Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_11_25-seq79> ?p ?o. }

• 1993_11_25-seq79 type Speech.
• 1993_11_25-seq79 number "79".
• 1993_11_25-seq79 date "1993-11-25".
• 1993_11_25-seq79 isPartOf 1993_11_25.
• 1993_11_25-seq79 spokenAs 129.
• 1993_11_25-seq79 spokenText "3. panta trešajā daļā ir runa par to, vai ir tiesības neatdot zemniekiem platības, kuras ir atsavinātas aizsargājamo dabas objektu dēļ. Diezgan daudz par šo problēmu ir rakstīts presē, bijušas diezgan plašas debates. Tās esot šausmas, ka zemnieki taisās tagad izputināt visus rezervātus - un tā tālāk... Redziet, es neesmu pret rezervātiem. Taču savu darba gaitu sākumā esmu staigājis pa mežiem, kuri no Salacas līdz Igaunijas robežām astoņu kilometru platā joslā bija tādi, ka tur nebija neviena cilvēka - tikai māju krāsmatas. Zemnieku savienība pašreiz izmisīgi pūlas (varbūt tās pūles nav tik manāmas, bet tādas ir, lai visa Latvija, lai visi Latvijas lauki nepārvērstos par šādu rezervātu, kur jūs nesastapsiet nevienu cilvēku, lai nebūtu tā, ka Rīgā uz ielu stūriem šie no laukiem sabēgušie cilvēki mēģinās, kā saka, “nomedīt” kādu inkasentu vai kādu zelta vezumu. Un, ja baņķieriem neizdosies daļu naudas novirzīt arī laukiem, lai šie zemnieki paliktu uz vietas, tad tā arī notiks. Bet tā bija tāda liriska atkāpe. Lai pagaidām lauku cilvēki vēl turas un cer un lai pat ar varu nav padzenami! Tāpēc jau arī notiek šī saruna. Es jau teicu, ka nekādā gadījumā neesmu pret dabas rezervātiem. Domāju, ka arī strīdu par dažiem simtiem hektāru, kas netiek atdoti zemniekiem, nevajadzētu iztulkot kā tādu dižu politisku jautājumu. Kaut gan vispār man ir šaubas par pašu ideju, ka ir jārada šādi rezervāti, kuros cilvēks vispār nedrīkstētu spert kāju, vispār netiktu ielaists. Piemēram, zviedri uzskata, ka nevar savas valsts lauksaimniecību samazināt, kaut gan lauksaimniecība ir jāsubsidē. Zviedri uzskata, ka tai jāpastāv, lai nepazudinātu Zviedrijai tipisko lauku ainavu. Bet mēs, lūk, esam ar mieru, lai mūsu tipiskā lauku ainava aiziet mežos! Pēc manām domām, zemnieks, vietējais iedzīvotājs, kurš dzīvo savās mežvidu mājās, ir tāds pats dabas elements kā briedis vai bebrs, vai mežacūka, kuri, starp citu, arī dabai nav gluži nevainīgi! (Smiekli zālē.) Starp citu, Krustkalnu rezervātā mežacūkas jau gandrīz ir iznīcinājušas tās retās orhidejas un jumstiņu gladiolas, kuru dēļ šis rezervāts tika ierīkots. Cūkas tur savairojās tieši tādēļ, ka cilvēks no turienes tika izspiests laukā. Vides un reģionālās attīstības ministrija Saeimas komisijām un frakcijām adresētajā 25. oktobra dokumentā atzīst, ka ir iespējama zemes privatizācija īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Tomēr izskan prasība, lai privatizācija notiktu saskaņā ar likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 33. pantu un ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu “Par Latvijas Republikas likuma “Par īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām” spēkā stāšanās kārtību”. Likuma 33. pants nepārprotami nosaka, ka aizsargājamās teritorijas vai to daļas, kas ir iekļautas valsts vides aizsardzības augstākās institūcijas sastādītajā un apstiprinātajā sarakstā, var būt tikai valsts īpašums un nav privatizējamas. Kaut gan Gaujas nacionālajā parkā Murmišu rezervātā ir 30 hektāri mežu, kurus, pēc Gaujas nacionālā parka dabas aizsardzības inspektora Māra Mitrevica domām, varētu atdot īpašniekiem, to nevar izdarīt, jo šis likums stāv ceļā. Strīdi par šo Gaujas nacionālā parka rezervātu ir pierimuši, un to dēļ arī nebūtu vērts šeit tribīnē kāpt, toties attiecībā uz Teiču rezervātu neskaidru jautājumu ir daudz vairāk. (Speciāli iepazinos ar stāvokli šajā rezervātā, lai debatētu par šo likumu.) Piemēram, rezervējamo zemju saraksta izveidošana. Pagaidām