Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_11_25-seq354> ?p ?o. }

• 1993_11_25-seq354 type Speech.
• 1993_11_25-seq354 number "354".
• 1993_11_25-seq354 date "1993-11-25".
• 1993_11_25-seq354 isPartOf 1993_11_25.
• 1993_11_25-seq354 spokenAs 78.
• 1993_11_25-seq354 spokenText "Labvakar, godātie deputāti! Kādēļ šis jautājums ir tik svarīgs un kādēļ mēs te tik gari runājam, piesaucot gan to, vai klausās pa radio vai neklausās, gan to, vai kāds ieradās vai neieradās. Un, kaut gan Latvijā likumdošanas vara nav sasniegusi to ietekmi, kāda tai ir civilizētajā pasaulē, ar laiku droši vien tas tomēr tā būs, tāpēc nav mazsvarīgi, kas lemj Latvijas likteņus, kas lemj par Latvijas ārpolitiku, iekšpolitiku, saimniecisko, sociālo un kultūras dzīvi. Jā, šobrīd ārpus Jēkaba ielas ir daudz ietekmīgāki spēki, bet varbūt ar laiku tā nebūs, un tikai tādēļ vien, ka šobrīd vēl tā nav, būtu ārkārtīgi vieglprātīgi šo jautājumu pavirši un strauji izlemt. Otrām kārtām mēs to vēl labāk saprotam tāpēc, ka Latvijā situācija ar ārzemniekiem ir daudz sarežģītāka nekā tajās Rietumeiropas zemēs, kurās šobrīd, jūtot cilvēku pieplūdumu no Austrumeiropas, no Tuvajiem Austrumiem un citiem reģioniem, rodas milzīgas bažas par pārāk liberāliem iebraukšanas likumiem. Tas ir valstīs, kuru valdības kontrolē ārzemnieku iebraukšanas noteikumus, un tomēr nākas atkāpties, ka šie iebraukšanas noteikumi ir pārāk liberāli. Latvijā situācija ir pavisam cita. Šeit iebraukuši ārzemnieki, izņemot niecīgu daļu, kas iebraukusi pirms 1940. gada un varbūt arī pēdējā pusotra gada laikā, kad ir vismaz minimāla kontrole, ir iebraukuši nelegāli, ja skatās no normāla fiziskā viedokļa, tādējādi jautājums ir ārkārtīgi būtisks šā apstākļa dēļ, kā arī šo cilvēku lielā procentuālā skaita dēļ. Kādas tad ir mūsu frakcijas pamatnostādnes? Īsumā tās, protams, ir zināmas, bet bieži vien parādās visai īpatnēji skaidrojumi. Pirmām kārtām mūsu frakcija “Tēvzemei un brīvībai” iziet no ārkārtīgi vienkāršas nostādnes, ka Latvijai ir savs Pilsonības likums, jo bieži vien daži augstu stāvoši Latvijas pārstāvji ārzemēs ir argumentējuši apmēram tā, ka Latvija ir gandrīz vai vienīgā Eiropas valsts, kurai vēl nav sava Pilsonības likuma, un cik šausmīgi mēs izskatāmies uz citu valstu fona. Latvijai šis Pilsonības likums ir, un tas ir 1919. gada Pavalstniecības likums. Cita lieta, ja kādam politiķim vai vienkārši vēlētājam šis likums nepatīk. Tas ir pilnīgi saprotams, ka var arī nepatikt, bet tādēļ nav jāsaka, ka šā likuma nav. Mūsu nostāja ir vienkārša: runa ir par šā likuma piemērošanu pašreizējos apstākļos. Turklāt faktiski šis likums arī tiek jau piemērots, jo kā gan savādāk Augstākā padome būtu varējusi sarīkot vēlēšanas un kā gan savādāk mēs šeit visi būtu nokļuvuši. Tas nebūtu bijis iespējams. Tādējādi mūsu pamatnostādne ir tāda pati kā tā, kuru šobrīd akceptē faktiski visas frakcijas. Latvijas pilsoņi ir tie, kas tādi bija okupācijas sākumbrīdī 1940. gada 16. -17. jūnijā, un viņu pēcnācēji. Šo ideju savā laikā aizstāvēja tā saucamie nacionālie radikāļi, vēlāk Pilsoņu kongress, par ko tas tika krietni vien zākāts un apšaubīts, tagad tam piekrīt pat daudz mērenāki cilvēki, tomēr jautājums ir par to, kā rīkoties tālāk. Jautājums par dubulto