Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_01_20-seq75> ?p ?o. }

• 1994_01_20-seq75 type Speech.
• 1994_01_20-seq75 number "75".
• 1994_01_20-seq75 date "1994-01-20".
• 1994_01_20-seq75 isPartOf 1994_01_20.
• 1994_01_20-seq75 spokenAs 77.
• 1994_01_20-seq75 spokenText "Godātais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Klausoties budžeta debates un klausoties katru runātāju, es neviļus nonāku pie secinājuma un domāju, ka varbūt daudziem no mums tāds ir, - ka katram no runātājiem ir pilnīga taisnība. Mums ir tik daudz jomu, kurām nepietiek naudas. Un katra no šīm jomām var aizstāvēt savu budžetu un pateikt, ka tai ir par maz, jo katrai no tām attīstībai ir nepieciešams vairāk. Bet ir arī pilnīgi skaidrs, ka šis budžets nav no gumijas un ka pārkārtot prioritātes - samainīt tās un vienu daļu pieaudzināt, bet citu samazināt - var tikai uz kādas citas jomas rēķina. Un, ja mēs saliekam visas savas runas kopā, tad ir skaidrs, ka tādu budžetu nevar sastādīt, tāpēc ir jāatrod balanss starp visiem šiem prasījumiem. Diemžēl mēs visi pašreiz budžetu apskatām pamatā tikai no savas diezgan šauras specializācijas un no savu interešu loka. Un joprojām vienīgais dokuments, kas paredz budžetu kopumā, kur šis balanss - labāks vai sliktāks - ir ievērots, ir tikai tas budžeta projekts, ko iesniegusi valdība. Diemžēl arī man ir jāseko tam pašam nelāgajam piemēram un jārunā par to budžeta daļu, kas vairāk vai mazāk attiecas uz mani, tāpēc ka par to ir izteikti aizrādījumi un arī priekšlikumi to noņemt. Es gribētu vienkārši sīkāk paskaidrot, kam šī nauda ir domāta un kā tā tiks izlietota. Aiz budžeta zināmā mērā neparasti romantiskās ailes “Latvijas tēls” tomēr slēpjas pilnīgi praktiskas programmas. Šīm programmām ir gan politiska, gan arī ekonomiska nozīme. Es sākšu ar piemēru, kas mums visiem ir salīdzinoši labā atmiņā, jo tas ir tikai gadu vecs. Tas ir tas pats slavenais raksts žurnālā “Life”. Līdz ar tā parādīšanos sākās ne tikai sašutuma vilnis, bet arī izmisīgi mēģinājumi kaut ko labot. Delegācijas brauca uz Savienotajām Valstīm, mēs mēģinājām uz šejieni atdabūt žurnālistus, kas uzraksta patiesību, bet es atceros, ko stāstīja kāds ANO misijas darbinieks, kurš bija Ņujorkā godprātīgi izdarījis savu darbu - staigājis pa visām redakcijām un visur it kā sastapies ar saprotošiem smaidiem par to, ka, jā, mēs jūs saprotam. Varbūt tiešām tas raksts nebija patiess un bija kāda neprecīza detaļa, bet gandrīz katrā kabinetā, kur viņš iegāja, viņš ieraudzīja pie sienas kaut ko pazīstamu - vai nu kādu ar krievisku rakstu izrotātu matrjošku, vai kādu kalendāru, uz kura neapšaubāmi bija redzams, ka tas ir nācis no Krievijas. Un secinājums bija pavisam vienkāršs: visur pirms mūsu cilvēkiem tur jau bijis kāds cits. Tātad interpretējis šos notikumus un šo problēmu turējis visu laiku “siltu”. Un mūsu mēģinājums ar vienreizēju iniciatīvu kaut ko mainīt praktiski šādās situācijās ir bezcerīgs. Ar to es gribēju ilustrēt tikai to veco patiesību, ka, ja tu pats par sevi nerūpēsies un par sevi neinformēsi, tad labākajā gadījumā tevi aizmirsīs, bet sliktākajā gadījumā - kā notika tajā reizē - tevi apmelos. Tāpēc mums ir jābūt dzīvīgi ieinteresētiem savas pašsaglabāšanās dēļ arī tagad, lai Latvija nepazustu no pasaules preses un būtu tur nevis kā saspringuma punkts, par kuru interesējas tikai tad, kad Kozireva kungs izsaka tiešus vai netiešus draudus, bet lai Latvija tur būtu kā jauna, augoša valsts, kura izskatās acīm redzami pārāka par citiem uz savu lielāko kaimiņu fona. Diemžēl jāatzīst, ka Latvija vairs neliekas interesanta pasaules medijiem. Un tas ir mūsu pienākums pret savu valsti - visu laiku par sevi atgādināt. Protams, varētu teikt, ka tas ir Ārlietu