Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_11_25-seq372> ?p ?o. }

• 1993_11_25-seq372 type Speech.
• 1993_11_25-seq372 number "372".
• 1993_11_25-seq372 date "1993-11-25".
• 1993_11_25-seq372 isPartOf 1993_11_25.
• 1993_11_25-seq372 spokenAs 46.
• 1993_11_25-seq372 spokenText "Cienījamo Prezidij, Saeima! Man jāatvainojas. Es nezināju, ka šodien ir tik plašs un garš runātāju loks. Būtu to zinājis, nebūtu pieteicies debatēs, jo esmu pārliecināts, ka manis teiktais šīsdienas norisē neko nemainīs un pliku popularitāti gūt nav lielas vajadzības. Un tomēr. Es, gaidīdams rindu, daļēji pārstrīpoju to, ko iepriekš biju paredzējis teikt, bet te ir jautājumi, ar kuriem es tomēr mazliet aizkavēšu jūsu uzmanību. Lieki teikt un tomēr jāatgādina, ka Pilsonības likuma būtība ir tā, ka tas tik tiešām ir vienīgais pamatlikums visai mūsu Latvijas pastāvēšanai, tā likme ir tik augsta, ka ne velti šodien vispirms bija balsojums par to, vai spriedīsim par Pilsonības likumu vai ne. Varbūt mēs to atliksim, jo tad būsim tīri un mums nebūs jāatbild par pieņemšanas sekām. Atdosim tautai, lai tā lemj. Mēs tikai aizmirsām, ka tauta pirms tam ir jāizglīto un tai jāpastāsta, kas un kā notiek. Esmu gandarīts par vienīgo, kas šodien ir izdarīts. Atvainojiet, ka es nerunāšu par zemes likumu, kā vienīgo, kas šodien ir izdarīts. Mēs arī spriedām un izlēmām, ka ir jāizskata Pilsonības likums. Mēs nobalsojām, ka par šo likumu jādomā un ka tas ir jāpieņem. Ja mēs arī nebūtu to izskatījuši, mani kā politiski represēto tas būtu apmierinājis, jo šodienas pilsoņu kopa garantē uzticību Latvijai, garantē tās neatkarību. Un varētu neko citu arī nedarīt. Un tomēr mēs, politiski represētie, es jau atkārtojos, pieņemdami jebkuru radikālu lēmumu, paši izvairāmies piedāvāt radikālus lēmumus. Kāpēc? Es domāju, ka vairākums to saprot. Šodien, izejot uz šo balsojumu, mēs bijām godīgi pret savu tautu, kura mums maksā algu, lai mēs ne tikai pogas spaidām, bet lemjam vitāli svarīgas lietas. Mēs neuzvēlām tautai atbildību par to, par ko tā, mūs ievēlēdama, ir uzlikusi atbildību mums. Izskatot šo likumprojektu, nevar nedomāt par saviem vēlētājiem, jo es balotējos Zemnieku savienības sarakstā. Zemnieku savienības programmā bija ietverta arī politiski represēto programma, kurā bija teikts, ka šis jautājums ir jālemj. Tā ka ir jāpilda vēlētājiem dotais solījums. Un ne tikai tāpēc. Nerisinot šo jautājumu, mēs būtu atraidījuši daudzu uzticīgi pastieptu to cilvēku roku, kuri gaida pilsonību, kuri mīl mūsu Latviju un kuri prot latviešu valodu. Viņi stāv rindā un gaida šo likumu, lai būtībā apliecinātu šo uzticību. Vai var ignorēt tos lietuviešus, kas dzīvo Latvijā? Vai var ignorēt tos igauņus, kas dzīvo Latvijā un gaida pilsonību? Vai var ignorēt poļus, kas dzīvo Latvijā un kuriem vēl nav pilsonības? Tā ir Latvijai uzticamākā daļa. Vai var ignorēt arī tos krievus, kuri balsoja par Latvijas