Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_03_10-seq85> ?p ?o. }

• 1994_03_10-seq85 type Speech.
• 1994_03_10-seq85 number "85".
• 1994_03_10-seq85 date "1994-03-10".
• 1994_03_10-seq85 isPartOf 1994_03_10.
• 1994_03_10-seq85 spokenAs 129.
• 1994_03_10-seq85 spokenText "Godājamais priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Uzsākot debates par šiem trim likumprojektiem, kas ir palikuši un kas saistās ar jaunu dienestu iedibināšanu Latvijas Republikā, tas ir, uz likuma pamatotas izlūkošanas un pretizlūkošanas darbībām valsts drošības nodrošināšanā, es gribētu izteikt mazliet alternatīvu viedokli komisijas priekšsēdētājam Silāra kungam, piekrītot viņam simtprocentīgi par to, kuri likumprojekti būtu mums jāvirza tālāk uz otro lasījumu un izskatīšanai pa pantiem, par to, kuru likumprojektu uzskatīt par pamata un kuru - par alternatīvu. Un šinī gadījumā tiešām ir drusku jāpieskaras arī vēsturiskajam momentam, pavisam neilgajam laikam, jo Aizsardzības un iekšlietu komisija, kurai tika uzticēta ar Saeimas lēmumu šā likumprojekta izstrādāšana, nodibināja darba grupu, kura izstrādāja šos likumprojektus. Daudzos lasījumos Aizsardzības un iekšlietu komisijā tika izlemts par šiem diviem likumprojektiem - par nacionālās drošības iestādēm un par Satversmes aizsardzības biroju. Kas attiecas uz Ministru kabineta iesniegto likumprojektu, kas praktiski ir tie paši noteikumi un sākotnēji vēl arī cits dokuments, tad šis dokuments tik tiešām ir pieņemts Aizsardzības un iekšlietu komisijā, kā tas pienākas pēc mūsu Kārtības ruļļa, taču par to netika debatēts un netika pieņemts lēmums. Tādējādi tas tika virzīts uz Saeimas plenārsēdi tikai tāpēc, ka to prasa Kārtības rullis, lai tas tiktu virzīts. Sekojoši: Aizsardzības un iekšlietu komisija šo likumprojektu, ja kādu uzskata par alternatīvu likumprojektu, par tādu var uzskatīt šo Muciņa kunga, es atvainojos, Ministru kabineta likumprojektu, kas ir izvirzīts. Bet es domāju, ka tas ir tikai formāls pamats, lai kādā secībā sāktu runāt, jo sākumā ir jārunā par pamatlikumprojektiem, bet pēc tam - par alternatīvajiem projektiem. Vairāki deputāti, ar kuriem es šeit runāju starpbrīdī, arī prasīja, kāda ir atšķirība. Nu atšķirību ir visai daudz, un ir arī konceptuālas atšķirības. Muciņa kungs gan savā līdzziņojumā izteicās, ka konceptuālu atšķirību nav, taču galvenā konceptuālā atšķirība ir tāda, ka saskaņā ar Aizsardzības un iekšlietu komisijas izstrādātajiem likumprojektiem, visas šīs izlūkošanas un pretizlūkošanas darbības kā jumta organizācijai, kā kontroles un arī tiešo izpildītāju organizācijai tiek nodotas Satversmes aizsardzības birojam, kas ir civila organizācija un kas atrodas parlamentārajā kontrolē. Ja mēs skatām konceptuālu pretizlūkošanas likumu, tad pat ar neapbruņotu aci ir redzams, ka tur prioritāte tiek nodota Iekšlietu ministrijas jaunveidojamajai Drošības policijai, un tādējādi visas šīs darbības nokļūst vienas ministrijas pakļautībā un parlamentārā un sabiedrības kontrole ir tikai pakārtota. Par dažādu valstu pieredzi. Muciņa kungs savā līdzziņojumā sacīja, ka viņš ir analizējis Nīderlandes Karalistes variantu, kur un kādā veidā tas ir. Atšķirībā no šīs vienas valsts analīzes Aizsardzības un iekšlietu komisija ir analizējusi daudzu valstu pieredzi un pat tikusies ar šo daudzo valstu attiecīgo dienestu vadītājiem vai attiecīgo parlamentu atbildīgajām personām par šiem dienestiem. Es šeit gribētu teikt, ka pasaulē ir vērojama ļoti liela daudzveidība, kā šīs lietas tiek organizētas. Pamatā, protams, visā