Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_01_20-seq6> ?p ?o. }

• 1994_01_20-seq6 type Speech.
• 1994_01_20-seq6 number "6".
• 1994_01_20-seq6 date "1994-01-20".
• 1994_01_20-seq6 isPartOf 1994_01_20.
• 1994_01_20-seq6 spokenAs 90.
• 1994_01_20-seq6 spokenText "Cienījamie deputāti! Pagājušajā sestdienā un svētdienā es tikos ar vēlētājiem Kuldīgā un Vārmē. Lielākoties tie bija lauku cilvēki, galvenokārt mātes, kas vienas audzina bērnus, un es viņām apsolīju no šīs augstās tribīnes uzrunāt jūs, cienījamie deputāti un valdības vīri, lai jūs atcerētos un neaizmirstu to, ka budžetā jebkura pārmaiņa uz vienu vai otru pusi jebkurā gadījumā vispirmām kārtām skar mūsu bērnus. Mēs šobrīd esam nobažījušies par valsts aizsardzību un par robežām, un tās, protams, ir pamatotas bažas. Arī es esmu par to, ka robežas ir jāsargā. Mums ir jādomā par to, kā mēs fiziski nosargāsim savu valsti. Bet atcerēsimies, ka vienmēr, visos laikos, arī visdrūmākajos, Latvijas izdzīvošanas robeža ir gājusi un iet caur mūsu bērniem. Un es gribu sacīt, ka mūsu bērni pašlaik, šinī brīdī, ir ļoti lielās briesmās. Jau teicu, ka valsts budžets katrā tā iedaļā vispirmām kārtām attiecas uz bērniem. Ja mēs neattīstīsim ražošanu un neradīsim jaunas darbavietas un ja mūsu valsts budžetā būs maza ieņēmumu daļa, tad, lai par ko mēs arī runātu un kādā kontekstā šos faktus nepasniegtu, praktiski tas pirmām kārtām atsauksies uz mūsu bērniem. Pēc organizācijas “Glābiet bērnus” ziņām, apsekojot 10 000 latviešu ģimeņu, konstatēts, ka 75 procenti bērnu pavisam normālās ģimenēs atrodas zem iztikas minimuma. Vienkāršiem vārdiem sakot, šie bērni nepaēd tik daudz, cik vajadzētu. Kuldīgas un Vārmes mātes man sacīja, ka viņas nevar atļauties saviem bērniem dot tik daudz maizītes uz galda, cik bērni būtu gatavi apēst. Īpaši, ja runa ir par pusaudžiem, kuri nemitīgi aug un kuriem vienmēr gribas ēst. Un mātes teica tā: kas notiks tad un kurš atbildēs, kurš nesīs morālo atbildību tad, ja šie bērni vienkārši bada dēļ nostāsies uz noziedzības ceļa un mēģinās kaut kur zagt, kaut kā gādāt sev maizīti paši uz savu roku? Es runāju ar 6. slimnīcas ārstiem. Cienījamie deputāti, 1993. gadā četras un pat piecas reizes ir pieaudzis to māšu skaits, kuras atsakās no saviem bērniem. Tur, protams, ir dažādi apstākļi, bet mēs nedrīkstam novērtēt arī to faktu, ka mātes vienkārši bīstas no tā, kas viņas gaida, ja viņām varbūt vienām būs jāuztur savi bērni. Mātes Kuldīgā man jautāja arī, kā lai iztiek viena māte, kuras apkopējas alga ir 20 lati un kura viena pati audzina trīs bērnus. Jau mēnešiem ilgi šie bērni neredz desu, sieru un gaļu. Un viņas jautāja, vai tad šie bērni ir vainīgi pie tā, ka viņi ir piedzimuši mūsu valstī? Pagājušajā nedēļā mēs nobalsojām par to, ka ģimenes, kurās ir bērni, saņems nodokļu atvieglojumu un reizē arī bērnu pabalstu. Mīļie draugi, tas ir, protams, liels atbalsts un ģimenēm tas nāks par labu, tas ir labs darbs, ko mēs esam izdarījuši, bet atbalsts tas ir vairāk pārtikušām ģimenēm, jo diemžēl tās ģimenes, kuru ienākumi ir ļoti mazi, neko daudz no šā atvieglojuma nesajutīs. Citās valstīs ir ģimenes jautājumu departamenti, kur centralizēti tiek apskatīti ģimenes jautājumi kā galvenie valstij, tautai, tās izdzīvošanai. Varbūt