Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/1993_11_25-seq352> ?p ?o. }

• 1993_11_25-seq352 type Speech.
• 1993_11_25-seq352 number "352".
• 1993_11_25-seq352 date "1993-11-25".
• 1993_11_25-seq352 isPartOf 1993_11_25.
• 1993_11_25-seq352 spokenAs 71.
• 1993_11_25-seq352 spokenText "Es domāju, ka šodienas diskusija mums pierāda to, ka Saeima pirms pāris sēdēm izdarīja savu vislielāko kļūdu, jo tā neizveidoja starpfrakciju komisiju, kura šo jautājumu izvērtētu, novērtētu, mēģinātu izanalizēt un rast kompromisu ārpus šīs zāles sienām, lai mēs šeit varētu strādāt arī pie citiem likumprojektiem, nevis sēdēt ilgas stundas. Un nu par šo kļūdu, ka netika izveidota šāda starpfrakciju komisija, kas mēģinātu analizēt, kā to savā laikā ierosināja gan Ārlietu komisija, gan Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija, mēs šodien visi šeit maksājam. Taču, ja runā par likumprojektiem, es domāju, ka patlaban nav jārunā par atsevišķiem pantiem, bet ir jārunā par to izpratni, kad, ko un kādu likumprojektu Latvijā var pieņemt. Es šodien jau otro reizi gribu atgādināt to vēsturi, kurai ir izgājusi cauri Latvijas valsts, likt padomāt par to un arī paanalizēt, pirms sakām “jā” vai “nē”. Latvijas valstī jau vienreiz tika pieņemts likums par pilsonību, un nav svarīgi, ka tas saucas “Par pavalstniecību”. Ja šodien kāds te ir tik liels filologs un grib izskaidrot vienu vai otru vārdu - lūdzu, taču likumprojektā tam nebija nozīmes. Es jums arī atgādināšu, kurā gadā tas notika. Tas notika 1919. gadā, kad Latvijas Republikas teritorijā atradās ne tikai citas valsts okupācijas karaspēks, kas sēdēja kazarmās un reizēm pat noēda šo lieko lauksaimniecības produkciju, ko mēs nezinām, kur likt, un zemnieki saņēma šādu tādu naudiņu vēl par to, ka Latvijā atradās okupācijas karaspēks, kas bija reāli okupējis Latvijas teritoriju, kur nebija nekādas Latvijas valsts vai Latvijas Republikas varas ietekme, tomēr tas 1919. gadā netraucēja Latvijas Republikas valdībai pieņemt Pilsonības likumu. Tad jāprasa: kāpēc mēs - ne mēs, bet daļa no deputātiem - kā strausi mēģinām iebāzt galvu smiltīs un atsaukties, ka mums traucē kaut kādi okupanti, kuri reāli šodien netur varu savās rokās un nav šo teritoriju okupējuši? Ja mēs esam atjaunojuši 1918. gada Republiku, kāpēc mēs neatjaunojam visu, kas toreiz notika, bet tikai to, kas mums ir izdevīgs konkrētajā politiskajā situācijā? Un tāpēc es neredzu nekāda iemesla, lai Latvijā šodien reāli nerisinātu iekšpolitikas jautājumus, kuru vidū ir arī Pilsonības likuma pieņemšana. Un vai tā šodien nav vienkārši kārtējā spēle pirms pašvaldību vēlēšanām, jo vienam otram nav savas ekonomiskās platformas, nav savu ekonomisko priekšlikumu? Un tad viņi nāk klajā ar priekšlikumiem - nerisināsim to un nerisināsim šito! Man reizēm rodas tāds jautājums: jā, ja nu tā armija aizies, kurš tad būs vainīgais? Vai patiešām mēs esam iestiguši kaut kādā vainīgo meklēšanas riņķī? Toreiz taču pieņēma Pilsonības likumu, un pieņēma ne tikai Pilsonības likumu, bet Latvijā realizēja arī likumdošanas orgānu vēlēšanas, paredzot vietas deputātiem no okupētā apgabala, jo valsts zināja un ticēja, ka šie reālie okupanti, kas ar ieročiem rokās turēja varu, tiks no valsts izraidīti. Tāpat arī mēs visi zinām, ka šīs pēdējās armijas daļas no Latvijas aizies, un aizies visai drīz. Tad kāpēc vajag izlikties, ka mēs to nezinām? Un ne