Saeima |

Saeima

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1994_01_14-seq99> ?p ?o. }

Showing items 1 to 19 of 19 with 100 items per page.

1994_01_14-seq99 type Speech.
1994_01_14-seq99 number "99".
1994_01_14-seq99 date "1994-01-14".
1994_01_14-seq99 isPartOf 1994_01_14.
1994_01_14-seq99 spokenAs 49.
1994_01_14-seq99 spokenText ". Cienījamie kolēģi! Ministru prezidents un Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs visumā izsmeļoši raksturoja 1994. gada budžetu. Taču budžets ir ne tikai valsts maks, ieņēmumi un izdevumi, bet arī svarīgākais ekonomikas regulators, ekonomiskās politikas instruments. Atļaujiet man apstāties pie šā budžeta aspekta. Izstrādājot 1994. gada budžeta projektu, Finansu ministrija un valdība ņēma vērā visdažādākos faktorus, kas ietekmē budžetu. Bija arī būtiski negatīvi faktori. Pirmkārt, makroekonomiskā un strukturālā nesabalansētība, kura vēl joprojām raksturīga Latvijas ekonomikai. No sociālisma perioda administratīvās sistēmas ir pārmantota cenu neatbilstība reālajām ražošanas izmaksām un novecojusī padomju laika tehnoloģija, kas vismaz par vienu vai divām paaudzēm atpaliek no attiecīgās ekonomiski attīstīto valstu tehnoloģijas. Pēc ārvalstu ekspertu vērtējuma, Latvija patērē vismaz par 30% vairāk enerģijas, nekā tas būtu nepieciešams, pastāvot pašreizējam ekonomiskajam potenciālam. Pēc daudzu ārvalstu ekspertu domām, divas trešdaļas Latvijas ražojošā kapitāla ir fiziski un morāli novecojušas. Rezultātā - zems darba ražīgums un zema produkcijas kvalitāte. Otrkārt, sabiedrības sociālie un psiholoģiskie stereotipi. Profesors Pēteris Laķis par dažiem saviem Latvijas sabiedrības pētījumu rezultātiem raksta, ka lielai sabiedrības daļai, apmēram divām trešdaļām, turklāt arī gados jauniem cilvēkiem, ir nozīmīgas psiholoģiskās grūtības izrādīt iniciatīvu, lai uzlabotu materiālos apstākļus. Pēteris Laķis atzīst, ka tās lielā mērā ir no sociālisma sabiedriskās psiholoģijas mantotās sekas un ka vajadzīga gatavība uzņemties atbildību par savu darbību. Darbs un kapitāls veido valsts ekonomisko potenciālu. Ekonomiskais potenciāls ir valstī saražoto vērtību pamatā. No tā pilnībā ir atkarīgi arī ieņēmumi budžetā. Divas trešdaļas šā potenciāla tātad neatbilst tautsaimniecības tālākās attīstības vajadzībām, un šī neatbilstība diemžēl atspoguļojas arī budžetā. Nepietiekami attīstītais ekonomiskais potenciāls ir galvenais iemesls, kādēļ nevienu no mums neapmierina pašreizējais valsts budžets - vismaz finansēšanas jeb izdevumu apjoma ziņām. Par dažiem ārējiem ekonomiskajiem faktoriem. Austrumi. Neskatoties uz plaši izreklamēto ekonomikas stabilizācijas politiku, Krievija un citas NVS valstis aizgājušo gadu laikā gandrīz neko šajā jomā nav sasniegušas. Tā, piemēram, Krievijā inflācija 1993. gada pēdējos mēnešos bija apmēram 12-15% mēnesī. Situācija Austrumos pēdējā laikā sākusi strauji pasliktināties. Krievijas finansu ministrs Boriss Fjodorovs pagājušajā nedēļā laikrakstā “Izvestija” publicētajā intervijā ir izteicies, ka ir pilnīgā neskaidrībā par to, kas 1994. gadā noteiks Krievijā finansu politiku. Viņš paredz, ka ir ļoti iespējama hiperinflācija un pilnīgs haoss Krievijas ekonomikā. Daļēji tas jau atkal ir aizsācies šajā nedēļā, kad rubļa kurss sāka strauji krist. Jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka rubļa zonas izveidošana NVS valstīs ir pilnīgi izgāzusies. To nupat bija