arī mūsu valstī šāds departaments būtu vajadzīgs? Jo man ir jautājums - kāda tad īsti ir valdības attieksme pret ģimeni un bērniem mūsu valstī? Jo vispirmām kārtām pietrūkst valdības formulētas koncepcijas attiecībā uz demogrāfisko situāciju. Nav izstrādāts un nav tautai darīts zināms mūsu valsts ideālais ģimenes modelis. Proti, ja būtu šāda koncepcija un tajā skaidri un gaiši būtu formulēts, ka ideālais ģimenes modelis latviešu tautas izdzīvošanai ir, piemēram, ģimene ar vismaz trim bērniem, tad varētu sagaidīt un arī saprast to, ka tieši šī trīsbērnu un vairākbērnu ģimene it īpaši pabalstīta un saņem vislielāko palīdzību. Un tad varbūt arī varētu saprast, ka cits ģimenes modelis tiktu balstīts mazāk. Tagad nav īsti skaidrs, cik ļoti lielā mērā mūsu valstij ir svarīgas ģimenes, kas audzina bērnus. Līdz šim es runāju it kā par tām ģimenēm, kurās viss ir daudzmaz kārtībā. Bet, kā jau teicu, pat šajās ģimenēs, kurām, par laimi, viss ir daudzmaz kārtībā, 75 procenti bērnu nepaēd tik, cik vajadzētu. Bet tagad parunāsim par tām ģimenēm, kurās ir kādas problēmas. Vispirmām kārtām laikam nav lielākas nelaimes ģimenē par to, ka viens no abiem apgādniekiem tiek zaudēts. Īsi sakot, tēva vai mātes vairs nav. Nespējīgiem ģimenes locekļiem mēs šinī gadījumā esam noteikuši kopīgu pamatpensiju un katram savu papildpensiju. Tā ir norma, kas ir orientēta uz mazu ģimeni, uz gadījumiem, kad apgādnieks laulībā ir stājies tikai vienu reizi un viņam nav ārlaulības bērnu. Apskatīsim vienu modeli, kurš sastopams ļoti bieži - ka apgādnieku zaudē ģimene, kurā ir daudz bērnu, un šis apgādnieks ir bijis tēvs bērniem, kuri aug citās ģimenēs. Tas nozīmē, ka šī viena kopīgā pamatpensija tiek sadalīta tik daudzās daļās, ka šī pensija jau izskatās pēc izsmiekla. Tas pats sakāms arī par šo papildpensiju, kas patiesībā ir 20 santīmi par katru apgādnieka nostrādāto gadu. Ja mēs zinām to, ka gan dzērumā, gan darba drošību neievērojot aiziet bojā daudzi jauni cilvēki, kas ir nostrādājuši vienu, divus gadus, tad paši varam iedomāties, cik liela ir šī papildpensija katra bērna uzturēšanai. Otrkārt, Latvijā ir 4600 pensionāru, kas ir ņēmuši aizbildnībā savus mazbērnus. Tie ir veci ļaudis, kas patiesībā veic grūtu darbu. Bērni, kas citkārt būtu nonākuši internātskolās vai bāreņu namos, tiek audzināti pie vecvecākiem - pensionāriem. Bet saskaņā ar nesen pieņemto pensiju likumu šie vecie ļaudis ir zaudējuši iespēju saņemt piemaksu par bērnu audzināšanu, un šī piemaksa par aizgādnībā ņemtajiem bērniem nav paredzēta arī budžetā. Tātad mēs iestājamies par to, lai šie bērni atgrieztos valsts iestādēs, lai atkal zaudētu ģimeni. Tas ir kauns un negods, ka mūsu valstī, Latvijā, vispār ir bāreņu nami, jo ir taču pietiekami daudzas vientuļnieku ģimenes, kuras būtu gatavas ņemt aizgādībā bērnus, taču situācija arī šajā ziņā ir traģiska. Sociālās aizsardzības iestādes ir izstrādājušas jaunu projektu, kas paredz, ka šādas ģimenes vai vieninieki, kuri ņem aizgādībā svešu bērnu (un tādu bērnu, kuri mētājas pa ielām, netiek apkopti un netiek paēdināti, ir ļoti daudz), saņemtu no valsts kaut pavisam nelielu palīdzību. Kaut vai tik daudz, lai bērnu varētu paēdināt šodienas trūcīgajos apstākļos. Diemžēl arī šim projektam vismaz šajā pusgadā