Saeima |

Saeima

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_12_16-seq55> ?p ?o. }

Showing items 1 to 36 of 36 with 100 items per page.

1993_12_16-seq55 type Speech.
1993_12_16-seq55 number "55".
1993_12_16-seq55 date "1993-12-16".
1993_12_16-seq55 isPartOf 1993_12_16.
1993_12_16-seq55 spokenAs 129.
1993_12_16-seq55 spokenText "Jā. Arī vairākums Augstākās padomes deputātu 1992. gada oktobrī nespēja pieņemt Latvijas Republikas aizsardzības ministra Jundža ierosināto lēmumu par grozījumiem Augstākās padomes un Augstākās padomes Prezidija lēmumos, kas saistīti ar PSRS Aizsardzības ministrijas, PSRS robežapsardzības karaspēka un PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka pārziņā esošā īpašuma pārņemšanu Latvijas Republikas valsts īpašumā. Nav skaidrs, kas ir noteicis šo deputātu rīcību. Ir svarīgi, lai saimniecisko struktūru nelikumīgi okupētie Latvijas valsts īpašumi tiktu atgūti un vēlāk - likumīgi privatizēti, tādējādi vienlaikus izdotos gūt ievērojamus līdzekļus valsts budžetam. Vai Saeima pieņems šādu likumu un atgūs valstij šos īpašumus, piedzenot no saimnieciskajām struktūrām valstij nodarītos zaudējumus - tāds ir jautājums. Vai šādā veidā starp militāristiem un saimnieciskajām struktūrām noslēgtie darījumi attiecībā uz objektu iznomāšanu vai pārdošanu ignorē pirmām kārtām jau bijušas PSRS likumdošanas aktus par bruņoto spēku pārziņā esošo īpašumu, kuri paredzēja bruņoto spēku pārziņā esošā īpašuma nodošanu Latvijai, ja militārās struktūras to vairs neizmanto. Tas būtu pirmkārt. Otrkārt, šie darījumi ignorē arī 1990. līdz 1993. gadā joprojām Latvijā spēkā esošos normatīvos aktus, to vidū Latvijas PSR Ministru padomes 1990. gada 30. septembra 351. lēmumu - par kārtību, kādā nododamas uzņēmumu un apvienību ēkas un celtnes, ar šo lēmumu tika apstiprināts nolikums, kura 7. punkta otrā daļa paredzēja, ka ministrijas, valsts komisijas un PSRS resori ir tiesīgi nodot kooperatīvajām vai citām sabiedriskajām organizācijām ēkas un celtnes, saskaņojot šos jautājumus ar Ministru padomi. Var secināt, ka, veicot visus šos iepriekšminētos darījumus, nav notikušas nekādas saskaņošanas ar Latvijas Ministru padomi. Taču visnepārprotamāk šie darījumi ir ignorējuši Augstākās padomes pieņemtos lēmumus un likumus. 1990. gada 3. decembrī Augstākā padome pieņēma lēmumu par valsts īpašumu aizsardzību Latvijas Republikā. Lēmums nodrošina Latvijas Republikas ekonomiskās un sociālās sistēmas funkcionēšanu saskaņā ar Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Lēmums aizliedz juridisko un fizisko personu jebkura veida saimnieciskos darījumus, ar kuriem tiek atklātā vai slēptā veidā pārkāptas Latvijas Republikas īpašumtiesības, kā arī reglamentē darījumus ar valsts organizāciju pamatlīdzekļiem. 1991. gada 5. novembra lēmumā Augstākā padome ir atsaukusies uz 1989. gada 8. aprīļa Vīnes konvenciju par valsts tiesību pēctecību attiecībā uz valsts īpašumu, valsts arhīviem un valsts parādiem. Lēmuma 1. punktā bija noteikts, ka Latvijas Republikas teritorijā dislocēto PSRS Aizsardzības ministrijas, PSRS robežapsardzības karaspēka un PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka formējumu pārziņā esošais nekustamais īpašums, proti, ēkas, būves, darbgaldi un citas stacionārās iekārtas, kā arī komunikācijas ar visām nepieciešamajām apkopes un ekspluatācijas iekārtām ir Latvijas Republikas valsts īpašums. Bez tam jāmin vēl arī šo saimniecisko darījumu politiskais aspekts. Nenoliedzami, ka šāda ar Ministru padomi nesaskaņota un nesankcionēta militāro objektu iznomāšana vai pirkšana ir bijusi pretrunā ar Latvijas Republikas interesēm, jo samaksu saņēma Krievijas armijas militārpersonas, un tas stimulē militāristus iespējami ilgāk palikt mūsu valsts teritorijā, tādējādi kavē armijas izvešanu no Latvijas. Šobrīd no balsojuma par to, vai Izmeklēšanas komisija 1994. gadā varēs turpināt darbu, lai precizētu šādu nelikumīgu darījumu skaitu un sagatavotu Saeimā tā jautājuma izskatīšanu, kā atgūt nolaupīto valsts īpašumu, būs redzams, vai mūs interesē, kas notiek