spiests atzīt arī Krievijas Centrālās bankas pārvaldnieks Geraščenko. Latvijas ekonomiskās attiecības ar Austrumu kaimiņiem paliek vēl neskaidrākas un nenoteiktākas, jo priekšplānā izvirzās tādi politiķi kā Žirinovskis. Strauja ekonomiskās situācijas pasliktināšanās Austrumos draud ar to, ka daudzi Latvijas uzņēmumi, kas joprojām ir cieši saistīti ar tradicionālajiem tirgiem un tradicionālajiem resursu avotiem, var nonākt vēl smagākā situācijā nekā līdz šim. Notikumi Krievijā var zināmā mērā kļūt par destabilizējošu faktoru Latvijas ekonomikai, finansu sistēmai un budžetam. Sakarā ar šo situāciju mēs nevaram atļauties pieņemt bezatbildīgus lēmumus par mūsu valsts finansēm vai - vēl ļaunāk - vispār novilcināt šādu lēmumu pieņemšanu. Izskanēja priekšlikumi atlikt budžeta izskatīšanu līdz dažādu koncepciju, likumu izstrādāšanai, pārstrādāšanai, kas, protams, ir svarīgs jautājums, un tas ir jādara, bet tas nozīmētu atlikt budžeta izskatīšanu uz nenoteiktu laiku. Tas nozīmētu, ka atkal būtu jāatliek ne tikai ekonomiskās reformas, bet arī budžets kā svarīgākais ekonomikas stabilizācijas instruments tiktu paralizēts uz nenoteiktu laiku. Tas ir pilnīgi nepieņemami no reālās situācijas viedokļa. Rietumu faktors. Lielā daļa Eiropas valstu jau vairākus gadus atrodas visai smagā ekonomiskās krīzes situācijā. Latvijai tas ir divkārt neizdevīgi. Pirmkārt, krīzes apstākļos, kad rodas lielas grūtības ar pašmāju produkcijas realizāciju, pieaug protekcionisma tendences. Otrkārt, daudzās Rietumu valstīs budžeta deficīts sasniedz visai draudīgus apmērus, 10-12% no iekšzemes kopprodukta, un tām ne vienmēr ir pietiekamas iespējas sniegt plašu finansiālu atbalstu Latvijai. Kopumā jāsecina, ka līdztekus iekšējām strukturālām problēmām arī ārējā vide pašlaik nav Latvijai pati labvēlīgākā, bet tas nozīmē, ka mums maksimāli jāstimulē pēc iespējas ātrāka Latvijas ekonomikas attīstība, balstoties uz pašmāju ekonomisko potenciālu, lai cik neapmierinošs tas patreiz arī būtu. Tas nozīmē arī nepieļaut lielāku budžeta deficītu, nekā mēs to varētu finansēt, neizraisot valstī inflāciju. Visu sociālisma laiku budžets vienmēr bija it kā sabalansēts vai ar nelielu pozitīvu saldo. Līdz pat 1992. gadam budžets faktiski veica tikai mehānisku nacionālā ienākuma pārdales funkciju, patiesībā neatspoguļojot to, kas reāli notiek ekonomikā, tādēļ tautsaimniecības disproporcijas, strukturālā nesabalansētība izpaudās, piemēram, masveidīgā plaša patēriņa preču deficītā. Normālu ekonomisko attiecību vietā pastāvēja, tautas valodā runājot, blats. Bizness bija tikai pagrīdes bizness. Sākot ar 1992. gadu, valsts budžetā pirmo reizi parādījās deficīts. Tas notika ne tādēļ, ka valdība būtu sākusi sliktāk strādāt ar budžetu, bet galvenokārt tādēļ, ka ekonomikas disproporcijas sāka koncentrēties jeb atspoguļoties budžeta deficītā. Līdz ar to šīs disproporcijas no apslēptām jeb nomaskētām kļuva atklātas, izmērāmas un regulējamas - protams, zināmu robežu ietvaros. Stājoties pie savu funkciju pildīšanas, valdība saprata, ka ekonomikas sabalansētība un stabilitāte ir viens no tās galvenajiem tuvākajiem uzdevumiem. Bet tas savuk��rt ir lielā mērā atkarīgs no budžeta sabalansētības. Līdz ar to budžets ir ieguvis jaunu kvalitāti jeb jaunu funkciju, tas ir tautsaimniecības proporciju regulators. Šajā sakarā Finansu ministrijā tika izstrādātas un pašlaik tiek realizētas divas īpašas