Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_02_10-seq249> ?p ?o. }

• 1994_02_10-seq249 type Speech.
• 1994_02_10-seq249 number "249".
• 1994_02_10-seq249 date "1994-02-10".
• 1994_02_10-seq249 isPartOf 1994_02_10.
• 1994_02_10-seq249 spokenAs 71.
• 1994_02_10-seq249 spokenText "Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Man ļoti patīk Tabūna kunga un vēl citu kungu uzstāšanās. Tur ir varbūt daudz taisnības, bet es gribu tādu mazu skaidrību nest šinī jautājumā varbūt tīri subjektīvi tāpēc, ka es dažādos veidos esmu bijis saistīts ar privatizācijas jautājumiem. Pirmais. Par “Treuhand” jautājumu. Organizācija “Treuhand” nav tīri valsts organizācija Vācijā, un vēl arvien šeit mūsu runās visu laiku izskan tāda doma, ka nu mēs privatizēsim un tad mēs liksim Hipotēku bankā, un tad mēs vēl kaut kur naudu varēsim izmantot. Es domāju, - ja privatizācija norisēs tā, kā tā ir norisējusi šinīs postkomunisma valstīs, tad neviena centa, neviena santīma tur pāri nepaliks. Un, kā rāda Vācijas piemērs, 20 miljardi marku (ja es nemaldos) caur “Treuhand” organizāciju ir ielikti, lai privatizāciju vispār veiktu. Man liekas, ka mums drīz nāksies šeit, Saeimā, runāt par jautājumu - kur naudu ņemt priekš privatizācijas procesa, nevis, kā naudu no privatizācijas caur kaut kādiem privatizācijas fondiem dabūt un ielikt Hipotēku bankā vai kaut kur citur. Tas ir viens. Nākamais. Runājot par dažiem praktiskiem privatizācijas momentiem. Es vadu “Latvijas naftas” privatizācijas komisiju. Es esmu lietas kursā, kādi “caurumi” ir likumdošanā pašreiz, cik grūti ir uz priekšu virzīties. Šī komisija nav pazaudējusi nevienu nedēļu nelietderīgā darbā, bet visu laiku ir virzījusies uz priekšu, ņemot vērā to, ko likumdošana atļauj. Tātad: mēnesi iepriekš izziņot, pēc tam atkal gaidīt, kad avīzē nopublicēs, kad pieteiksies, kad izsoli organizēt. Visas šīs grūtības ir un pastāv. Turklāt tie cilvēki, kas to dara, un tajā skaitā arī es... Man sen tā lieta ir apnikusi, jo būtībā tur neko par to darbu saņemt nevar, nerunājot par kaut kādu puslīdz normālu atlīdzību. Notiek bezgalīga sēdēšana, bezgalīga strīdīgu jautājumu risināšana, tie jautājumi ir saistīti ar to, ka uzrodas privātīpašnieki, tie jautājumi ir saistīti ar to, ka pašvaldībām ir visādas pirmpirkuma tiesības un nezin kas vēl, un grūtības ir tādas, ka būtībā jautājumi uz priekšu nevirzās. Pa to laiku “Latvijas naftai” rodas jauna koncepcija, un atkal grib šinī koncepcijā paturēt “Latvijas naftu” kā vienu milzīgu valsts organizāciju. Un šī koncepcija atkal nonāks priekšā Ministru kabinetam, protams. Es tikai to parādu kā vienu tādu praktisku piemēru. Es domāju, ka ar tādiem pāris praktiskiem piemēriem es deputātiem parādīšu, cik šis jautājums ir samudžināts un ka nekas būtībā nenotiek. Un nenotiek jau vairākus gadus. Otrais piemērs. Es strādāju Rīgas padomē vēl tanī laikā, kad Rīgā šī veikalu privatizācija nebija vispār iesākusies. Šo jautājumu iesākt uzticēja man, un mēs izveidojām komisiju un ar Aivaru Veisa kungu no Ekonomikas reformu ministrijas īsā laikā uztaisījām 4 nolikumus, tādus dokumentus, uz kuru pamata šo privatizāciju varēja virzīt. Kāda bija galvenā grūtība? Galvenā grūtība un galvenais iemesls, kāpēc tā lieta sākās lēnāk, nekā tā varēja sākties, Rīgā bija tīri psiholoģiskas dabas faktori. Tādi faktori, ka tie cilvēki, kam vajadzēja tālāk kaut ko darīt un