pasaulē šādas iestādes pastāv visās valstīs un visās valstīs tās nodarbojas gan ar izlūkošanu, gan ar pretizlūkošanu. Bet es šeit vēl gribētu teikt, ka pat no tādiem seniem laikiem, kaut vai no mums pazīstamā Džonatana Svifta -"Gulivera" autora, kas ir viens no britu izlūkdienesta pamatlicējiem - un citiem, vienmēr ir pastāvējis strīds - kur beidzas pretizlūkošana un kur sākas izlūkošana? Cik tā ir pamatota ar likumiem? Tādējādi starp šīm divām nozarēm ir ļoti grūti novilkt svītru, it sevišķi Latvijas situācijā, kad mūsu valsts teritorijā nelikumīgi atrodas citas valsts okupācijas karaspēks, kas aizņem noteiktas teritorijas, ēkas, struktūras utt. Vai Latvijas Republika savas valsts teritorijā nodarbosies ar izlūkošanu, vai ar pretizlūkošanu vai kā citādi? Bez tam es domāju, ka šajos likumprojektos pilnīgi atklāti ir jārunā par izlūkošanu un pretizlūkošanu, jo, ja mēs vāksim kādu informāciju, tad tādā gadījumā šai darbībai ir jābūt pamatotai ar likumu. Turklāt es gribētu uzsvērt, ka izlūkošana saistās ne tikai ar to, ka kādā slepenā konfidenciālā veidā tiek vākta informācija. Viss izlūkošanas ziņu kopums sastāv no vairākiem šiem informācijas blokiem, no kuriem ļoti lielu daļu ieņem legālā informācija. Un tādējādi šeit nav nekādu pārpratumu arī ar citām valstīm, kā Muciņa kungs teica, ka tās nesapratīšot un tamlīdzīgi, jo izlūkošanas visā informācijas kopumā šīs legālās struktūras ieņem visai ievērojamu vietu. Kas attiecas uz Satversmes aizsardzības biroju un uz analoģiskām iestādēm citās valstīs, tad to uzdevums ir apkopot šo informāciju, analizēt, pārbaudīt, modelēt radušos situāciju un nepieciešamības gadījumā nodot tālāk valdībai, nodot tālāk valsts varas struktūrām un pašām veikt operācijas, lai šādu darbību pārtrauktu, ja tā apdraud valsts drošību. Bet, konkrēti pieskaroties tātad atšķirībām šajos likumos, es te paanalizēšu tās būtiskākās pazīmes, kuras, es ceru, jūs, godājamie kolēģi, pārliecinās, ka Aizsardzības un iekšlietu komisijas izstrādātie likumprojekti ir ņemami kā prioritāte un par tiem arī ir tālāk jāspriež un jābalso. Taču, pirms es te pieskaros atsevišķām pamatiestrādnēm, es gribētu atgādināt šo Muciņa kunga frāzi, ka Aizsardzības un iekšlietu komisija savos likumprojektos runā par kaut kādu nereālu teorētisku modeli, par kura dzīvīgumu ir jāšaubās, bet savukārt valdība, jeb pareizāk sakot, Muciņa kungs piedāvā projektu, kurš jau reāli eksistē un kuram ir budžetā līdzekļi. Pilnīgi skaidri un loģiski izspriežot, ir skaidrs, ka Muciņa kungs jau runā par Iekšlietu ministriju, kur jau kaut kas ir un neko citu tur nevajag taisīt, un tam ir piešķirti budžeta līdzekļi. Es domāju, ka šeit ir pavisam cita jēga, jo mums tiešām ir jāredz civilai kontrolei pakļauta struktūra un tas, kā tai atbilst. Tātad, pirmkārt, ir divi likumprojekti: pirmais - par nacionālās drošības iestādēm. Šis likumprojekts ir vērsts uz speciālas valsts iestāžu sistēmas izveidi, kuras darbības mērķis ir nodrošināt nacionālo drošību. Un šī sistēma ir iekļauta likumā par drošības iestādēm. Autori ir paredzējuši, ka šis likumprojekts praktiski aptver iestādes, tās nosaucot, kuras ir tiesīgas veikt pretizlūkošanas un izlūkošanas darbības, kādā apjomā tās ir tiesīgas to veikt, kāda ir to savstarpējā sadarbība, savstarpējā atbildība un pakļautība, lai visa šī situācija, par ko te pēdējos gados Latvijā ir strīdējušies, būtu pilnīgi skaidri izteikta likumā un lai iespējamo konfliktu vai nesaprašanās brīžos vienmēr būtu atsauce uz likumu. Lai likumā tas tiktu noteikts. Šajā