Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_12_09-seq239> ?p ?o. }

• 1993_12_09-seq239 type Speech.
• 1993_12_09-seq239 number "239".
• 1993_12_09-seq239 date "1993-12-09".
• 1993_12_09-seq239 isPartOf 1993_12_09.
• 1993_12_09-seq239 spokenAs 77.
• 1993_12_09-seq239 spokenText "Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Šodien savā argumentētajā runā Budovska kungs faktiski jau saasināja jautājumus, kuri ir saistīti tieši ar šā likumprojekta izskatīšanu. Jā, protams, tas, ka budžeta šobrīd nav parlamentā un ka mēs to nediskutējam, ir kritiski. Jā, protams, mēs varam runāt par saimnieciskā gada dažādu sākšanu, bet ne jau tur ir visa sāls. Skaidrs, ka ir jābūt pilnīgi noteiktiem spēles noteikumiem. Savā laikā - 1990. gada 27. jūnijā Augstākā padome pieņēma likumu “Par Latvijas Republikas budžeta tiesībām”. Diemžēl, pieņemot šo likumu, tā nevarēja paredzēt visu tālāko valsts attīstību, nevarēja paredzēt arī to, kad notiks vēlēšanas, kādā veidā tiks sastādīts budžets un kādus dokumentus vajadzēs iesūtīt. Turklāt jāteic, ka pati shēma nemaz tik slikta nebija, un tā šobrīd ir jāmaina. Finansu ministrija ir izveidojusi un valdība ir akceptējusi jaunu likumprojektu “Par budžetu un finansu vadību”, kas būtībā stipri groza šobrīd spēkā esošo likumu “Par Latvijas Republikas budžeta tiesībām”. Līdzīgs likums ir pieņemts arī Igaunijas Republikā, un tas darbojas jau no šā gada 1. janvāra. Kādi ir šā likumprojekta galvenie trūkumi? Pats galvenais trūkums ir tāds, ka tas ir ļoti smagnējs. Protams, tam ir zināms attaisnojums, jo nevar runāt ļoti vienkāršā un brīvā valodā par tādām lietām, kas ir saistītas ar budžetu. Taču tajā pašā laikā, veidojot to tīri juridiski, tajā ir pieļautas dažādas kļūdas, jo vienas un tās pašas normas brīžiem parādās dažādās vietās un it kā pastiprina viena otru. Tās beigās gan izveido pilnīgi loģisku sistēmu, taču, skatot atsevišķus pantus, var rasties zināma neizpratne. Tomēr es uzreiz gribētu teikt, ka, neraugoties uz lielajām diskusijām Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā, tika ieteikts šo likumprojektu akceptēt pirmajā lasījumā. Mēs jau praktiski sākām darbu pie otrā lasījuma, izskatot dažādas redakcijas, un arī nākamajā nedēļā ar to strādāsim, līdz ar to šis likumprojekts tiks pieņemts ātrāk nekā 1994. gada budžets. Un līdz ar to veidojas pilnīgi loģiska sistēma. Es gribētu arī nomierināt tos deputātus, kuri uztraucas, ka tad, ja budžets nav iesniegts līdz 1. janvārim, notiek kaut kāda katastrofa. Gribu atgādināt, ka principā finansējumi turpinās 1/12 un 1/6 apmērā no iepriekšējā gada budžeta finansējuma. Problēmas rodas tajās sfērās, kur izdevumi it kā būtu no jauna jāparāda, taču tās nav vitāli svarīgas pozīcijas, un tādējādi tas, ka mēs nākamajā plenārsēdē nepieņemam budžetu, nenozīmē nekādu traģēdiju, lai gan faktiski ir nepatīkami, ka janvārī ir jāstrādā ar 1/12, tomēr tā nav traģēdija valstij. Tajā pašā laikā, apmēram zinot, cik tālu Ministru kabinets ir ticis ar savu budžeta projektu, varu teikt, ka janvārī tas tomēr tiks akceptēts tādā vai citādā formā, un līdz ar to februārī mums faktiski būs budžets. Būs 1994. gada budžets. Tagad par paša likuma būtību. Valstij un arī pašvaldībām saskaņā ar Satversmi un Saeimas pieņemtajiem likumiem