pavalstniecību arī būtu būtisks. Kā zināms, Latvijas Pavalstniecības likums nepieļauj dubulto pavalstniecību. Tajā pašā laikā vesela virkne Latvijas pilsoņi 1940. gadā nonāca ārzemēs nevis tādēļ, ka vēlējās padzīvot skaisti, bet tādēļ, ka glābās no vienas vai otras okupācijas varas, un tas apstāklis, ka viņi savās mītnes zemēs pieņēma arī otru pavalstniecību, bieži vien bija saistīts - varbūt arī ne visās zemēs - ar noteiktām sociālām un citām garantijām, kuras viņi kā ārzemnieki nebūtu varējuši izmantot. Tā ir pilnīgi saprotama situācija, bet tajā pašā laikā nebūtu arī pieļaujama šī pretruna ar mūsu Pavalstniecības likumu un likuma garu. Tādējādi uzskatām, ka ir noteikts laiks, līdz kuram šiem cilvēkiem ir jāreģistrējas kā Latvijas pilsoņiem, un tas ir visai būtisks nosacījums. Tālāk par naturalizāciju, kas mūsu projektā būtiski atšķiras no citiem projektiem. Mēs piedāvājam 1919. gada Pavalstniecības likumā apturēt 4., 5., 6. un 10. pantu, kas nosaka piecu gadu dzīvošanas cenzu. Pašreizējā periodā nebūtu pieļaujama Latvijas pilsonības iegūšana par īpašiem nopelniem, jo šo periodu var raksturot kā ierobežotu suverenitāti. Varbūt juridiskā nozīmē šis termins nav īsti skaidrs, taču tas raksturo to stāvokli, ka Latvijā bez Latvijas valsts vai Latvijas tautas brīvi izteiktas gribas atrodas okupācijas karaspēks, nevis svešas valsts karaspēks, kā arī ļoti liels skaits no okupācijas armijas atvaļināto virsnieku. Šī ir otra problēma, kurai parasti uzmanību tieši nepievērš, tomēr situācija, es uzsveru, ir samērā kurioza, apmēram tikpat dīvaina, cik tā būtu, ja nacistiskā Vācija būtu likvidējusi Eiropas valstu okupācijas jautājumu, daļēji aizvācot uz Vāciju savus karavīrus, bet nacistiskās armijas virsniekus mierīgi atstājot kā civilpersonas Francijā vai Čehijā, vai Itālijā, vai Krievijā. Tas liktos vairāk nekā dīvaini, bet pašlaik tieši tā Latvijā tiek darīts, un mēs uzskatām, ka tam tiek pievērsta pārāk maza uzmanība. Kas attiecas uz otru nosacījumu, tad šīs ierobežotās suverenitātes apstākļos nebūtu jāpiespiež tiem Latvijas pilsoņiem, kuri okupācijas laikā ārzemēs spaidu apstākļos, nevis brīvprātīgi pieņēmuši citas valsts pilsonību, izšķirties tikai par vienu pilsonību. Es gribu norādīt, ka tā interpretācija presē, ko bija devuši daudzi godājamās preses pārstāvji par to, ka frakcija “Tēvzemei un brīvībai” atzīst naturalizāciju tikai 1999. gada 1. janvārī, ir visai dīvaina. Mūsu likumā tiešām figurē 1999. gada 1. janvāris, taču pavisam citā sakarā, un tas tikai liecina par to, ka cilvēki lasa neuzmanīgi, vienkārši ierauga datumu un izdara kaut kādus secinājumus. 1999. gada 1. janvāris ir minēts pavisam citā sakarībā, nevis sakarā ar naturalizāciju kā tādu. Runa ir par to, ka Latvijas pilsoņi, kas pieņēmuši Amerikas vai Vācijas, vai kādas citas zemes valsts pilsonību, var neizšķirties par vienu pilsonību tik ilgi, kamēr Latvijā saglabājas šīs ierobežotās suverenitātes apstākļi, kas saistīti ar okupācijas armiju un tās atvaļinātajiem virsniekiem. Ja šī okupācija ar visiem šiem apstākļiem izbeigtos ātrāk, tad tomēr ne ilgāk par 1999. gada 1. janvāri, lai nebūtu šis bezgalīgais termiņš, ka šie dubultpavalstnieki - Latvijas vai Vācijas, Latvijas vai Amerikas - var domāt kādus 20 vai 30 gadus. Tāda