ministrijas uzdevums. Un tas arī ir Ārlietu ministrijas uzdevums, un ministrija to dara. Bet, sekojot citu valstu pieredzei, ir jārada centrs un sistēma, kura ar valsts informācijas izplatīšanu nodarbotos ikdienā. Ārlietu ministrijai tā ir tikai blakusfunkcija, kas saistīta ar ārlietu politikas propagandēšanu. Es nevaru teikt, ka ar to nelielo finansējumu un niecīgo štatu (attiecībā uz “Latvijas tēlu” ir paredzēti divi cilvēki, kuri vēl nav pieņemti darbā) to varētu izdarīt. Tomēr tas ir jāsāk darīt, un tā būs valsts funkcija, kas nekad nebeigsies, tā būs valsts funkcija, kas būs jāpilda šai valdībai, nākamajai un aiznākamajai, un ir pilnīgi vienalga, pie kādas partijas nākamās valdības piederēs. Kā viens no efektīvākajiem šīs darbības veidiem ir mērķtiecīga pasaules žurnālistu aicināšana uz Latviju un viņu programmu nodrošināšana. Ja kādam liekas, ka to var izdarīt bez izdevumiem, tad jāteic, ka tas tā vienkārši nav. Gribu teikt, ka, jo grūtākā politiskajā stāvoklī atrodas valsts, jo vairāk tas ir jādara, nevis mazāk. Minēšu kaut vai Izraēlas piemēru, kurai, cīnoties pret arābu valstu propagandas spiedienu, ir vesels departaments ar ievērojamu budžetu Tūrisma ministrijā, kas tikai to vien dara, kā apkalpo žurnālistus, kas raksta par Izraēlu. Bez tam šādi departamenti ir arī citās ministrijās. Es domāju, ka mūsu un Izraēlas situācija ir diezgan salīdzināma savā starpā. Nākamais ne mazāk svarīgs uzdevums ir Latvijas pašas sagatavotu materiālu izplatīšana pasaulē, tā teikt, informatīvā ekspansija. Būtu jāveic aktīva darbība, lai ne tikai izskaidrotu situāciju un reklamētu Latviju, bet arī piesaistītu šeit investīcijas, naudu, kas palīdzētu celt mūsu ekonomiku. Šī nauda mums vajadzīga ne tikai no ekonomikas attīstības viedokļa, bet arī no mūsu drošības viedokļa. Tēlaini izsakoties, var skaidri un gaiši pateikt, ka katrs dolārs, kas tiek investēts no ārpasaules - no Rietumiem - šeit, Latvijā, būtībā ir viens papildu karavīrs, jo tie cilvēki, kuri šo naudu ir ieguldījuši, arī aizstāvēs Latviju jeb, pareizāk sakot, savu naudu tad, kad Latvijai draudēs kāda nestabilitāte. Protams, šis darbs ir jādara kopā ar Attīstības aģentūru, kuras uzdevums savukārt ir mazāk skart politiku, bet vairāk specializēt ekonomiku. Pasaulē pazīstamākie un populārākie šāda veida darbi ir īpašu ieliktņu - būtībā brošūru - veidošana tajos Rietumu žurnālos un laikrakstos, kuri ir, pirmkārt, ietekmīgi un kurus, otrkārt, lasa politiķi. Svarīgi ir kontakti ar cilvēkiem, kuri ir gatavi ieguldīt tur naudu. Šajā sakarībā es jau esmu parakstījis un uzsācis programmu, kuras ietvaros vairākos Savienoto Valstu biznesa aprindu žurnālos būs Latvijai veltītas lapas. Tās būs ne visā tirāžā, bet tiešām tikai tajā daļā, kas nonāk lielākās kompānijās un pie politiķiem. Tas ir naudas taupīšanas jautājums. Viens no projektiem ir sadarbība ar žurnālu “Newsweek”, kurā varētu būt 24 lapu ieliktņi par Latviju. Un man šeit nav jāskaidro šā žurnāla autoritāte. Kopā ar igauņu kolēģiem tieši Latvijai tiek gatavots arī īpašs žurnāla numurs, ko igauņu izdevēji izplatīs Rietumos. Projektus un cerības varētu saukt desmitiem, jo ir desmitiem un desmitiem piedāvājumu. Un ir tikai viens ierobežojums - reāli tā ir nauda. Minēšu vienu piemēru. Ieliktnis “Newsweek” maksā 350 000 dolāru, tas ir trīsreiz vairāk nekā viss “Latvijas tēla” budžets. Un ir pilnīgi skaidrs, ka no “Latvijas tēla” tikai niecīgu daļu varētu atvēlēt šādam ieliktnim. Šajā situācijā varētu nolaist rokas un gaidīt labākus laikus, taču aktīva loģika un pasaules pieredze rāda tieši pretējo. Tieši nabadzīgākās un jaunākās valstis informācijas tirgū savu preci piedāvā visagresīvāk, jo skaidri zina, ka nauda, kas šādi ir piesaistīta, daudzkārt