kuriem vajadzēja par to balsot (un zālē sēdēja tajā laikā 120 deputāti Rīgas padomē), - tie cilvēki šo jautājumu vienkārši nespēja uztvert, jo viņiem pašiem nevienam nekā nebija. Un tas beidzās ar to, ka Rīgas padomes prezidijs, prezidijs personīgi, iznesa tādu lēmumu, ka privatizēsim 12 veikalus eksperimentālā kārtā, lai pārbaudītu to, kas ir likts priekšā un kaut ko vēl. Bet es gribu teikt tā, tīri varbūt ar pushumoru, ka privatizācijas komisijā... nu, ne privatizācijas komisijā, bet šajā Rīgas prezidijā bija tajā laikā 12 cilvēku, un es teicu tā: nu tad ļaujiet katram noprivatizēt sākumā katram pa vienam veikalam, lai šis process vispār varētu iet uz priekšu! Un pašreiz šeit es šajās runās redzu daudz ko tamlīdzīgu, ka mūs uztrauc, cik kurš tur nopelnīs, kas notiks, kā kurš kuru pārbaudīs. Tas, ka pašreiz republikā ir vispār plaši izplatīta kukuļņemšanas un kukuļdošanas prakse, es domāju, šeit nevienam nav noslēpums. Un tāpēc es arī gribu iestāties par tādu viedokli, ka tomēr par darbu, kuru dara, cilvēkam ir jāsaņem normāla atlīdzība un, ja ir Valsts kontrole, kas ir iecelta, tad lai viņa to kontrolē. Un lai cilvēkiem ir bailes šo darbu zaudēt. Un šajā gadījumā es domāju, ka pārprasts ir jautājums ap privātstruktūru. Šeit neviens nav varējis konkrēti ne uzprasīt, ne atbildēt, kādā veidā šī veidotā struktūra būs privātstruktūra. Tā nav privātstruktūra nekādā veidā. Tad varbūt vēlreiz vajadzētu kāpt tribīnē šiem likumprojekta autoriem un paskaidrot pilnīgi precīzi, cik tālu tad tā ir privātstruktūra. Tad, es domāju, zālei būtu skaidrība, jo vienīgā nianse, kas visā šinī lietā ir, ir tā, ka šie cilvēki varētu nopelnīt lielākas algas. To atļaus šī priekšā liktā koncepcija. Tālāk. Es domāju, ka daudz svarīgāki ir citi faktori. Daudz svarīgāki ir tie momenti, ka privatizācija nenotiek pietiekamā tempā. Kaut kur mums presē ir pieminēts, ka Latvijā pašreiz ir izveidotas 60 tūkstoš firmas, ka tas ir milzīgi daudz un it kā nu firmu starpā esot nezin kāds sajukums, vienādi nosaukumi. Es gribu teikt, ka mēs kādreiz mēģinājām darīt pēc Vācijas parauga, pēc tā, kā organizācija “Treuhand” ir strādājusi; mēs sarēķinājām, ka Latvijā īsā laikā vajadzētu radīt līdz 200 tūkstošiem privātu firmu un tad Latvija būtu vienādā stāvoklī ar privāto firmu skaitu Vācijā. Tikai tad! Tātad mēs labi ja trešo daļu no šā skaita esam radījuši un jau esam pilnīgā sajukumā, un jau nezinām, kur tālāk virzīties. Un tas ir arī tāpēc, ka šīs privatizācijas virzīšanas jautājums ir pilnīgi nesakārtots. Es domāju, ka šeit, šinī likumprojektā, privatizācijas valsts ministra un Ministru kabineta atbildība ir iestrādāta, privatizācijai ir sava parastā secība un parastā prakse. Šeit tālāk var tikt piesaistītas privātfirmas - tā, kā tas pašreiz notiek. Lai novērtētu un organizētu izsoli, tiek piesaistītas pusprivātas jeb daļēji privātas akciju sabiedrības. Par to šodien šeit arī nav runāts. Tas ir praktiskajā tālākajā privatizācijas veikšanas procesā. Šī struktūra neveiks visu privatizāciju un arī neiztiks bez šo privāto struktūru piesaistīšanas un bez dažādu auditororganizāciju piesaistīšanas. Runājot par to firmu skaitu, es gribu uzsvērt vienu citu lietu, kas, manuprāt, ir pašreiz galvenais trūkums šajā praktiskajā darbībā, ka mēs šādā stāvoklī, kad kaut kas notiek vienā ministrijā un pēc tam tas tiek nodots uz Ekonomikas ministriju vai nu