situācija tomēr nebūtu pieļaujama, bet pieci gadi ir pilnīgi normāls termiņš. Tālāk par pavalstniecības piešķiršanu pēc šo nosacījumu izpildīšanas. Tas neattiecas tieši uz Pavalstniecības likumu, bet es to saku tāpēc, lai nebūtu nekādu pārpratumu par mūsu faktisko pozīciju. Mūsu pozīcija ir tāda, ka arī pēc šā perioda beigām Latvijas pavalstniecību nevar iegūt tie ārzemnieki, kas Latvijā iebrauca no 1939. gada beigām līdz 1940. gada 17. jūnijam, ja viņi ieradās šeit saskaņā ar Latvijas un Padomju Savienības 1939. gada 5. oktobra nolīgumu, kā arī tie ārzemnieki, kas iebrauca Latvijā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1992. gada 1. jūlijam. Tas nepieciešams visu to apstākļu dēļ, kurus es jau šeit minēju un kurus tāpēc neatkārtošu. Protams, izņemot šā perioda robežās iebraukušos latviešus un līvus, kuriem ir tādas izcelsmes augšupējie radinieki, kuri prot latviešu valodu un kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas atbilstoši likumam, tātad nevis pastāvīgais pieraksts, bet pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Tas neattiecas arī uz tiem, kuri ir noteiktu gadu skaitu laulībā ar Latvijas pilsoņiem, prot latviešu valodu un kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Šīm kategorijām, dabiski, pēc tam būtu iespējams pretendēt uz Latvijas pavalstniecību atbilstoši likumam. Mūsu likumprojekts par 1999. gada Pavalstniecības likuma piemērošanu paredz arī tādu pantu, saskaņā ar kuru var automātiski anulēt Latvijas pilsonību personām, kuras reģistrējoties ir sniegušas nepareizas ziņas par sevi vai uzrādījuši viltotus dokumentus. Tālāk par mūsu koncepciju kopumā. Mūsu koncepcija kopumā balstās uz to, ka pilsonības jautājuma izlemšana būtu visciešākajā veidā jāsaista ar ārvalstnieku un bezvalstnieku jautājuma izlemšanu, kas pagaidām ir apiets, jo šeit, no vienas puses, ir frakcijas “Latvijas ceļš” un frakcijas “Saskaņa Latvijai” pozīcija, no otras puses, ir frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” un LNNK pozīcija, kas ir stipri atšķirīgas. Tādējādi, mūsuprāt, ir jāatrisina tā problēma, ka pašlaik Latvijā ir divi likumi, kas nosaka legālu ārzemnieku iebraukšanu Latvijā. Viens ir 1927. gada likums par ārzemnieku iebraukšanu, uzturēšanos Latvijā un izceļošanu no Latvijas Republikas, saskaņā ar kuru varēja legāli iebraukt līdz 1940. gada 17. jūnijam. Pēc tam šis likums faktiski vairs nedarbojās. Otrs ir Augstākās padomes pieņemtais likums par analoģisku tematu, atbilstoši kuram iebraukšana Latvijā notiek no 1992. gada 1. jūlija. Tādējādi joprojām nav likuma, kas nosaka to ārvalstnieku un viņu pēcnācēju statusu, kuri Latvijā iebraukuši 52 gadu laikā, sākot ar 1940. gada vasaru un beidzot ar 1992. gada vasaru. Bet šāds projekts ir iesniegts. To ir iesniegušas divas frakcijas - frakcija “Tēvzemei un brīvībai” un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības frakcija. Šajā projektā ir paredzētas četras šo cilvēku kategorijas un viņu iespēja iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, kā arī iespēja no šīm kategorijām pretendēt uz Latvijas pavalstniecību jeb pilsonību likumā paredzētajā kārtībā. Mēs uzskatām, ka vēl jo vairāk būtu piemērota ārvalstnieku un bezvalstnieku statusa izskatīšana vismaz paralēli, ja