiropas savienības, vismaz mūsu reģionālo kaimiņu - igauņu un lietuviešu ražojumiem? Lūk, šeit es faktiski nedzirdēju tādu izsvarotu ziņojumu ne no vienas puses - nedz no valdības puses, nedz arī no Zemnieku federācijas puses. Bet, pamatojoties uz to, ko es esmu redzējis un kāda mūsu frakcijas rīcībā esošo informāciju, es varu pilnīgi droši pateikt, ka pārsvarā ir tikai viena nelaime - veca tehnoloģija. Tātad vēlreiz atkārtoju: liels darbaroku patēriņš, neatbilstošas tehnoloģiskās normas, un tas jau nav saistīts tikai ar gaļu vien, bet vēl ar kaut ko - ar sviestu, kurš jums uzreiz ledusskapī sadrūp, un, ja sākat to smērēt uz maizes, no šā sviesta šķīst ūdens ārā. Tātad tā ir tehnoloģijas vaina. Un man ir šaubas, vai tad, kad pieņems administratīvu lēmumu, ka 60 procentiem kooperatīvu būs iespējams ar sertifikātiem privatizēt šos uzņēmumus, šie uzņēmumi dabūs šo pasaules līmeņa tehnoloģiju, atbrīvos šīs darbarokas un pazeminās produkcijas pašizmaksu, lai šī produkcija varētu konkurēt. Es nezinu! Es domāju, ka būs drīzāk pretējs process, ka agonija turpināsies dažus gadus un šī produkcija agri vai vēlu sadārdzināsies, kā tas jau pašreiz ir; tā sadārdzināsies, un beigās šis uzņēmums agri vai vēlu, kā tas jau notiek ar lielāko daļu uzņēmumu, vienkārši nobankrotēs. Man nav skaidra arī otra lieta. Varbūt kāds runātājs šeit nāks un mani pārliecinās, kur tad ir tā robeža? Jo te bija izteikta doma, ka gaļas audzētājiem jeb, teiksim, pārtikas audzētājiem būtu jāpārņem arī šī galvenā kontrole pār ražošanu? Kur ir šī robeža? Jo jūs zināt, ka tad, ja mēs gribam kaut ko eksportēt, mums ir ļoti augstas sanitārās prasības attiecībā teiksim, uz pievienotajām garšvielām, uz iepakojumu, uz polietilēnu. Vai tādā gadījumā mums būtu jāpārņem arī visa polietilēna ražošana, krāsvielu ražošana, teiksim, papīra ražošana, etiķešu ražošana - un tā tālāk? Jo pašreiz mēs it kā nodalām tikai pašu šo uzņēmumu, kurš ir saistīts varbūt vēl ar simts piegādātājiem, ar taru, ar reklāmu, ar transportu, ar tirdzniecības veikaliem, ar to izskatu un ar visu pārējo. Es redzu, ka šeit ir kas vairāk, - ka tas ir tomēr daudz nopietnāku pasākumu komplekss nekā, teiksim, viens lēmums, kas vienkārši noteiks, ka 60 procenti ražotāju pārņem šos pārstrādes uzņēmumus, ieguldot tajos sertifikātus kā tādus. Gribu teikt dažus vārdus par šiem sertifikātiem. Daudzi cilvēki nav izpētījuši to pieredzi, un es domāju, ka Latvijā mēs nonāksim pie tā paša, kas pašlaik notiek ar šiem sertifikātiem Krievijā, kur ir nodibināti lieli sertifikātu fondi, un šie fondi, kuros šie sertifikāti ir uzkrāti miljardiem - nevis rubļu, bet miljardiem dolāru vērtībā, - šie fondi nodarbojas, lūk, ar šo lielo objektu privatizāciju. Bet šo fondu priekšgalā, kā likums, ir 5, 6, varbūt 7 cilvēki un nelielas valdes vai advokāti, kuri pēta šo konjunktūru, tirgu, un iegulda kaut kādā veidā šo naudu, lai sertifikātu ieguldītāji varētu iegūt kaut kādu peļņu. Turklāt ir veiksmīgi fondi un fondi, kuri, kā likums, bieži vien zaudē visu šo naudu. Šeit, Latvijā, vēl šādi lieli fondi nav izveidojušies. Ja, teiksim, šo kooperatīvu valde vai paši šie kooperatīvi apvienos vai arī iepirks kaut kādā veidā (mēs vēl īsti nezinām, kā attīstīsies šī lieta ar sertifikātiem), tad, ticiet man, tas kooperatīvs vai pat 10 kooperatīvi, kuri gribēs privatizēt vienu kārtīgu gaļas pārstrādes kombinātu, ar šiem sertifikātiem nesavāks pat simto daļu no tiem līdzekļiem, kas ir vajadzīgi, lai šī tehnoloģija tiktu modernizēta. Varu minēt dažus piemērus. Gan zemnieki, gan Zemnieku federācija ļoti labi zina, ka Latvijā pašreiz ir daži pārstrādes uzņēmumi, kuros ir moderna tehnoloģija un kuros šo naudu ir ieguldījušas kaut kādas firmas, kuru