Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_12_16-seq583> ?p ?o. }

• 1993_12_16-seq583 type Speech.
• 1993_12_16-seq583 number "583".
• 1993_12_16-seq583 date "1993-12-16".
• 1993_12_16-seq583 isPartOf 1993_12_16.
• 1993_12_16-seq583 spokenAs 77.
• 1993_12_16-seq583 spokenText "Paldies, cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie klātesošie! Tas ir labi, ka vakara stundā ieskanējās gandrīz vai pastarās tiesas toņi no Silāra kunga puses, taču es domāju, Silāra kungs, ka mums nav dotas šīs pastarās tiesas tiesības šeit, uz zemes. Viss vismaz nostājas savās vietās. Kā jau es teicu, iepriekšējais strīds par likumprojekta izskatīšanas steidzamību bija formāls. Kā pierādījās un kā jūs atceraties, toreiz Silāra kungs minēja formālus argumentus: komisijai vēl jāizskata, punkti jāprecizē... Tagad vismaz lietas atklājas visā pilnībā. Nav jau runa par to, ka komisija nav paspējusi izskatīt vai kaut ko ņemt vērā, bet runa ir par to, ka cilvēki principā ir pret. Tāpēc vienkārši atcerēsimies to, ko es teicu jau pašā sākumā, - to, ka runa ir par būtību. Vispirms nedaudz par pārpratumiem. Man praktiski autoru vārdā ir jāatvainojas Sinkas kungam, jo acīmredzot mēs darījām nepareizi, ka mēģinājām pierakstīt klāt šo pantu nosaukumus. Acīmredzot vajadzēja norādīt tikai kriminālpanta numuru, un tad deputātiem būtu jāpaskatās Kriminālkodeksā, ko īsti katrs pants nozīmē, vai arī vispār neko nevajadzēja rakstīt. Te vienkārši ir tikai tāds īss nosaukums, kas dots kriminālpantam. Un Sinkas kungs laikam ir nedaudz pārpratis. Viņš laikam ir domājis, ka Kriminālkodeksā tieši tā šie panti ir formulēti, kā tie te ir uzrakstīti. No tā tad arī izriet viņa visai īpatnēji komentāri. Es nekādā gadījumā neticu, ka Sinkas kungs tiešām domā, ka, piemēram, Rubika kungs, pret kuru tiek celta apsūdzība nodevībā - noziegumā pret republiku, būtu amnestējams. Varbūt Sinkas kungs tā domā, bet es stipri par to šaubos. Tāpat es domāju, ka Sinkas kungs tomēr ir nedaudz jaunāks, lai domātu, ka aizvien vēl gaisa kuģi ir cepelīni. Varbūt viņš vēl aizvien domā, ka visi lido ar cepelīniem. Tāpat es gribu Sinkas kungu nomierināt, ka arī attiecībā uz pederastiju... Brīvprātīgā pederastija netiek sodīta, un Sinkas kungs var būt mierīgs. Runa ir par vardarbīgo pederastiju. Tātad, ja pederastiju izdara vardarbīgi, tad par to tiek tiesāts. Un šajā gadījumā mēs uzskatām, ka tad, ja pederastija bijusi saistīta ar vardarbību, cilvēks nav amnestējams. Tādējādi, es domāju, ka Sinkas kungam te nevajadzētu uztraukties. Un vēl par pārējiem pantiem. Es gribu teikt, ka tā varbūt ir kļūda, bet domāju, ka šeit tie Kriminālkodeksa panti par to, ko nevarētu amnestēt, tiešām ir būtiski. Arī, runājot par dezertēšanu, mums faktiski ir bijuši tikai pāris gadījumi, par kuriem pašlaik notiek izmeklēšana, un tie ir jauni gadījumi tiesu praksē - dezertēšana no Latvijas Republikas armijas. Tas ir principiāls un būtisks