ar valsts īpašumu. Būs redzams, vai Latvijā darbojas valsts vara, proti, Saeima, vai arī noteikumus tāpat kā līdz šim diktēs “Software House” vai citas tai līdzīgas firmas un firmiņas. Secinājumi: Izmeklēšanas komisijas secina, ka Krievijas bruņoto spēku īpašumu pārņemšana Latvijā laikposmā no 1990. gada līdz 1993. gadam ir notikusi neapmierinoši, kā rezultātā radušies ekonomiskie zaudējumi Latvijas Republikai, ir notikusi īpašumu izlaupīšana. Priekšlikumi: 1. Uzdot Ministru kabinetam katru mēnesi iesniegt Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijai pārskatu par mēneša laikā Krievijas bruņoto spēku atstātajiem objektiem, norādot, kas tos pieņēmis, kas parakstījis nodošanas un pieņemšanas aktus, kas veicis apkārtējai videi nodarīto postījumu analīzi, kā arī aprēķinus par Latvijas valsts īpašumam nodarītajiem ekonomiskajiem zaudējumiem. 2. Uzdot Ministru kabinetam nekavējoties veikt pasākumus, lai aprēķinātu Latvijas valsts īpašumam nodarītos zaudējumus, kuri radušies Krievijas bruņoto spēku objektu ekspluatēšanas un nodošanas gaitā. 3. Uzdot Saeimas Izmeklēšanas komisijai turpināt darbu, izveidojot sarakstu par tiem Krievijas bruņoto spēku objektiem, kurus noslēgtu darījumu ceļā ar militāristiem iznomājušas vai nopirkušas saimnieciskās struktūras. Latvijas valsts īpašuma objektu sarakstu, kā arī saimniecisko struktūru pirātiski sagrauto objektu sarakstu iesniegt Latvijas Republikas Saeimai, Ministru kabinetam un Prokuratūrai. Tam nekavējoties jāveic pasākumi, lai atgūtu Latvijas valstij tās īpašumus un no saimnieciskajām struktūrām, kas izmantojušas valsts īpašumu, tiesas ceļā piedzītu kompensāciju par valstij radītajiem materiālajiem zaudējumiem. Otrā sadaļa - Latvijas kompartijas darbības izbeigšanas gaitā un tās īpašumu pārņemšana. Pirmkārt, par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumiem un darbību. 1990. gadā Augstākā padome neveica daudzus pasākumus, lai izvērtētu kompartijas pastrādātos noziegumus pret Latvijas valsti un pilsoņiem. Netraucēti notika pretvalstiski komunistu pasākumi, kompartija ilgstoši turpināja organizēt pasākumus atjaunojamās Latvijas Republikas likumīgās varas un pārvaldes institūciju graušanai. Piemēram, 1990. gada 15. maijā notika uzbrukums Augstākajai padomei, tāpat tika pieņemtas Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes darbinieku draudu pilnās rezolūcijas, izveidota tā dēvētā Latvijas PSR Prokuratūra un tamlīdzīgi. Tika veikta zināma darbība, lai atgūtu kompartijas nelikumīgi pārņemtos īpašumus. Tā, piemēram, 1990. gada 30. maijā Augstākā padome pieņēma lēmumus par nelikumīgi atsavinātā īpašuma - laikrakstu un žurnālu izdevniecības “Preses nams” - atdošanu Latvijas Republikai, taču Ministru padomes gaušanās un neizlēmīgās rīcības dēļ šā lēmuma īstenošana ieilga. Kompartija savukārt aktīvi pretojās šā lēmuma izpildei, tāpēc Augstākā padome 1991. gada janvārī pieņēma lēmumu par PSRS iekšējā karaspēka bruņoto iebrukumu Preses namā, nosodot Latvijas kompartijas centrālkomitejas organizēto bandītisko iebrukumu. Tika arī uzsvērts, ka ar klajo nepakļaušanos Latvijas Republikas likumiem un pretstatot sevi likumīgi ievēlētajai Latvijas Republikas Augstākajai padomei un valdībai, Latvijas komunistiskā partija sākusi varas sagrābšanu ar bruņotu spēku. Arī 1991. gada janvāra valsts apvērsuma mēģinājuma sakarā Augstākā padome 1991. gada 17. janvārī pieņēma paziņojumu. Tajā Augstākā padome novērtēja, ka Latvijas kompartijas presē izplatītais tā sauktās Latvijas Sabiedrības glābšanas komitejas paziņojums par varas pārņemšanu Latvijas Republikā ir vērsts uz iedzīvotāju dezinformāciju un situācijas destabilizēšanu. Tomēr 1991. gada sākumā pēc asiņainajiem janvāra notikumiem Latvijas Republikas Augstākā padome nepieņēma lēmumu, lai uzsāktu izmeklēšanu par LKP darbību, un neveica pasākumus tās darbības aizliegšanai. Kā absurds un kuriozs vērtējams Augstākās padomes aicinājums PSRS Augstākajai padomei, lai tā izveido izmeklēšanas komisiju, kas izskatītu PSKP lomu valsts apvērsuma mēģinājumā Latvijā. Tātad tā vietā, lai izveidotu izmeklēšanas komisiju Latvijā, tika meklēta palīdzība pie svešas valsts likumdevējiem. Augstākā padome aprobežojās ar 1991. gada 20. februāra lēmumu par komisijas izveidošanu atsevišķu Latvijas Republikas tautas deputātu iespējamās līdzdalības noskaidrošanai valsts apvērsuma mēģinājumā. Diemžēl šai komisijai netika piešķirtas pilnvaras izmeklēt LKP līdzdalību valsts apvērsuma mēģinājumā. Tādējādi Augstākā padome faktiski atļāva kompartijai gatavot atkal jaunas un jaunas sazvērestības pret Latvijas valsti. Tas arī notika. 