Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_03_10-seq128> ?p ?o. }

• 1994_03_10-seq128 type Speech.
• 1994_03_10-seq128 number "128".
• 1994_03_10-seq128 date "1994-03-10".
• 1994_03_10-seq128 isPartOf 1994_03_10.
• 1994_03_10-seq128 spokenAs 100.
• 1994_03_10-seq128 spokenText "Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Apstiprinot noteikumus nr. 35, kuri deva papildu tiesības policijai un zemessardzei noziegumu apkarošanā, valdība vadījās no konkrētas kriminālās un kriminogēnās situācijas analīzes. Kāda tad šobrīd ir mūsu valstī kriminogēnā situācija? Es domāju, ka mēs katrs uzzinām ik dienas no preses izdevumiem un citiem masu informācijas līdzekļiem par to situāciju, kas valda Latvijas valstī attiecībā pret Latvijas iedzīvotājiem un uz mūsu ielām. Situācija ir ļoti slikta. It sevišķi gribas atzīmēt, ka pieaug vardarbīgo noziegumu skaits. Vardarbīgo noziegumu skaita pieaugums ir neproporcionāli liels salīdzinot ar pārējās noziedzības pieaugumu. Kaut gan janvārī un februārī bija vērojams neliels reģistrēto noziegumu kritums, tomēr vardarbīgo noziegumu jomā šāds kritums nav iezīmējies. Līdz ar to ir jādomā par iemesliem, kas, samazinoties vispārējam noziegumu skaitam, tomēr nesamazina vardarbīgo un smago noziegumu skaitu. Kādi ir tie iemesli? Vai tās ir reģistrācijas problēmas vai cilvēku nevēlēšanās ziņot par noziegumiem, vai citi iemesli? Runājot par smagiem un vardarbīgiem noziegumiem, it sevišķi gribu uzsvērt situāciju, kāda bija pagājušā gada beigās un šā gada sākumā attiecībā uz tiem noziegumiem, kuri ir izdarīti, pielietojot šaujamieročus un sprāgstvielas. Šajā jomā pieaugums ir vēl lielāks. Pagājušogad gandrīz 100 izdarītie sprādzieni bija ar kriminālu raksturu, un tas ir milzīgs kāpums salīdzinot ar citiem gadiem. Tad tādus noziegumus varēja skaitīt uz vienas rokas pirkstiem un visādā ziņā to izcelsme bija vairāk vai mazāk skaidra, bija zināms, kurš konkrēts cilvēks to ir izdarījis. Tagad situācija ir būtiski mainījusies. Noziedznieki brauc ar automašīnām, ir labi apgādāti ar sakaru tehniku. Tajā pašā laikā ir nepieciešams spert soļus, lai kaut kādā veidā cīnītos pret šo noziedzību. Iekšlietu ministrija piedāvāja valdībai izdot šos noteikumus, lai kopā ar Zemessardzi varētu veikt šo noziegumu kategoriju pastiprinātu apkarošanu. Pirmām kārtām es gribu iebilst - un kategoriski iebilst! - pret to uzskatu, kas valdīja gan Aizsardzības un iekšlietu komisijā, gan arī dažu juristu uzskatos, gan arī iebilst pret to uzskatu, ko, griežoties pie Saeimas, ir paudusi Latvijas Juristu biedrība. Diemžēl es uzskatu (un, uzmanīgi analizējot likumu "Par policiju", tas ir skaidri redzams), ka likums "Par policiju" visādā ziņā šajā jomā nav pietiekams. Un, kas attiecas uz to darbību, kas notika no policijas puses, jāsaka, ka, ja mēs rīkotos, balstoties tikai uz likumu "Par policiju", vai arī, kā tiek teikts, darbotos Administratīvo pārkāpumu kodeksa vai Kriminālprocesa kodeksa ietvaros, šī likumdošanas bāze nedod mums šo iespēju, un tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ Iekšlietu ministrija uzskatīja, ka šādas papildu tiesības ir jādod. Es mēģināšu jums nedaudz paraksturot likumdošanu šajā jomā, jo man gribētos, lai šajā jautājumā jums, cienījamie deputāti, kā likumdevējiem, būtu visādā ziņā pilnīga skaidrība. Manuprāt, dažādi juristu uzskati ir normāla parādība, un uzskatu sadursmes ir normāla parādība,un tomēr