visi šie strīdi ir atvirzīti uz kādu vēlāku laiku, risinājuma un atbildes nav. Murmastienes pagastā 60 zemniekiem ir atņemti kopumā 198 hektāri mežu. Šo mežu nav daudz. Katram zemniekam ir tikai daži hektāri. Bet šie meži ap Teiču purvu ir aizsargbarjera un tāpēc nav skarami. Šie meži tieši tāpēc ap purva malu ir saglabājušies, ka katram zemniekam šis mežs bija vajadzīgs. Šis meža gabaliņš bija vajadzīgs, lai, meklējot slotai žagarus, nevajadzētu skriet pa pasauli. Un tagad zemniekam pasaka: šo mežu mēs jums atņemsim, tas tagad ir rezervātā! Zemi jums atdosim, mežu - ne! Labi, tagad mēs šā panta pirmajā daļā ierakstījām, ka šo mežu viņš dabūs citā vietā. Bet iedomājieties tagad, ka jūs dzīvojat lauku mājā, esat zemnieks, un tagad jums pasaka, ka tas mežs pie jūsu mājām vairs nav jūsu. Tagad pēc malkas jūs brauksit 20 kilometrus. Iedomājieties, ko tas praktiski nozīmē! Jūs vis nevarat mežā ieskriet katrā laikā, bet jums jātaisa speciāla ekspedīcija, lai 20 kilometru attālajā mežā zāģētu malku, un pēc tam jūs ņemat traktoru un braucat tai pakaļ. Es aprēķināju, ka, lai sagādātu saimniecībai malku, tas maksā visamz 20 latus - atvešana vien. Un tāpēc šis jautājums nav tik vienkāršs. Un arī tas ir jāņem vērā, lemjot, vai zemniekam atņemt zemi rezervāta vajadzībām. Te ārkārtīgi viegli spriež: atņemam, kamēr nav atdots. Pēc tam valstij būs jāatpērk, bet kāpēc gan lai valsts neatpirktu, ja tai patiešām ir vajadzīgs tas zemes gabals? Mārcienas pagasta rezervētajās platībās ir ierakstīti 1663 hektāri. Pagastā dzīvojošie mantinieki prasa atdot 200 hektārus un to, pēc vietējo iedzīvotāju domām, var izdarīt, nekaitējot rezervātam. Tāpat var strīdēties par citām platībām, piemēram, botānisko liegumu sarakstā ir ierakstīti 110 hektāri egļu meža Bejas pagastā. Tad kāpēc nevar izdot attiecīgus noteikumus, ka šajā mežā drīkst rīkot tikai izlases cirtes un ka šo koksni drīkst izvest, teiksim, tikai sniega laikā, kad sniegs pasargā augus, kuru dēļ rezervāts tapis? Tā zemnieki saimniekojuši simtiem gadu, un šie botāniskie retumi tur ir saglabājušies! Tagad mēs vairs zemniekiem neuzticamies. Lūk, tādi ir apsvērumi, kāpēc likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 3. panta trešo daļu es iesaku izteikt šādā redakcijā: “Bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu pirmās pakāpes mantiniekiem... ” Ievērojiet, - es nerunāju ne par vienu pilsētnieku, kas tur dzīvo vai kas tur nedzīvo, ne par kādu tālāku mantinieku, bet tikai par pirmās pakāpes mantiniekiem, kas dzīvo savā saimniecībā! “Bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu pirmās pakāpes mantiniekiem pēc viņu prasības obligāti atjaunojamas īpašumtiesības arī uz zemi, kas iekļauta īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, vienlaikus nosakot, ka viņu varas tiesības pār šo zemi tiek pakļautas sevišķi noteiktiem aprobežojumiem. ” Un tādas tiesības dod 1937. gada Civillikuma 1036. pants. Nobeigumā gribu sacīt, ka esmu lasījis visas tās vēstules, kurās ir rakstīts par to, kādas neērtības radīsies ekskursantiem, jo vairs nevarēs piekļūt Sietiņiezim vai kādam citam dabas retumam. Bet, kā es jau teicu, par Gaujas nacionālo parku runas tur faktiski nav... Taču man būs interesanti dzirdēt un redzēt, ko tad katrs no jums īsti aizstāv. Kurš no jums aizstāv ekskursantus, un kurš aizstāv vietējo zemnieku - Latvijas pilsoni?".
• 1993_11_25-seq79 language "lv".
• 1993_11_25-seq79 speaker Eduards_Berklavs-1914.
• 1993_11_25-seq79 mentions Q822919.
• 1993_11_25-seq79 mentions Q211.
• 1993_11_25-seq79 mentions Q2660080.
• 1993_11_25-seq79 mentions Q191.
• 1993_11_25-seq79 mentions Q1020384.
• 1993_11_25-seq79 mentions Q1807079.
• 1993_11_25-seq79 mentions Q34.
• 1993_11_25-seq79 mentions Q207928.
• 1993_11_25-seq79 mentions Q1426007.