1991. gada augustā sākās kārtējais kompartijas organizētais apvērsums pret Latvijas valsts varu. Augstākā padome bija spiesta 1991. gada 19. augustā atkal pieņemt aicinājumu, kas bija adresēts Latvijas rajonu, pilsētu un pagastu pašvaldībām, to amatpersonām, vietējo padomju deputātiem. Tajā bija norādīts, lai valsts amatpersonas nestājas nekādos kontaktos un nesadarbojas ar kompartijas un citu līdzīgu veidojumu pārstāvjiem. Tikai pēc augusta puča izgāšanās Augstākā padome 1991. gada 23. augustā pieņēma lēmumu par Latvijas komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā, nosakot, ka Latvijas valsts kā likumīgā īpašniece pārņem kompartijas mantu, kā arī uzdeva Latvijas Republikas teritorijā esošajām banku iestādēm pārtraukt naudas līdzekļu izmaksu no LKP struktūrvienību norēķinu kontiem. Vienlaikus 1991. gada 23. augustā Augstākā padome pieņēma lēmumu ierosināt krimināllietu pret LKP pirmo sekretāru Rubiku un izmantot attiecīgus drošības līdzekļus. Vēl todien tā pieņēma arī lēmumu par komisijas izveidošanu Latvijas komunistiskās partijas īpašumu pārņemšanai. Šo komisiju vadīja Vilis Seleckis. Taču arī vēl tad Latvijas komunistiskās partijas darbība netika pārtraukta, jo acīmredzot apjukums bija burtiski paralizējis deputātus, tāpēc 1991. gada 24. augustā Augstākā padome atgriezās pie šā jautājuma izskatīšanas un pieņēma jaunu lēmumu, par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības apturēšanu, kas arī tikai uz laiku pārtrauca LKP darbību. Tas nozīmēja svārstīšanos. Bija jāpaiet vēl gandrīz trim nedēļām līdz beidzot 1991. gada 10. septembrī Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības izbeigšanu”, kurā tā paziņoja par LKP un līdz ar to arī dažu citu pretvalstisku organizāciju darbības izbeigšanu. Ievērību pelna vēl divi Augstākās padomes lēmumi kompartijas darbības izvērtēšanai. Tas ir Augstākās padomes 1992. gada 25. marta lēmums par konvencionālo tiesu normu izpildi Latvijā attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci. Tika nolemts izskatīt PSKP un Latvijas kompartijas organizētās un vadītās politiskās represijas pret Latvijas pilsoņiem, kā arī pret Latvijas valsti, tās vērtību iznīcināšanu un deformēšanu pretēji tautas gribai, noziegumus pret cilvēci. Tika nolemts izturēties pret šiem noziegumiem gluži tāpat kā pret nacionālsociālistu rīcību - neattiecināt uz tiem noilgumu. 1992. gada 31. martā Augstākā padome pieņēma lēmumu par komisijas izveidošanu totalitāro režīmu - tātad komunistiskā režīma un nacionālsociālistiskā režīma - noziegumu izmeklēšanai. Augstākās padomes izveidotās LKP īpašumu pārņemšanas komisijas locekļu lielākā daļa ignorēja Saeimas Izmeklēšanas komisijas pieprasījumus, nesniedza atbildes par savu darbību Izmeklēšanas komisijai. Nav redzēts arī LKP īpašumu pārņemšanas komisijas ziņojums pašai Augstākajai padomei par paveikto, nav atrodami vai arī vispār varbūt nav bijuši šīs komisijas darba sēžu protokoli, lēmumi un citi materiāli. Līdz ar to Izmeklēšanas komisija secina, ka Augstākās padomes izveidota LKP īpašumu pārņemšanas komisija nav veikusi savu darbu. Tā rezultātā pazuduši daudzi LKP arhīva dokumenti, nav skaidrības par LKP līdzekļu likteni un tamlīdzīgi. Par pārkāpumiem, kas pieļauti, īstenojot Augstākās padomes lēmumu, ir atbildīgi šīs komisijas locekļi, it sevišķi komisijas priekšsēdētājs Vilis Seleckis. Analizējot Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas un Dokumentācijas centra darbu, Izmeklēšanas komisija konstatē, ka ir sākts veidot