Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_01_20-seq19> ?p ?o. }

• 1994_01_20-seq19 type Speech.
• 1994_01_20-seq19 number "19".
• 1994_01_20-seq19 date "1994-01-20".
• 1994_01_20-seq19 isPartOf 1994_01_20.
• 1994_01_20-seq19 spokenAs 46.
• 1994_01_20-seq19 spokenText "Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamās kolēģes, godātie kolēģi! Ja mēs runājam par kultūru, tad ne tikai Saeimas laikā šeit, frakcijās un daudzās plenārsēdēs, mēs šo vārdu dzirdam ļoti maz izrunājam. Un es esmu daudz domājis par to, kāpēc ne tikai šeit, bet visur, kur tiek nopietni spriests ārpus tiešā kultūras lauka, kultūras jēdziens un kultūras vārds tieši kultūras aizsardzības nozīmē tiek pieminēts maz. Es domāju par to, kā tas ir radies, jo, lūk, mēs taču visi jau no laika dzīlēm esam ieauguši arī savā nācijā tieši caur kultūru, tāpat kā visas civilizētās tautas mēs esam izgājuši savu īpatno ceļu. Mūs slavē par savas identitātes saglabāšanu cauri gadu simtiem un arī cauri šiem 50 gadiem. Un tomēr mēs šo jēdzienu piesaucam maz un bikli, un tas atspoguļojas tieši tajās reizēs, tajās struktūrās, kur tiek lemts par kultūras izdzīvošanu arī tieši finansiālā nozīmē un arī tieši šeit, budžetā. Lūk, ja ģimenē aug bērns un lielie cilvēki norūpējušies runā par visu ko - par dzīvi, par iztikšanu, par pārtikas nozīmi, par apģērbšanos, par visām šīm grūtībām, tad bērns, ja arī viņš grib piedalīties, tiek apsaukts un viņš paliek bikls, izaug un arī turpina vecāku tradīciju šajā nozīmē. Vai tā tas nav noticis arī ar kultūru? Tas, protams, ir gadu simtu mantojums, un tas ir šo pēdējo 50 gadu mantojums. Visur tas ir palicis pēdējā vietā un ir it kā pats par sevi saprotams, taču faktiski tas tikai atspoguļo mūsu mazvērtības kompleksu šajā nozīmē. Tas ir ļoti būtiski, un mums ir jāpārvar šis mazvērtības komplekss. Ja mēs kultūras grafisko zīmējumu pēc klasiskā piemēra iedomājamies kā piramīdu, tad apakšā, pamatā, ir izglītība, augstāk - visa mūsu dzīvošana, bet pašā spicē ir, lūk, šī elitārā humanitārās kultūras daļa - māksla. Mēs paši varam to piepildīt, bet mēs paši varam arī to, lūk, it kā noliegt, un to ir mēģinājuši darīt. Un atkal caur to mūsos ir dēstīts šis mazvērtības komplekss. Lūk, no Austrumiem šis iespaids bija un tagad, lūk, šis iespaids nāk no Rietumu puses, kur šī piramīda tiek piepildīta - vismaz jau solījumos - ar augstu civilizācijas līmeni. Taču mēs atkal netiekam pie domas, netiekam gandarīti ar tādu domu, ka mēs paši ar sevi, ar savu kultūras jēdzienu varam piepildīt šo piramīdu. Ja mēs paskatāmies, kā tas notiek praksē, kā tas notiek estrādes mūzikas laukā, cik viegli mēs pildāmies no tās puses. Jūs redzat, kā tas ir pašlaik ar teātra repertuāru - tas tiek piepildīts nevis ar mūsu pašu izauklēto, ar to, kas šodien ir sabiedriski nozīmīgs, un cik šai nozīmē, teiksim, teātris sabiedriskā nozīmīguma ziņā kļūst maznozīmīgs sabiedrības lielajos, grūtajos pašreizējos procesos. Beigu