likumā, protams, ir minēts arī Satversmes aizsardzības birojs. Otrkārt, Aizsardzības un iekšlietu komisijas izstrādātie likumprojekti ir jau saskaņoti ar esošajiem likumiem, ar iestāžu nolikumiem un likumprojektiem, kā arī ir ņemtas vērā visas tās iestrādes, kuras ir Latvijas nacionālās drošības koncepcijas šajā projekta iestrādē. Tātad šie Aizsardzības un iekšlietu komisijas likumprojekti organiski iekļaujas jau esošajā likumdošanas sistēmā un arī tajos projektos, kas ir paredzēti un atrodas dažādās izstrādes stadijās, komisijās vai arī darba grupās. Treškārt, komisijas izstrādātajos likumprojektos dots nacionālās drošības jēdziens un noteikti nacionālās drošības darbības mērķi. Arī garantijas jau pamatotas ar likumu. Ceturtkārt, tie risina personas brīvību un tiesību aizsardzības jautājumus. Piektkārt, nosaka izlūkošanas un pretizlūkošanas darbības saturu. Sestkārt, principiāli nosaka speciālo iestāžu darbību, kas ir vērsta tikai uz Latvijas Republikas drošības garantēšanu un tā nedrīkst apdraudēt citu valstu drošību. Septītkārt, parāda valsts varas un izpildvaras institūciju un Nacionālās drošības padomes kompetenci nacionālās drošības iestāžu vadībā. Astotkārt, satur detalizētākas, pilnīgākas un precīzāk formulētas normas, it sevišķi jautājumos par nacionālās drošības iestāžu darbības pamatprincipiem, to kompetenci, sadarbību, vadību un kontroli. Un visbeidzot šis likums ir "jumta" likums nacionālās drošības jautājumos, pamatprincipos, bet tas pietiekami pilnīgi reglamentē nacionālās drošības iestāžu jeb speciālo subjektu un valsts varas pārvaldes, pašpārvaldes un tiesas varas institūciju darbību valstiskās drošības garantēšanā. Tātad šajā likumā ir aptverts viss komplekss un ir mēģināts visu šo kompleksu sakārtot. Nākamais - speciālo subjektu, nacionālās drošības iestāžu darbība pilnīgi jāreglamentē likumos. Par šīm iestādēm, piemēram, ir Satversmes aizsardzības biroja likums, likums par Zemessardzi utt., jo šo institūciju darbība pēc saviem uzdevumiem un kompetences ir būtiski atšķirīga. To reglamentēt vienā likumā nav ne iespējams, ne arī vēlams jo vairāk tāpēc, ka, attīstoties valsts pārvaldes struktūrām, speciālo subjektu loks vai to kompetence var mainīties. Šeit es arī gribētu atsaukties uz ārvalstu pieredzi, kurai ir daudzu gadsimtu ilgas tradīcijas attiecīgo valstisko darbību veikšanā, un piesaukt kaut vai tās pašas Amerikas Savienotās Valstis, kur gan nav mūsu modelis ne līdzekļu, ne valsts uzbūves ziņā, bet arī viņiem ir šis ļoti striktais sadalījums pa dažādām iestādēm, ieskaitot tādas iestādes kā Finansu ministrija, Ārlietu ministrija, Enerģētikas ministrija utt., kur katrā atrodas viens no šīs informācijas ņēmējblokiem, kuri ir apvienoti kopējā sistēmā un kuru pilnvaras un kompetence atsevišķi tiek noteikta arī likumā. Ja mēs analizējam vēl sīkāk - pārejam no šiem konceptuālajiem virzieniem uz to, kā tas likumā viss ir izklāstīts, tad mēs varam, teiksim, analizēt vairāk. Es varbūt neslavēšu šos divus likumus, jo jūs paši neapšaubāmi redzat šo likumu priekšrocības gan stila, gan juridiskās sagatavotības, gan to kvalitātes ziņā. Šeit ir par to, bet, par cik bija teikts, ka nekādu atšķirību nav, tad es atļaušos tomēr mazliet paanalizēt šo Pretizlūkošanas likumu. Tātad, pimkārt, jau nosaukums. Likumprojekta nosaukums neatbilst tā saturam, jo pretizlūkošana ir tikai viens no speciālo pasākumu veidiem valsts drošības jomā. Ja runā par pretizlūkošanas dienestiem, to darbības ierobežojumiem, kas ir šajā likumā (tātad 2. panta pirmās daļas 3. apakšpunkts), es