neatkarību? Tāda bija puse no krievu valodā runājošajiem. Nevar ignorēt, tātad arī par to ir jādomā. Un, manuprāt, tik maza tautiņa kā latvieši nedrīkst nedomāt arī par saviem latviešiem, par latviešiem, kuri nav pilsoņi un kuri šo pilsonību gaida. Mēs nedrīkstam būt tik sašķelti. Nekā laba nebūs, ja mēs tā turpināsim. Es ar smagu sirdi runāju, jo diemžēl līdz darba dienas beigām esmu uzkrājis negatīvas emocijas. Latvija, cīnīdamās par savu neatkarību, par savu latvietību, nebūt nespēlē rasistisku lomu, tomēr būtu vērts atcerēties, ka mums šodien Latvijas pilsoņi ir Reinvaldi, un mēs neapšaubām, ka Reinvalds Uldis ir latvietis, mums ir Grīnvaldi, un mēs neapšaubām, ka viņi ir latvieši, lai gan nav ne Kalniņi, ne Upīši. Mums ir Johansoni, mums ir Ādamsoni, mums Ketleri un viņi visi ir latvieši. Viņi prot latviešu valodu, viņi šeit dzīvo, viņi mīl Latviju. Bet ir arī latvieši Ņikitini, Ņikiforovi un varbūt būs vēl. Cita lieta, ka viņiem topot par latviešiem, vienā vai otrā šajā likumā ir jābūt barjerai. Taču ir jābūt individuālai pieejai, un tas ir jāiestrādā likumā, lai tie cilvēki būtu pārbaudīti. Mums ir grūtības ar latviešiem no Austrumiem, tur daudz negācijas ir nākušas, bet tur ir daudz mūsējo. Un jāprot atšķirt, jāmācās atšķirt, un šeit ir jābūt tiešām cietsirdīgiem. Ja ir šaubas, nevajag atteikt, bet atlikt piešķiršanu, lai pārbaudītu sīkāk. Ir jādomā par to, un es ceru, ka mēs visu to savā likumprojektā iestrādāsim. Mums nav vajadzīgi Valsts drošības komitejas darbinieki, nav vajadzīgi cilvēki, kas kaut daļēji, bet ir darbojušies pret Latvijas neatkarību. Man šajā gadījumā Latvija kā neatkarīga valsts ir primāra salīdzinājumā ar latviešu tautību, jo mēs neesam tīri, neviens mūsu galvaskausus nemērīs un asinis nepārbaudīs. Un, ja sāks pārbaudīt, tad rasols vien būs diezgan liels. Šodien ir jāpieņem likums, kurš garantētu izdzīvošanu šiem mazliet vairāk par 50 procentiem. Likums, kurš nepieļauj varbūtību paklupt un kļūdīties, jo šodien, kad latvietība Latvijā mazliet pārsniedz 50 procentus, mēs varam uzticēties pat kādam “švakiņam” sociologam, un viņš zinātniski pamatos gadu, kurā latvieši izmirs - tāpat kā izmira līvi. Viņš to spēs. Bet šodien ir vajadzīgs visu tautsaimnieku kolosāls zinātniski pamatots darbs, kas pierādītu un mērķtiecīgi garantētu mūsu izdzīvošanu. Diemžēl tāda nav. Un nezin vai viena barjera šajā likumā mūs aizsargās. Tas ir debatējams jautājums. Un tāpēc man sāp sirds, ka šodien Saeimā ir četri labējā spārna Pilsonības likumi, nevis viens vai divi, bet četri, kas faktiski viens no otra būtiski neatšķiras, jo ikvienu šo likumu, pieņemot to par pamatu un virzot uz otro un trešo lasījumu, var galīgi sagandēt, un ikvienu no tiem otrajā un trešajā lasījumā var nospodrināt līdz ideālam, bet tas ir jādara kopīgi, nevis katram aizstāvot sava mundiera godu. Man radās aizdomas (tās ir tikai aizdomas, es nedrīkstu būt kategorisks), ka