nauda netika paredzēta, un līdz ar to simtiem bērnu, kas jau tagad varētu augt ģimenēs, droši vien paliks tajā pašā valsts aprūpē, kur viņu uzturēšanai valstij būs vajadzīgi daudz lielāki izdevumi. Nerunājot jau nemaz par ģimenes siltumu un mājas mieru, ko nav iespējams nedz samaksāt, nedz nopirkt. Kas attiecas uz bērnu tiesībām, valstī nekavējoties ir jārod līdzekļi un jārisina jautājums par bāreņu tiesām, jo, kaut gan Civillikums ir pieņemts, bāreņu tiesas nedarbojas un nepiedodami kavējas adopcijas un aizbildniecības jautājumu kārtošana. Brīdis, kad daudzas vecās bērnu tiesību aizsardzības institūcijas ir likvidētas, bet jaunas vēl nav izveidotas, nedrīkst vilkties mēnešiem un gadiem, jo katru dienu traģiskus brīžus pārdzīvo vecāku pamesti bērni, kuriem neviens neko nevar palīdzēt, jo valstij visu laiku ir risināmi jautājumi, kas it kā svarīgāki par bāreņu lietām. Tikpat traģiska situācija ir izveidojusies šķirtajās ģimenēs, kur bērniem būtu jāsaņem alimenti. Pirmām kārtām nav noslēgtas starpvalstu vienošanās šajā ziņā, un tēvi, kuri uzturas un dzīvo kaut vai, piemēram, NVS valstīs, mierīgi var alimentus nemaksāt. Taču alimentu problēma jau nav atrisināta arī tepat Latvijā. Un atkal cietēji ir mūsu bērni. Īpaši vēl gribētu runāt par bērnu - invalīdu un garīgi slimo bērnu aprūpi. Latvijā padomju varai pret šiem invalīdiem bija viena attieksme - norobežot viņus aiz pansionātu un speciālo skolu žogiem. Lai viņi nemaisās pa kājām veselajiem. Tad nu arī ir izaugusi cietsirdīgu, fiziski it kā veselu cilvēku paaudze, kura uzskata, ka slimiem un vājiem nav vietas veselo pasaulē. Ir jau labi arī tas, ka budžetā ir paredzēti līdzekļi bērnu - invalīdu pansionātu un speciālo skolu uzturēšanai. Taču tas ir koncepcijas jautājums. Vismaz, manuprāt, būtu lētāk un, galvenais - cilvēciskāk, ja pienācīgi maksātu slimā bērna - invalīda mātei vai citiem tuviniekiem par šā bērna kopšanu un audzināšanu mājas apstākļos ģimenē. Proti, lai šie - patiesībā lielie - valsts līdzekļi, kas tiek izlietoti pansionātu un invalīdu namu uzturēšanai, nonāktu slimā cilvēka ģimenē, kur ģimenes lokā, savējo vidū, augtu un attīstītos un arī materiālajā ziņā slimais bērns nejustos par slogu. Vai nebūtu arī materiāli pabalstāma kristīgo skolu iniciatīva, ka katrā klasē vismaz pāris vietas būtu paredzētas arī pavisam slimiem bērniem, tādiem, kuri nevar pārvietoties, lai tādējādi, līdzcietībā un sapratnē audzinot veselos, arī slimos pieradinātu pie veselu cilvēku sabiedrības? Organizācija “Glābiet bērnus” ir iesniegusi Saeimai papildinājumus Kriminālkodeksā, kuros paredz kriminālatbildību amatpersonām par neziņošanu situācijās, kas apdraud bērnu veselību un dzīvību. Jau minēju, ka vairāk nekā 87 procenti bērnu Latvijā dzīvo zem valdības noteiktā krīzes iztikas minimuma. Tad nu es kā deputāte, kā cilvēks, un kā māte, uzskatu, ka nekā nedarīšana ir amatpersonu bezdarbība situācijā, kas apdraud bērnu veselību un dzīvību. Arī tā mēs varam iestāties pret savu tautu, darot vāju ģimeni, vārdzinot un nepaēdinot bērnus, atstumjot un vārdzinot arī slimos.".
• 1994_01_20-seq6 language "lv".
• 1994_01_20-seq6 speaker Aida_Predele-1950.
• 1994_01_20-seq6 mentions Q822919.
• 1994_01_20-seq6 mentions Q211.
• 1994_01_20-seq6 mentions Q8436.