ne ātrāk kā pavalstniecības jautājumi, tādēļ ka dažas frakcijas, piemēram, frakcija “Līdztiesība”, savā Pilsonības likumā vienlaikus risina visu Latvijas iedzīvotāju tiesiskā statusa jautājumu, tā, ka frakcijas, kurām ir konceptuāli cita pieeja, vienkārši procedūras dēļ nonāk mazāk izdevīgā stāvoklī. Kas attiecas uz mūsu koncepciju kopumā gan pilsonības, gan ārvalstnieku, gan bezvalstnieku jautājumā, neapšaubāmi šie likumprojekti ir kā daļa no Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas veicināšanas līdzekļiem, nevis izolēti politiski pasākumi, kas vērsti uz to, lai panāktu šā saspīlējuma mazināšanos Latvijas sabiedrībā kopumā. Tam piekrīt gandrīz visi, kaut arī ir ārkārtīgi atšķirīgi viedokļi par to, kas ir saspīlējums un kādā veidā tas būtu mazināms. Droši vien šobrīd nebūs daudz tādu cilvēku, kas uzskata, ka gan šo pilsonības, gan jebkuru iedzīvotāju tiesisko jautājumu var atrisināt tādā veidā, ka neviens nedabūtu ciest, vismaz izejot no tiem priekšstatiem, kas viņiem, teiksim, ir izveidojušies attiecībā uz to, kā cilvēki visu laiku ir dzīvojuši, proti, ka Latvija ir kādas citas milzīgas zemes nomale, un, izejot no tā, arī izriet pilnīgas tiesības. Principā tā ir ļoti pareiza tēze, ka šis saspīlējums Latvijā ir jāmazina, tikai jājautā, uz kā rēķina. Vai uz tā saucamās integrācijas rēķina? Šis vārds parādās ārkārtīgi bieži, un tad es jautāju, kādā veidā šī integrācija notiks, it sevišķi Latvijas lielajās pilsētās, kur latviešu īpatsvars ir trešā daļa, ceturtā daļa, bet Daugavpilī pat mazāks, jo tādi brīnumi tiešām nav novēroti, ka mazāka daļa spētu integrēt sevī lielāko daļu, pat daudzreiz lielāku daļu. Tā ir tēze, kas nekādi nav pierādāma. Varbūt šī saspīlējuma mazināšana notiks uz pakāpeniskas dekolonizācijas bāzes? Es uzsveru, uz pakāpeniskas, nevis uz kaut kādas ārkārtīgi strauji un neapdomīgi izdarītas operācijas bāzes, kuru mums nedz vajadzīgs veikt, nedz arī mums ir spēks to izdarīt. Tas ir ilgstošs politisks, tiesisks, sociāls un ekonomisks process, kura ietvaros kā viens no momentiem ir gan Pavalstniecības likuma atjaunošana, gan likums par ārvalstniekiem un bezvalstniekiem tādā veidā, kādā to ir piedāvājusi frakcija “Tēvzemei un brīvībai” un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Skaidrība ir nepieciešama - arī šī te ir tēze, kas ārkārtīgi bieži atskan tieši radīdama saspīlējumu un neskaidrību. Mēs uzskatām, ka likumprojekts par ārvalstnieku un bezvalstnieku tiesisko statusu, kuru iesniegusi Latvijas Nacionālās neatkarības kustības frakcija un frakcija “Tēvzemei un brīvībai”, rada pietiekami lielu skaidrību, jo šis projekts neparedz cilvēku acumirklīgu izraidīšanu, izņemot zināmu kategoriju, kas ārkārtīgi cieši saistīta ar okupācijas armiju, bet tajā pašā laikā tas arī nesola pilsonību lielākajai daļai no šiem cilvēkiem. Viņiem ir laiks domāt un pārdomāt, kā rīkoties tālāk. Ļoti īsi dažos vārdos par citiem projektiem. Kā zināms, frakcijas “Līdztiesība” projekts paredz atzīt par Latvijas pilsoņiem visus, kas bija pastāvīgi Latvijas iedzīvotāji 1990. gada 4. maijā. Tas ir absolūtais nulles variants, kur kārtējo reizi ir sajaukts PSRS iekšlietu daļas dotais pastāvīgais pieraksts ar pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Latvijā