nedrīkst līdz ar šīm juristu uzskatu sadursmēm izliet no vannas šo bērnu - šīs policijas tiesības un vispār policijas tiesības. Manuprāt, šajā gadījumā juristi (kuri varbūt, tāpat kā es, Universitātē ieguvuši klasisko, akadēmisko izglītību) diemžēl daudzos jautājumos jauc divus būtiskus jēdzienus - kriminālprocess un administratīvais process un policijas administratīvās tiesības. Tās ir divas dažādas lietas. Policijas administratīvās tiesības (mēs uzskatām, ka šinī gadījumā mēs esam papildinājuši un devuši policijai papildus šīs administratīvās tiesības) izpaužas šādā veidā: pirmām kārtām, ir policijai dota kāda likumīga tiesība attiecīgi rīkoties, pēc tam - pretrunā šai likumīgajai tiesībai - attiecīgās personas izdara kādu rīcību vai bezdarbību, un tālāk seko policijas sniegta policijas pavēle vai policijas rīkojums. Un, ja šī policijas pavēle vai policijas rīkojums netiek izpildīts, tad pēc šīs policijas pavēles vai šā policijas rīkojuma neizpildes ir iespējami divi ceļi - vai nu sastādīt protokolu un konstatēt šo pārkāpumu par neizpildi un griezties pie orgāna jeb iestādes, kas izskata šo pārkāpumu un uzliek administratīvu sodu (tātad administratīvā pārkāpuma process), vai arī ar tiem policijas paņēmieniem, kuri ir policijas rīcībā, piespiest šo personu vai personas izpildīt šo policijas rīkojumu vai policijas pavēli. Lai būtu šis teorētiskais jautājums uzskatāmāks, es to pamēģināšu analizēt ar piemēru. Ja policists, kurš atbild par kārtību, sabiedrisko kārtību uz ielas, ir novietots attiecīgi savā postenī kaut kāda pasākuma laikā (vai tā ir Romas pāvesta vizīte, vai tas ir kāds masu pasākums) un ja pilsoņi tad neizpilda šā policista rīkojumu vai pārkāpj šo sabiedrisko kārtību, vai pāriet aiz tās līnijas, kura ir noteikta stāvēšanai, tad policists nenodarbojas ar akta sastādīšanu un protokola sastādīšanu, bet viņa pienākums ir ar tām policijas metodēm piespiest šo pilsoni izpildīt šo policijas pavēli, protams, ar noteikumu, ka tā ir balstīta uz likumu. Tātad: vai nu šiem pilsoņiem tiek palūgts atgriezties vietā vai izklīst, ja ir nesankcionēts mītiņš, vai arī tiek pielietoti policijas piespiedu paņēmieni - tie ir fiziski paņēmieni, tie ir roku dzelži, tie ir steki, tie ir visi citi policijas piespiedu paņēmieni, par kuriem runāts Policijas likumā un policijas tiesībās. Savukārt administratīvajās tiesībās mehānisms ir pavisam citādāks. Administratīvajās tiesībās tāpat ir likums, kas kaut ko nosaka, tad ir likumpārkāpums, un tad ir iestāde, kas fiksē šo pārkāpumu un sastāda par to aktu. Šāda iestāde var būt policija (teiksim, satiksmes pārkāpumu gadījumos), bet ļoti bieži tā nav policija, tās ir dažādas inspekcijas, veselības aizsardzības iestādes vai citas iestādes, muita. Iestāde sastāda aktu par administratīvo pārkāpumu un nodod tiesai vai citai attiecīgai iest��dei, kura izlemj jautājumu par šā pārkāpēja sodīšanu. Un tas nav pats svarīgākais moments - piespiest šo personu izpildīt šo rīkojumu vai pakļauties tajā momentā šim rīkojumam, bet šeit svarīgākais moments tātad ir, ka ir fiksēts konkrētais administratīvais pārkāpums un pēc šā administratīvā pārkāpuma fiksēšanas tiek uzlikts sods. Bet policijas rīcībā ir pavisam citas piespiedu metodes, tātad policija ar savu pavēli, ar savu darbību piespiež pilsoni izpildīt tos priekšrakstus, kas tiek prasīti. Paskatīsimies konkrēti likumā "Par policiju"! Likuma "Par policiju" 12. pants - policijas