Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_12_02-seq227> ?p ?o. }

• 1993_12_02-seq227 type Speech.
• 1993_12_02-seq227 number "227".
• 1993_12_02-seq227 date "1993-12-02".
• 1993_12_02-seq227 isPartOf 1993_12_02.
• 1993_12_02-seq227 spokenAs 77.
• 1993_12_02-seq227 spokenText "Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām”” ir radies tā apstākļa dēļ, ka, kā jau es savulaik teicu, 1938. gadā, kad izveidoja Sabiedrisko lietu ministriju, visām reliģisko organizāciju biedrībām un brālībām - es atkārtoju: reliģisko organizāciju biedrībām un brālībām - bija jāpārreģistrējas Sabiedrisko lietu ministrijā. Tad, kad 1992. gadā pieņēmām likumu “Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām”, mēs neparedzējām šo apstākli, un tur ir fiksēta tikai Iekšlietu ministrija. Līdz ar to visas reliģisko organizāciju biedrības un brālības, kas ir reģistrētas Sabiedrisko lietu ministrijā, “izkrīt”, ja tā var teikt, no procesa un šie īpašumi nevar tikt atdoti reliģiskajām organizācijām. Tas ir pirmais apstāklis. Otrais apstāklis ir tāds: ja mēs atdodam šai juridiskajai personai šos īpašumus (un es domāju, ka citu risinājumu diez vai varētu iedomāties), tad acīmredzot atdodam visu. Bet tā kā šī kategorija “izkrīt” no procesa, ir jāskata arī termiņš. Es savulaik lūdzu, un arī Cilvēktiesību komisija, kas iesniedza šo dokumentu, ierakstīja kā steidzamu. Un lieta ir tāda, ka likumā “Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām” ir fiksēts termiņš - 1993. gada 19. novembris. Šis termiņš ir pagājis. Es šeit netērēšu daudz laika, bet ir ļoti daudz piemēru, ka pašreizējie īpašumu valdītāji ļoti priecājas, ka šis termiņš nupat būs beidzies un ka viņi varēs daudz ko neatdot atpakaļ. Mēs nedomājam, ka būs tāda, es atvainojos, nevēlēšanās daudzās vietās. Es nesaku, ka būs šāda nevēlēšanās pildīt šo likumu. Man ar gandarījumu jākonstatē, ka komisijas, kuras līdztekus Cilvēktiesību komisijai izskatīja šo jautājumu, - gan Tautsaimniecības un reģionālās politikas komisija Novakšānova kunga vadībā, gan Izglītības, zinātnes un kultūras komisija Siliņa kunga vadībā - koncepciju atbalstīja, neizvirzot pretenzijas. Bija tikai jautājumi, uz kuriem mēs ar Timpas kungu centāmies izsmeļoši atbildēt. Un šie jautājumi bija šādi. Pirmais jautājums, kas izvirzījās, apspriežot likumprojektu visās trijās komisijās, ir jautājums par termiņu. Kā tas ir saskaņots un ko tas nozīmē - 1994. gada 31. marts? Šādu termiņu mums ieteica Tautsaimniecības komisija. Esmu runājis - gan varbūt ne oficiālā nozīmē - ar Ministru kabineta ieinteresētajām personām, kurām ar īpašuma jautājumu jānodarbojas. Pastāv doma, ka vajadzētu attiecībā uz visām īpašuma formām noteikt vienotu termiņu. Par to, kā būs ar citām īpašuma formām, es neesmu pilnvarots šeit runāt, bet attiecībā uz šo ir lūgums, ka šāds termiņš varētu būt, un tas arī neizraisīja pretenzijas. Otrs jautājums, kas izvirzījās Tautsaimniecības komisijā, Izglītības komisijā un Cilvēktiesību komisijā, ir tāds: vai līdz ar to, ka tekstā figurē biedrības un brālības, netiks radīts precedents, ka visas biedrības un brālības, kādas vien pastāv, pēkšņi sāks pretendēt uz bijušajiem īpašumiem? Komentēju, godātie kolēģi, šo jautājumu šādi. Ir pilnīgi izslēgta citu biedrību un brālību pretendēšana uz saviem bijušajiem īpašumiem triju apstākļu dēļ. Pirmais arguments. Likums “Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām” fiksē (un arī citos likumos ir fiksēts), ka Juridiskajām personām īpašuma tiesības atjaunojamas katrā atsevišķā gadījumā ar speciālu likumu. Šobrīd tā ir vienīgā juridiskā persona. Otrs arguments, kurš izslēgs šajā sakarā jebkādas bažas, ir tāds, ka tiek atjaunots nevis biedrību un brālību īpašums, bet reliģisko organizāciju jeb centru īpašums. