Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_02_24-seq493> ?p ?o. }

• 1994_02_24-seq493 type Speech.
• 1994_02_24-seq493 number "493".
• 1994_02_24-seq493 date "1994-02-24".
• 1994_02_24-seq493 isPartOf 1994_02_24.
• 1994_02_24-seq493 spokenAs 77.
• 1994_02_24-seq493 spokenText "Labi. Tātad tas ir pirmais mērķis, un šis mērķis ir sabiedrības konfrontācija ar savu neseno pagātni un šīs nesenās pagātnes seku likvidācija. Es par to vēl runāšu tālāk. Otrais ir saistīts ar kriminālizmeklēšanas uzsākšanu pret personām, kuras saistībā ar VDK ir izdarījušas noziegumus. Un šeit ir runa galvenokārt par starptautiskajās krimināltiesībās atzītajiem noziegumiem, kā, piemēram, genocīds un citi, kuri ir arī mūsu Kriminālkodeksa sastāvā. Trešais - noteikta kārtība, kādā veidā izmantot VDK dokumentus. Un ceturtais ir - dot iespēju VDK represēto, vajāto un izspiegoto personu politiskai, juridiskai un morālai reabilitācijai. Un tādēļ viss šis likumprojekts būtu jāvērtē attiecībā uz to, kādā veidā šie mērķi tiek veicināti un atbalstīti. Es tagad turpināšu ar svarīgāko punktu izklāstu. Tātad vispirms - likuma mērķi, ko es minēju. Otrkārt, likums satur attiecīgās definīcijas, kas ir nepieciešamas, lai strādātu ar šiem dokumentiem un šo jautājumu risinātu. Tā ir VDK dokumentu definīcija, kas ir 2. pantā, VDK darbinieku un uzticības personu definīcija un, treškārt, cietušo definīcija. Šīs definīcijas ir izstrādātas arī, cieši konsultējoties ar Totalitārisma seku dokumentācijas centra darbiniekiem, kuri šos jautājumus ir labi izpētījuši un acīmredzot ir ar šīm kategorijām iepazinušies. Tātad tas ir 2., 3. un 4. pants. Tagad - iestādes, kas nodarbosies ar šiem jautājumiem. Un tās ir šajā likumā minētas divas, tas ir, 5. pantā. Totalitārisma seku dokumentācijas centrs - tā ir valsts pārvaldes iestāde, kas strādā profesionāli, ar profesionāliem ierēdņiem, tur vajadzētu būt arī diezgan lielam procentam juristu, kuri profesionāli šos materiālus izvērtēs, kuri profesionāli šos materiālus arī glabās un veiks attiecīgās analīzes, un dos attiecīgās izziņas. Tātad tas ir profesionāls darbs. Taču ar to vien nepietiek, jo mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz cietušo, un darbam ar šiem cietušajiem mēs esam paredzējuši sabiedrisku organizāciju, tas ir, Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisiju, kura tieši dod palīdzību cietušajiem, lai tie ar savām rūpēm, ar savu sāpi var griezties arī šajā institūcijā, kur sabiedriskā kārtā strādās cilvēki, kuri ir ieinteresēti šajos jautājumos un var sniegt viņiem palīdzību, padomu (piemēram, kādā veidā kārtot dokumentus, kas attiecas uz reabilitāciju, vienu vai otru netaisnību - un tā tālāk). Tas ir sabiedrisks darbs, kas šeit ir institucionalizēts. Abas institūcijas darbosies uz atsevišķu nolikumu pamata, kuros šīs struktūras un šie uzdevumi būs sīkāk regulēti. Taču ārpus šīm divām speciālajām institūcijām liela nozīme būs arī prokuratūrai un tiesai, par ko es vēl runāšu vēlāk, proti, jautājumā par sadarbības fakta atzīšanu. Prokuratūra un tiesa šeit tieši nav minēta, jo tas ir atsevišķos likumos paredzēts. Šeit ir paredzēta procedūra, kādā veidā prokuratūra un tiesa ir iesaistīta šajā procedūrā. Tagad - politiski varbūt visapstrīdētākais un vienlaicīgi arī nozīmīgākais dokuments, proti, kādā veidā tiek konstatēta personas sadarbība ar VDK. Un proti, - arī sadarbības veidi: vai nu VDK darbinieks (tur ir minēts arī, kas ir darbinieks), vai arī VDK uzticības persona, kuru parasti tautā sauc par "stukaču". Tātad vispirms ir triju veidu procedūras. Vispirms ir procedūra, es teiktu, numur viens: katra persona var pieprasīt šajā Dokumentācijas centrā izziņu par sevi, un šim centram ir jāsniedz izziņa vai ir attiecīgi materiāli - "jā" vai "nē". Un, ja "jā", tad jādod iespēja ar tiem iepazīties. Tās ir katras personas tiesības. Otrs. Un es lūdzu šeit labi ieklausīties, tas ir saistīts ar valsts civildienestu un mūsu uzticību mūsu valsts dienestam. Un proti, katra valsts un pašvaldību institūcija var pieprasīt izziņu šajā centrā par saviem darbiniekiem vai vēlētām amatpersonām, kuras saskaņā ar likumu nevar ieņemt attiecīgus amatus, ja tās ir sadarbojušās ar VDK. Katrai iestādei par to ir jāzina, un centram ir jādod attiecīgā izziņa. Es vēl runāšu vēlāk par to, kas notiek tad, ja izziņa ir pozitīva. Šeit, es teiktu, pašlaik spēkā ir galvenokārt divi likumi, kas šo jautājumu regulē, - tas ir Vēlēšanu likums, kas gan attiecas tikai uz 5. Saeimu (bet mums būs jāpieņem vispārējais vēlēšanu likums, arī pašvaldību vēlēšanu likumos ir attiecīgas normas), un sagatavošanā esošais civildienesta likuma projekts. Ja izziņa ir pozitīva, tādā gadījumā prokuratūrai ir jāierosina pārbaudes process. Tas ir īpašs process, kurā prokuratūra savāc iespējamos pierādījumus, un tad, ja tā uzskata, ka šie pierādījumi ir pietiekoši šī sadarbības fakta konstatēšanai, tā griežas tiesā, lai tiesa šo jautājumu izšķirtu ar spriedumu: ir sadarbība bijusi vai nav bijusi, vai kādā veidā šī sadarbība ir bijusi. Tātad sekas var balstīt tikai uz attiecīgu tiesas spriedumu. Šis tiesas spriedums var būt gan tāds, ka šī sadarbība ir bijusi, gan arī, protams, attaisnojošs spriedums, spriedums, ka sadarbība nav bijusi. Tādā gadījumā tas ir reabilitējošs spriedums. Un visbeidzot arī tas (droši vien tas būs sabiedrībā apstrīdēts noregulējums, bet tas ir iestrādāts likumā, un es domāju, ka diskusiju procesā par to vajadzētu diskutēt), - arī tas, ka katrai personai un katrai biedrībai (un šeit faktiski mēs domājam galvenokārt represēto organizācijas), arī katram reģistrētam preses izdevumam, ir tiesības griezties tiesā ar lūgumu pārbaudīt kādas konkrētas personas sadarbību ar VDK un šīs sadarbības formu. Lai šis lūgums tiktu pamatots tikai uz nopietniem faktiem, šeit darbojas Civilprocesa normas, tas nozīmē, ka ierosinātājam pašam ir jāsavāc pierādījumi. Un, ja tas domā, ka viņam tiešām ir tik daudz pierādījumu, tad tas var griezties tiesā. Ar to tas atšķiras no valsts iestādes, pašvaldību institūcijas procesa, kur tā var lūgt prokuratūru to izdarīt viņas vietā, jo šeit ir valsts interese - pārbaudīt, vai attiecīgā amatpersona atbilst šiem likumā noteiktajiem priekšnoteikumiem vai neatbilst. Bet, ja kāda privātpersona uzskata, ka kāds ir sadarbojies ar VDK, bet šī pārbaude nav notikusi vai nav notikusi pareizi, tad, protams, arī tai ir tiesības ierosināt šo procesu, bet uz savu risku. Ja spriedums būs