velti es šeit atgādinu vēsturi. Šajā zālē sēž cilvēki, kuri ir beiguši visideoloģiskāko fakultāti, kāda Latvijā ir bijusi, - Filozofijas fakultāti. Vēstures un filozofijas fakultāti, kurā bija Filozofijas nodaļa un kurā studentus uzņēma tikai ar komjaunatnes un partijas komiteju rekomendācijām. Un viņiem mācīja arī vēsturi, tikai žēl, ka šo vēsturi viņi ir tik slikti apguvuši atšķirībā no vēsturniekiem. Tagad konkrēti runāšu vēl par vienu vēsturisku tendenci un Latvijas likumiem. Manas pārdomas ir šādas: mēs, pieņemot Ministru kabineta lēmumu par tā darbību, it kā atjaunojām 20. gados darbojošos likumu, ierakstot tajā jaunu saturu. Tad rodas jautājums: kāpēc mēs šodien tik ļoti bēgam no 1919. gada Pilsonības jeb Pavalstniecības likuma? Varbūt tomēr ņemsim vērā šo vēsturisko pieredzi, ņemsim to par pamatu un ieliksim tajā jaunu saturu atbilstoši mūsu prasībām? Tās ir lietas, par kurām frakcijām vajadzētu domāt un tās izanalizēt. Mēs šodien nesakām, ka tam tā noteikti ir jānotiek, taču rodas daži jautājumi. Neanalizēsim patlaban pantus, tiem šodien nav nozīmes, bet diemžēl man ir jāsaka: mīļie deputāti vīriešu kungi, jūs tik ļoti aizrāvāties, analizējot pantus, kas būtu jādara otrajā un trešajā lasījumā, ka bieži pazuda koncepcija, kuru īsti jūs gribējāt aizstāvēt. Tomēr ir lietas, par kurām ir jābūt skaidrībā un kuras nav saistītas ne ar okupācijas karaspēku, ne ar ko citu. Es esmu jau vairākkārt teikusi, arī mūsu frakcija to ir uzsvērusi, ka nav Austrumu un Rietumu latviešu, bet ir latvieši pasaulē, kuriem ir jāatnāk mājās un jāsaņem šeit, savās mājās, pilsonība kā latviešiem, jo tā nav normāla māte, kurai viens dēls ir mīļš, bet otrs nav mīļš tikai tāpēc, ka viņš dzīvo citā vietā. Ir jādomā arī par šīm problēmām, un tām ir jābūt pilnīgi skaidrām. Šiem cilvēkiem nav vajadzīgas ne kvotas, ne valodas eksāmeni, jo ne jau viņi ir vainīgi, ka ir nonākuši šajā situācijā. Un otra lieta. Var būt, ka māte ir Latvija, un var būt, ka tēvs ir Amerika, bet, ja tu esi Latvijā atgriezies un uzņēmies atbildību par Latvijas tautas likteni, tad nu izvēlies to tautu, par kuru tu atbildi, jo tu esi politiķis. Es atceros tās augusta dienas un to brīdi, kad tie, kuri mēs šeit bijām, gaidījām un domājām, kas ar mums notiks. Es nevainoju nevienu šeit zālē sēdošo dubultpilsoni, bet lielākā daļa jūsu tautiešu tajā brīdī atradās lidostā un domāja, kā tikt uz savu otro dzimteni. Piedodiet man, es nevainoju nevienu personiski, bet tā bija, un tā jau šobrīd ir vēsture. Pavisam īsi nobeigumā es gribētu piebilst, ka mūsu frakcija šodien ir mazliet samulsusi. Mēs īsti nevaram saprast, vai esam jūsu acīs galīgi dumji vai arī jūs mūs pārāk augstu vērtējat, jo mēs esam vienīgie šajā zālē, kas nav iesnieguši savu likumprojektu. Un līdz ar to, ja kāda normāla frakcija ir iesniegusi savu likumprojektu, bet līdz šim brīdim nav vienojusies ar kādu citu frakciju, tad būtu utopija domāt, ka šeit, zālē, jūs viens otru pāraudzināsit. Tad iznāk, ka jūs visu laiku audzināt mūs. Paldies, tas ir ļoti patīkami, tikai es nezinu, kā to uzņemt, bet mēs jums varam pateikt vienkārši: jau pirms ienākšanas šajā zālē mēs bijām skaidrībā par to, par ko mēs balsosim.".
• 1993_11_25-seq352 language "lv".
• 1993_11_25-seq352 speaker Ilga_Kreituse_(Grava)-1952.
• 1993_11_25-seq352 mentions Q822919.
• 1993_11_25-seq352 mentions Q211.
• 1993_11_25-seq352 mentions Q12360039.