ir jārealizē noteiktas funkcijas. Lai realizētu šīs funkcijas, ir vajadzīga nauda, un līdz ar to ir vajadzīgs arī budžets. Runa ir par ieņēmumiem un izdevumiem. Protams, tie ir cieši saistīti ne tikai savā starpā, bet arī ar kopējo situāciju valstī. Jūs droši vien atceraties diskusiju par nodokļiem, un faktiski nevar pateikt, kuram ir pilnīga taisnība, - vai tiem, kuri saka, ka nodokļiem ir jābūt lieliem, vai tiem, kuri saka, ka nodokļiem ir jābūt maziem. Tomēr kaut kur eksistē stabils līdzsvars, kuru nedrīkst izjaukt, bet to, kur tieši tas ir, to precīzi neviens nekad nevar pateikt, tātad bez budžeta valsts nekad nevar iztikt. Šajā likumā tiek uzsvērts tas, ka valsts budžets sastāv no diviem budžetiem - pamatbudžeta un speciālā budžeta. Ja kāds ir interesējies par budžetiem 20. un 30. gados, tad vienmēr būs ievērots, ka tur ir divas biezas grāmatas, ko apstiprināja Saeima vai vēlākā periodā Valsts prezidents. Vienā no tām ir pamatbudžets. Tas ir saistīts ar pamatieņēmumiem un atbilstošiem izdevumiem, kur ieņēmums nav tieši saistīts ar konkrēto izdevumu. Piemērs. Šodien, teiksim, mēs it kā mēģinājām Ārlietu ministrijas izdevumus saistīt ar ieņēmumiem no vīzām. Principā tas nav pareizi, bet arī tā var darīt. Taču tajā pašā laikā pamatbudžetā sanāk kopā visi pamatieņēmumi un visi pamatizdevumi. Jūs droši vien zināt, ka šobrīd Saeima faktiski nekontrolē kopējo budžetu, un tas ir saistīts ar ārpusbudžeta iespējām. Es varu nosaukt daudzus piemērus. Viens no tādiem būtu telpu īre. Budžeta iestādes īrē telpas. Nekā slikta tur nav, ja vajadzīgās telpas ir. Tās saņem naudu un apmierina kaut kādas vajadzības. Tas ir pilnīgi normāli, taču tam būtu jāatspoguļojas budžetā - nevis šajā pamatbudžetā, bet gan speciālajā budžetā. Un arī speciālais budžets pēc savas būtības ir daudzas mazas tāmes, kuru izdevumi ir sasaistīti ar ieņēmumiem. Tātad speciālais budžets nav kaut kas tāds, ko valdība varētu paslēpt. Taisni otrādi - šajā gadījumā tiek izcelti visi ieņēmumi, kas ir valstī. Protams, laika gaitā var jau arī virzīties uz tādu situāciju, ka visi ieņēmumi sanāk pamatbudžetā un mums nemaz nav speciālā budžeta. Tomēr tā nav šā brīža realitāte, jo speciālo ārpusbudžeta kontu, kādi tie ir šodien, ir pārāk daudz, un šā procesa sakārtošanai vajadzīgs laiks. Tomēr gribu pateikt pašu galveno - gan pamatbudžetu, gan speciālo budžetu apstiprina Saeima, un visus valsts budžeta līdzekļus var izlietot vienīgi saskaņā ar likumu. Lai arī ne vienmēr pietiekami skaidri, tomēr Saeimas prerogatīva likumā ir skaidri pateikta. Tā apstiprina visus budžetus, tā nosaka robežas, cik var aizņemties valdībai, un tai ir arī iespējas detalizēti pateikt, kādas ir aizņemšanās pozīcijas. Tajā pašā laikā varbūt viens no lielākajiem diskusiju objektiem ir finansu ministra loma. Šobrīd lielā mērā par visu procesu, kas saistīts ar budžetu, ir atbildīga valdība kopumā. Šeit daudz vairāk tiek uzsvērta finansu ministra loma un atbildība, bet vienlaikus finansu ministram tiek dotas arī ļoti lielas pilnvaras. Es nosaukšu tikai dažas no tām: 1) finansu ministrs nodrošina valsts budžeta izstrādāšanu un valsts budžeta izpildi; 2) viņš izdara tiešos aizņēmumus; 3) viņš sniedz garantijas un galvojumus Latvijas Republikas vārdā; 4) viņš nosaka kārtību, kādā