darbinieka vispārējās tiesības. Šeit 7. apakšpunktā ir ierakstīts, ka policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā aizturēt un turēt apsardzībā personas, kas tiek turētas aizdomās par nozieguma vai administratīvā pārkāpuma izdarīšanu. Es vēršu jūsu uzmanību uz vārdiem - "likumā noteiktā kārtībā". Kāds likums šeit ir domāts? Šeit ir domāts, protams, likums "Par policiju", bet galvenokārt šeit ir domāts Administratīvo pārkāpumu kodekss vai Kriminālprocesa kodekss. Un šajā gadījumā ir skaidrs, ka policija rīkojas vai nu Administratīvo pārkāpumu kodeksa, vai Kriminālprocesa kodeksa ietvaros. Savukārt, salīdzināsim 12. panta 7. apakšpunkta formulējumu ar 8. vai 11. apakšpunkta formulējumu! 8. apakšpunkts - policijai ir tiesības aizturēt personas vecumā līdz 16 gadiem, kuras patvaļīgi pametušas dzīvesvietu vai bērnu iestādi, un turēt tās policijas iestādē līdz nodošanai vecākiem vai bērnu iestādei. Vai šis bērns ir pārkāpis kādu administratīvu noteikumu? Jā. Bet vai tas ir administratīvs pārkāpums, par kuru mēs sastādīsim kādu dokumentu un nodosim to administratīvām iestādēm? Nē. Tātad policija šajā gadījumā realizē savu piespiedu varu un šo nepilngadīgo aiztur. Vēl viens piemērs. 12. panta 11. apakšpunkts: policijai ir tiesības aizturēt personas, kurām ir nepārprotami psihiski traucējumi un kuras ar savām darbībām rada acīm redzamas briesmas sev vai apkārtējiem cilvēkiem, un uzturēt tās policijas iestādē līdz nodošanai ārstnieciskai iestādei vai nogādāšanai mājoklī. Tātad psihiski slims cilvēks nav pārkāpis nekādus administratīvus noteikumus. Policija šajā gadījumā realizē savu policijas varu. Jautājumi par tiem argumentiem, kas tika iepriekš izteikti no šīs tribīnes. 12. panta 18. un 20. apakšpunkts - policijas darbinieka tiesības. Tātad policijas darbiniekam saskaņā ar šo likumu, Policijas likumu, ir tiesības apturēt transporta līdzekli un izdarīt tā apskati, ja ir pamats domāt, ka tā vadītājs pārkāpis ceļu satiksmes noteikumus vai likuma prasības, aizliegt lietot transporta līdzekļus, kuru tehniskais stāvoklis apdraud transporta kustības drošību vai kuru izplūdes gāzes atmosfērā pārsniedz pieļaujamās normas, atstādināt no transporta līdzekļa vadīšanas personas, kurām ir konstatētas alkohola, toksisko vai narkotisko vielu lietošanas pazīmes, kā arī personas, kurām nav dokumentu par konkrētā transporta līdzekļa lietošanas vai attiecīgās kategorijas transporta līdzekļu vadīšanas tiesībām. 18. apakšpunkts - policijas darbiniekam ir tiesības apturēt transporta līdzekļus un izdarīt to apskati (tātad vēlreiz ir runa tikai par apskati), izņemot diplomātisko un konsulāro pārstāvju un Latvijas Republikas tautas deputātu transporta līdzekļus, pēc policijas iestādes priekšnieka norādījuma, lai aizturētu personas, kas izdarījušas noziegumu vai izbēgušas no apcietinājuma, apvidos, kur iespējama šo personu atrašanās. Tātad šeit jūs redzat jau pirmo starpību. Tātad likumā "Par policiju" ir runa tikai par apskati. Noteikumi nr. 35 acīm redzami un būtiski paplašina policijas tiesības šajā gadījumā. Kas attiecas uz šo atļaujas sistēmu, tātad atļaujas sistēmu, ka to dara tikai pēc policijas iestādes priekšnieka norādījuma, šis princips ir tātad saglabāts. Loģiski, ka tas attiecas arī uz deputātu un uz konsulāro un diplomātisko pārstāvju transporta līdzekļu neaizskaramību, taču tiesības tiek dotas daudz plašākas. Tātad ir tiesības ne tikai apskatīt, bet