apstiprināšanai, vai caurskatīšanai, drīzāk darām citu darbu - mēs dodam iespējas privatizēt tikai tiem, kam jau ir lielāks kapitāls, jeb kas to kapitālu ir kaut kādā dažādā veidā pirmie dabūjuši, jeb kas pirmie dabūja kapitālu kaut vai tanī brīdī, kad to par mazākiem procentiem no bankām varēja dabūt. Un pašreiz visur ir izveidojusies tāda prakse, ka, tiklīdz kaut kur ir kāda labāk strādājoša organizācija un tā kaut kur ir nomnieks kādai daļai uzņēmumu, piemēram, tad, tiklīdz jautājums aiziet līdz privatizācijai, tā visi šie nesekmīgie uzņēmumu vadītāji ir klāt ar saviem dokumentiem un pretendē uz to, ka nu mēs tagad arī privatizēsim, un tad uzreiz privatizācijas konkursā piedalās 2-3-4 gribētāji, un tas lielākais - tas nu noteikti beigās ir tas ņēmējs. Nekas tamlīdzīgs nedrīkstētu būt, ja mēs ieklausāmies tanī pieejā, kādai vajadzētu būt, lai pēc iespējas lielāku skaitu cilvēku iesaistītu privātajā biznesā. Nekas tamlīdzīgs nevarētu būt! Būtu jāskatās tikai caur to, cik tie cilvēki, cik šie, kaut vai mazie, struktūrveidojumi, kādā veidā viņi spētu saimniekot, un es gribu vērst uzmanību šai veidojamai Privatizācijas aģentūrai tieši uz šo momentu, ka nedrīkstētu būt arī tāda pieeja, ka tikai pēc iespējas vairāk, ar dažādiem paņēmieniem, mēģināsim iekasēt valsts budžetā. Es vēl sākumā minēju, ka valsts budžetā... ne valsts budžetu, bet šo Privatizācijas fondu un tālāk vēl, nedod Dievs, vēl kaut kādas citas lietas mēs ar šo palīdzību necelsim. Es domāju, ka pareizākā pieeja - tiešām tas ir mans subjektīvais viedoklis - ir tāda, ka pēc iespējas ātrāk visu vajadzētu noprivatizēt. Protams, šajā procesā tiks pielaistas dažādas kļūdas. Es pats esmu izbaudījis, cik likumdošana ir pretrunīga šajā jautājumā pašreiz. Šie divi likumprojekti, pie kuriem pašreiz tiek strādāts un kuri tika pieminēti, ir, protams, vērsti uz to, lai šeit ienestu kārtību. Bet iedomājieties nākamo posmu! Ja viss būtu noprivatizēts ar dažādiem paņēmieniem, sadalīts (pašreiz jau nav gribētāju ņemt, teiksim, kaut kādus rūpnīcu cehus, korpusus, jūs nemaz tos nevarat noprivatizēt) - ja tas, teiksim, būtu kaut kādā veidā sadalīts, tad izbeigtos reiz šī dažādu līmeņu kukuļošanas vajadzība, visādi strīdi un viss pārējais, tad sāktos parastais tirgus mehānisms. Var būt, ka mēs tad varēsim tikt pēc gada vai diviem pie parastā tirgus mehānisma, ka blakus ir bankrotētāji, ka ir pircēji, kas var dabūt par brīvu vai vienkārši izsolēs un tā tālāk īpašumu, un ka nav jāiet caur bezgalīgajām komisijām un bezgalīgi jātērē laiks, staigājot pa vienas, otras un trešās ministrijas kabinetiem un gādājot bezgalīgi daudzus papīrus. Ir parasta procedūra, ka viens īpašnieks var pārpirkt no otra, kurš ir švakāks jeb kurš grib saiet ar viņu kopā, vai var apvienoties un veidot kopējas firmas. Es domāju, ka mums būtu tā jāstrādā, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu pie šā momenta. Bet, ja mēs stāvēsim tādās pozīcijās, ka, nedod Dievs, lai tikai kāds, kas to dara, nenopelnītu mazliet vairāk nekā citi, tad mēs šo procesu ievilksim garumā. Un tas, ka mēs to esam ievilkuši krietni ilgi, pašreiz ir acīm redzami. Paldies par uzmanību.".
• 1994_02_10-seq249 language "lv".
• 1994_02_10-seq249 speaker Aivars_Kreituss-1945.
• 1994_02_10-seq249 mentions Q822919.
• 1994_02_10-seq249 mentions Q211.
• 1994_02_10-seq249 mentions Q2660080.
• 1994_02_10-seq249 mentions Q183.