pamatprofesija jeb pamatnodarbība nav šī pārtikas, teiksim, audzēšana. Viņiem tā ir blakusnodarbošanās. Viņiem varbūt ir zāģētavas vai kaut kādi tirdzniecības objekti, un viņi tur iegulda brīvo naudu, kura nenesīs peļņu vēl vismaz trīs vai četrus gadus. Viņi cer varbūt nākotnē panākt, ka šis pārstrādes uzņēmums kļūs tik rentabls, bet, lūk, šajā uzņēmumā jau ir šī pasaules tehnoloģija, ir no Dānijas vai Vācijas atvestas iekārtas, kas prasa milzīgus kapitālieguldījumus. Man ir nelielas bažas par to, ko teica šeit arī daži citi runātāji. Vai nenotiks tā, ka, ja mēs pieņemam šos 60 procentus šiem ražotājiem, tas būs likums? Un ja nu nav šie 60 procenti? Kas tādā gadījumā notiks? Tādā gadījumā šī privatizācija vispār nenotiks. Tātad turpināsies tā pati vecā situācija, ka šis uzņēmums varēs stāvet, kamēr tas sagrūst dabīgā veidā. Es neesmu līdz šim dzirdējis nekādu nopietnu analīzi par šo lietu, un es neesmu dzirdējis nevienu nopietnu, pārliecinošu piemēru, kā pārvērst šos sertifikātus skaidrās naudas investīcijās, caur kurām var iegādāties šo moderno tehnoloģiju. Un nobeigumā jāsaka tā: jā, tas ir valsts lauksaimnieciskās politikas jautājums. Un man ir žēl, ka lauksaimniecības ministrs šeit to nepateica. Jo tas ir daudz plašāks jautājums. Ja ir valsts mērķprogramma kādiem pieciem gadiem, kur ir paredzēti šie pazeminātie kredīti, kur ir izstrādāta sistēma, tad acīmredzot kaut kādā veidā šāds uzņēmums var darboties. Bet, ja es, no vienas puses, redzu šos 60 procentus, likumu par 60 procentiem, kas tiek privatizēti ar sertifikātiem, bet, no otras puses, neredzu no valdības puses konkrētu solījumu attiecībā tieši uz šiem nosauktajiem gaļas pārstrādes uzņēmumiem , tātad tiem nav garantēta šo kredītu saņemšana (kurai, protams, ir jābūt pamatotai), un ja es neredzu, kur tālāk tiks šī produkcija un kāda ir pasaules konjunktūra, un vai ir iespējams atpelnīt šo naudu vismaz nākamajos 5 vai 10 gados, tad es palieku diezgan svārstīgs, atbalstot šo priekšlikumu. Bet es vēl ceru, ka varbūt kāds no runātājiem man to visu paskaidros: kā bez skaidras naudas ieguldījumiem var panākt modernas tehnoloģijas saņemšanu ražošanas attīstībai? Un es šeit nerunātu, ja tas būtu tikai šo dažu - divu, trīs vai četru - uzņēmumu jautājums. Diemžēl šī ilūzija ir visur Latvijā ļoti spēcīgi izplatīta. Arī tiekoties ar vēlētājiem. Un ilūzija ir tāda ļoti sociālistiska - taisnīgi sadalīsim pa sertifikātiem, un notiks brīnumu lietas: ražošana uzplauks vai nenonāks tajās rokās, kurās tai nav jānonāk. Bet faktiski mums ir jāapskata šis jautājums tikai no šā racionālās ražošanas viedokļa: kādā veidā šie gaļas pārstrādes un pārtikas pārstrādes uzņēmumi spēs ražot pasaules tirgus konjunktūrai atbilstošu produkciju, un kāda ir valdības politika. Es vēlreiz uzsveru, ka šis jautājums nav adresēts tikai likumprojekta iesniedzējiem, bet tas ir adresēts arī valdībai. Tātad: kāda ir šī mērķprogramma? Vai tā būs ar subsīdijām vai tā būs tieši otrāda? Un jūs zināt, ka attīstās arī mūsu attiecības ar Igauniju. Es šeit domāju brīvās tirdzniecības līgumus, jo igauņi pieprasa arī nekontrolēt pašreiz pārtikas ievešanu šeit, Latvijā, jo viņi paši ir pieņēmuši tieši tādus pašus likumus. Un mums tie tomēr ir jāskatās kompleksi. Paldies par uzmanību.".
• 1994_03_17-seq219 language "lv".
• 1994_03_17-seq219 speaker Aleksandrs_Kirsteins-1948.
• 1994_03_17-seq219 mentions Q211.
• 1994_03_17-seq219 mentions Q191.
• 1994_03_17-seq219 mentions Q193089.
• 1994_03_17-seq219 mentions Q33.
• 1994_03_17-seq219 mentions Q35.
• 1994_03_17-seq219 mentions Q159.
• 1994_03_17-seq219 mentions Q1807079.
• 1994_03_17-seq219 mentions Q212.
• 1994_03_17-seq219 mentions Q183.
• 1994_03_17-seq219 mentions Q15180.