oficiāli nekāda pastāvīgā iedzīvotāja statusa pagaidām nav, tas nav noteikts. Dabiski, ka pilnīgi nepieņemami ir arī tie “Līdztiesības” Pilsonības likuma panti, kas paredz ārkārtīgi plašas, Latvijas Satversmei galīgi neatbilstošas funkcijas Valsts prezidentam un Saeimas Prezidijam, dodot tiesības lemt jautājumu par pilsonības piešķiršanu vai nepiešķiršanu. Kas attiecas uz frakcijas “Saskaņa Latvijai” projektu, tad pamatā tas ir balstīts uz to, ka par pilsoņiem tiek atzīti 1940. gadā bijušie pilsoņi un viņu pēcnācēji, bet parādās jēdziens “bezvalstnieki”, kā arī “bezvalstnieku pēcnācēji”, kuriem viens no vecākiem vai abi vecāki ir bezvalstnieki, turklāt ar “bezvalstniekiem” tiek saprasti visi tie cilvēki, kuru vienīgā pilsonība bija bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pilsonība. Tā, lūk, ir tas variants, kas mums galīgi nav pieņemams ne “Latvijas ceļa”, ne frakcijas “Saskaņa Latvijai” pozīcijā. Attiecībā uz naturalizācijas kvotām, kuras frakcija “Saskaņa Latvijai” piedāvā nodot izspriešanai Ministru kabinetam, vadoties no ikreizējiem apstākļiem, jāteic: tas nozīmē to, ka deputāti jebkurā gadījumā ies balsot par šo likumu kā par pamatu un lemt par lietu, par kuru viņi tajā brīdī nav spējīgi spriest. Šis ārkārtīgi būtiskais jautājums diemžēl tiek atstāts nākotnes situācijai. Frakcijas “Saskaņa Latvijai” likumprojekta 22. pants, paredzot daudzus izņēmumus, dod ārkārtīgi plašas iespējas straujai PSRS pilsoņu naturalizācijai. Kas attiecas uz “Latvijas ceļa” projektu, tad arī tur gluži līdzīgi paredzētas naturalizācijas kvotas, kuras pēc tam gan apstiprina Saeima, atstāt Ministru kabineta ziņā. Situācija ir līdzīga. Kas attiecas uz pašu būtiskāko, tad gan frakcija “Saskaņa Latvijai”, gan frakcija “Latvijas ceļš” nodzīvoto gadu cenzā, kas ir viens no pamatnoteikumiem pilsonības saņemšanai, vienā mierā ieskaita visu okupācijas laiku, tātad pastāvīgo dzīves laiku Latvijā, atkal pamatojoties uz pierakstu PSRS pasē, respektīvi, tiek skaitīts dzīves laiks Latvijā. Tas ir tas, kam mēs nekādā ziņā un nekādos apstākļos piekrist nevaram. Turklāt attiecībā uz naturalizācijas noteikumiem, kurus min “Latvijas ceļš” - šie 10 pastāvīgie dzīves gadi, to skaitā arī Latvijas PSR, latviešu valodas prasme sarunvalodas līmenī - situācija ir samērā bēdīga. Arī nesen “Panorāmā” varējām redzēt, kā tas ir ar latviešu valodas prašanu un dažādu dokumentu saņemšanu par latviešu valodas zināšanām. Tas pats ir arī ar šo bezvalstnieku statusu, ka visi bijušie Padomju Savienības pilsoņi tiktu uzskatīti par bezvalstniekiem. Jā, situācija ir īpatnēja tajā ziņā, ka Padomju Savienība tiešām kā valsts ir sabrukusi. Tajā pašā laikā Krievija ir uzņēmusies PSRS tiesību pārmantošanu ļoti daudzās jomās. Krievija ir pārmantojusi Padomju Savienības vietu Apvienoto Nāciju Drošības padomē, Krievija arī pārmanto Padomju Savienības vēstniecības ārzemēs, Krievija pārmanto Padomju Savienības stratēģiskos spēkus, Krievija pārmanto Padomju Savienības karaspēku ārpus Krievijas robežām. Tādējādi Krievija pārmanto visu to, kas tai ir ļoti izdevīgi, un nepārmanto, dabiski, to, kas tai nav izdevīgi. Īpaši nebūtu ko brīnīties par mūsu dižās kaimiņvalsts nostāju, bet brīnums ir tikai par to, ka Latvijā ir politiķi, kas Krievijai