represēto kartotēku, LKP materiālu krātuvi un VDK materiālu krātuvi, radīta arī Prokuratūras Izmeklēšanas pārvalde attiecīgo uzdevumu veikšanai. Kaut gan Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisija skaitījās likumdevējas institūcijas, tas ir, parlamenta, pakļautībā, Augstākā padome nav pilnvērtīgi vadījusi un kontrolējusi komisijas darbu. Kopš 1991. gada līdz 1993. gadam nav ierosinājusi krimināllietas, nav kaut vai atjaunojusi un pabeigusi tādas krimināllietas, kādas varētu būt, piemēram, sakarā ar Litenes notikumiem vai materiāliem par Alfonu Noviku. Secinājums: Augstākās padomes un tās izveidoto institūciju darbību Latvijas kompartijas darbības izvērtēšanā, tās pretvalstiskās darbības izbeigšanā, kā arī īpašuma pārņemšanā nevar vērtēt kā apmierinošu. Augstākā padome aprobežojās ar paziņojumiem, bet vilcinājās pieņemt tiešus, pret LKP darbību vērstus lēmumus vai likumus. Otrais. Ministru padomes un tās institūciju darbība. Kad 1990. gada 30. maijā Augstākā padome pieņēma lēmumu par nelikumīgi atsavinātā īpašuma - laikrakstu un žurnālu izdevniecības - atdošanu Latvijas Republikai, šā lēmuma izpilde tika novilcināta. Tā vietā, lai ātri rīkotos, Ministru padomes priekšsēdētājs Godmanis un it īpaši viņa vietnieks Bišers sāka sarakstīšanos ar PSKP CK un LKP CK lietu pārvaldēm, un tikai pēc četriem mēnešiem 1991. gada 28. septembrī Latvijas Republikas Ministru padome pieņēma lēmumu nr. 139 par akciju sabiedrības “Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecība” izveidošanu. Ignorējot Augstākās padomes lēmumu, tika paredzēts 25 procentu akciju nodot kompartijai. Kāpēc? Tā ir Godmaņa un Bišera “brīnišķīga” dāvana komunistiskajai partijai. Latvijas valsts godam par laimi, Latvijas kompartijas pirmajam sekretāram Rubikam tomēr likās, ka šie procenti akciju būs par maz priekš LKP, un tāpēc 1991. gada 2. janvārī pēc LKP rīkojuma OMON vienība ieņēma Preses namu. Kā rīkojās Ministru padome? Vai tā deva kādu rīkojumu Iekšlietu ministrijai? Nē. Nebija nekādas reakcijas. Pienāca augusta puča notikumi, un tiem sekoja Augstākās padomes lēmums par LKP antikonstitucionālo darbību. Lai to izpildītu, Ministru padome 1991. gada 3. augustā ar rīkojumu nr. 313 izveidoja komisiju, tās priekšsēdētājs bija valdības lietu ministrs Līcis. Taču, jau sākot LKP mantas pārņemšanu galvenajā objektā - LKP CK ēkā Rīgā, Elizabetes ielā 2 -, komisijas priekšsēdētājs Līcis darbojās tik nevērīgi, ka, piemēram, atļāva LKP funkcionāram Potreki izmantot personiskām vajadzībām bijušo LKP autotransportu. Tas izraisīja sašutumu Augstākās padomes deputātu vidū. Līcis plenārsēdē taisnojās, un valdība tika nopietni kritizēta. Tad 1991. gada 23. augustā Ministru padome ar rīkojumu nr. 316 precizēja komisijas sastāvu, nomainīja Līci un par komisijas priekšsēdētāju apstiprināja valdības lietu ministra vietnieku Zeikatu. Lai izlemtu pārņemto īpašumu turpmākas izmantošanas jautājumu, 1991. gada 28. augustā ar Ministru padomes rīkojumu nr. 323 tika nodibināta valdības komisija ar Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku Bišeru priekšgalā. Ņemot vērā bēdīgi slaveno piemēru ar Līci, Augstākā padome 1991. gada 3. septembrī pieņēma lēmumu par valdības komisiju, kas bija izveidota PSKP un citu PSRS organizāciju bijušo īpašumu turpmākās izmantošanas jautājumu risināšanai, uzdodot tai iesniegt priekšlikumus akceptēšanai Augstākās padomes Prezidijam, tātad nodibināja zināmu kontroli pār valdības komisijas darbu, kā arī iekļāva komisijas sastāvā papildus vēl sešus Augstākās padomes deputātus. Tas nodrošināja salīdzinoši kvalitatīvu darbu, prioritāri varēja tikt risināti jautājumi, kas saistīti ar Aizsardzības ministrijas, Zemessardzes un iekšlietu sistēmas darbības nodrošināšanu ar telpām, transportu un citu īpašumu. Vienlaikus, pamatojoties uz atsevišķiem Ministru padomes rīkojumiem, tika radītas arī darba grupas atsevišķu objektu pārņemšanai. Secinājums: Ministru padome neizpildīja Augstākās padomes lēmumu par LKP sagrābtā Latvijas valsts īpašuma atgūšanu. Īpaši Ministru padomes pirmā vietnieka Bišera bezdarbība bija pretrunā ar Augstākās padomes lēmumu. 