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka nevarēs nākt kāda biedrība un teikt: jā, mēs it kā bijām reliģiska organizācija, - lūdzu, dodiet! Ir divi dokumenti: arhīva izziņa un statūti. Toreizējie statūti, kuri parāda skaidri un nepārprotami, ka tā ir noteiktas draudzes dibināta biedrība un darbojas noteiktā draudzē vai pie noteikta reliģiskā centra. Bez šīs arhīva izziņas, bez šo statūtu autentiskuma Reliģisko lietu departaments nekādu izziņu nevar dot, tāpēc ir izslēgta iespēja, ka kāda biedrība, kas nav reliģiskās organizācijas dibināta un pārvaldīta, varētu pretendēt uz šo īpašumu. Un pēdējais arguments (par to es daļēji jau runāju). Mēs atjaunojam īpašuma tiesības nevis biedrībām, bet reliģiskajiem centriem. Ko tas nozīmē praksē? Praksē tas nozīmē, ka, piemēram, vecticībnieku Grebenščikova draudzei ir piederējusi patversme. Mēs prasām arhīva izziņu, prasām statūtus, kur ir rakstīts, ka šo patversmi dibina draudze, ka tā apkalpo draudzi. Ja tas statūtos nav paredzēts, tad, piedodiet, nekāda īpašuma atjaunošana nenotiks! Un pēdējais jautājums, kas radās, kad likumprojektu apsprieda komisijās. Proti, komisijām izvirzījās jautājums par īpašuma objektu uzskaiti. Jāsaka paldies Novakšānova kunga un Siliņa kunga vadītajām komisijām, kuras ļoti labi saprata stāvokli, kādā mēs atrodamies. Timpas kungs, jau ilgus gadus arhīvā strādājot, ir apsekojis Rīgā esošos objektus. Kāds kolēģis teica: “Lūdzu, iesniedziet mums pilnīgu sarakstu par Latvijas valsti kopumā!” Nepārspīlējot varu teikt, ka tam būtu vajadzīgi apmēram 10-15 gadi. Jo es jau tāpat varu pateikt arī tām draudzēm, tiem centriem, kas pieprasa savus īpašumus. Nav juristu, viņu pieprasījumi tiek apkalpoti ne jau pirmām kārtām. Ir gadījumi, kad divus gadus nevar sagaidīt izziņu. Un, ja mēs šādu ceļu iesim un gribēsim šo sarakstu dabūt, mēs to, protams, nekad nedabūsim. Mums jeb, pareizāk sakot, Timpas kunga departamenta vecajam sastāvam, izdevās apsekot Rīgu. Nav šaubu, ka šie objekti ir reliģisko organizāciju īpašumi. Attiecībā uz to, kāds būs šis stāvoklis Latvijas valstī kopumā, ir skaidrs tikai viens, ka, pastāvot šiem stingrajiem noteikumiem, tas var “iet cauri”, pretējā gadījumā tas nevar tikt atjaunots. Un, protams, līdz 1994. gada 31. martam. Godātie kolēģi! Nobeidzot savu uzstāšanos, gribu uzsvērt četrus aspektus. Pirmais, ja tā varētu teikt, ir morāli ētiskais aspekts. Kas tika atņemts? Jeb - kas “stāv zem šā likuma apakšā”? Patversmes, nabagmājas. Un, godīgi sakot, būtu grūti izskaidrot, kāpēc mēs šos objektus neatdodam. Attiecībā uz šo aspektu gribu teikt arī to, ka reliģiskās organizācijas nereklamē savu palīdzības darbu, tās klusi to dara, bet mēs jau arī ikdienā neredzam, cik liels darbs ir izdarīts, un absolūtā vairākumā gadījumu runa ir par to, lai tagad šo objektu darbību atjaunotu tajā pašā statusā. Valsts diemcēl ne katrreiz tiek galā ar to cilvēku aprūpi, kuri šodien ir pavisam trūcīgi. Otrais - juridiskais aspekts. Mūsu rīcībā ir dokuments ar Viļa Lāča parakstu, kurā skaidri un gaiši ir teikts: ņemt stingrā kontrolē visu, kas atrodas baznīcu īpašumā, ņemt kontrolē, lai valsts to varētu pārvaldīt. Būtībā tā ir apslēptā formā atņemšana. Būtu grūti izskaidrot, kāpēc Latvijas Republika nevēlētos atdot šos objektus, kurus savulaik - 1940. gadā - atņēma valsts. Nākamais ir ekonomiskais aspekts. Rīgā ir 23 objekti, tas nav daudz. Es domāju, ka tas nevarētu, es vismaz tā ceru, izraisīt kādas nopietnas pretrunas. Un pats pēdējais. Es ļoti negribētu pārakcentēt, bet tam zināmā mērā būtu arī politisks aspekts. Pārsvarā tās ir vecticībnieku biedrības, tās ir arī ebreju biedrības, un kādam varētu ienākt prātā, ka mēs vadāmies arī pēc nacionālajiem principiem, kas mūsu godājamajai Saeimai, domājams, nebūtu pieņemams. Godātie kolēģi, es ļoti ceru, ka pēc šiem argumentiem jūs neiebildīsit pret to, ka šis likumprojekts tiek pieņemts. Es vienīgi nezinu, godātais priekšsēdētāja kungs, kā tagad ir ar steidzamību un kad tas ir jābalso. Man ir grūti pateikt, bet mēs to tiešām lūdzam izskatīt kā steidzamu.".
• 1993_12_02-seq227 language "lv".
• 1993_12_02-seq227 speaker Antons_Seiksts-1946.
• 1993_12_02-seq227 mentions Q822919.
• 1993_12_02-seq227 mentions Q211.
• 1993_12_02-seq227 mentions Q4294315.
• 1993_12_02-seq227 mentions Q2660080.
• 1993_12_02-seq227 mentions Q526060.