varbūt tos nesaukšu, jo par to mēs runāsim tālāk - tad, kad spriedīsim par labojumiem un papildinājumiem. Tātad šajā likumā praktiski ir šādas aizliedzošas normas, ko nedrīkst darīt. Speciāli noteikt šādus aizliegumus, es uzskatu, nav nepieciešams, jo tie izriet no speciālo subjektu darbības uzdevumiem un principiem, kas precīzi tiek reglamentēti Aizsardzības un iekšlietu komisijas likumprojektos. Tur ir pateikts, ko drīkst, ko var darīt, nevis, ko nedrīkst darīt. Te ir tā būtiskā starpība, jo, izejot no tā, ko nedrīkst darīt, tad visu pārējo drīkst darīt. Šeit tas ir precīzi reglamentēts un pamatots - var darīt tikai to, kas ir atļauts un paredzēts likumā, bet ne vairāk. It sevišķi būtiski tas ir šādām ar represīvu raksturu saistītām iestādēm. Ja mēs skatāmies šā Pretizlūkošanas likuma otrās daļas šā otrā panta apakšpunktu, tad redzam, ka šeit tas nav pietiekami precīzi formulēts, jo gan Satversmes aizsardzības birojs, gan Iekšlietu ministrijas Drošības policija ir izziņas iestādes un tās šo funkciju pilnā apjomā nevar izpildīt, veicot kriminālprocesuālo darbību. Tātad šeit atkal ir jāskatās Satversmes aizsardzības biroja likums, kur pilnīgi ir parādītas visas šīs funkcijas. Par informācijas vākšanu, kas ir Pretizlūkošanas likumā. Es uzskatu un arī komisijas apspriedēs tomēr izkristalizējās tāds viedoklis, ka likumā nav nepieciešams noteikt publisku informācijas vākšanu. Šāda darbība pati par sevi ir legāla un likumīga. Tās izmantošana ir nepieciešamības vai arī taktikas jautājums. Šā panta otrā daļa nav pietiekami precīzi izstrādāta, kas pieļauj tā paplašinātu tulkojumu (es runāju par 6. pantu), bet tas neizslēdz varbūtību, ka citu operatīvās darbības subjektu operatīvās iespējas varētu tikt izmantotas arī ļaunprātīgi. Es varbūt arī tālāk... Man šeit ir saraksts praktiski gandrīz par katru pantu, par pamatpantiem un visiem citiem. Un es šeit tikai, visu rezumējot, gribētu teikt, ka Aizsardzības un iekšlietu komisijas likumā, ko, es ceru, mēs tālāk skatīsim pa pantiem, praktiski viss ir salikts, kā mēs vienkāršoti sakām "pa plauktiņiem", sākot no iestādēm, kas ir šā likuma subjekti, un beidzot ar to pienākumiem, tiesībām, pilnvarām utt. Un visbeidzot. Noslēdzot šo visai virspusējo analīzi, kurai mēs varbūt vairāk pieskarsimies, izskatot likumprojektu pa pantiem, es šeit domāju, ka te tiešām ir arī objektīvi jāizskata, kuru likumu ņemt par pamatu, neņemot vērā varbūt politiskās vai resoru intereses. Debatēs tiku pieteikts kā LNNK deputāts, bet mums ir ļoti skaidri jāapzinās, ka ne jau LNNK un ne jau "Tēvzemei un brīvībai" un ne jau vēl kādas citas frakcijas būs tās, kuras noteiks, kas vadīs šīs iestādes vai šo Satversmes aizsardzības biroju, kas komplektēs kadrus un tā tālāk. Tātad šeit jūs, godājamā valdošā partija, nevarat saskatīt tiešu personīgu vai kaut kādu partijas ieinteresētību. Šādā gadījumā mūsu ieinteresētība, ja ņem vērā manu kā LNNK deputāta ieinteresētību, ir tāda, lai šīs iestādes kalpotu Latvijai un lai tās būtu pakļautas parlamentārajai kontrolei. Lai parlaments kā tāds ar savām komisijām un apakškomisijām ar likumu palīdzību varētu kontrolēt šo iestāžu darbību. Protams, te ir zināms uzticības līmenis, un cilvēki, kas ir vairāk pētījuši citu valstu speciālo dienestu darbību, varētu dot arī pretargumentus. Un arī es pats tādu varu sniegt. Piemēram, uzticība Kanādas "Secret Intelligence Service" slepenajam izlūkošanas dienestam ir tik liela, ka to praktiski nepārbauda. Pietiek, ka tā šefs iznāk parlamenta priekšā un pasaka, ka viņa dienestā