Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_11_25-seq380> ?p ?o. }

• 1993_11_25-seq380 type Speech.
• 1993_11_25-seq380 number "380".
• 1993_11_25-seq380 date "1993-11-25".
• 1993_11_25-seq380 isPartOf 1993_11_25.
• 1993_11_25-seq380 spokenAs 90.
• 1993_11_25-seq380 spokenText "Labvakar, godājamais Prezidij un godājamie deputāti, tik vēlā vakara stundā! Gribu teikt, ka tieši Panteļējeva kunga ģeniālā runa aizrāva arī mani un, ja viņš tādā garā turpinās, tad ne tikai brēks cilvēki, bet pat akmeņi sāks runāt. Tagad es gribu par vēl vienu tematu runāt, - par to, ka Panteļējeva kungs visus pamāca. Nevajag runāt visas tautas vārdā! Nevajag runāt latviešu tautas vārdā, citu grupējumu vārdā. Arī es tagad esmu kļuvis tik drosmīgs, ka uzņemos pamācīt citus... Gribu teikt Panteļējeva kungam, ka viņam nevajag runāt to cilvēku vārdā, kuri cer un strādā pie to ideālu ieviešanas, kādi ir Eiropā. Es gribētu teikt, ka Latvija pastāvēja jau tad, kad vispār vēl nebija radies tāds jēdziens “Eiropa”. Un Latvija bija Eiropā, ir Eiropā un būs Eiropā - neatkarīgi no tā, vai mēs to vēlamies vai ne. Ja mēs runājam par Eiropu ģeogrāfiskā nozīmē, Eiropa veras daudz plašāk. Es domāju, ka mūsu vidū ir ģeogrāfi, kas teikto var ļoti labi papildināt. Un vēl par vienu aspektu - par to skriešanu uz Eiropu. Es neuzskatu, ka tur ir jāskrien ar izstieptu roku, kā Jurkāna kungs teica, nabadzīgiem un pilniem egoisma. Es domāju, ka Latvijas tauta ir tik daudz cietusi, ka spēj patiesi mīlēt un tāpēc arī dot. Un par tām diagnozēm. Esmu ārsts, un mani tas ļoti uzjautrina - par tām kapa runām un smakām. Gribu teikt, ka tāds runas veids atgādina vienu man bērnībā uzspiestu varoni. Tas bija tāds Pavļiks Morozovs. Viņš ar tādām salkansaldām runām, ar katru vārdu tik skaisti zīmēja to nākotni sev un saviem biedriem, bet izrādījās, ka tie biedri un draugi nez kāpēc nonāca Gulagā un uz iznīcības robežas. Tāpēc es domāju, ka nevajadzētu ar tādām lietām aizrauties, un, kā saka “sitiens naglai uz galvas” bija tas, ka Panteļējeva kungs uzņēmās runāt jaunās, gaišās, trauksmainās jaunatnes vārdā. Es nedomāju, ka esmu vecāks par Panteļējeva kungu, varbūt mēs pat esam vienā gadā dzimuši, bet gribu teikt, ka ne visa Latvijas jaunatne tā domā un tā rīkojas. Par ko balsot? Domāju, ka visiem deputātiem ir skaidrs, par ko balsot, domāju, ka arī pilsoņiem, mūsu vēlētājiem, ir skaidrs, par ko balsot. Un viņi par to balsoja. Cits balsoja 1940. gadā, nošaujoties Daugavpilī, cits balsoja, karojot par Latviju, cits balsoja, būdams mežabrāļu rindās, cits balsoja, kā Gunārs Astra, ar savu likteni. Kā nu kurš varēja, tā balsoja. Domāju, ka arī šodien to darīs. Manuprāt, visvairāk šiem centieniem atbilst frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” izstrādātais likumprojekts. Gribu runāt par vienu ļoti nopietnu tematu, par kuru šodien neviens nerunāja. Un šis temats būtu - Latvijas pilsoņi - darba ņēmēji. Es nezinu, kāpēc mēs nemetām no svaru kausiem darba ņēmējus Latvijas pilsoņus, kuru šodien ir gandrīz 90 (vai vairāk) procentu no Latvijas pilsoņiem. Ja mēs paskatāmies šos statistikas datus, tad redzam, ka starp darba ņēmējiem latvieši ir gandrīz pārsvarā. Un darba devēju intereses kā tādas aizstāv vairāk nelatvieši un nepilsoņi. Es to saku tādēļ, ka man tik tiešām rūp Latvijas pilsoņu darba ņēmēju, strādnieku intereses. Es domāju, ka arī vienkāršam darba cilvēkam ir tiesības būt savas valsts patriotam, savas valsts pilsonim. Mēs visi, es arī tajā skaitā, ar putām uz lūpām priekšvēlēšanu kampaņas laikā