Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_12_02-seq239> ?p ?o. }

• 1993_12_02-seq239 type Speech.
• 1993_12_02-seq239 number "239".
• 1993_12_02-seq239 date "1993-12-02".
• 1993_12_02-seq239 isPartOf 1993_12_02.
• 1993_12_02-seq239 spokenAs 78.
• 1993_12_02-seq239 spokenText "Godātie deputāti! Mūsu frakcijas mērķis, iesniedzot šo projektu, kā jau šeit ir norādīts, balstās uz to, ka Latvijas Republikas Satversme jau ir formāli atjaunota, ir tālāk nodrošināt arī Latvijas Republikas tiesisko pēctecību un atjaunot Latvijā tradicionālo likumu sistēmu, īpaši liekot uzsvaru uz to, lai demontētu padomju likumdošanas sistēmu. Šajā likumā pirmām kārtām ir paredzēta atšķirīga piemērošanas kārtība attiecībā uz likumiem, kuri tika pieņemti laikā līdz 1934. gada 15. maijam, turpretim attiecībā uz likumiem, kuri bija pieņemti, sākot no 1934. gada 15. maija līdz okupācijas brīdim - 1940. gada 17. jūnijam, galvenokārt jāvadās pēc principa, vai šie likumi pēc būtības nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi. Īpašu pieeju šā likuma 3. pants paredz arī attiecībā uz pavalstniecības jautājumu, kurš šeit faktiski jau tiek risināts, un mūsu frakcija arī attiecīgi tam “piegāja”. Protams, atjaunojot speciālu likumu - 1919. gada likumu par pavalstniecību, nevis izejot no tādas pozīcijas, ka Latvijā vispār nav pilsonības likuma un ka tādēļ būtu nepieciešams pilnīgi jauns. Protams, situācija ne visos gadījumos ir vienkārša, jo nepastāv daudzas valstiskas institūcijas, kuras ir nepieciešamas, lai šie likumi darbotos pilnā apjomā. Tādēļ 4. pantā ir piebilde par to, ka likums stājas spēkā tādā pakāpē un tādā mērā, kādā tiek atjaunotas attiecīgās institūcijas, kuru pienākums ir nodrošināt šo likumu pildīšanu. Vēl jo vairāk, - ir vesela virkne specifisku jautājumu, kas ir saistīti ar tādām lietām kā nodokļi, nodevas, budžeta veidošana, fondu finansēšanas tehnoloģija un dažādi citi grāmatvedības jautājumi. Protams, arī šajā ziņā ir vajadzīga atšķirīga pieeja nekā tajos gadījumos, kuri attiecas uz valstisku institūciju atjaunošanu vai uz likumdošanas kārtību kopumā. Šeit netiek aicināts ar vienu aktu pasludināt visu likumu atjaunošanu. Tas tā nav. Jo visos pantos ir tikai forma - “atjaunojami”, tātad tas ir process, kas var norisināties noteiktā laika periodā, nevis acumirklīgi. Šā likumprojekta 11. pantā ir minēts laika periods līdz 1994. gada 1. jūnijam attiecībā uz likumiem, kas minēti šā projekta 1. pantā. Šāds termiņš - 1994. gada 1. jūnijs - tika minēts šā likumprojekta sagatavošanas pašā sākumā, bet, tā kā šis likumprojekts ir samērā vēlu nonācis līdz plenārsēdei, tad, protams, šis termiņš - 1994. gada 1. jūnijs - var tikt aizstāts arī ar, teiksim, dažus mēnešus vai pusgadu vēlāku laiku. Tas nebūtu tas būtiskākais. Kas attiecas uz Juridiskās komisijas iebildumiem, kuri šeit ir minēti, gribu pievērst jūsu uzmanību tikai dažiem. Proti, savā atzinumā par 1. pantu Juridiskā komisija min, ka jautājums par kāda likuma piemērošanu nebūtu izlemjams, kamēr Saeimai šis likums nav bijis pieejams, un ka arī sabiedrība un amatpersonas nevar pildīt un piemērot likumus, kuri