programmas. Pirmā ir fiskālās sistēmas reformas programma. Šis dokuments tika izdalīts arī Saeimas deputātiem, kad pagājušā gada oktobrī izskatījām nodokļu grozījumus. Otrā ir makroekonomiskās stabilizācijas programma, kas tika iesniegta arī Saeimas Budžeta komisijai un tautsaimniecības komisijai. Abas programmas noteica pēc valdības ieskata vienīgo racionālo pieeju konkrētajai situācijai - stingru fiskālo politiku. Pirmkārt, tika finansētas tikai visneatliekamākās vajadzības, galvenokārt iedzīvotāju sociālā aizsardzība un citi neatliekami izdevumi, par ko jau ziņoja Ministru prezidents un Budžeta komisijas priekšsēdētājs. Otrkārt, tika palielinātas atsevišķas nodokļu likmes. Treškārt, Finansu ministrijas pārraudzībā tika izveidots Valsts ieņēmumu dienests un uzsākta stingra nodokļu iekasēšana, kārtības ieviešana tirdzniecībā un uz valsts robežām. Ceturtkārt, Finansu ministrijā tika noorganizēta un savu darbību uzsāka Valsts kase, kas ļāva racionālāk manevrēt ar valdības rīcībā esošajiem finansu resursiem. Kā parādīja īsā, dažus mēnešus ilgā prakse, šo divu programmu realizācija deva gan gaidītus, gan savā ziņā arī negaidītus rezultātus. Kā rāda provizoriski dati, 1993. gada budžets ir ar visai minimālu budžeta deficītu. Par finansu un budžeta mērķiem no makroekonomiskās politikas viedokļa 1994. gadā. Izstrādājot 1994. gada budžeta projektu, valdība vadījās pēc Finansu ministrijas iesniegtajām, manis jau iepriekš pieminētajām programmām. Tā, piemēram, makroekonomiskās stabilizācijas programmā tika formulēti galvenie makroekonomiskie mērķi, uz kuriem arī balstās budžeta projekts. Pirmkārt, apturēt iekšzemes kopprodukta samazināšanos 1993. gadā un panākt pakāpenisku tā pieaugumu 1994. gadā. Pēc mūsu aprēķiniem, līdz 2000. gadam vidēji apmēram 5% gadā. Kādā veidā panākt šā iekšzemes kopprodukta palielināšanos? Tātad - veicot strukturālas reformas, arī tālāku cenu liberalizāciju, paātrinot privatizāciju, finansu disciplīnas uzlabošanos tautsaimniecībā, banku un uzņēmumu pārkārtošanu un rehabilitāciju. Otrkārt, ar fiskālās un monetārās politikas pasākumiem nodrošināt valstī preču un pakalpojumu cenu stabilitāti, pieļaujot inflācijas tempu ne lielāku par pusprocentu mēnesī, par ko jau minēja Ministru prezidents. Treškārt, nodrošināt stingru fiskālo politiku, nepieļaujot budžeta deficīta palielināšanos ārpus iespējām finansēt to neinflatoriskā veidā. Tieši tas arī ir paredzēts iesniegtajā budžeta projektā. Valsts finansu deficītu 1994. gadā ir paredzēts ierobežot līdz 2% no attiecīgā iekšzemes kopprodukta apjoma, bet valdības tīro aizņēmumu plus garantiju apjomu - līdz 4% no sagaidāmā iekšzemes kopprodukta apjoma. Lūk, šie ir tikai daži no galvenajiem kontraktilajiem skaitliskajiem mērķiem, pēc kā vadījās valdība, sastādot budžeta projektu. Nedaudz par citiem finansu sistēmas blokiem. Par banku sistēmu un banku procentiem. Budžets un banku sistēma veido vienotu valsts finansu sistēmu, tādēļ mēs nevaram, strādājot pie budžeta, neveltīt uzmanību arī banku sistēmai. Daudz diskusiju izvērsies par augstajiem banku kredītu procentiem. Situācija tiešām šķiet neloģiska. Strauji pieaug banku aktīvi un pasīvi, kā arī banku pašu kapitāls, bet tajā pašā laikā valdība ir spiesta aizņemties naudu ārvalstīs, lai atbalstītu Latvijas uzņēmumus. Es domāju šeit, piemēram, G-24 kredītu, Pasaules Bankas kredītu un citus. Kādēļ tas tā notiek? Banku attīstībā