šodien mundiera gods sit augstāku vilni nekā tā Latvija. Vai tikai, Dieva dēļ, reizēm šī Latvija nav tāds labs pakāpiens un širmītis? Man ārkārtīgi no tā bail, un es savas bailes jums neslēpju. Mīļie masu mēdiji, starp jums ir diezgan daudz pacietīgo, kas šodien sēdēja un nogaidīja šo laiku. Šodien ārā bija pikets, un tauta nāca aicināta vai neaicināta, bet tāda, kādu jūs esat to sagatavojuši. Ar tām domām, kādas jūs esat viņiem iestāstījuši. Būsim atklāti. Vai tad tas, kas šodien šeit notiek, izšķirs Latvijas Pilsonības likuma likteni? Pirmais lasījums, bet tauta to nezināja, un atnāca cilvēki, kuriem Latvija ir ārkārtīgi dārga, viņi raudāja un lādēja valdību. Par ko viņi lādēja valdību? Par to, ka valdība uzņēmās to, ko mēs citi negribam, jo mums vieglāk ir kritizēt padarīto. Un es pat nezinu, vai šodien Saeimā ir frakcija, kas gribētu valdīt, ja valdība pateiktu “nē”. Vai tikai tad neizveidosies mums tik liels ķīselis, ka nezināsim, ko darīt. Šie vairs negrib, bet ko mēs kritizēsim? Es saku to tāpēc, ka es biju tas cilvēks, kas traucēja “Latvijas ceļam” vienoties, atvainojiet, Zemnieku savienībai vienoties ar “Latvijas ceļu”, stipri traucēju un biju diezgan kategorisks. Šodien es gribu izmantot to tribīni, lai atvainotos kā saviem uzticamajiem biedriem Zemnieku savienībai, tā “Latvijas ceļam”, kas bez kādām grūtībām pieņēma Zemnieku savienības programmu attiecībā uz politiski represētajiem, un es gribētu teikt, ka tā tiek godprātīgi pildīta. Mēs, politiski represētie, izgājām vēlēšanās ar divām partijām, jo sapratām, ka vieni mēs vairs Latvijā nevaram dzīvot, ka esam aizmirsti un mums ir vajadzīgas politiskās “jumta” organizācijas, kas mūs aizstāv. Mēs balsojām par diviem sarakstiem. Nevar pat teikt, ka par diviem. Mūsu karavīri balsoja tikai par vienu partiju. Godīgi runājot, atsaucās Zemnieku savienība - juridiski un patiesi. Un atsaucās “Latvijas ceļš”. Jā, mums, represētajiem, to ir grūti saprast. Viņi arī šodien ārā stāvēja un mani nolādēja. Tāds ir liktenis! Bet es domāju pragmātiski, jo šodien represētajiem nav ar ko palikt un kas viņus aizstāv. Vakar vakarā ar vienu jautājumu, Panteļējevs mani lūdza: “Resnais, “bišķiņ” mīkstini savu prasību par politiski represēto īpašumu atgūšanu šajos dabas parkos”. Es teicu: nē. Tas nekas, ka jums nav vienprātības, mums, Zemnieku savienības frakcijā arī nebija vienprātības šajā jautājumā. Es teicu, ka Saeimā runāšu un ticu, ka mani sapratīs, jo Saeimā nav tikai Zemnieku savienība un “Latvijas ceļš”. Saprata, saprata. 