jautājums, un šeit amnestiju nevarētu piemērot, jo tā ir jauna tiesas prakse. Tāpat es beigu beigās gribētu izbeigt sarunas par spekulācijas tēmām. Spekulācija kā noziegums pastāvēja arī Latvijas Republikas laikā. Atsauksme uz armēņiem un tomātiem, protams, ir aizkustinoša, bet tā tomēr demonstrē zināmu nekompetenci. Par spekulāciju arī Latvijas Republikas Kriminālkodeksā tika paredzēts sods, tas ir tas, ja tiek pārdota prece virs tās cenu robežas, ko nosaka valsts, gadījumos, kad valsts ir noteikusi kādai precei augšējo cenas robežu. Pašreizējā momentā, jāsaka, par spekulāciju neviens nav nonācis ieslodzījuma vietā, bet, vienkārši tīri psiholoģiski uzskatot, ka šis noziegums varētu būt smags, tas te ir ierakstīts. Tas var būt kā zināms brīdinājums turpmākajam laikam, jo ņemsim vērā, ka Amnestijas likums ir likums, ko lasa, un tas zināmā mērā ir arī brīdinājums par šo noziegumu svarīgumu. Tā mēs to uzskatām. Attiecībā uz aizliedzošajām normām. Es domāju, ka tur varbūt šo to var grozīt, un tiešām ir jāpiekrīt Krastiņa kungam, ka uz otro lasījumu mēs šīs noliedzošās normas vēl varam apskatīties. Tomēr par ļaunprātīgo huligānismu teikt, ka tas bieži ir politiska lieta, nu zināt... Es saprotu, ka tas būtu tad, ja mēs, deputāti, šeit sakautos savā starpā un mūs aizvestu uz policijas iecirkni, tad, ja kāds varbūt tiešām būtu uztaisījis otram zilumu. Tad to varēs nosaukt par politisku lietu. Tomēr es domāju, ka huligānisms vienmēr ir un paliek huligānisms, vienalga, vai aiz politiskiem vai nepolitiskiem iemesliem jūs kādam “uzdauzāt” aci. Un es domāju, ka šajā gadījumā nevajadzētu teikt, ka tā ir politiska lieta. Un tagad par otro pusi, par pozitīvo pusi. Šeit es runāju galvenokārt par šo negatīvo pusi. Atklāti runājot, šis strīds ar Silāra kungu mums laikam turpinās vēl no Augstākās padomes laikiem, lai gan praktiski mēs pieņēmām divus iepriekšējos amnestijas likumus, bet te strīds ir nedaudz atšķirīgs, tas faktiski ir tradicionālā plāksnē. Protams, Silāra kungs ļoti labi apzinās, ka šī amnestija nebūt neizraisīs noziegumu pieaugumu, un arī Līgotņa kungs ļoti labi saprot, ka tāpēc cilvēki drošāk nestaigās uz restorāniem, ja mēs šo amnestiju nerealizēsim vai arī otrādi, ja mēs to realizēsim. Un tāpēc jau nesāks šaut vairāk cilvēku uz ielām, jo šis amnestējamo loks ir pietiekami šaurs un tam faktiski vairāk ir psiholoģiska nozīme. Pašlaik te vairāk ir rūkšanas princips. Taču zināt, tā ir tāda gļēva rūkšana, ja rāda zobus pret tiem, kuri jau praktiski ir gulošie, tas ir, atrodas cietumos. Pret tiem nu mēs tagad atiežam zobus un parādām tos, jo pret viņiem ir ļoti viegli būt bargiem. Mēs viņiem varam pat pagarināt sodu. Mēs varam pateikt tiem nabaga cilvēkiem, kuri baidās iet uz restorāniem: “Nebaidieties, mēs cietumos vēl pagarināsim sodus. Mēs viņus uzkārsim pie āķiem un tur cietumos, sliktākajā gadījumā, vismaz tur atstāsim. Taču tāpēc jau nemainīsies stāvoklis ārpus cietuma. Es