viss ir kārtībā. Un ar to pilnīgi pietiek. Es arī ceru, ka šiem dienestiem tiks ielikts vadītājs, kuram būs tāda autoritāte, ka, viņam pasakot, ka viņa dienestā viss ir kārtībā, arī parlaments tam ticēs. Tāpat arī parlaments nepārbauda sīkumos šo budžetu, kas arī nav iespējams, un tā tālāk un tā joprojām. Citās valstīs, kā mēs zinām, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, daļēji arī Lielbritānijā tas ir pakļauts ļoti sīkai parlamentārajai kontrolei. Es domāju, ka mūsu valstiskās institūcijas, valsts izpildvaras institūcijas, parlamentārās institūcijas ir ļoti jaunas un mums nav aculiecinieku, kā tas ir noticis pirms daudziem gadiem Latvijā pirms okupācijas, bet mums ir tomēr tagad jāiet šīs parlamentārās kontroles ceļš, protams, konfidencialitātes un valsts noslēpumu un interešu saglabāšanas veidā. Ja pieņemtu šo likumu, tad, es domāju, šādā veidā tiktu liegta tāda iespēja, ka kāds no atsevišķajiem speciālajiem subjektiem jeb dienestiem, kam tiktu uzticētas šīs izlūkošanas un pretizlūkošanas darbības, varētu ļaunprātīgi to izmantot, ja likums tiem atļautu pārāk lielas iespējas brīvi traktēt visus šos likumus. Jo te tiešām viss ir precīzi noteikts viņu kompetences robežās. Un, treškārt, te ir absolūti visas sadarbības iespējas gan izpildvarai, gan valsts varai parlamentā Saeimas personā, gan Nacionālās drošības padomei, kas darbojas, gan Valsts prezidentam. Godājamie kolēģi! Es domāju, ka, tālāk analizējot konceptuāli, mums tik tiešām ir jāpārkāpj šīs varbūt mundiera goda prioritātes vai tamlīdzīgi, arī variantu autortiesības utt. Es domāju, nestrīdēsimies par to, kas ir veidojis pamatu varbūt visiem šiem likumprojektiem, kas kur ir ņemts un kādā veidā tas ir, bet vadīsimies pēc lietderības principa. Noteiksim, kuri ir tie likumi, kurš ir tas likumu komplekss, kas visefektīvāk varētu darboties Latvijas labā un, pamatojoties uz kuriem likumprojektiem, mēs visātrāk šādas struktūras varētu sakārtot un izveidot jaunas struktūras, kuri ir tie likumprojekti, ar kuru palīdzību Latvijas Republikas Saeima varētu efektīvi kontrolēt šo dienestu darbību. Un kurš likums precīzi noteiktu arī pienākumus, tiesības amatpersonām, viņu sociālās garantijas un arī pilsoņu tiesību ievērošanu. Šajā sakarībā es, protams, atsaucos uz to, ka ir arī Aizsardzības un iekšlietu komisijas lēmums un ne tikai lēmums, bet plaša šā likumprojekta analīze. Bez tam Aizsardzības un iekšlietu komisijā, kā jūs zināt, ir pārstāvēti visu frakciju deputāti, izņemot tikai pāris cilvēku, kas pārstāv attiecīgos resorus, kas ir izstrādājuši alternatīvo likumprojektu. Visa Aizsardzības un iekšlietu komisija vienbalsīgi vairākkārtīgi balsoja par to, lai Saeimas plenārsēdē kā pamatprojekti tiktu virzīti šie divi - par nacionālās drošības iestādēm un par Satversmes aizsardzības biroju. Tātad, godājamie kolēģi, es lūgtu jūs šo diskusiju un debašu rezultātā nobalsot par šiem diviem likumprojektiem un aktīvi strādāt, lai mēs tos papildinātu, labotu un pieņemtu, lasot pa pantiem. Paldies!".
• 1994_03_10-seq85 language "lv".
• 1994_03_10-seq85 speaker Andrejs_Krastins-1951.
• 1994_03_10-seq85 mentions Q822919.
• 1994_03_10-seq85 mentions Q211.
• 1994_03_10-seq85 mentions Q4294315.
• 1994_03_10-seq85 mentions Q16.
• 1994_03_10-seq85 mentions Q6112266.
• 1994_03_10-seq85 mentions Q15628977.
• 1994_03_10-seq85 mentions Q55.
• 1994_03_10-seq85 mentions Q23666.
• 1994_03_10-seq85 mentions Q20560178.
• 1994_03_10-seq85 mentions Q30.
• 1994_03_10-seq85 mentions Q29999.
• 1994_03_10-seq85 mentions Q41166.