vērojamas vairākas savstarpēji saistītas stadijas. Pirmā, kas ilga apmēram četrus gadus, bija banku dibināšanas stadija. Šajā periodā strauji pieauga banku skaits valstī. Šī stadija ilga apmēram līdz pagājušā gada vidum, kad banku skaits stabilizējās. Otrajai stadijai, kas aizsākās 1993. gada sākumā, raksturīga diferenciācija un koncentrācija pēc pamatkapitāla bankās. Un pašlaik apmēram 8-10 bankas aptver līdz 80-90% kapitāla un aktīva. Pēdējā laikā šīs nozares attīstībā ir aizsākusies jauna stadija - kvalitātes veidošana. Bankas investē lielus līdzekļus ēku iekārtošanai, it sevišķi filiālēs; lielus līdzekļus prasa informatīvās sistēmas izveidošana, operāciju kompjuterizācija, tai skaitā Svift sistēmas ieviešana. Un tomēr banku darbība mūs nevar apmierināt. Par kredītu procentiem. Ir virkne faktoru, kas nosaka augstus kredītu procentus pašreizējā laikā. Es varbūt no šiem faktoriem minēšu tikai vienu. Tos uztur arī lielais kredītu risks, kas saistīts ar garantiju vai ķīlu trūkumu. Izvērtējot vispārējo situāciju Latvijas finansu sistēmā, Finansu ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu, un mēs to iesniedzām valdībā, ka banku depozīta procenti, kā arī akciju sabiedrību dividendes ir apliekamas ar nodokļiem. Tiesa gan, mēs uzskatām, ka nedaudz citādā režīmā, nekā citi fizisko vai juridisko personu ieņēmumi. Nobeigumā. Valstī ir sācies ekonomikas atveseļošanās process. Pagaidām lēni un pretrunīgi. Veiksmīgi attīstās tikai tirdzniecība, arī manis pieminētā banku sistēma, kokapstrāde, daļēji tekstilrūpniecība. Tādēļ 1993. gadā straujāk sākusi pieaugt vidējā darba alga - pagājušā gada 11 mēnešos apmēram par vienu trešdaļu. Stabilizējies bezdarba līmenis. Tomēr pašreizējā ekonomikas attīstība ir vienpusīga un nesniedz dzīves līmeņa uzlabošanos visiem vienādi, tādēļ Finansu ministrija gatava iesniegt izskatīšanai valdībā konceptuāli jaunus priekšlikumus par banku kapitāla iesaistīšanu ražošanas procesā, vienlaikus veicot ražošanas pārstrukturizēšanu un valsts īpašuma privatizāciju. Šie priekšlikumi balstās uz finansu industriālo grupu veidošanu Latvijā, līdzīgi kā tas vērojams Francijā, Itālijā vai Japānā. Mēs esam pārliecināti, ka bankas un banku sistēma kopumā drīzumā varētu kļūt par Latvijas ražošanas attīstības dzenošajiem riteņiem. Tas ļaus kāpināt arī budžeta ieņēmumus un nodrošināt to sfēru attīstību, kur privātā iniciatīva parasti ir nepietiekama. Tālākā ekonomikas attīstība atkarīga galvenokārt no ekonomisko, strukturālo reformu ātruma un dziļuma. Bieži vien arī no elementāras kārtības ieviešanas valstī. Arī tas atspoguļojas budžeta prioritātēs, kuras raksturoja Ministru prezidents. Budžets kopumā, no valdības viedokļa, pēc ilgām diskusijām atbilst pašreizējai iekšējai ekonomiskajai situācijai valstī, kā arī ārējai ekonomiskajai situācijai, tas atspoguļo arī paredzamās izmaiņas 1994. gadā un tālākajā perspektīvā. Tādēļ es aicinātu balsot par 1994. gada budžetu pirmajā lasījumā.".
1994_01_14-seq99 language "lv".
1994_01_14-seq99 speaker Uldis_Osis-1948.
1994_01_14-seq99 mentions Q822919.
1994_01_14-seq99 mentions Q211.
1994_01_14-seq99 mentions Q193089.
1994_01_14-seq99 mentions Q202162.
1994_01_14-seq99 mentions Q159.
1994_01_14-seq99 mentions Q142.
1994_01_14-seq99 mentions Q38.
1994_01_14-seq99 mentions Q12360039.
1994_01_14-seq99 mentions Q17.
1994_01_14-seq99 mentions Q4443451.
1994_01_14-seq99 mentions Q28966933.