domāju, ka mums nevajadzētu šeit jaukt jēdzienus. Turklāt ir arī prakse. Ja mēs paskatāmies, tad tīrā prakse ir pierādījusi, ka teorija “aci pret aci, zobs pret zobu” šajā sfērā nav palīdzējusi. Sodu padarīšana par nežēlīgākiem nav mazinājusi noziedzību. Ja jūs paskatāties uz reālo attīstības vēsturi, uz to, kā tas dažādās sabiedrībās ir bijis, tad redzat - ja valstī kļūst nežēlīgāki sodi, nežēlīgāka paliek arī noziedzība. Ne velti, teiksim, Lielbritānija atteicās no kāda eksperimenta. Lielbritānija aizliedza konstebliem nēsāt ieročus. Speciāli konstebli, kas dežurē uz ielas, nenēsā ieročus. Tieši tāpēc, ka viņi uzskat��ja: ja valsts zināmā mērā kļūst nežēlīga, ja noziedznieks zina, ka viņam par kaut ko draud, piemēram, nāve, tad arī viņš cīnās līdz nāvei. Un tad noziedzība kļūst bezgalīgi nežēlīga. Un tam procesam nav beigu. Tālāk. Par ko mēs te domājam, un vai tas tomēr ir vērsts uz stāvokļa uzlabošanu vai ne? Pieskarsimies šiem jautājumiem pa grupām. Es negribu runāt par grūtniecēm un sievietēm, kuras audzina nepilngadīgus bērnus. Es negribu runāt par pirmās un otrās grupas invalīdiem, attiecībā uz kuriem es, protams, nezinu, vai mums visiem būs liels mierinājums, ja viņi turpinās atrasties ieslodzījumā, protams, ar noteikumu, ka viņi nav izdarījuši tos noziegumus, par kuriem mēs runājam. Tālāk - par nepilngadīgajiem. Saprotiet, mēs jau varam te filozofēt, bet nepilngadīgajiem tā vēl pašlaik ir ieslodzījuma “skola”, kriminālā “akadēmija”. Un tas, ka mēs viņus savas sirdsapziņas nomierināšanai tur paturēsim vēl gadiņu ilgāk... Ticiet man - pēc gadiņa viņi iznāks tādi, ka, es domāju, mēs un arī pats Līgotņa kungs vēl daudz mazāk gribēsim staigāt pa ielām. Tieši tāpēc jau parasti piemēro šīs amnestijas attiecībā uz nepilngadīgajiem. Tāpat ir arī personas, kas izdarījušas noziegumu aiz neuzmanības. Šie cilvēki varbūt ir izraisījuši autoavārijas vai tamlīdzīgas lietas un tāpēc nonākuši ieslodzījuma vietā. Jā, protams, tur ir upuri, un Līgotņa kungam šajā gadījumā ir taisnība. Tur ir upuri! Taču šis cilvēks no tā brīža atrodas intensīvā kriminālajā vidē, un, jo ilgāk viņš atrodas šādā kriminālā vidē, jo vairāk, lai tur varētu izdzīvot, viņš tiek piespiests zināmā mērā kļūt varbūt par noziedznieku, par to, kas viņš īstenībā, pēc savas būtības, izdarīdams šo noziegumu aiz neuzmanības, nav bijis. Faktiski viņš ir izraisījis sekas aiz neuzmanības. Vai paturēt viņu šajā vidē - tas ir jautājums. Vai tas ir nepieciešams, un vai viņš tiešām būs tas, kas pēc tam kalpos sabiedrībai, ja mēs viņu šeit pārvērtīsim faktiski par noziedznieku? Turklāt tādus, kuri pēc savas būtības nav bijuši noziedznieku. Tālāk - par pirmo reizi. Mēs tomēr šeit atstājam divus variantus, un acīmredzot otrajā lasījumā mēs varēsim debatēt arī par to, ka tiešām pirmā reize ir būtiska. Man negribētos, lai likumā par amnestiju mēs ievazātu normas, kas ir saistītas jau ar grozījumiem Kriminālkodeksā. Silāra kungs