šajā ziņā nāk pretī un sniedz palīdzīgu roku. Par to es brīnos, nevis par Krievijas nostāju kā tādu. “Latvijas ceļa” projektā ir ļoti plašas ārpuskvotas, ārpuskvotu izņēmumi. Kas attiecas uz Latvijas Nacionālās neatkarības kustības projektu, tad tiešām ir būtiskas atšķirības arī starp mūsu projektu un starp Latvijas Nacionālās neatkarības kustības projektu. Pirmā un galvenā būtiskā atšķirība ir tā, ka LNNK tomēr pieļauj naturalizāciju pirms okupācijas armijas izvākšanas un bez kvotām, tas ir, tās kategorijas, kurām mūsu frakcija pieļauj naturalizāciju pēc šiem nosacījumiem, bet nekādā gadījumā pirms tam. Otrām kārtām LNNK iziet no tā, ka būtu jāsāk skaitīt šis piecu gadu nodzīvošanas cenzs no 1992. gada 1. jūlija, t. i., no tā brīža, kad Augstākā padome pieņēma likumu, kas regulē ārzemnieku iebraukšanu Latvijā. Tas arī varbūt ir pareizi attiecībā uz tiem ārzemniekiem, kuri iebrauca Latvijā pēc 1992. gada 1. jūlija, bet tas diez vai ir pareizi attiecībā uz tiem, kas iebrauca Latvijā pirms 1992. gada 1. jūlija, jo, mūsuprāt, viņu nodzīvošanas cenzs gan būtu skaitāms citādāk, proti, no tā brīža, kad tiktu pieņemts likums par to ārvalstnieku un bezvalstnieku tiesisko statusu, kuri Latvijā iebraukuši laikā no 1940. gada līdz 1992. gadam, jo šis likums par 1992. gada 1. jūliju nekādi neattiecas uz šo cilvēku kategoriju. Tādas ir mūsu būtiskākās iebildes pret mūsu partneri nacionālajā blokā. Kas attiecas uz dažām citām konsekvencēm par naturalizācijas uzsākšanu šobrīd, tad te jau tika pieminēts, kādā veidā varētu mainīties Latvijas pašvaldību sastāvs lielajās pilsētās. Igaunijas piemērs mums ir deguna galā, es domāju, mācīsimies no citu kļūdām, nevis gaidīsim, kad šādas kļūdas nāks pār mūsu pašu galvām. Vēl jo vairāk - kāds gan būs nākamās Saeimas sastāvs, ja to vispār varēs saukt par Saeimu? Kāda būs šīs iestādes saimnieciskā politika? Tās socioloģiskās aptaujas, kas tiek veiktas, labi parāda, ka ir visai ievērojamas atšķirības latviešu un nelatviešu saimnieciskajā politikā. Kaut vai jautājumā par to, kāda saimniekošanas sistēma - kapitālistiskā jeb tirgus vai sociālistiskā - patīk labāk. Protams, ir ievērojama daļa latviešu, kas tāda vai citāda iemesla dēļ atceras vecos labos Brežņeva laikus ar mazajām aldziņām un šķidro darbu un lētajām desām, tomēr jāsaka, latvieši pārorientējas uz šīm jaunajām ekonomiskajām sliedēm. Nelatviešu vidū ir krietni vien atšķirīgāka situācija. Ja šie cilvēki tiks pārstāvēti šeit, tad kāda būs valdības politika un kādā veidā, es jautāju, tiks turpināta “Latvijas ceļa” ekonomiskā programma un vai šī programma vienkārši nenoslīks tāpēc vien, ka ar “Latvijas ceļa” svētību būs mainīts šis pilsoņu sastāvs. Tas ir viens jautājums. Otrs jautājums - kāda Latvijā būs valsts valoda, kad pilsoņu skaitu milzīgā masā palielinās tie cilvēki, kas latviešu valodu nekad nav gribējuši mācīties. Tālāk. Ko šie cilvēki lems par naturalizāciju? Ja tagad mēs šādā vieglprātīgā veidā lemsim par viņu naturalizāciju, tad ar mūsu svētību nākušie jauno vēlētāju vai jauno pilsoņu pārstāvji pieņems pilnīgu naturalizāciju nākamo trīs gadu laikā. Lūk, tas notiks! Tā vienkārši būs ķēdes reakcija. Tālāk. Ja šādā veidā tiks lemts jautājums par naturalizācijas tūlītēju uzsākšanu, tad ko teiks