pašvaldības izdara aizņēmumus. Finansu ministrs var samazināt iedalāmos līdzekļus, ja apstākļi to prasa, viņš var izdot rīkojumus speciālo budžeta kontu atvēršanai, var noteikt rezerves fonda izlietošanas kārtību. Tiesa, atšķirībā no šābrīža, ka Ministru kabineta rezerves fondu mēs praktiski neapstiprinām, šajā gadījumā ik pēc trim mēnešiem Saeimā ir jāiesniedz pārskats, kā šie līdzekļi ir izlietoti. Turklāt visa šī finansu ministra vara ir tajās robežās, kādas viņam deleģē Saeima, apstiprinot konkrēto budžeta projektu. Taču es vēlreiz uzsveru, ka finansu ministrs pēc šā likuma pieņemšanas kļūst par vienu no svarīgākajiem cilvēkiem valstī un Ministru kabinetā. Protams, attiecīgos uzsvarus var sadalīt arī citādi. Kas ir pozitīvs šajā pieejā? Pozitīvs ir tas, ka vienmēr var pilnīgi precīzi pateikt, kurš ir atbildīgs par finansiālo stāvokli valstī, un tāpēc es domāju, ka šāda pieeja varētu būt pieņemama, lai gan otrajā lasījumā dažādas funkcijas, protams, var pārdalīt un varbūt vēl vairāk izcelt, teiksim, Ministru kabineta kolektīvo atbildību par atsevišķām lietām vai arī akcentēt atsevišķu ministru atbildību. Likumprojekta trūkums tomēr ir saistīts ar to, ka tas nepietiekami atspoguļo attiecības ar pašvaldībām. Diemžēl tā nav šā likuma vaina, jo ir skaidrs, ka pats būtiskākais, kas Saeimai šobrīd jāatrisina attiecībā uz pašvaldībām, ir funkciju sadale, jo budžets, protams, var dot tikai naudu attiecīgo uzdevumu risināšanai, kuri ir noteikti ar likumu, tātad ir jānošķir valsts funkcijas un pašvaldības funkcijas. Un līdz ar to tādā veidā varētu strādāt. Taču likums attiecībā uz to nedod atbildi. Tas nedod atbildi arī attiecībā uz dotāciju mehānismu, bet tas diemžēl arī ir saistīts ar funkcijām, ar to, cik stipri centralizēta vai decentralizēta ir pašvaldību sistēma. Un tādējādi pēc likuma pieņemšanas šā vai tā būs vai nu jāizstrādā likums par vietējo pašvaldību budžetiem vai šīs nodaļas jāiestrādā attiecīgos likumos, kuri saistīti ar vietējām pašvaldībām. Tiesa, ir atsevišķas vietas, kurās ir runāts par vietējo pašvaldību budžetu. Piemēram, vietējām pašvaldībām ir tiesības patstāvīgi veidot un apstiprināt savus budžetus, bet finansu ministrs, protams, nosaka budžeta klasifikācijas prasības. Finansu ministrs dod vietējām pašvaldībām noteikumus par budžetu pārskatiem, un arī tas ir ļoti būtiski. Kā jūs zināt, ļoti liela krīzes situācija ir, piemēram, Preiļu rajonā, bet neilgi pirms tam izrādījās, ka eksistē pat tāds mistisks konts, kuru nezina pat vietējās pašvaldības deputāti. Un tas, protams, pierāda to absurdu, ka tad, ja nav precīza pārskatu mehānisma, nekad nevar pateikt, kurš tad īsti ir vainīgs, ka tā vai cita pozīcija uz vietas netiek finansēta. Vai tā ir pagasta pašvaldības vaina, vai tā ir rajona, vai tā ir valsts vaina? Ir skaidrs, ka šādam skaidram pārskatu mehānismam ir jābūt. Tālāk. Šis likums dod atbildi arī uz Budovska kunga uzdoto jautājumu - kad sākas budžeta gads? Tajā tomēr teikts, ka 1. janvāris ir tas datums, kad būtu jāsākas budžeta un reizē arī saimnieciskajam gadam. Protams, tas var būt arī 1. aprīlis. Par to Saeima var nobalsot dažādi. 