1991. gada augustā Ministru padome un tās priekšsēdētājs Godmanis, pieņemot lēmumus par komisiju izveidi LKP īpašumu pārņemšanai, šo komisiju priekšgalā apstiprināja personas bez nacionālpolitiskas pārliecības, kuras bija absolūti rīcībnespējīgas radušajos apstākļos. Tas izraisīja sašutumu Augstākās padomes deputātos, un viņi centās papildināt vai mainīt valdības komisiju sastāvu. Tāpēc Ministru padomes rīcība LKP darbības izbeigšanā un tās īpašumu pārņemšanā vērtējama neapmierinoši. Trešais. Pašvaldību darbība LKP īpašumu pārņemšanā. Pildot Augstākās padomes un Ministru padomes lēmumus, 1991. gada rudenī pašvaldības izveidoja komisijas LKP mantas pārņemšanai. Līdz 1991. gada beigām tika pabeigta LKP rajonu un pilsētu komiteju dokumentu savākšana Latvijas Valsts arhīvos. Lai to paveiktu, lielu darbu ieguldīja Valsts arhīvu ģenerāldirektors Štāls un viņa darbinieki. Taču rajonos pašvaldību kavēšanās dēļ un arī tādēļ, ka pašvaldības nevērīgi izturējās pret LKP dokumentiem, pārņemt izdevās maz materiālu, tie ir nepilnīgi, trūkst atsevišķu LKP pirmorganizāciju dokumentu, trūkst dokumentu par personālsastāvu un citu dokumentu. Piemēram, šādus dokumentus neizdevās iegūt no Saldus rajona komitejas, Jēkabpils rajona komitejas, Talsu rajona komitejas, Liepājas rajona komitejas un Bauskas rajona komitejas. Tomēr vairāk vai mazāk dokumentu ir pārņemts no visām LKP rajonu un pilsētu komitejām. Nav pārņemti dokumenti no bijušā LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona, Maskavas rajona un Proletāriešu rajona komitejām, kā arī no LKP Rīgas pilsētas komitejas. Tā ir rupja nolaidība, ko pieļāvuši attiecīgo pašvaldību vadītāji. Vairākos gadījumos pašvaldības ir patvaļīgi iznīcinājušas pārņemtos LKP materiālus, piemēram, Saldū ar rajona izpildkomitejas rīkojumu nr. 181 1991. gada augustā iznīcināti 20 maisi ar materiāliem, kas svēra 367,5 kilogramus. Secinājums: Latvijas Republikas pašvaldību darbība LKP īpašumu un dokumentācijas pārņemšanas organizēšanā vērtējama neapmierinoši, bet šajā ziņā ir bijuši arī daži pozitīvi izņēmumi. Ceturtais. Galvenās negatīvās parādības LKP īpašumu pārņemšanas gaitā. LKP dokumentācija lielākoties ir pārņemta nepilnīgi, jo toreiz daudzi materiāli jau bija izņemti no mapēm un pazuduši. Vēl joprojām nav veikta izmeklēšana attiecībā uz visu notikušo un atbildīgās LKP amatpersonas nav sodītas par materiālu paviršu glabāšanu. Šāda situācija konstatējama ne vien attiecībā uz LKP rajonu komiteju materiālu pārņemšanu, par ko jau minēju, bet arī sakarā ar LKP CK ēkas Rīgā, Elizabetes ielā 2 pārņemšanu: tur lielākā daļa dokumentu bija nesakārtoti, izplēsti no lietām, tie atradās gan kabinetos uz grīdas, gan skapjos, gan izmētāti gaiteņos un palīgtelpās. Dokumenti bija dedzināti, plēsti un saburzīti, Saeimas Izmeklēšanas komisija konstatēja, ka daļā dokumentu, kuriem noteikti vajadzēja būt LKP CK ēkā, pārņemšanas laikā tur nav atradušies. Daļēji trūkst LKP CK darbinieku, CK pakļauto struktūrvienību un iestāžu darbinieku personālsastāva dokumentu, kā arī algu izmaksu apliecinošu dokumentu. Tos līdz dokumentu pārņemšanai pārzināja bijusī LKP CK Vispārējās daļas vadītāja Seļivanova. Jautājums: kāpēc joprojām pret atbildīgām personām nav ierosināta krimināllieta par notikušo bezatbildību? Līdzīgi ir arī citos gadījumos. Otrais. Daudzos gadījumos, pārņemot LKP īpašumus, telpas, inventāru un autotransportu, nav sastādīti pieņemšanas un nodošanas akti, dažkārt pat vispār nav notikusi inventarizācija. Visraksturīgākais piemērs atkal ir LKP CK ēka Elizabetes ielā 2, kur inventarizāciju izdarīja tikai pēc pusgada, kad tur izvietojās Pasaules tirdzniecības centrs. Inventarizācija notika laikā no 1992. gada 20. janvāra līdz 28. februārim. Šāda nolaidība radīja labvēlīgus apstākļus inventāra pazušanai. Rupja nolaidība tika pieļauta arī, pārņemot LKP CK autobāzes autotransportu. Autobāzē netika izdarīta inventarizācija, vienīgi tika konstatēts, ka trūkst deviņu automašīnu, no kurām