nav bijuši publicēti vispārējai zināšanai. Šādam iebildumam mēs visā pilnībā pievienojamies, tikai norādām uz to, ka arī likumprojekta 10. pantā ir minēts tas, ka pirmsokupācijas perioda likumdošanas aktu apkopošanu un publicēšanu nodrošina Ministru kabinets. Tā ka, protams, nevar būt runa par kaut kādu likumdošanas aktu atjaunošanu un piemērošanu, pirms neesam ar tiem iepazinušies, jo vārds “piemērošana” nozīmē to, ka tiek īpaši lemts par tā vai cita likuma spēkā stāšanās kārtību. Attiecībā uz 4. pantu Juridiskajai komisijai ir iebildumi, kas skan šādi: “Atjaunojot pirmsokupācijas laika likumu piemērošanu, vienlaikus ir jāizbeidz pašreiz spēkā esošo likumu piemērošana. To ir iespējams izdarīt ar pārejas noteikumiem, taču piedāvātais likumprojekts tādus neparedz. Tāpēc katra likuma atjaunošanu ir iespējams izdarīt ar speciālu likumu, iestrādājot pārejas noteikumus. ” Arī šajā ziņā mēs varam visā pilnībā pievienoties Juridiskās komisijas atzinumam, ka tiešām katrs likums ir jāatjauno īpašā veidā, turklāt jāparedz arī kaut kāds pārejas periods, kura laikā tiktu atjaunotas tās institūcijas, kas ir nepieciešamas Latvijas Republikas funkcionēšanai, un tiktu reorganizētas vai likvidētas pašreizējās institūcijas. Minēšu tikai dažas frāzes, lai pārliecinātu jūs par to, ka mūsu likumprojekts tieši tādu kārtību arī paredz. Likumprojekta 1. pantā, kur ir runa par likumu atjaunošanas vispārējo kārtību, pašās beigās ir minēts, ka šo likumu piemērošana ir atjaunojama ar speciāliem likumiem vai lēmumiem, kuros tiek saskaņota šo un citu pirmsokupācijas laika likumu piemērošana. Tātad - nepavisam nav domāts atjaunot tos visus uzreiz un bez lasīšanas. Un 2. pantā ir runa par likumiem, kas pieņemti pēc 1934. gada, tātad par likumiem, kuri pieņemti laikā pēc Satversmes darbības apturēšanas 1934. gadā un 1940. gadā un kuri būtībā nav pretrunā. Tātad - katra likuma atjaunošanai piemēro speciālu likumu, nevis atjauno šos likumus kopumā. Par 3. pantu. Pavalstniecības likuma atjaunošanu nosakām ar likumdošanas aktu. 4. pants. Likumdošanas normas, kas paredz valsts pašvaldības vai citas speciālas institūcijas, kuras pašlaik nav atjaunotas. Arī šo likumu atjaunošana tiek izlemta ar speciāliem lēmumiem. Tālāk - 5. pants. Par īpašiem gadījumiem, kas attiecas uz nodokļiem, finansu, grāmatvedības, tehnoloģiskiem un tamlīdzīgiem jautājumiem, kuri šobrīd tiek risināti atšķirīgi no 20. un 30. gadu situācijas. Arī šos likumus var atjaunot tikai ar speciāliem likumiem vai lēmumiem. Es vienkārši gribu norādīt uz to, ka Juridiskā komisija šeit kritizē arī tādas nepilnības, kādu mūsu likumprojektā nemaz nav. Tādas tur nav pamanāmas! Tālāk - kas attiecas uz Juridiskās komisijas atzinumu par 6. pantu, ka likumprojektā, kuru ir iesnieguši mūsu deputāti, esot iekšējas pretrunas. Tātad 1. pants paredz vispārīgi atjaunot likumus, kuri bija pieņemti līdz 1934. gada 15. maijam un netika atcelti līdz 1949. gadam, taču likumprojekta 3., 5., 6. un 9. pants savukārt paredz šajā periodā pieņemto likumu atjaunošanu sevišķā kārtībā. Jā, tā tas ir. Kā es jau minēju, ir paredzēta šī vispārīgā kārtība, tātad ir