1. janvāris ir vienkārši daudz labāks kaut vai no tāda viedokļa, ka mums jau tradicionāli tā tas ir iegājies. Vismaz pēdējā laikā. Arī lielākā daļa citu valstu veido savus budžetus tieši no 1. janvāra. Līdz ar to ir vieglāk veidot šos salīdzināšanas mehānismus. Katrā ziņā priekšrocības ir lielākas nekā tad, ja mēs pieņemtu kādu citu datumu, kaut gan principā nekas neliedz to darīt. Jāsaka, ka Zviedrijā budžeta gads gan sākas ar 1. jūliju, bet Zviedrija ļoti vēlas, lai budžeta gads sāktos ar 1. janvāri. Tagad daži vārdi par budžeta izstrādāšanas procesu. Kā tas ir ieskicēts šajā likumā? Tātad visa sākums ir tas, ka finansu ministrs izdod budžeta pieprasījumu sastādīšanas instrukciju. Šajā likumā ir ļoti detalizēti aprakstīts, kas šajā instrukcijā ietilpst. Šī instrukcija nav tikai viens teikums, tā ir vesela dokumentu pakete, kas ir saistīta gan ar finansiālo stāvokli valstī, gan ar konkrētām prasībām, saskaņā ar kurām jāstāda pieprasījums. Otrs posms budžeta tapšanas procesā ir tāds, ka ir resoru sagatavots budžeta pieprasījums ar skaidrojumiem. Tas, kas līdz šim ļoti pietrūka. Un mēs varam teikt, ka Gravas kundzes jautājums par Ierēdņu akadēmiju bija ļoti būtisks, jo tiešām ir vajadzīgs pilnīgs paskaidrojums par katru pozīciju. Tālāk - trešais etaps. Finansu ministrs nosaka finansu stratēģiju ieņēmumu līmeni, deficīta līmeni, norāda un novērtē budžeta pieprasījumus. Tādā veidā tiek beidzot gatavs valsts budžeta likuma projekts. Protams, ļoti diskutabls ir jautājums tieši par atbildību. Vai tas viss būtu jādara finansu ministram? Bet, no otras puses, finansu ministrs ir tieši tas, kas atbild par finansiālo un ekonomisko stabilitāti valstī, un tikai viņš var piedāvāt šo mehānismu. Ir skaidrs, ka tad, ja valdību un pārējos tas neapmierina, finansu ministrs demisionē un tiek meklēts jauns finansu ministrs. Ceturtais posms. Finansu ministrs iesniedz budžeta likuma projektu Ministru kabinetam, un Ministru kabinets atrisina vēl neatrisināto (protams, ja tas ir iespējams), akceptē šo likumprojektu un uzdod finansu ministram iesniegt to Saeimai. Šis process ir jāizdara līdz 1. oktobrim. Tātad faktiski visa budžeta sastādīšanas procedūra ilgst apmēram pusgadu. Tātad, ja mēs šo darbu sākam jau ar 1. jūliju, 1. oktobrī projektam ir jābūt Saeimā. Protams, šo atbildību var pastiprināt, jo pašlaik tā, protams, ir tikai vēlamības formā. Izskatot likumprojektu otrajā lasījumā, varēs, protams, pastiprināt šo atbildību, nosakot, ka tad, ja, teiksim, 1. oktobrī budžeta projekts nav iesniegts Saeimā, valdībai ir jādemisionē. Tādas prasības šobrīd nav. Es zinu, ka igauņiem kaut kas līdzīgs ir, kaut gan tas nav atrisinājis viņu iekšējās problēmas, bet visā visumā nosacījumus par budžeta projekta iesniegšanas termiņiem var padarīt stingrākus, ja Saeima to uzskatīs par vajadzīgu. Saeima pārbauda un apstiprina valsts budžetu, un var arī kaut ko tajā mainīt, un decembra pēdējās plenārsēdēs būs galīgais balsojums. Protams, šeit varētu iestrādāt normu, ka vispirms Saeima pieņems savu lēmumu par budžetu principā. Jo ir dažas būtiskas pozīcijas, kuras izšķir gandrīz visu. Tas ir ieņēmumu līmenis, deficīta līmenis un kopējais izdevumu līmenis. To varbūt varētu izdarīt pirmajā etapā un pēc tam strādāt detalizēti, skatot katru izdevumu posteni atsevišķi. Šobrīd tas likumā nav noteikts, bet šādu priekšlikumu principā var realizēt, jo tad būs skaidras tās stratēģiskās