piecas atrodas pie OMON. Nav saprotams, kāpēc par šīm automašīnām, kas atrodas pie OMON, nav izvirzīts jautājums starpvalstu sarunās ar Krieviju, lai atgūtu Latvijai nolaupīto īpašumu. Par to ir atbildīgs autobāzes pārņemšanas komisijas priekšsēdētājs valdības padomnieks Vārpiņš. Kad LKP CK autobāze nonāca Augstākās padomes Lietu pārvaldes rīcībā un kļuva par Latvijas Republikas Augstākās padomes autobāzi, tika izveidota komisija, kuru vadīja Augstākās padomes Lietu pārvaldes Saimniecības nodaļas vadītāja vietnieks Beinarovičs. Šī komisija no 1991. gada 10. septembra līdz 11. novembrim veica autotransporta inventarizāciju un darbgaldu pārreģistrāciju. Kā bezsaimnieciskums ir vērtējams tas, ka degvielu, rezerves daļas un materiālus uzskaitīja, vadoties pēc tābrīža stāvokļa noliktavās. Šis uzskaitījums nav salīdzināts ar dokumentāciju, kurā norādīts, kam un kādā daudzumā bija jāatrodas autobāzē. Nav uzskaitīti autotransporta bojājumi, nav fiksētas noņemtās un nozagtās detaļas, radioaparāti, magnetofoni un tā tālāk. Tādējādi netika aprēķināti zaudējumi, kas nodarīti Latvijas valsts īpašumam tā pārņemšanas laikā. Par to nav ziņots Prokuratūrai, nav ierosinātas krimināllietas. Faktiski var konstatēt, ka atbildīgie Ministru padomes un Augstākās padomes Lietu pārvaldes darbinieki ir slēpuši faktus par valsts īpašuma izlaupīšanu. Trešais. Ne Ministru padomes, ne Augstākās padomes komisijas LKP īpašumu pārņemšanai nav izmeklējušas (tātad arī nav izvērtējušas) kompartijas naudas līdzekļu likteni. Turklāt netika ievērots arī Augstākās padomes 1991. gada 23. augusta lēmuma “Par LKP antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā” 3. punkts, kas uzdeva pārtraukt naudas līdzekļu izmaksu no Latvijas kompartijas struktūrvienību norēķinu kontiem, kā arī attiecīgais Ministru padomes 1991. gada 27. augusta 318. rīkojums. Konstatēts, ka izmaksas no LKP kontiem notikušas gan 1991. gada beigās, gan arī 1992. gadā ar Latvijas Bankas toreizējā prezidenta vietnieka Berga-Bergmaņa un citu atbildīgu bankas darbinieku atļauju. Secinājums: Saeimas Izmeklēšanas komisija konstatē, ka LKP darbības izbeigšana un tās īpašumu pārņemšana notikusi neapmierinoši, kā rezultātā Latvijas valstij nodarīti zaudējumi. Notikusi svarīgas dokumentācijas iznīcināšana, nav precīza uzskaitījuma, kādi LKP dokumenti ir pārņemti un kādi joprojām nav atrodami. Tādējādi nav sākta izmeklēšana pret dokumentu iznīcināšanā vai slēpšanā vainīgajām personām. Nav aprēķināti valsts īpašuma pieņemšanas gaitā radītie ekonomiskie zaudējumi un veikta izmeklēšana, lai atklātu vainīgos. Priekšlikumi: 1. Uzdot Izmeklēšanas komisijai turpināt darbu, lai noskaidrotu to ekonomisko zaudējumu apmēru, kas nodarīti Latvijas valsts īpašumam LKP īpašuma pārņemšanas gaitā. 2. Uzdot Valsts arhīvu ģenerāldirekcijai līdz 1994. gada 1. februārim pabeigt pārņemtās LKP dokumentācijas sakārtošanu un sniegt Izmeklēšanas komisijai pārskatu par trūkstošajiem materiāliem un par to glabāšanu atbildīgo LKP amatpersonu uzskaitījumu. 3. Uzdot Ministru kabineta Kancelejas vadītājam un Saeimas Kancelejas direktoram izvērtēt LKP īpašumu pārņemšanā līdzdalīgo darbinieku paviršo darbību un izskatīt jautājumu par viņu piemērotību pašreiz ieņemamajam amatam. Par pasākumiem, kas veikti līdz 1994. gada 1. februārim, sniegt ziņojumu Saeimas Izmeklēšanas komisijai. Trešā sadaļa. Valsts drošības komitejas īpašumu pārņemšana. Pirmkārt - Augstākās padomes darbība Valsts drošības komitejas darbības izbeigšanā. Kaut arī jau savas darbības sākumā 1990. gadā, apstiprinot Ministru padomes sastāvu, Edmunds Johansons netika ar plenārsēdes balsojumu apstiprināts, tomēr faktiski LPSR VDK priekšsēdētājs pēc amata tāpat kā Latvijas PSR laikā turpināja būt valdības loceklis un tikai kādu laiku parakstījās nevis kā VDK priekšsēdētājs, bet kā VDK priekšsēdētāja vietas izpildītājs. Tā bija visa atšķirība. Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu vairākums savu negatīvo attieksmi pret PSRS Valsts drošības dienesta darbību mūsu valsts teritorijā ir apliecinājis vairākkārt, piemēram, jau 1990. gada 16. jūlijā, kad Augstākā padome sakarā ar ASV pilsoņa Embrehta izraidīšanu pieņēma lēmumu par deputātu pieprasījumu, ko bija iesnieguši deputāti Indulis Bērziņš un Jānis Krūmiņš, tajā tika konstatēts, ka PSRS valsts drošības iestāžu darbība Latvijā nav tiesiski pamatota, un Augstākās padomes Prezidijam tika uzdots izveidot deputātu komisiju VDK statusa noteikšanai Latvijas Republikā. Šādu komisiju drīzumā izveidoja, to vadīja deputāts Repše. Šī komisija 1990. gada oktobrī un novembrī savāca ziņas par VDK aizņemtajām ēkām Latvijā un ziņas par normatīvajiem aktiem sakarā ar tā saucamajām pirmajām daļām un citām ar slepenības režīma nodrošināšanu saistītajām struktūrvienībām. Komisija sagatavoja arī vairākus lēmumu projektus par VDK statusu, kuros bija paredzēts, ka VDK vairs nav Latvijas valsts struktūrvienība un ka VDK darbiniekiem ir jāatņem Latvijas valsts pārstāvju statuss. Taču diemžēl līdz akceptēšanai plenārsēdē minētie lēmumu projekti nenonāca. Einara Repšes vadītā komisija pārtrauca darbu. Kāpēc tas notika - par to Einars Repše Saeimas Izmeklēšanas komisijai atbildi nav sniedzis. Bankas prezidents aizbildinās, ka ir pagājis ilgs laiks un ka viņš pēc atmiņas vairs nevarot restaurēt notikumus. Pēc 1991. gada augusta apvērsuma mēģinājuma izgāšanās Augstākā padome 1991. gada 24. augustā pieņēma lēmumu par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā. Tika izveidota deputātu komisija VDK īpašumu pārņemšanai ar Selecki priekšgalā. 1991. gada 27. augustā Augstākās padomes Prezidijs izveidoja vēl vienu komisiju ar Simsonu priekšgalā. Tas tika izdarīts, pieņemot lēmumu par komisijas izveidošanu sarunām ar PSRS VDK par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā realizēšanu. Selecka vadītā komisija sapulcējās uz dažām sēdēm, bet tās netika protokolētas, nekādi dokumentāri lēmumi netika pieņemti, nekāds ziņojums Augstākajai padomei par komisijas darbu sniegts arī netika. Seleckis vienpersoniski izlēma, ka komisija savu uzdevumu “izpildījusi” (pēdiņās!), tāpēc darbību izbeidz. Faktiski Selecka rīcības dēļ komisija neizpildīja Augstākās padomes lēmumu, kas tai uzdeva pārņemt VDK īpašumu. Var konstatēt, ka nodošanas un pieņemšanas aktu šī komisija nav parakstījusi. Seleckis ir ignorējis Augstākās padomes 1991. gada 24. augusta lēmuma 12. punktu, kas noteica šai komisijai uzdevumu - pārņemt VDK operatīvo arhīvu un kartotēkas. Selecka un komisijas darbības trūkuma dēļ, ļaujot visus šos jautājumus kārtot Ministru padomes pilnvarotajam Borovkovam, bija radušies priekšnoteikumi VDK materiālu iznīcināšanai vai izvešanai uz Krieviju. Tikai pateicoties deputāta Linarda Muciņa un Augstākās padomes apsardzes darbinieku nesankcionētajai rīcībai, Latvijas valsts īpašumā tika pārņemta VDK aģentu kartotēka. Tā saucamajos maisos to atveda uz Augstākās padomes ēku 1991. gada 27. novembrī. Svārstīšanās un veselu nedēļu ilgā kavēšanās pārņemt VDK mantu ļāva PSRS VDK izvērtēt radušos situāciju un sākt enerģisku pretdarbību. Jau 1991. gada 29. augustā PSRS VDK panāca, ka tika parakstīts protokols, kas saucās “Par savstarpējām saistībām starp Latvijas Augstākās padomes lēmumu “Par PSRS Valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā””. Protokolu parakstīja no Latvijas puses Augstākās padomes Prezidija pilnvarotais Pēteris Simsons, no otras puses - PSRS VDK pilnvarotais Mjasņikovs. Protokols noteica, ka LPSR VDK tiek saglabātas atsevišķas tās funkcijas. Pretrunā ar Augstākās padomes lēmumu protokols noteica, ka tiks turpināta VDK slepenā lietvedība un ka VDK objektu apsardzi turpinās pašas VDK apsardze kopā ar Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas darbiniekiem. Tātad šīs Augstākās padomes Prezidija izveidotās komisijas (kuras nolūks bija sarunu vešana ar VDK) priekšsēdētāja Simsona parakstītais protokols ir pretrunā ar Augstākās padomes lēmumu par VDK darbības izbeigšanu un faktiski nodeva VDK likvidāciju pašu VDK darbinieku ziņā. Tas jānovērtē kā sadarbība ar VDK pretēji Latvijas Republikas interesēm, un