solījām, ka pati galvenā problēma, pret kuru mēs cīnīsimies mūsu valstī, būs bezdarbs. Mēs runājām par šīs problēmas internacionalizāciju, mēs runājām par jaunu ceļu būvi, mēs runājām par visādām programmām. Šodien mēs redzam, ka tie ir bijuši tikai skaisti vārdi vienā skaistā jūlija vai jūnija vakarā. Mēs saprotam, ka pavasarī, kāda krīze var sasniegt savu kulmināciju, 20, 30, 40, un vairāk procenti Latvijas darba ņēmēju var palikt bez darba. Vienkāršs matemātisks aprēķins rāda, cik cilvēku, cik ģimeņu tad paliks bez apgāda. Un, ja iedziļināsimies tajos likumprojektos, kuros mūsu valdība paredz šiem cilvēkiem apmaksu par darbu, jāsaka, ka politika ir tāda, ka, attīstot mūsu valsts ekonomiku, jau tiek plānots šis lielais bezdarbnieku skaits. Nevis tiek domāts par cilvēku, kurš ir palicis bez darba, par viņa ģimenes traģēdiju, valsts traģēdiju, bet tiek domāts, kā viņam iedot kādu vienkāršu atrunu vai pabalstu kā nevajadzīgam sabiedrības loceklim. Es domāju, ka šis apstāklis ir viens no svarīgākajiem, kāpēc mums šodien ir stingri jāaizstāv sava pilsonība, lai tad, kad mūsu valsts kļūs drusku spēcīgāka, arī vienkāršajiem darba cilvēkiem, lauku cilvēkiem, strādniekiem, atgrieztos savas valsts patriotisma, sava pilsoniskuma izjūta. Jo mums nebūs ilgi jāgaida, mums tik tiešām vajadzēs izšķirties, ko darīt tad, kad 200 tūkstoši vai 300 tūkstoši būs bez darba. Domāju, ka arī starptautiskās darba organizācijas nekad neakceptēs šos okupācijas laika pārvietotos 150 tūkstošus vai 200 tūkstošus darba ņēmēju. Tur jau ir tā problēma. Mīļie kungi, ja jūs pārvietojāt uz Latviju šo lielo darba ņēmēju skaitu, tad, lūdzu, risiniet to lietu arī tālāk, tad dodiet mums to naudu, lai mēs varam radīt darbavietas šiem cilvēkiem! Jo tā ekonomika, kāda mums bija uzspiesta okupācijas apstākļos, ir sabrukusi. Kā mēs zinām, viena darbavieta, saskaņā ar Eiropas tirgus standartiem, maksā apmēram 10 tūkstošus latu. Tā summa tik tiešām ir ļoti nepieciešama mūsu šodienas tautsaimniecībai. Ja nevēlaties dot naudu, tad ņemiet atpakaļ vai pieprasiet no Krievijas! Krievija saka, ka nav naudas. Labi. Bet Krievijai ir meži, kurus var ieķīlāt Francijas bankā un tādējādi mums samaksāt to naudu! Un vēl viena lieta. Ja pat Krievijai nav naudas un mežu, tad tie cilvēki, jūs, kas sēdējāt pie tā galda pēc otrā pasaules kara un izvērtējāt otrā pasaules kara rezultātus un sekas, esat tik mīļi un atveriet Rietumu tirgu Latvijas darba ņēmējam, - lai būtu vismaz 50 tūkstoši līdz 100 tūkstoši darba vietu. Es domāju, ka tas tik tiešām būtu reāls risinājums, par ko šodien jādomā, lai nākotnē nebūtu gaidāmi vēl lielāki sarežģījumi. Tāpēc es iestājos par vienkārša darba cilvēka tiesībām būt pilsonim, būt patriotam savā valstī. Starp citu, arī Kārlis Ulmanis, rīkojot Karogu svētkus Rīgā, pirms tam bija ļoti noraizējies, jo, kā mēs zinām, sarkanais jeb komunistiskais bacilis toreiz izdzīvoja tikai, muļķojot vienkāršo darba tautu. Bet tad, kad viņš redzēja to karogu jūru, viņš saprata, ka Latvijas valsts ir jābalsta tikai uz Latvijas pilsoņiem, uz Latvijas darba cilvēkiem.".
• 1993_11_25-seq380 language "lv".
• 1993_11_25-seq380 speaker Andris_Saulitis-1962.
• 1993_11_25-seq380 mentions Q211.
• 1993_11_25-seq380 mentions Q2660080.
• 1993_11_25-seq380 mentions Q193089.
• 1993_11_25-seq380 mentions Q1020384.
• 1993_11_25-seq380 mentions Q159.
• 1993_11_25-seq380 mentions Q8436.
• 1993_11_25-seq380 mentions Q142.
• 1993_11_25-seq380 mentions Q80021.
• 1993_11_25-seq380 mentions Q161448.
• 1993_11_25-seq380 mentions Q311261.