pozīcijas, par kurām Saeimai ir jāvienojas, un tad varbūt tālākais darbs būs vieglāks. Bet var arī darīt tā, kā tas ir šobrīd ieteikts. Bez tam ļoti būtiski ir tas, ka šis projekts paredz daudz lielāku kontroli līdzekļu izlietojumam. Visi budžeta izdevumi iet caur Valsts kasi, un Valsts kases norēķini ir ārkārtīgi precīzi un precīzi pārbaudāmi, tādēļ nevarētu izveidoties tāda situācija, ar kādu mēs saskārāmies šogad, kad Iekšlietu ministrija piepeši pārtērēja atsevišķā pozīcijā izdevumus gandrīz par 3-4 miljoniem latu, tajā pašā laikā paliekot daudzās citās pozīcijās parādā. Tas tā notika tikai tāpēc, ka nebija pietiekami stipra kontroles mehānisma. Tātad Valsts kase seko līdzi gan ieņēmumiem, gan izdevumiem un arī saņem vietējo pašvaldību pārskatus. Valsts kasei ir dotas arī tiesības piedzīt kavējumu naudu 0,1 procenta apmērā, ja nav laikā ieskaitīti ieņēmumi. Var apturēt asignējumus vai pielietot citas sankcijas, ja ir notikuši nopietni pārkāpumi. Tas ir pietiekami svarīgi, lai valsts nauda netiktu tērēta nekontrolēti. Ir paredzētas arī funkcijas Valsts kontrolei. Saeimai iesniedz gan pārskatu par budžeta izlietojumu iepriekšējā gadā, gan Valsts kontroles atzinumu. Šajā projektā tiek norādīti arī termiņi. Arī par tiem, protams, var diskutēt, jo finansu gada pārskats un Valsts kontroles atzinums tiek iesniegts Saeimai līdz 31. augustam. Būtiski ir arī tas, ka ir norādīts, kādā veidā varētu notikt aizņēmumu process. Saskaņā ar šo likumu valdība var ņemt aizņēmumus, - bet valsts budžeta likumā atļautajos apmēros. Ir arī ļoti būtiski, ka šobrīd šajā projektā ir paredzēts, ka to var izdarīt gan mūsu valstī, gan ārzemēs. Atkal varētu būt salīdzinājums ar Zviedriju. Tur valdībai ilgstoši nebija atļauts ņemt aizdevumus ārzemēs, bet tagad šis process ir atļauts. Kā lems Saeima, to mēs redzēsim projekta otrajā lasījumā. Arī par garantijām šeit ir vairāk rakstīts nekā līdzšinējā likumā, un tomēr - es vēlreiz pasvītroju! - tikai finansu ministrs var sniegt garantijas un izdarīt labojumus, kas uzliek saistības valsts līdzekļiem, - ar noteikumu, ka ir nepieciešams Saeimas pilnvarojums. Kas šajā ziņā ir labs? Tas, ka finansu ministrs ir vienīgais no ministriem, kas var parakstīt šādu dokumentu. Tad neveidosies tāda absurda situācija, par kādu runāja Kinnas kungs, ka Lauksaimniecības ministrija ir piekritusi parakstīt kaut kādus nolīgumus un otra puse uzskata to gandrīz par apstiprinājumu. Budžeta un finansu vadības likums paredz arī atbildību par budžeta izpildīšanu vai par neizpildīšanu un prasa atbildību arī no finansu ministra. Tāpēc Budžeta un finansu komisijas vārdā es lūdzu akceptēt šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Patiešām visās frakcijās ir ļoti nopietni jāstrādā ar šo likumu, jo diemžēl līdz šim, neraugoties uz individuālām sarunām, nekādi rakstveida priekšlikumi no deputātiem nav saņemti, lai gan šis likumprojekts pietiekami ilgi bijis Saeimā.".
• 1993_12_09-seq239 language "lv".
• 1993_12_09-seq239 speaker Andris_Piebalgs-1957.
• 1993_12_09-seq239 mentions Q822919.
• 1993_12_09-seq239 mentions Q211.
• 1993_12_09-seq239 mentions Q191.
• 1993_12_09-seq239 mentions Q2167704.
• 1993_12_09-seq239 mentions Q15628977.
• 1993_12_09-seq239 mentions Q34.
• 1993_12_09-seq239 mentions Q957035.