mūsu frakcijas sēdē pilnīgi pareizi aizrādīja, ka dažreiz pirmā tiesājamība varbūt nav arguments, jo pirmā tiesājamība nav adekvāts atspoguļojums noziegumam. Cilvēks varbūt ir izdarījis daudzus noziegumus, bet ir pirmo reizi pieķerts, un tad faktiski viņa recidīvismu vajadzētu pamatot nevis ar pirmo tiesājamību, bet ar noziegumu skaitu. Tomēr tā nav, un mēs šo likumu nevaram labot, tad, Silāra kungs, vajadzētu labot attiecīgās Kriminālprocesa kodeksa un Kriminālkodeksa normas, kas to nosaka. Ar šo likumu mēs to nekādā veidā nevaram “salāpīt”. Un es domāju, ka tas nebūtu iespējams arī turpmāk. Atkārtoju vēlreiz, ka pašlaik ieslodzījuma vietu departamentā ir jauna vadība (varbūt Kristovska kungs par to runās), un ir ļoti svarīgi, ka tā ir uzsākusi reformu. Un ir ļoti svarīgi, lai ieslodzījuma vietās būtu kaut kāda psiholoģiskā atmosfēra, lai tur būtu cilvēki, kuriem ir cerības, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šeit būtu ietverti šie uzvedības kritēriji un tādas lietas. Lai cilvēki redz kaut kādu dinamiku! Iespējams, ka amnestija šobrīd mums nebūtu vajadzīga, ja Valsts prezidents būtu izpildījis tos pienākumus, kuri viņam bija jāizpilda, un ja visas tās daudzās apžēlošanas lietas nebūtu iegūlušas viņa aparāta darbinieku atvilktnēs. Un otrais punkts - ja mēs būtu kaut nedaudz paātrinājuši cietumu sistēmas reformu un tiešām ieviesuši to, par ko Silāra kungs ļoti pareizi teica frakcijā, - ir jābūt tā, ka režīmu nosaka pati ieslodzījuma vieta, ir jābūt šai iespējai noziedznieku pārvietot no ciena režīma uz otru atkarībā no tā, kā viņš uzvedas šajā ieslodzījuma vietā, utt. Tā tas ir lielākajā daļā progresīvo valstu, kur tiešām ir tā, ka noziedznieks tiek pamazām sagatavots brīvībai. Vispirms viņš tiek ieslodzīts visstingrākajā režīmā, pēc tam - atkarībā no savas uzvedības - tuvojas visbrīvākajam režīmam un galu galā tiek ārā. Viņš jūt kaut kādu dinamiku. Taču mēs to neesam izdarījuši, Silāra kungs! Mēs par to runājām jau Augstākajā padomē, bet tas vēl nav izdarīts, un tā ir mūsu vaina. Mūsu vaina varbūt ir arī tā - ne nu gluži mūsu vaina, bet tomēr -, ka jau pusgadu nav darbojusies šī apžēlošana. Pusgadu! Un droši vien lielākā daļa šo cilvēku, ja šī apžēlošana būtu normāli funkcionējusi, būtu jau izgājusi ārā. Bet vai tāpēc šiem cilvēkiem ir jācieš - es nezinu. Es tiešām aicinu nepadoties šai tik vienkāršajai teorijai, ka sitīsim vēl vairāk šos gulošos un mierināsim savu sirdsapziņu ar to, ka atiezīsim vēl vairāk zobus pret tiem, kuri jau atrodas ieslodzījuma vietā. Domāsim labāk par to, kā tiešām sakārtot tiesībaizsardzības sistēmu, kā tiešām panākt drošību uz ielām, un veiksim šo amnestijas aktu, zināmā mērā varbūt aizpildot to robu, kas radies to neizdarību dēļ, par kurām es jau iepriekš runāju.".
• 1993_12_16-seq583 language "lv".
• 1993_12_16-seq583 speaker Andrejs_Pantelejevs-1961.
• 1993_12_16-seq583 mentions Q211.
• 1993_12_16-seq583 mentions Q23666.