pārsniedz iztērēto. Mums nav pamata uzskatīt par netālredzīgiem poļus vai ungārus, un viņi pērn tajā pašā izdevumā “Newsweek” izvietoja attiecīgi četrus un divus ieliktņus - pielikumus. Un jāsaka, ka Polijā investīciju pieaugums pagājušajā gadā bija rekordpieaugums. Protams, tas nekādā gadījumā nav tikai šīs informatīvās politikas nopelns, bet tomēr kā tā sastāvdaļa tas noteikti ir. Un tas, ka šajā žurnāla pielikumā sevi reklamē visas Austrumeiropas valstis un beidzot pērnā gada nogalē - rudenī - tam pievienojās arī Igaunija, ir vienkārši fakts. Un pašreiz tukšā ir palikuši tikai divi - mēs un lietuvieši, kas to neesam varējuši izdarīt. Es jums minēju tikai vienu piemēru, kā mēs atpaliekam no saviem kaimiņiem, kā mēs, skaidri zinot, kas ir jādara, vienkārši to nedarām. Nedarām tāpēc, ka ir naudas trūkums, un es to atzīstu. Tas ir taupīgi, bet diemžēl arī tuvredzīgi. No tā vien, ko esmu par Igauniju redzējis Rietumu presē, var spriest, ka tam iztērēts ir turpat vai pusmiljons dolāru. Un es nedomāju, ka Igaunijas budžets ir daudz lielāks par mūsējo, bet toties Igaunija pašreiz pasaules sabiedrības acīs neapšaubāmi ir ekonomiskais līderis. Un tas nav tāpēc, ka mūsu skaitļi par ekonomisko izaugsmi vai tās stāvokli būtu ļoti atšķirīgi. Mēs praktiski atrodamies vienādā ekonomiskajā situācijā, bet viņi vienkārši ir iztērējuši naudu, lai pievērstu sev uzmanību. Uz Igauniju nauda līdz ar to nāk ātrāk. Investīciju ziņā Igaunija vismaz dažās jomās neapšaubāmi mūs apsteidz. Veca ir paruna, ka skopais maksā divreiz, un jautājums par “Latvijas tēlu” ir pārbaude, vai mēs kā valsts spējam domāt stratēģiski vai arī ne. Ir pilnīgi acīm redzams, ka pieprasītie budžeta līdzekļi var programmu tikai aizsākt, likt šai sistēmai pamatus. Tāpat personīgi man ir skaidrs, ka noteicošā loma būs nevis budžeta, bet piesaistītajiem līdzekļiem - sponsoru naudai un reklāmdevēju naudai. Optimālajā variantā visiem finansējumu avotiem būtu jāveido trīs vienlīdzīgi skaitļi. Šajā sakarībā manis vadītie cilvēki ir nopietni pastrādājuši, un mums ir izdevies piesaistīt līdzekļus, bet šiem naudas devējiem ir prasība, lai arī no valsts tomēr kaut kāda nauda nāktu. Un visbeidzot. Ir nepieciešama vēl viena programma. Tā varētu būt grāmata - reklāmas izdevums par Latviju, kurā bez kopējās informācijas būtu arī vēl specifiskas ziņas, kuru dēļ būtu nepieciešams šo grāmatu izdot praktiski ik gadu. Kopā ar kultūras valsts ministru un, es domāju, arī ar ekonomikas ministru mēs tādu veidosim. Ar kultūras valsts ministru mums jau ir izstrādāti pirmie projekti. Protams, var jautāt - kāpēc tas viss ir jādara Inkēnam? Es pilnīgi skaidri varu pateikt, ka tas nav jādara obligāti man. Šo programmu var sadalīt pa ministrijām, pa aģentūrām, piemēram, te var piesaistīt Attīstības aģentūru vai kādu citu. Taču no saskaitāmo vietas summa jau nemainās, un tāpēc svarīgi ir atzīt, ka šādas funkcijas valstij ir jāveic. Un, ja tās ir jāveic, tad nākamais ir tikai jautājums, kas tās veic un kā tās veic. Pirmais jautājums mums ir: vai mūsu valstij to vajag un vai ne, vai mēs skatāmies tālāk par savu degungalu vai ne. Un tāpēc es uzskatu, ka budžetā šī nauda ir jāparedz, kaut vai kā Latvijas attīstības drošības nauda. Un vēl es gribu pieminēt, ka visa šī summa, par ko es pašreiz runāju, ir tikai 1,2 simtdaļas no viena budžeta procenta. Rēķinot relatīvos skaitļos, tā ir absolūti niecīga summa.".
• 1994_01_20-seq75 language "lv".
• 1994_01_20-seq75 speaker Edvins_Inkens-1958.
• 1994_01_20-seq75 mentions Q211.
• 1994_01_20-seq75 mentions Q191.
• 1994_01_20-seq75 mentions Q159.
• 1994_01_20-seq75 mentions Q15628977.
• 1994_01_20-seq75 mentions Q36.
• 1994_01_20-seq75 mentions Q801.
• 1994_01_20-seq75 mentions Q60.