attaisnojošs, tad, protams, būs droši vien arī sekojoši tiesas spriedumi par goda aizskaršanu un tā tālāk. Risks ir, bet arī iespēja pastāv katram, un tā var būt arī biedrībām, kas to darītu varbūt ar juristu palīdzību; represēto apvienībām vai jebkurai citai biedrībai šī iespēja pastāv. Tā ir iestrādāta, un es lūdzu arī par šo iespēju diskutēt. Tagad - par sekām, kas rodas pozitīva tiesas sprieduma gadījumā. Pozitīvs tiesas spriedums - tas nozīmē, ka šis sadarbības fakts ir konstatēts. Tādā gadījumā, ja uz likuma vai līguma, arī darba līguma pamata attiecīgais darbinieks nevar ieņemt attiecīgo amatu, šis amats tiek zaudēts, šis mandāts tiek atņemts automātiski ar tiesas sprieduma spēkā stāšanos. Tās ir sekas. Likums paredz arī vairākas organizatoriskas normas par arhīviem un par pieeju arhīviem, kuros glabāsies vai glabājas VDK dokumenti. Mēs esam izvēlējušies tā saucamo koncentrācijas principu: tos VDK dokumentus, kas tiek savākti šajā procesā, glabāt vienā vietā - Totalitārisma seku dokumentācijas centrā. Var, protams, būt arī viedoklis, ka tos vajag glabāt attiecīgajos arhīvos, piemēram, rajonu arhīvos, centrālajos arhīvos, tātad izmētāt pa dažādiem arhīviem un pakļaut tos vispārīgiem arhīvu noteikumiem, un, cik man zināms, arī arhīvu darbinieki atbalsta šo decentralizācijas principu. Var diskutēt par to, kurš princips ir labāks. Es iesaku koncentrācijas principu, lai šie specifiskie dokumenti atrastos vienā vietā un lai pieeju tiem regulētu īpašs režīms, kas noteikts šā likumprojekta 17. pantā, protams, ievērojot arī vispārējos noteikumus par arhīviem, ja šeit nav minēts kaut kas cits. Tātad es domāju, ka šis arī ir viens tāds organizatorisks jautājums, par ko mēs droši vien otrajā lasījumā vēl diskutēsim. Un, runājot par 17. pantu, jāsaka, ka šeit ir noregulētas iespējas zinātniskajiem pētījumiem un dokumentu publicēšanai. Šeit arī, protams, ir izsvērtas abas puses, ir izsvērta personas aizsardzība, personas privātās sfēras aizsardzība, no vienas puses, un sabiedrības intereses iepazīties ar šiem dokumentiem. Un šeit ir zināms vidusceļš izvēlēts. Šis vidusceļš, es teiktu, ir diezgan nosvēries uz vienu pusi - un proti, uz to, ka sabiedrības interese iepazīties ar šiem dokumentiem un arī publicēt šos dokumentus ir uzskatīta tomēr par svarīgāku nekā privātā interese, taču arī privāta interese ir aizsargāta. Un, protams, mēs varam vēl diskutēt, kur šo robežu vilkt. Šajā likumprojektā šī robeža ir vilkta vairāk sabiedrības interešu pusē. Labi, šis likumprojekts nav garš, es ieteiktu visiem ar to iepazīties. Es domāju, ka mums ir ne tikai šeit, bet arī visā sabiedrībā jādiskutē, jo arī šīs nesenās pagātnes diskusijas ir arī liecinājums par to, cik mūsu sabiedrība ir nobriedusi savas nesenās pagātnes izvērtēšanai, lai uz šīs izvērtēšanas bāzes varētu veidot Latvijas nākotni, un tādēļ es aicinu šo likumprojektu pieņemt pirmajā lasījumā. Paldies.".
• 1994_02_24-seq493 language "lv".
• 1994_02_24-seq493 speaker Egils_Levits-1955.
• 1994_02_24-seq493 mentions Q822919.
• 1994_02_24-seq493 mentions Q211.
• 1994_02_24-seq493 mentions Q1020384.
• 1994_02_24-seq493 mentions Q202162.
• 1994_02_24-seq493 mentions Q1092499.
• 1994_02_24-seq493 mentions Q80919.