arī pārmeklēt, - un ne tikai transporta līdzekli, bet arī personas. Un ne tikai vadītāju, bet arī pārējās personas. Un ne tikai transporta līdzekli, bet arī tanī atrodošās mantas. Var tikt izteikti iebildumi, ka tā ir cilvēktiesību pārkāpšana. Palūkosimies attiecīgajos normatīvajos aktos! Pirmais. Vispārējo cilvēktiesību deklarācija. Tās 12. pantā ir noteikts, ka nedrīkst patvarīgi iejaukties personiskajā un ģimenes dzīvē, patvarīgi apdraudēt dzīvokļa neaizskaramību un personiskās korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt cilvēka godu un reputāciju. Bet tajā pašā Vispārējo cilvēktiesību deklarācijā ir arī 29. pants. (Es atļaušos atgādināt, ka 12. pantā par automobili nav runa, runa ir tikai par dzīvokļu neaizskaramību.) Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas 29. pants: katram cilvēkam ir pienākums pret sabiedrību. Realizējot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir jāpakļaujas tikai likumā noteiktajiem ierobežojumiem, kuru nolūks ir vienīgi citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgas atzīšanas un cienīšanas nodrošinājums un morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējās labklājības taisnīgu prasību apmierināšana demokrātiskajā sabiedrībā. Tādi paši noteikumi ir iekļauti arī Starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām. 17. pants - nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties personiskajā un ģimenes dzīvē, patvarīgi vai nelikumīgi apdraudēt dzīvokļa neaizskaramību vai personiskās korespondences noslēpumu un nelikumīgi apdraudēt personas godu un reputāciju. Es uzsveru vēlreiz šo momentu par godu un reputāciju! Bet tajā pašā laikā visos šajos starptautiskajos dokumentos ir izdarīta atzīme par to, ka ir tiesības citu cilvēku tiesību aizsargāšanas interesēs ierobežot šīs tiesības. Jautājums ir par to, kādā veidā šīs tiesības un šīs intereses tiek ierobežotas. Tātad, pirmām kārtām, protams, likumīgi, ar likumu. Es domāju, ka šis ir tas gadījums, kad tas ir noticis likumīgi. Tik tiešām, es domāju, ka šeit būtu grūti uzstāties kādam un pateikt, ka situācija ir labvēlīga, ka tāda rīcība nav nepieciešama - apkarot noziedzību. Tātad ir nepieciešama šāda policijas rīcība, lai varētu reāli apkarot noziedzību. Nevis šeit no Iekšlietu ministrijas, no iekšlietu ministra prasītu vienu, bet tad, kad ir precīzi jārīkojas un jādod šīs tiesības, tad šīs tiesības tiek liegtas. Es domāju, tāda pieeja un tāda divdabība nevarētu būt. Paskatīsimies likumā "Par cilvēku un pilsoņu tiesībām un pienākumiem", kas pieņemts Augstākajā padomē 1991. gada 10. decembrī! 15. pants: aizturēšana, apcietināšana, kratīšana vai citāda personas brīvības ierobežošana pieļaujama tikai likumā noteiktajā kārtībā. 16. pants: personas dzīvoklis ir neaizskarams, (tātad arī šajā likumā ir runāts par dzīvokli). Un 44. pants (nobeiguma pants): cilvēku tiesībām un brīvībām var ar likumu noteikt nepieciešamos ierobežojumus, lai aizsargātu citu personu tiesības, cieņu, veselību un tikumību. Ir iespējams šis ierobežojums, lai garantētu valsts drošību, sabiedrisko kārtību un mieru. Tas ir spēkā esošs, Augstākās padomes apstiprināts likums - cilvēku un pilsoņu tiesības un pienākumi, tas pilnīgi saskan ar šiem abiem cilvēktiesību dokumentiem - Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām, nav ar tiem pretrunā, ir tiem adekvāts un tādējādi nevarētu izsaukt šeit iebildumus. Tātad tiek