tie cilvēki, kuri uzskatīja, ka šī 5. Saeima, kuru tā atļāvās nosaukt Augstākā padome, ir pati labākā iestāde šādu nelabvēlīgu procesu kavēšanai. Man būs godīgi jāatzīst, ka šī iestāde tiešām nav labākā vieta šāda strauja naturalizācijas procesa kavēšanai. Tas tikai dos papildu argumentus tiem cilvēkiem, kuri parlamentārās metodes neatzīst un kuri vēlāk šos jautājumus risinās daudz radikālākām metodēm nekā mūsu ļoti radikālā frakcija, kas, taisnību sakot, jau nu tāda nemaz nav. Kas attiecas uz daudzām runām par tautas balsi un tautas vārdu, tad tas viss ir ļoti pareizi galvenajās līnijās. Tiešām, jūnijā, kad notika vēlēšanas, “Latvijas ceļš” ieguva sev lielu vēlētāju piekrišanu. Šodien jaunākās aptaujas rāda ko citu. Es ceru, ka sestdienas vakarā “Panorāmā” parādīsies sociālo pētījumu rezultāti. Šie jaunākie rezultāti ir apmēram šādi: ja pašlaik notiktu vēlēšanas, “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienība abas kopā iegūtu nedaudz mazāk balsu nekā Latvijas Nacionālās neatkarības kustība un frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Par dažiem procentiem mazāk. Tāda šobrīd ir situācija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tie, kas balsoja jūnijā par “Latvijas ceļu”, balsoja ne jau par “Latvijas ceļa” pilsonības koncepciju, bet balsoja par diviem, trijiem ļoti populāriem cilvēkiem, kurus sabiedrības viena daļa ļoti ciena un apbrīno, kaut gan droši vien nekad īpaši neklausās, ko viņi saka. Vienkārši tas ir imidžs, kas dod viņiem šo lielo kredītu, ne vairāk. Nobeigumā es gribu pateikties tikai tiem cilvēkiem, kas ir vākuši parakstus, atbalstot mūsu pilsonības koncepciju. Piecu dienu laikā ir saņemti apmēram 15 000 parakstu. Gribu uzsvērt, ka mēs nevācām šos parakstus referendumam. Kā jau es teicu, mūsu frakcija ļoti labi zina, ka referenduma nosacījumi ir ietverti likumā par tautas nobalsošanu. Šis likums nav pieņemts. Protams, mēs izdarītu ļoti lielu politisku naivitāti, aicinādami vākt parakstus referendumam, kamēr nav šā likuma. Ja parakstus referendumam vāc citi cilvēki, tā ir viņu personiskā atbildība. Es uzskatu, ka tas ir pilnīgi nelietderīgi, un nav tāda likuma... Likums var mainīties. Tāda ir reālā situācija. Pateicos par uzmanību! Kā saka, - ar labu nakti! Un turpināsim darbu līdz nobalsošanai!".
• 1993_11_25-seq354 language "lv".
• 1993_11_25-seq354 speaker Maris_Grinblats-1955.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q822919.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q211.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q191.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q193089.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q159.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q2167704.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q142.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q1807079.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q80021.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q183.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q38.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q15180.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q37470.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q213.
• 1993_11_25-seq354 mentions Q182488.