tendence uz Latvijas Republikas likumu atjaunošanu, taču šeit ir specifiska situācija, tādēļ attiecībā uz likumiem, kas bija pieņemti līdz 1934. gada 15. maijam vai pēc tam, gan attiecībā uz likumiem, kuru īstenošanai nepieciešamās institūcijas pastāv, gan uz tādiem, kuru īstenošanai nepieciešamās institūcijas nepastāv, gan uz valsts uzbūvi, gan arī attiecībā uz specifiskiem procesiem, bez šaubām, ir noteikti speciāli ierobežojumi, un tas tā jebkurā likumā var būt. Es domāju, juristiem īpaši nevajadzētu brīnīties par to, ka te ir minēta tāda vispārēja norma, kura pēc tam tiek atrunāta, to ierobežojot atsevišķos pantos. Attiecībā uz 7. pantu Juridiskā komisija iesaka, ka būtu lietderīgi, ja jebkuru pirmsokupācijas laika likuma darbību atjaunotu ar sevišķu likumu, izstrādājot arī pārejas noteikumus un, ja vajadzīgs, izdarot nepieciešamos grozījumus. Arī tam mēs visā visumā varam piekrist, jo likumprojekts nekādā gadījumā ar šo pantu nav pretrunā. Un arī citi iebildumi, ja tādi būs, protams, novēršami laikā līdz otrajam lasījumam. Jo es neredzu, ka likumprojekta iesniedzējiem un Juridiskajai komisijai attiecībā uz daudziem būtiskiem pantiem būtu īpaši atšķirīgs viedoklis. Kaut vai strīdā, ka mēs atšķirīgi interpretējam viena vai otra likuma atjaunošanu kā tādu. Tātad atjaunot tālāk no šīs sākotnējās redakcijas vai tuvāk tai - tas ir cits jautājums. Te nav runa par principu kopumā! Kas attiecas uz iebildēm par cariskās Krievijas laika likumiem, kuri tādā vai citādā veidā vēl darbojās Latvijas Republikas laikā un netika visā pilnībā aizstāti ar jauniem likumiem, jāteic, ka tomēr ir neliela atšķirība starp pašreizējo likumdošanas situāciju un 1918. gadu, kad Latvija veidojās kā jauna valsts un loģiski pārņēma arī to likumdošanas bāzi, kura pastāvēja pirms tam, un šī likumdošanas bāze netika pilnībā nomainīta Latvijas brīvvalsts gados. Turpretim tagadējie likumi, kas ir pieņemti pēdējo 50 gadu laikā, tomēr ir pieņemti okupācijas periodā, un ir iespējams atjaunot iepriekšējā perioda - Latvijas neatkarības laika - likumus. Tātad šī situācija tomēr nav gluži līdzīga. Turklāt arī pēc Latvijas Republikas neatkarības nodibināšanas 1918. gada 18. novembrī Latvijā zināmu laiku pastāvēja boļševistiskās diktatūras jeb padomju Latvijas periods 1919. gadā, kura laikā arī tika izdoti likumdošanas akti. Jāpiebilst, ka Latvijas Republika ne 20. gados, ne 30. gados šos likumdošanas aktus neizmantoja, bet atcēla visā pilnībā, tātad balstījās uz iepriekšējā perioda likumiem, kuri tika pakāpeniski aizstāti ar jauniem. Šāda prakse, pilnīga likuma “nociršana”, drīzāk ir raksturīga boļševistiskajai okupācijai 1940. gadā, turpretim mēs aicinām vairāk balstīties uz tiesiskās pēctecības principu. To, protams, kā jau arī Endziņa kungs minēja, šeit, Saeimā, mēģina darīt, bet mēs uzskatām, ka tas būtu jādara konsekventāk, pilnīgāk un atbilstošāk. Paldies par uzmanību!".
• 1993_12_02-seq239 language "lv".
• 1993_12_02-seq239 speaker Maris_Grinblats-1955.
• 1993_12_02-seq239 mentions Q822919.
• 1993_12_02-seq239 mentions Q211.
• 1993_12_02-seq239 mentions Q159.
• 1993_12_02-seq239 mentions Q4119766.