šāda rīcība jākvalificē kā neatbilstoša Latvijas valsts interesēm. Latvijas amatpersonu piekāpību nekavējās izmantot PSRS VDK, jau 1991. gada 2. septembrī izvirzot savas pretenzijas uz bijušās Latvijas PSR VDK speciālajiem tehnikas līdzekļiem, autotransportu un ieročiem. Simsona vadītās komisijas locekļi 1991. gada rudenī vairākkārt tikās ar PSRS VDK pārstāvjiem, izskatīja Krievijas sagatavoto dažādo vienošanos projektus, taču diezin kāpēc netika izstrādāti Latvijas puses priekšlikumi. Neviena komisijas sēde nav protokolēta, neviens lēmums nav dokumentēts. Tā ir nolaidība! Tajā pašā laikā Simsons pārkāpa pilnvaras, kuras Augstākās padomes Prezidijs viņam bija devis, un ar nepārdomātiem rīkojumiem radīja vēl lielāku sajukumu VDK rajonu komiteju īpašumu pārņemšanas gaitā. Tā, piemēram, 1991. gada 2. septembrī Simsons nosūtīja visām rajonu pašvaldībām vienpersonisku rakstveida rīkojumu, kurā norādīja, ka VDK dokumenti un ieroči, ja to pārņemšana ir notikusi, ir jānogādā Rīgā. Šis rīkojums radīja liktenīgus pārpratumus. Tās pašvaldības, kurām izdevās pārņemšanu izdarīt, pārņemtos materiālus, protams, atveda un nodeva Rīgā, bet kur? VDK galvenajā ēkā Stabu ielā - tieši čekistu rokās! Redzams, ka Seleckis un Simsons nodemonstrēja savu nespēju veikt valstisku darbību. Vienīgais, kas nav trūcis, tā ir pašlielība. Tā, piemēram, jau 1991. gada 2. septembrī Simsons raksta Godmanim ziņojumu, kurā atzīmē, ka VDK likvidācijas process rit bez starpgadījumiem. Ģeniāli! Tā bija atrakstīšanās - reālas, ātras rīcības vietā, kad vajadzēja aizslēgt VDK objektus, neielaist tajos nevienu VDK darbinieku, izņemot Augstākās padomes komisijas apstiprinātā speciālā sarakstā minētos, kuriem būtu bijis jāpiedalās pārņemšanas un nodošanas dokumentu noformēšanā. Un pēdējais. Ne 1992. gadā, ne 1993. gadā Simsons un viņa vadītā komisija nesniedza nekādus ziņojumus Augstākajai padomei, neveda arī sarunas par VDK mantas un dokumentu atgūšanu, neierosināja šo jautājumu izskatīt starpvalstu sarunās. Secinājums: 1990. un 1991. gadā Augstākās padomes komisiju rīcība, lai izbeigtu VDK darbību, vērtējama neapmierinoši. 1991. gada rudenī veiktā Selecka un Simsona darbība ir kaitējusi Latvijas valsts īpašumam. Otrais. Ministru padomes darbība VDK likvidācijā. Kopš brīža, kad Ministru padomes priekšsēdētājs Godmanis stājās šajā amatā, viņš ne reizi neizvirzīja jautājumu par to, lai LPSR VDK darbība tiktu pārtraukta. Attiecībā uz VDK darbību Ministru padome nepieņēma nevienu normatīvo aktu, kurš liktu norobežoties no šīs okupācijas režīma radītās represīvās iestādes. Tieši otrādi: LPSR VDK priekšsēdētājs pēc amata bija Ministru padomes sastāvā. Saskaņā ar Ministru padomes rīkojumu nr. 7 1990. gada 29. maijā Latvijas Republikas valdības dienesta automašīnām tika piešķirtas jaunas numura zīmes, un arī Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja automašīnai tādu piešķīra, - it kā tā tas mūsu valstī pienāktos, it kā būtu normāli, ka pat okupācijas režīma...".
1993_12_16-seq55 language "lv".
1993_12_16-seq55 speaker Odisejs_Kostanda-1963.
1993_12_16-seq55 mentions Q822919.
1993_12_16-seq55 mentions Q211.
1993_12_16-seq55 mentions Q649.
1993_12_16-seq55 mentions Q4294315.
1993_12_16-seq55 mentions Q2660080.
1993_12_16-seq55 mentions Q687709.
1993_12_16-seq55 mentions Q159.
1993_12_16-seq55 mentions Q6112266.
1993_12_16-seq55 mentions Q4459436.
1993_12_16-seq55 mentions Q2167704.
1993_12_16-seq55 mentions Q4294480.
1993_12_16-seq55 mentions Q15180.
1993_12_16-seq55 mentions Q471678.
1993_12_16-seq55 mentions Q80919.
1993_12_16-seq55 mentions Q6111970.
1993_12_16-seq55 mentions Q18857363.
1993_12_16-seq55 mentions Q1741.
1993_12_16-seq55 mentions Q79854.
1993_12_16-seq55 mentions Q44989.
1993_12_16-seq55 mentions Q193159.
1993_12_16-seq55 mentions Q1780610.
1993_12_16-seq55 mentions Q1661904.
1993_12_16-seq55 mentions Q4119766.
1993_12_16-seq55 mentions Q5384.
1993_12_16-seq55 mentions Q43774947.
1993_12_16-seq55 mentions Q15197323.
1993_12_16-seq55 mentions Q4322752.
1993_12_16-seq55 mentions Q28733038.