uzsvērts: lai aizsargātu citu pilsoņu tiesības un intereses vai arī valsts drošību, sabiedrisko kārtību un mieru, var šīs cilvēktiesības tikt ierobežotas. Un, otrām kārtām, tam ir jānotiek tātad likumiskā veidā. Es domāju, ka šie ir gadījumi, kad valdība ir rīkojusies, balstoties uz 81. pantu, un, lai kā mēs šeit varētu spriest un runāt par to, ka valdība ir tāda vai valdība ir citāda, tomēr valdība ir izmantojusi likumā noteiktās iespējas, un valdība uzskata, ka ir bijis šis neatliekamais gadījums, bet es domāju, ka nevajadzētu, vismaz man, par šo jautājumu debatēt. Jautājums, ko izvirza mani kolēģi Juristu biedrības biedri, Juristu biedrības Prezidijs (kaut gan faktiski Juristu biedrībai pēc būtības ir politisks viedoklis). Tātad jautājums ir par to, ka pietiek ar to, ka visas tiesības policijai ir noteiktas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Kriminālprocesa kodeksā. Nu, šajā sakarā es gribētu kategoriski iebilst, ka, lai sāktos Kriminālprocesa kodeksā noteiktā kriminālvajāšana vai tiktu konstatēts vispār, ka ir noticis noziegums vai administratīvs pārkāpums, vispirms policijai ir jānonāk pie šāda secinājuma, un pie šāda secinājuma policija var nonākt tikai ar attiecīgu rīcību - vai nu patrulējot apdzīvoto vietu ielās (vai nu darot to kājām, vai ar mašīnu), vai arī apturot un pārbaudot dokumentus, vai arī pielietojot šinī gadījumā šos noteikumus nr. 35. Mēs nevaram gaidīt, un faktiski nav iespējami tādi gadījumi, kad policija uzreiz nonāk pie šāda secinājuma, it sevišķi tādās neacīmredzamās lietās, kad ir bijis administratīvais pārkāpums vai ir noticis noziegums. Policijai ir jāstrādā arī preventīvi, jāstrādā, apsteidzot šos notikumus. Mēs zinām, ka viens pēc otra uzsprāgst veikali, bet mēs nevaram atstāt situāciju tādā veidā, ka policija uz to nereaģēs. Es domāju, ka sabiedrība šodien prasa no likumdevējiem, no policijas tieši tādu rīcību, un to mēs redzam arī no tām atsauksmēm, kas ir izteiktas presē par šiem 35. noteikumiem. Jā, ir nepieciešams ievērot šīs likumā noteiktās garantijas, likumā noteikto kārtību un vispār kārtību, kādā veidā piemērot šos policijas spaidu līdzekļus. Tādi noteikumi tiek izdoti, tādas mācības mūsu policistiem tiek sniegtas, un šādas pavēles un instrukcijas tiek apstiprinātas. Gan par asaru gāzes lietošanu, gan par suņu lietošanu, gan par rokudzelžu lietošanu, gan par steku lietošanu, un pats par sevi saprotams, arī par 35. noteikumu lietošanu. Tas ir normāli, un mēs nevaram arī prasīt, lai visas nianses, kuras mēs atspoguļojam dienesta instrukcijās vai kuras tiek mācītas kā policijas mācības vai kā policijas ētika, teiksim, varētu tikt ierakstītas likumā. Un vai būtu nepieciešams tās ierakstīt likumā? Ne vienmēr tas tā var notikt, un ne vienmēr to visu var aprakstīt. Tātad es domāju, ka šeit Juristu biedrība pieļauj būtisku kļūdu, jo, lai nonāktu līdz attiecīgam administratīvam procesam vai līdz attiecīgam kriminālprocesam, ir nepieciešama policijas rīcība: policija pārbauda automašīnas, pārbauda aizdomīgās personas un rīkojas saskaņā ar policijas priekšnieka priekšlikumiem. Es gribu šos notikumus ilustrēt ar konkrētiem faktiem, citādi varbūt mans ziņojums šeit atstāj pārāk teorētisku spriedelējumu iespaidu. Pēc Aizsardzības un iekšlietu komisijas aicinājuma mēs salīdzinājām janvāra un februāra mēnešus. Nu, starpība ir būtiska. Es jums varu pateikt kopējo skaitu. Man ir dati par laika posmu līdz 