beigās mēs varam noorganizēt arī Dziesmu svētkus - bez sevis radītās kultūras noorganizēt. Un mēs izšķīstam pasaulē. Beigu beigās mēs varam, šādu domas konsekvenci turpinot, arī nesajust vairs kā svarīgu šo vietu, mēs varam iet vispārīgās cilvēces ceļu un sevī tomēr nest šo mazvērtības kompleksu. Mums jālūko tas pārvarēt, mums šīs lietas ir jāatgādina, lai mēs tās viens otram atgādinām, jo mūsu dzīvošana tomēr ies caur kultūru un arī mūsu apliecināšanās ies caur kultūru. Tikai te tagad ir jautājums: vai tā vairs būs mūsu kultūra? Un, ja tā vairs nebūs mūsu, tad mēs jau būsim sevi lielā mērā nolieguši. Ja mēs skatāmies uz budžetu, tad redzam, ka tā jau tas ir, kā iepriekšējā plenārsēdē kolēģis tēlaini teica, ka varbūt cerētā lāča vietā ir nošauts zaķis un ka zaķādiņa ir mazāka par lāčādu, bet mums šīs proporcijas tomēr ir jāmēģina ieturēt. Un tāpēc, piemēram, šis mazvērtības komplekss attiecībā uz kultūru mums ir vērsies par tradīciju - šie 1,6 vai cik tur tie procenti - nav svarīgi, vai tie ir drusciņ mazāki vai lielāki, bet tie ir ļoti niecīgi procenti, un tādi tie acīmredzot paliks arī tad, ja budžets mums kļūs pilnīgāks, tāpēc mums jālūko runāt par ārpusbudžeta finansēšanas iespējām. Pašlaik fondu un sabiedrisko organizāciju sponsorēšanas mehānisms un to statuss tiek revidēts, un mums visiem savas gribas un savu iespēju robežās tur ir jāpiedalās, bet pašlaik ir runa par budžetu. Es gribu vērst jūsu uzmanību uz samēru. Es ļoti augsti vērtēju valsts reformu ministra Gaiļa kunga vēlēšanos reformēt valsts ierēdņu korpusu, un bez tā neviena laikmetiska valsts nevar pastāvēt, bet visu laiku ir jāraugās uz šo samēru un šajā gadījumā - kultūras aspektā. Ja mēs, teiksim, šo samēru tur neievērosim, tad mums labākajā gadījumā veidosies tipiska ierēdņu valsts, kas iekļausies civilizācijā caur tehnokrātisku skatījumu uz pasauli, bet tur nebūs šā sabiedrības kultūras līmeņa. Šo sabiedrības kultūras līmeni nosaka trīs faktori: intelektuālais, ētiskais un estētiskais. Ja būs tikai šis intelektuālais, kas visu izsvērs ar prātu, dzīvošana gan būs iespējama, bet tā nebūs pilnvērtīga, tā nebūs apliecināšanās, un mēs savos sirds dziļumos nesīsim šo mazvērtības kompleksu. Un tāpēc, teiksim, budžeta sabalansēšanas nozīmē, neuzrādot atsevišķas pozīcijas, visu laiku sevī ir jādomā - ir jāpiesauc šis kultūras prasījiens. Šoreiz šis kultūras prasījiens ārpus piešķirtā jau nebūs briesmīgi dižs, bet ar to, kolēģi, vajadzētu rēķināties, jo arī kultūras iestādē, šajā gadījumā - ministrijā - strādā reāli cilvēki. Mēs komisijā katru pozīciju izskatām ļoti detalizēti, un tomēr tāds prasījiens būs, jo, ja mēs neieklausīsimies, tad būs briesmīgi, ja vienā brīdī pazūd žurnāls “Māksla”, kas mums jau tāda mākslas prestiža lieta, arī žurnāls “Karogs”, “Teātra Vēstnesis”...".
• 1994_01_20-seq19 language "lv".
• 1994_01_20-seq19 speaker Pauls_Putnins-1937.
• 1994_01_20-seq19 mentions Q822919.
• 1994_01_20-seq19 mentions Q8436.