100 procenti nobalsoja pret. Pat tie, par kuriem mēs balsojām. Un tāpēc manī rada aizdomas visa tā šodienas garā runāšana. Vai te nav daudz politikānisma un pašreklāmas. Bet tas lozungs, kurš tiek pausts, man ir dārgs, es atbalstu tos cilvēkus un to lozungu, jo tas ir svēts. Bet kopā izlūkos iet? Darbībā es būšu ļoti uzmanīgs. Es būšu ļoti uzmanīgs un man sāp sirds. Sirds sāp ne tikai tiem, kas tic lozungam - tam lozungam ir jātic, - bet daļēji arī par tiem, kas to pauž. Bet tāds ir mūsu liktenis. Es pierodu pie daudz kā. Par tiem cilvēkiem, kas šodien ārā raudāja, es vainoju arī valdību sakarā ar informācijas trūkumu. Birkava kungs, jums ir specministrs, ministrs speciāliem uzdevumiem, pēc profesijas augstas klases žurnālists. Ja žurnālists, kas ir mūsu ministrs, nespēj iestāstīt saviem amata brāļiem un apgaismot šā likuma būtību, izskaidrot, ka šodien ir pirmais lasījums, ka ne jau šodien tas viss izšķirsies, tas nav labi. Man žēl, bet tas nav labi. Es gribu beigt ar tādu domu: nedod Dievs, ka tas, ko mēs darām, ir politisks šovs. Es tam negribētu ticēt. Es domāju, ka tā drīzāk ir aizraušanās ar savām prioritātēm. Un, lai tā nebūtu, es pateikšu vienīgi to domu, kuras dēļ faktiski kāpu tribīnē. Manuprāt, Latvijai nav vajadzīgi četri strīdīgi Pilsonības likumi, kuri cits citu neatbalsta. Es ierosinu atbalstīt to, ko ir piedāvājusi Ārlietu komisija un Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija. Tas ir ietverts jums izsniegtajā 399. dokumentā. Izveidot komisiju, kas apstrādātu vienu vai divus uzvarējušos likumus, bet, ja šodien neizies cauri neviens, maksimālo balsu skaitu ieguvušos divus projektus. Komisija jāvada vai nu Endziņa kungam, vai Lagzdiņa kungam. Es viņus cienu kā augstas klases juristus. Tajā jābūt pārstāvjiem no visām frakcijām. Uz otro lasījumu nevajadzētu nākt ar citiem likumprojektiem, bet apvienoties. Un tam projektam, kas šodien uzvarēs, noteikti jāpiekāpjas pārējo prasību priekšā. Es personiski nenoliedzami balsošu par saviem, par savu - to, kuru esmu izstrādājis kopīgi ar Zemnieku savienību un “Latvijas ceļu”. Man ārkārtīgi tuvs un saprotams ir arī Neatkarības kustības likumprojekts. Es saku - žēl, ka tie ir divi; trešais un ceturtais arī nav sliktāki. Un tomēr, aizejot no šīs tribīnes, gribu pateikt, ka tas, kurš ir mūžīgs optimists, ātri var kļūt par antiņu, lai gan viņš ir varonis, bet nav populārs. Man ļoti patika Ābiķa runa un viņa minētie skaitļi, tie liek pārdomāt, dziļi pārdomāt. Vieglas dienas mūs, draugi mīļie, negaida. Un neviens likums mūs neglābs, ja mēs paši neiemācīsimies satikt un mīlēt savu zemi, ja mēs neiemācīsimies dzemdēt un audzināt bērnus, ja mēs neiemācīsimies mīlēt savus audzināmos. Ja tas tā turpināsies, mēs laikam pārstāsim mīlēt arī paši sevi. Nedod Dievs! Es ticu Latvijas zemniecībai, kas sper ļoti lēnu, smagu soli, bet nekad nejauc virzienus. Zemnieks ir tas, ko var saukt par pamatīgu. Es ticu latviešu tautai, kas ir pamatīga. Tā izdzīvos, bet mums tai jāpalīdz. Kaut vai tik daudz kā radot normālu, garantējošu likumu. Paldies. (Aplausi.)".
• 1993_11_25-seq372 language "lv".
• 1993_11_25-seq372 speaker Gunars_Resnais.
• 1993_11_25-seq372 mentions Q822919.
• 1993_11_25-seq372 mentions Q211.
• 1993_11_25-seq372 mentions Q1807079.
• 1993_11_25-seq372 mentions Q80919.