6. martam. Tātad man ir dati par janvārī, februārī un līdz 6. martam aizturētām konkrētām personām, kuru meklēšana izsludināta sakarā ar šo personu turēšanu aizdomās par noziegumu izdarīšanu: ir aizturēta 121 persona. Būtisks kāpinājums šajā laikā, kamēr darbojas noteikumi nr. 35. Ir atklāti noziegumi, par kuru izdarīšanu policijai pirms pārbaudes veikšanas nebija ziņu, tātad nevis par zināmu noziegumu atklāšanu ir runa, bet par tādu noziegumu, kas tiek atklāti, aizturot kādu konkrētu automašīnu un izdarot pārmeklēšanu. Ir 149 šādi gadījumi. Ir izņemti šaujamieroči - 44 vienības, izņemtas sprāgstvielas - 1,6 kg, izņemtas narkotikas - 0,75 kg, atsavinātas nozagtās automašīnas - 17 automašīnas. Tādi ir konkrētie fakti. Negribu aizkavēt jūsu uzmanību, tādēļ izvēlējos tikai divus piemērus no februāra sākuma notikumiem. Par notikumiem un noziegumiem, kurus konstatēja policijas darbinieki, pielietojot noteikumos nr. 35 paredzētās papildu tiesības. 1994. gada 1. februārī Jūrmalā Skolas ielā 9 pie veikala "Irina" policija aizturēja mašīnu ar diviem cilvēkiem - Jāni Elksni un Muslimu Magomedu Magomedovu. Tika atrastas divas trotila pakas - katrā pa 400 gramiem, spridzekļi, detonators. Pēc tam pie viņiem mājās tika atrasti vēl spridzekļi. Jājautā: ja policijai nebūtu šo tiesību, kādā veidā policija būtu varējusi atrast divus mazus trotila spridzekļus, kuri ir noslēpti mašīnā? Ne jau lūkojoties pēc tā, vai ir rezerves ritenis vai nav. Policija tos var atrast tikai, realizējot šīs pārmeklēšanas tiesības, un nekā citādāk! Mašīna atradās aizdomīgā vietā, iepriekš sprādzieni pie veikaliem bija notikuši, un, tikai pārbaudot šādu mašīnu un pārbaudot šos cilvēkus, mēs varam konstatēt, ka ir gatavots noziegums, un attiecīgi ierosināt šo krimināllietu. Ja mums nebūtu šo tiesību, mēs to nevarētu izdarīt. Tālāk. 1994. gada 2. februāris, tātad otrā diena. Dobeles rajonā uz šosejas Rīga-Liepāja policija aizturēja Eldara Huseina Garina dēla mašīnu, ko vadīja divas azerbaidžāņu tautības personas. Protams, policija ieinteresējās. Mašīnā atradās Džaparovs Zahids un Abasovs Enturovs. Pārbaudot šo mašīnu, konstatēja 148 pudeles nevis azerbaidžāņu, bet moldāvu konjaka, nez kādēļ ar viltotu alkoholu. Bija neaizpildītas, apzīmogotas preču pavadzīmes, Labklājības ministrijas alkohola kvalitātes sertifikāti tipogrāfijas iepakojumā. Un tikai, tad, kad tika uzmanīgi pārbaudīti sēdekļi un pārbaudīts mašīnā esošais instrumentu jeb piederumu priekšējais panelītis jeb mazā noliktaviņa, - tikai tad tur tika atrasta granāta. Kādā veidā, bez šīm tiesībām, - lūdzu man atbildēt, - kādā veidā bez šīm tiesībām policija to varētu izdarīt? Policija to nevar izdarīt bez šīm tiesībām. Es domāju, ka situācija šobrīd ir tāda, ka ir nepieciešams akceptēt šos noteikumus, un policijai šie noteikumi dotu papildu tiesības. Es domāju, ka šeit nevajadzētu mums aizstāvēt šādus cilvēkus, kurus es nosaucu. Paldies.".
• 1994_03_10-seq128 language "lv".
• 1994_03_10-seq128 speaker Linards_Mucins-1951.
• 1994_03_10-seq128 mentions Q822919.
• 1994_03_10-seq128 mentions Q211.
• 1994_03_10-seq128 mentions Q4294315.
• 1994_03_10-seq128 mentions Q2660080.
• 1994_03_10-seq128 mentions Q8436.
• 1994_03_10-seq128 mentions Q6112266.
• 1994_03_10-seq128 mentions Q4459436.
• 1994_03_10-seq128 mentions Q16352470.
• 1994_03_10-seq128 mentions Q5244326.
• 1994_03_10-seq128 mentions Q220.
• 1994_03_10-seq128 mentions Q22666239.